Aklais slepkava

Sudraba šķirstiņš

Sāk ziedēt oranžās tulpes, saņurcītas un skrandainas kā no­klīduši kareivji no kādas armijas, kura atgriežas mājās. Es sveicu tās ar atvieglojumu, kā mādama no sabumbotas ēkas; tomēr tām savs ceļš jāveic pēc iespējas labāk, bez īpašas palīdzības no manas puses. Lāgiem es rakņājos pa postažu dārzā aiz mājas, vākdama prom sausus stublājus un kritušas lapas, taču diez cik tālāk ne­tieku. Es vairs nespēju ilgi tupēt uz ceļgaliem, nespēju iegremdēt rokas augsnē.

Vakar biju aizgājusi pie ārsta aprunāties par savām reiboņa lēkmēm. Viņš teica, ka man esot izveidojusies tā vaina, kuru dēvē par sirdi, — it kā veseliem cilvēkiem tās nebūtu. Šķiet, galu galā tomēr nenotiks tā, ka es dzīvošu mūžīgi, tikai kļūdama arvien mazāka, sirmāka un putekļaināka, gluži kā sibila savā pudelē. Reiz senos laikos nočukstējusi Es gribu nomirt, es tagad aptveru, ka šī vēlēšanās tiešām tiks izpildīta, turklāt drīzāk jau agrāk, nevis vēlāk. Vairs nekrīt svarā, ka šai ziņā esmu mainījusi savas domas.

Esmu ietinusies šallē, lai pasēdētu ārā, sētaspuses lieveņa nojumes pavēnī, pie apskrambāta koka galda, kuru liku Volteram atnest no garāžas. Tur atradās parastās mantas, kas palikušas pēc iepriekšējiem īpašniekiem: izžuvušu krāsu bundžu kolekcija, šīfera plātņu kaudze, burka, līdz pusei pilna ar sarūsējušām naglām, stieples ritulis. Mumificēti zvirbuļi, no matraču polsterējuma sa­vilkti peļu midzeņi. Volters nomazgāja galdu ar ]avex, tomēr tas joprojām ož pēc pelēm.

Man priekšā uz galda ir nolikta tējas tase, ceturtdaļās sagriezts ābols un piezīmju bloknots ar zilām svītrām, reiz vīriešiem bija tādas pidžamas. Esmu nopirkusi arī jaunu lodīšu pildspalvu, lētu, no melnas plastmasas. Atceros savu pirmo tintes pildspalvu, cik slīdīgi gluda tā bija, cik zilus pirkstus man nokrāsoja tinte. Pildspalva bija no bakelīta, ar sudraba apdari. Tas bija 1929. gads. Man bija trīspadsmit gadu. Lora šo pildspalvu aizņēmās — neprasījusi atļauju, tāpat kā aizņēmās visu, — un tad salauza to, bez kādām pūlēm. Es, protams, piedevu viņai. Es piedevu vien­mēr; biju spiesta to darīt, jo mēs jau bijām tikai divas vien. Divas vien savā ērkšķu ielenktajā salā, glābiņa gaidās; bet uz sauszemes — visi pārējie.

Kam es šo rakstu? Pati sev? Nedomāju vis. Nespēju iztēloties, kā pārlasu to kādreiz vēlākos laikos, vēlāki laiki ir kļuvuši prob­lemātiski. Kādam svešiniekam nākotnē, pēc tam kad būšu mirusi? Man nav nedz tādu ambīciju, nedz tādas cerības.

Varbūt es nerakstu nevienam. Varbūt rakstu tai pašai būtnei, kurai raksta bērni, kad ievelk savus vārdus sniegā.

Es vairs neesmu tik izveicīga kā agrāk. Pirksti man ir stīvi un neveikli, pildspalva šķobās un met ķeburus, man vajag ilgu laiku, lai izveidotu vārdus. Un tomēr es neatlaižos, nolīkusi uz priekšu kā šuvēja mēnesnīcā.

Kad ieskatos spogulī, es ieraugu vecu sievieti; vai arī ne vecu, jo nevienam vairs nav ļauts būt vecam. Tad pavecu. Dažreiz es ieraugu pavecu sievieti, kura varētu izskatīties pēc vecmāmiņas, ko nekad neesmu pazinusi, vai pēc manas mātes, ja viņai būtu izdevies nodzīvot līdz tādiem gadiem. Taču lāgiem tās vietā es redzu to jaunas meitenes seju, kuras pārveidošanai un nožēlošanai reiz esmu ziedojusi tik daudz laika, tā ir nogrimusi un vīd tieši zem manas tagadējās sejas, kura šķiet — sevišķi pēcpusdienās, kad gaisma krīt slīpi, — tik vaļīga un caurspīdīga, ka es varētu novilkt to kā zeķi.

Ārsts saka, man esot jāstaigā — katru dienu, viņš saka, lai stiprinātu sirdi. Man negribas. Mani uztrauc nevis doma par stai­gāšanu, bet gan doma par to, ka jāiet ārā: es jūtos pārāk redza­ma. Vai es to tikai iztēlojos — šo blenšanu, šo sačukstēšanos? Varbūt jā, varbūt ne. Galu galā es esmu vietējā iezīme, gluži kā ar ķieģeļiem piemētāts tukšs laukums, kur kādreiz pacēlusies kāda svarīga ēka.

Uzmācas kārdinājums palikt mājā; iekūņoties tāda veida savrupībā, kuru kaimiņu bērni uzlūko ar izsmieklu un zināmu bijību; ļaut dzīvžogiem un nezālēm kuplot, ļaut durvīm aizrūsēt ciet, gulēt gultā ar kaut kādu rītasvārkiem līdzīgu apģērba gabalu mugurā un ļaut matiem augt un izplesties pār spilvenu, ļaut nagiem izstīdzēt kā spīlēm, kamēr uz paklāja pil sveču vasks. Taču es jau sen esmu izvēlējusies starp klasicismu un roman­tismu. Es labāk palieku stalta un rāma — urna dienas gaismā.

Varbūt man nevajadzēja pārcelties dzīvot atpakaļ uz šejieni. Taču tolaik es nespēju iedomāties nevienu citu vietu, kurp doties. Kā mēdza teikt Rīnija: Labāks ir tas ļaunums, kurš tev jau pazīstams.

Šodien es tomēr papūlējos. Es izgāju ārā un staigāju. Aizstai­gāju līdz kapsētai: ir nepieciešams kāds mērķis šīm ekskursijām, kuras citādi ir pilnīgi muļķīgas. Biju uzlikusi salmu platmali, lai sargātos no saules žilbas, un arī brilles ar tonētajiem stikliem, un paņēmusi spieķīti, lai sataustītu ietvju malas. Un man līdzi bija arī plastikāta maisiņš.

Es gāju pa Ēristrītu garām ķīmiskajai tīrītavai, portretu fotosalonam, nedaudzajiem galvenās ielas veikaliem, kuriem izdevies pārciest apsīkumu, ko radījuši jaunie tirdzniecības centri pilsētas nomalē. Pēc tam — Betijas restorāniņš, kuram atkal jauns saimnieks: agrāk vai vēlāk restorāna īpašniekiem vai nu apnīk šī vieta, vai viņi nomirst vai pārceļas uz Floridu. Betijas restorā­nam tagad ir pagalmiņš, kur tūristi var sēdēt saulē un izcepties brūni; tas ir sētas pusē, tai mazajā saplaisājuša cementa pleķītī, kur agrāk stāvēja atkritumu konteineri. Te piedāvā tortellini un cappuccino, kas tiek nekaunīgi reklamēts logā, it kā visi šai pil­sētiņā gluži dabiski zinātu, kas tas tāds ir. Nu, tagad jau zina gan; visi ir nomēģinājuši, kaut vai tikai tādēļ, lai iegūtu tiesības nicīgi vīpsnāt. Nevajag liet man kafijā to ķēpu. Izskatās pēc skūšanās krēma. Iedzer vienu malku, un putas sāk nākt pa muti.

Reiz šī restorāna Firmas ēdiens bija pīrāgi ar sautētu vistas gaļu, taču tie jau sen pagaisuši. Tur ir hamburgeri, bet Maira apgalvo, ka tos nu gan nevajagot ēst. Viņa saka, tiem izmanto­jot saldētas kotletes, kas ceptas no gaļas putekļiem. Gaļas putekļi, viņa saka, esot tas, ko noskrāpē no grīdas, pēc tam kad sasaldē­tas govis ir sagrieztas gabalos ar elektrisko zāģi. Pie friziera viņa daudz lasa žurnālus.

Kapsētai ir kalti dzelzs vārti, virs tiem paceļas sarežģītām arabeskām rotāta arka ar uzrakstu: Staigādams nāves ēnas ielejā, es nebīstos ļauna, jo Tu esi ar mani. Jā, divatā tiešām rodas maldīga drošības izjūta; tomēr šis Tu ir visai neuzticams tips. Visi Tu, kurus esmu pazinusi, kaut kādā veidā ir nozuduši. Tie aizšmauc no pilsētas vai kļūst neuzticīgi, vai atkal krīt kā mušas, un kur tad lai paliek?

Nu, apmēram šeit.

Ceisu dzimtas pieminekli ir grūti nepamanīt: tas ir augstāks par visu citu. Tur ir divi eņģeļi no balta marmora, Viktorijas laiku stilā, sentimentāli, bet itin labi izstrādāti, ciktāl to var teikt par tamlīdzīgām lietām, tie novietoti uz liela akmens kuba, kam stūri rotāti ar vītnēm. Pirmais eņģelis stāv, galva noliekta sānis sēru izteiksmē, viena roka liegi uzlikta otrajam eņģelim uz pleca. Otrais ir nometies ceļos, atbalstījies pret pirmā stilbu, skatās taisni uz priekšu, rokā liliju klēpis. Eņģeļu augumi ir ļoti piedienīgi, to kontūras sedz maigi krokota, necaurredzama minerāla ieloces, tomēr var redzēt, ka tie ir sieviešu dzimuma. Skābais lietus ir darījis savu: eņģeļu acis, reiz tik modras, tagad ir miglainas, izkurtējušas un porainas, it kā tiem būtu katarakta. Taču varbūt tur vainojama mana pašas zūdošā redze.

Mēs ar Loru mēdzām šurp nākt. Mūs uz šejieni veda Rīnija, kura uzskatīja, ka dzimtas kapu apmeklēšana kaut kādā ziņā nāk bērniem par labu, bet vēlāk mēs gājām pašas: tas bija dievbijīgs un tāpēc pieņemams iegansts aizmukt. Lora bērnībā mēdza teikt, ka tie eņģeļi esot mēs, mēs abas. Es iebildu, ka tas nevar būt tiesa, jo eņģeļus tur uzstādījusi vecāmāte vēl pirms mūsu dzimšanas. Taču tādiem argumentiem Lora nekad neveltīja īpašu vērību. Viņu vairāk interesēja veidoli — tas, kas lieta ir par sevi, nevis tas, kas tā nav. Viņai bija vajadzīga būtība.

Gadu gaitā esmu ieradinājusies doties uz šejieni vismaz divas reizes gadā — kaut vai, lai sakoptu šo vietu, ja ne cita iemesla dēļ. Reiz es vadīju mašīnu, bet nu vairs ne: tam manas acis ir par vājām. Ar pūlēm pieliecos, savācu novītušās puķes, kas bija tur sakrājušās, Loras anonīmo pielūdzēju nestas, un sabāzu tās savā plastikāta maisiņā. Šo cieņas apliecinājumu tagad ir mazāk nekā kādreiz, tomēr vēl arvien vairāk nekā pietiekami. Šodien dažas bija itin svaigas. Lāgiem esmu atradusi smaržnūjiņas un arī sveces, it kā te būtu ticis izsaukts Loras gars.

Tikusi galā ar puku pušķiem, es apgāju piemineklim apkārt, pār­lasīdama mirušo Ceisu sarakstu, kas iegravēts kuba skaldnēs. Bendžamins Čeiss un viņa mīļotā sieva Edīlija; Norvels Čeiss un vi-ņa mīļotā sieva Liliāna. Edgars un Pērsivals, viņi nenovecos, kā novecojam mēs, palikušie.

Un Lora, tikpat klātesoša kā visur citur. Viņas būtība.

Gaļas putekļi.

Pagājušā nedēļā vietējā avīzē bija viņas fotoattēls kopā ar cildinošu rakstu par balvas piešķiršanu — standarta bilde no grā­matas apvāka, vienīgā, kura jebkad publicēta, jo tā ir vienīgā, kuru esmu kādam iedevusi. Tas ir studijas portrets, ķermeņa augšdaļa pavērsta prom no fotogrāfa, tad galva pagriezta atpakaļ pret viņu, lai piešķirtu kaklam graciozu izliekumu. Vēl mazlietiņ, tagad skatieties šurp, uz mani, tā, labi, tagad pasmaidīsim. Viņas garie mati ir gaiši, tāpat kā tolaik manējie, — palsi, gandrīz balti, it kā laukā būtu izmazgāts sarkanais apakštonis — dzelzs, varš, visi cietie metāli. Taisns deguns; sirdsveida seja; lielas, mird­zošas, vientiesīgas acis; uzacis izliektas, iekšmalā pārsteigti paceltas augšup. Zoda līnijā jaušama spītība, bet to var saredzēt tikai zinātājs. Nekāda vērā ņemama grima, tāpēc seja šķiet dīvaini kaila: skatoties uz muti, tu apzinies, ka skaties uz miesu.

Glīta; pat skaista; aizkustinoši neskarta. Reklāma ziepēm, visas sastāvdaļas dabiskas. Šī seja izskatās kurla: tajā vīd tukšā, pozējošā nepieejamība, kāda tolaik piemita visām labi audzinātām meite­nēm. Balta lapa, kura gaida nevis to, kad varēs sākt rakstīt, bet gan to, kad rakstīs uz tās.

Vienīgi grāmata tagad dara viņu neaizmirstamu.

Lora atgriezās mazā sudraba krāsas šķirstiņā, līdzīgā cigarešu etvijai. To, kas šai sakarā sakāms pilsētai, es zināju tik labi, it kā būtu noklausījusies. Skaidrs, ka īstenībā tā nemaz nav viņa, tikai pelni. Kas to būtu domājis, ka Čeisi izmantos krematoriju, nekad agrāk viņi nav tā darījuši, savos ziedu laikos nebūtu tiktāl pazemojušies, bet, cik dzirdams, viņiem neesot atlicis nekas cits kā nodarīt visu līdz galam, jo viņa jau bijusi tikpat kā sadegusi. Tomēr, man liekas, viņi ir nosprieduši, ka viņa jāapglabā pie ģimenes. Noteikti apbedīs pie tā sava lielā pieminekļa ar diviem eņģeļiem. Nevienam citam nav divi, bet tas jau bija toreiz, kad naudas viņiem bija kā velnam pelavu. Tolaik viņiem patika izrādīties ar plašu vērienu; uzdot toni, tā varētu sacīt. Tēlot dižmaņus. Reiz jau viņi te bija dikti cienīti.

Tādas runas es vienmēr dzirdu, izteiktas Rīnijas balsī. Mums ar Loru viņa tulkoja pilsētu. Pie kura gan vēl lai mēs būtu mek­lējušas palīdzību?

Otrā pusē, aiz pieminekļa, ir tukša vieta. Es par to domāju kā par rezervētu sēdekli, pastāvīgi rezervētu, kādu Ričards mēdza aizrunāt Karaliskajā Aleksandras teātrī. Tā ir mana vieta; tur es ieg­ulšu zemē. Nabaga Emē ir Toronto, Mauntplezentas kapsētā, blakus Grifeniem — kopā ar Ričardu un Vinifredu, un viņu bez­gaumīgo megalītu no pulēta granīta. Par to gādāja Vinifreda — viņa apliecināja savas tiesības uz Ričardu un Emē, nekavējoties iejaukdamās un pasūtinādama viņiem zārkus. Kas maksā apbedītājam, tas pasūtina mūziku. Ja vien viņa to spētu, tad būtu aizliegusi man piedalīties viņu bērēs.

Taču Lora bija pirmā no viņiem, tāpēc Vinifreda vēl nebija paguvusi noslīpēt savu līku zagšanas tehniku. Es pateicu: "Viņa atgriezīsies mājās," — un cauri. Pelnus izkaisīju zemē, bet sudra­ba šķirstiņu paturēju sev. Labi, ka es to neapraku: kāds pielūdzējs tagad jau būtu to nospēris. Tie ļautiņi nudien čiepj visu. Pirms gada es pieķēru vienu, kas bija apgādājies ar burku un liekšķerīti un rauša no kapa zemi.

Es prātoju par Sabrinu — kur beigās nonāks viņa. Viņa ir pēdējā no mums. Pieņemu, ka viņa joprojām ir zemes virsū: neko citu neesmu dzirdējusi. Dzīvosim, redzēsim, kurā ģimenes pusē viņa izvēlēsies savu kapavietu — vai varbūt patversies tālu malā, pa gabalu no mums visiem. Es viņu par to nevainotu.

Kad viņa trīspadsmit gadu vecumā aizbēga pirmo reizi, Vinifreda piezvanīja, neganti pārskaitusies, un apsūdzēja mani at­balstīšanā un kūdīšanā, tomēr negāja tik tālu, lai piebilstu bērnu nolaupīšanā. Viņa pieprasīja, lai es pasaku, vai Sabrina nav ieradusies pie manis.

"Nedomāju, ka mans pienākums ir tev to teikt," es attraucu, lai viņu pamocītu. Taisnībai jābūt; lielākā tiesa mocīšanas iespēju līdz šim bija piederējusi viņai. Vinifreda mēdza sūtīt man atpakaļ kartītes, vēstules un dzimšanas dienas dāvanas, ko biju nosūtījusi Sabrinai; uz tām viņas rupjajā tirāna rokrakstā bija uzšņāpts: Nogādāt atpakaļ sūtītājam. "Turklāt es esmu viņas vecāmāte. Viņa var ierasties pie manis, kad vien vēlas. Viņa vienmēr ir laipni gaidīta."

"Būtu lieki tev atgādināt, ka es esmu viņas likumīgā aiz­bildne."

"Ja jau to būtu lieki atgādināt, tad kāpēc tu to atgādini?"

Tomēr Sabrina neieradās pie manis. Pie manis viņa nenāca nekad. Nav grūti uzminēt, kāpēc. Dievs vien zina, kas viņai par mani sastāstīts. Nekas labs jau nu ne.