Aklais slepkava

Cimdi

Šodien līst — agra aprīļa smalkais, atturīgais lietus. Jau sāk ziedēt zilās muskares, narcises izbāzušas snukīšus no zemes, neaiz­mirstules, iesējušās pašas no sevis, raušas laukā un gatavojas aizgūt­nēm strēbt gaismu. Te nu tas ir — vēl viens augu čumēšanas un mudžēšanas gads. Tiem laikam neapnīk nekad: tas tāpēc, ka augiem nav atmiņas. Tie neatceras, cik daudz reižu jau ir to visu darījuši.

Jāatzīst, tas ir pārsteigums, ka joprojām esmu šepat, joprojām runāju ar jums. Es labprātāk domāju par to kā par runāšanu, lai gan tāda tā, protams, nav: es neko nesaku, jūs neko nedzirdat. Vienīgā saikne starp mums ir šī melnā rindiņa: pavediens, kas nomests uz tukšas lapas, tukšā gaisā.

Ziemas ledus Luveto gravā un pat klinšu ēnainajās plaisās ir gandrīz izkusis. Ūdens, melns un pēc tam balts, brāžas lejup pa kaļķakmens aizām un pār akmens bluķiem tikpat viegli kā allaž. Negants troksnis, tomēr mierinošs; gandrīz valdzinošs. Var redzēt, kā tas vilina cilvēkus. Uz ūdenskritumiem, uz augstām vietām, uz tuksnešiem un dziļiem ezeriem — turp, no kurienes nav atgriešanās.

Šogad upē pagaidām atrasts tikai viens līķis, jauna narkomāne no Toronto. Vēl viena meiča, kas steigusies. Vēl viens laiks, kas izšķiests velti, viņas laiks. Viņai te bija radinieki — tante, tēvocis. Abi jau kļuvuši par mērķi pētīgiem, greiziem skatieniem, it kā viņiem ar to būtu kāds sakars; abi jau ir ieguvuši izmisušo, sadusmoto izskatu, kāds piemīt apzināti nevainīgajiem. Esmu pār­liecināta, ka viņi ir bez vainas, toties viņi ir dzīvi, un tam, kurš palicis dzīvs, tiek uzvelta vaina. Šāds likums valda tamlīdzīgos notikumos. Netaisnīgi, bet tā nu tas ir.

Vakarrīt atbrauca Volters, lai ķertos pie pavasara regulēšanas. Tā viņš dēvē mājas savešanu kārtībā, ko manā labā veic katru gadu. Viņš bija paņēmis līdzi savu instrumentu kasti, rokas elektrozāģi, elektrisko skrūvgriezi: nekas viņam nepatīk tik ļoti kā dūkt gluži kā motora daļai.

Visus šos rīkus viņš novietoja sētaspuses lievenī un tad sāka slāt ap māju. Ienācis iekšā, viņš izskatījās gandarīts. "Dārza vārti­ņiem trūkst vienas līstītes," viņš paziņoja. "Varu piesist jau šo­dien, bet nokrāsošu, kad būs sauss."

"Ak, nerūpējies," es saku tāpat kā katru gadu. "Viss brūk kopā, tomēr izturēs ilgāk par mani."

Volters, kā vienmēr, neliekas to dzirdam. "Un lieveņa pakāpieni arī," viņš turpina. "Jāpārkrāso. Viens dēlis uzreiz jāplēš nost, jāuzsit virsū cits. Kad aizlaiž par ilgu, iekšā tiek ūdens un tad viss sāk trunēt. Varbūt visu lieveni labāk pārkrāsot, būs labāk koksnei. Pakā­pieniem gar malu mēs varētu uzvilkt citas krāsas strīpiņu, lai cilvē­ki labāk saredz. Šitā kādam vēl var nojukt kāja, tā jau var sasisties." Vārdu mēs viņš lieto aiz pieklājības, bet ar cilvēkiem esmu do­māta es. "To jauno pakāpienu varu ielikt šodien pat, drusku vēlāk."

"Tu sālīsi," es teicu. "Ziņo, ka laiks palikšot tāds pats."

"Nē, gan skaidrosies." Viņš pat nepaskatījās debesīs.

Volters devās sameklēt vajadzīgo — droši vien kādus dēļus —, un starpbrīdi es izmantoju, atgūlusies salonā uz sofas kā tāda ēteriska romāna varone, kura piemirsta savas grāmatas lappusēs un atstāta sadzeltēt un sapelēt, un sairt kā grāmata pati.

Slimīga iedoma, teiktu Maira.

Ko citu tad tu ieteiktu? es atvaicātu.

Lieta tāda, ka mana sirds atkal ir niķojusies. Niķoties, dīvains teiciens. Tā cilvēki saka, lai mazinātu sava stāvokļa nopietnību. Tas it kā liek noprast, ka vainīgā ķermeņa daļa (sirds, kuņģis, aknas vai kas cits) ir kaprīzs, izlutināts bērns, kuru var saukt pie kārtības ar pļaukas vai skarba vārda palīdzību. Un tas norāda arī, ka šie simptomi — šī trīce un sāpes, šīs sirdsklauves — ir tikai izrāde un ka attiecīgais orgāns drīz mitēsies lēkāt un spēlēt teātri, un atsāks savu rāmo eksistenci aizkulisēs.

Ārsts nav apmierināts. Viņš ir murminājis par analīzēm un skenēšanām, un par ceļojumiem uz Toronto, kur uzglūn spe­ciālisti, tie nedaudzie, kuri vēl nav aizlaidušies uz leknākām ganībām. Viņš ir nomainījis man tabletes, pievienojis arsenālam vēl vienas. Viņš pat ir pieminējis operācijas iespēju. Ar ko tā būs saistīta, es jautāju, un kas tiks panākts? Kā izrādās, par daudz no pirmā un par maz no otrā. Viņam ir aizdomas, ka nelīdzēs nekas cits kā vien pilnīgi jauns agregāts, — viņa izteiciens, it kā mēs runātu par trauku mazgājamo mašīnu. Un turldāt man būtu jāstāv rindā, gaidot kāda cita agregātu, tādu, kurš vairs nav vajadzīgs. Atmetot smalkos izpušķojumus — citu sirdi, izrautu kādam jaunam cilvēkam: neviens taču negribētu, lai viņam iemontē vecu, sagrabējušu, sadēdējušu sirdi, tādu pašu kā to, kuru viņš taisās mest ārā. Katrs tak grib kaut ko svaigu un sulīgu.

Bet kas zina, kur viņi tās dabū? Man domāt, no ielas bērniem Latīņamerikā; vismaz tādas ir pašas trakākās baumas. Zagtas sirdis, melnā tirgus sirdis, izrautas pa salauztu ribu starpu, siltas un asiņojošas, upurētas viltus dievam. Kas ir šis viltus dievs? Mēs paši. Mēs un mūsu nauda. Tā sacītu Lora. Nepieskaries tai naudai teiktu Rīnija. Tu nezini, kur tā ir bijusi.

Vai es varētu sadzīvot ar sevi pašu, zinādama, ka krūtīs man ir miruša bērna sirds?

Bet, ja nē, ko tad?

Lūdzu, nenoturiet šīs juceklīgās bailes par stoicismu. Es dzeru savas tabletes, es dodos savās stomīgajās pastaigās, bet pret šaus­mām es neiespēju neko.

Pēc pusdienām — gabals sacietējuša siera, glāze apšaubāma piena, ļengans burkāns, jo šonedēļ Maira nav izpildījusi uzdevumu, ko pati uzņēmusies, proti, nav sagādājusi krājumus manam ledus­skapim, — tātad, pēc pusdienām atgriezās Volters. Viņš mērīja, zāģēja, nagloja, tad pieklauvēja pie sētas durvīm, lai pateiktu, ka atvainojoties par troksni, bet nu viss esot uz Ūsiņu.

"Es izvārīju tev kafiju," es teicu. Tāds ir šo aprīļa norišu ritu­āls. Vai šoreiz es biju piededzinājusi kafiju? Nav svarīgi. Viņš tik un tā ir pieradis pie Mairas vārītās.

"Labprāt iedzeršu." Viņš rūpīgi noāva gumijas zābakus, atstāja tos sētaspuses lievenī, — Maira ir viņu labi izdresējusi, viņš nedrīkst sanest to, ko Maira sauc par viņa dubļiem, uz tā, ko viņa sauc par saviem paklājiem, — un pēc tam savās mamuta zeķēs uz pirkst­galiem aiztecēja pa manas virtuves grīdu; kura, pateicoties Mairas sievietes veiktajai enerģiskajai bēršanai un spodrināšanai, tagad ir tik spīdīga un slidena kā šļūdoņa ledus. Agrāk grīdu klāja noderīga, lipīga miziņa, putekļu un netīrumu uzkrājums, līdzīgs plānai līmes kārtiņai, bet nu vairs nekā. Nudien vajadzētu nokaisīt grīdu ar granti, citādi es uz tās paslīdēšu un kaut ko sev salauzīšu.

Vērot Volteru tipinām uz pirkstgaliem bija bauda pati par sevi — zilonis, kurš staigā pa olām. Ticis pie virtuves galda, viņš nolika uz tā savus darba cimdus, dzeltenus ādas cimdus, un tur tie gulēja kā gigantiskas papildu ķepas.

"Jauni cimdi," es noteicu. Tie bija tik jauni, ka bezmaz mirdzēja. Un tiem nebija ne skrambiņas.

"Šitos nopirka Maira. Viens puisis trīs ielas tālāk ar fuksīti nošķēlēja sev pirkstu galus, un viņa briesmīgi uztraucas, baidās, ka tik ar mani neiznākot tāpat vai vēl sliktāk. Bet tas puisis ir galīgais zābaks, pārcēlies uz šejieni no Toronto; atvainojos par izteicienu, bet viņam nu nevajadzētu ļaut niekoties ar zāģiem, ņems vēl un nošņāps pats sev galvu, un tas pasaulei nebūtu liels zaudējums. Es viņai teicu — tur tak jābūt bez kādas skrūvītes, lai nostrādātu šitādu joku, pie tam fuksīša man nemaz nav. Bet viņa visviens liek man vazāt līdzi šitos nolāpītos cimdus. Katrreiz, kad eju laukā pa durvīm, bļauj: ei, vai cimdus paņēmi?"

"Tu varētu tos pazaudēt," es ieminējos.

"Viņa nopirks citus," viņš drūmi atteica.

"Atstāj tos te. Pasaki, ka aizmirsi un paņemsi vēlāk. Un tad vienkārši neņem nemaz." Es iztēlojos, kā vientuļās naktīs turu vienu no Voltera tukšajām ādas rokām: tas būtu sava veida kom­panjons. Nožēlojami. Varbūt vajadzētu iegādāties kaķi vai mazu sunīti. Kaut ko siltu, nekritisku un pūkainu — otru dzīvu radī­jumu, kas naktīs palīdzētu man stāvēt sardzē. Mums ir nepie­ciešama zīdītājiem raksturīgā čupošanās: pārāk daudz vientulības kaitē redzei. Bet, ja es ieviestu kaut ko tamlīdzīgu, tad, visticamāk, pakluptu pār to un pārlauztu sprandu.

Voltera mute noraustījās, parādījās augšzobu maliņa: tas bija smaids. "Visi dižie prāti domā vienādi, ne?" viņš teica. "Tad var­būt tu varētu izmest tos draņķus atkritumos, nejauši tīšām."

"Volter, tu esi resgalis," es sacīju. Volters pasmaidīja vēl, iebēra kafijā piecas karotītes cukura, iztukšoja tasi vienā rāvienā, tad nolika abas plaukstas uz galda un uzslēja sevi kājās, atgādinādams obelisku, ko paceļ virvēs. Pēc šīs kustības es piepeši nojautu, kāda būs viņa pēdējā darbība saistībā ar mani: viņš pacels vienu mana zārka galu.

Arī viņš to zina. Viņš ir gatavs. Ne velti Volteram ir zelta rokas. Viņš necels lieku kņadu, viņš mani nenometīs, viņš gādās, lai es šai savā pēdējā, īsajā ceļojumā pārvietojos līdzeni, horizon­tāli un droši. "Ceļam augšā," viņš pateiks. Un es celšos augšup.

Bēdīgi. Es to zinu; un arī sentimentāli. Bet, lūdzu, pacietiet mani. Mirējiem tiek dota zināma rīcības brīvība, tāpat kā bērniem viņu dzimšanas dienā.

Uguns mājās

Vakar vakarā es skatījos televīzijas ziņas. To man nevajadzētu darīt, tas kaitē gremošanai. Atkal kaut kur notiek karš, kuru viņi dēvē par mazsvarīgu, lai gan tas, bez šaubām, nav mazsvarīgs nevienam, kuram gadījies tajā atrasties. Šiem kariem ir vienas sugas pazīmes — vīrieši maskēšanās formās ar aizsegtu muti un degunu, dūmu mākoņi, izķidātās ēkas, salauztie, raudošie civilisti. Bezgalīgas mātes, kuras nes bezgalīgus, ļenganus bērnus, sejas no­spiestas ar asinīm; bezgalīgi, apjukuši veci vīri. Jaunos vīriešus aizved prom un nogalina, lai nepieļautu atriebību, kā grieķi izda­rīja Trojā. Ar to pašu, cik atceros, Hitlers aizbildināja ebreju bērnu nogalināšanu.

Kari sākas un apsīkst, bet tad seko uzliesmojums kaut kur citur. Mājas, pāršķeltas kā olas, to saturs aizdedzināts vai nozagts, vai atriebīgi sabradāts ar kājām; bēgļi, kurus apšauda no pļaujoša lidojuma. Miljonos pagrabu apjukusi karaliskā ģimene stāv aci pret aci ar šāvēju komandu; korsetēs iešūtie dārgakmeņi viņus neglābs. Hēroda karaspēks, kas patrulē tūkstoš ielās; turpat kaimiņos Napo­leons laižas prom ar sudrablietām. Iebrukuma, jebkura iebrukuma ķīļūdenī grāvji pildās ar izvarotām sievietēm. Godīgi sakot, arī ar izvarotiem vīriešiem. Ar izvarotiem bērniem, izvarotiem suņiem un kaķiem. Kontrole var zust pilnīgi.

Bet ne šeit; ne šajā lēnprātīgajā, garlaicīgajā, stāvošajā ūdenī; ne Taikonderogā, par spīti vienam otram narkomānam parkos, par spīti kādai ielaušanās reizei, par spīti nejaušam slīkonim, kas atrasts peldam ūdens virpulī. Mēs te tupam, iedzerdami pa glāzītei pirms gulētiešanas, kaut ko iegrauzdami pirms gulētiešanas, lūrē­dami pasaulē kā slepenā logā, un, kad mums apnīk, mēs to iz­slēdzam. Tāds nu ir divdesmitais gadsimts, mēs sakām, dodamies uz augšstāvu. Bet kaut kur tālumā skan dārdi, kā paisuma vilnis, kas brāžas uz krastu. Tur nāk divdesmit pirmais gadsimts, brāz­damies pār galvu kā kosmosa kuģis, pilns nežēlīgu svešinieku ar ķirzakas acīm, vai kā metāla pterodaktils. Agrāk vai vēlāk tas mūs uzodīs, ar saviem dzelzs nagiem tas noplēsīs jumtus mūsu trauslajām, mazajām aliņām, un tad mēs būsim tikpat kaili un dreboši, un izbadējušies, un slimi, un zaudējuši cerības kā visi pārējie.

Piedodiet par šo novirzīšanos no temata. Manā vecumā cil­vēki mēdz nodoties šīm apokaliptiskajām vīzijām. Jūs sakāt, Pasaules gals ir tuvu. Jūs sev melojat — Es priecājos, ka to vairs nepie­redzēšu —lai gan patiesībā nekas jums nepatiktu tik labi, ja vien to varētu vērot pa mazo, slepeno lodziņu un jūs tur nebūtu iejaukti.

Bet kam gan uztraukties par pasaules galu? Katru dienu kādam pienāk pasaules gals. Laiks ceļas un ceļas, un, kad tas sasniedz tavu acu līmeni, tu noslīksti.

Kas notika tālāk? Mirkli esmu pazaudējusi pavedienu, man ir grūti atcerēties, bet tad es atceros. Protams, karš. Mēs nebijām tam gatavi, bet reizē zinājām, ka jau esam to pieredzējuši. Tas bija tas pats aukstums, aukstums, kurš vēlās šurp kā migla, aukstums, kurā es piedzimu. Tāpat kā toreiz, viss sāka drebēt ļaunās no­jautās — krēsli, galdi, ielas un ielu laternas, debesis, gaiss. Vienā rāvienā vienkārši pagaisa veseli fragmenti no tā, kas bija atzīts par realitāti. Tā notiek, kad ir karš.

Bet jūs esat pārāk jauni, lai atminētos, kurš karš tas varētu būt bijis. Katrs karš ir tas karš tiem, kuri to pārdzīvojuši. Tas, par kuru runāju es, sākās 1939. gada septembra pirmajās dienās un turpinājās līdz… Nu, tas viss ir vēstures grāmatās. Varat apskatīties.

Neļaujiet apdzist ugunij mājās — tāds bija viens no vecā kara saukļiem. Ikreiz, to dzirdēdama, es mēdzu iztēloties baru sieviešu ar plandošiem matiem un mirdzošām acīm; zaglīgi, pa vienai vai divām, viņas mēnesnīcā pielaida uguni pašas savām mājām.

Mēnešos pirms kara mana laulība ar Ričardu pamazām juka laukā, tomēr varētu teikt, ka tā juka laukā jau no paša sākuma. Man bija viens spontāns aborts, pēc tam otrs. Savukārt Ričardam bija viena mīļākā un pēc tam otra, vismaz man bija tādas aiz­domas — un tas bija neizbēgami (kā vēlāk sacīja Vinifreda), ņemot vērā manu vārgo veselību un Ričarda dziņas. Vīriešiem tolaik piemita dziņas; šo dziņu bija daudz; tās mita pazemē, vīrieša būtības tumšajos nostūros, un laiku pa laikam sakrāja spēkus un metās uz priekšu gluži kā žurku bars. Tās bija tik viltīgas un stipras, un kā gan lai īsts vīrietis jaudātu tām pretoties? Tāda bija šī doktrīna pēc Vinifredas domām un — ja runājam godīgi — arī pēc daudzu citu cilvēku domām.

Šīs Ričarda mīļākās bija (kā pieņēmu es) viņa sekretāres — vienmēr ļoti jauniņas, vienmēr glītas, vienmēr pieklājīgas meitenes. Savas sekretāres viņš nolīga gluži svaigas, no tās mācību iestādes, kura nu viņas ražoja. Kādu laiku viņas nervozi atbildēja man pa telefonu, kad zvanīju Ričardam uz biroju. Viņām tika arī uzdots pirkt man dāvanas un pasūtināt ziedus. Ričardam patika, ja viņas skaidri zināja, kas ir kas: es biju oficiālā sieva, un viņam nebija ne mazākā nolūka no manis šķirties. Šķirti vīri nekļuva par savu valstu vadoņiem, tajos laikos ne. Šis stāvoklis deva man zināmu varu, taču vara tā bija tikai tad, ja es to nelietoju. Patiesībā tā bija vara tikai tad, ja es izlikos, ka neko nezinu. Pār viņa galvu karājās drauds, ka es varu visu uzzināt; ka varu atklāt to, kas jau ir atklāts noslēpums, un palaist brīvībā visvisādu ļaunumu.

Vai tas mani uztrauca? Savā ziņā jā. Bet labāk puse klaipa nekā tukšs galds, es sev sacīju, un Ričards bija tikai sava veida maizes klaips. Viņš gādāja maizi gan Emē, gan man. Stāvi tam pāri, kā mēdza teikt Rīnija, un es mēģināju. Es mēģināju stāvēt tam pāri, debesīs, kā aizklīdis balons, un lāgiem tas man izdevās.

Es nodarbināju sevi, biju iemācījusies to darīt. Tagad es biju sākusi nopietni noņemties ar dārzkopību un guvu zināmus rezul­tātus. Vairs nenonīka gluži viss, kas iedēstīts. Es grasījos ierīkot ēnainu dārzu ar daudzgadīgiem augiem.

Ričards rūpējās, lai ārēji viss būtu nevainojami. To pašu darīju es. Mēs piedalījāmies kokteiļvakaros un vakariņās, mēs kopā atnācām un aizgājām, viņa plauksta pie mana elkoņa. Pirms vakariņām mēs noteikti iedzērām kādu glāzīti vai divas, vai trīs; man drusku par daudz iegaršojās džins, šādā vai tādā kombinācijā, bet es nebiju pārāk tuvu bīstamajai robežai, kamēr jutu savus kāju pirkstgalus un spēju turēt muti. Mēs joprojām slīdējām visam pa virsu — pa labo manieru plāno ledu, zem kura slēpjas tumšais kalnu ezers: kad ledus izkūst, tu noslīksti.

Labāk puse dzīves nekā vispār nekāda.

Man nav izdevies atainot Ričardu, piešķirt viņam kādu no­apaļotu tēlu. Viņš ir un paliek kā izgriezts no kartona. To es zinu. Es nespēju viņu patiesīgi aprakstīt, nespēju atrast precīzu fokusu: viņš ir izplūdis kā seja mitrā, izmestā avīzē. Pat tajā laikā, kad viņš man šķita nedabiski mazs un reizē pārdabiski liels. Tas tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz naudas, pārāk daudz klātbūtnes pasaulē, — radās kārdinājums gaidīt no viņa vairāk, nekā viņš spēja dot, un tāpēc vidusmērs viņā šķita kā trūkums. Viņš bija nežēlīgs, bet ne kā lauva; drīzāk kā kaut kāds liels grauzējs. Viņš raka ejas zem zemes; viņš iznīcināja, nograuzdams saknes.

Tādējādi viņam radās iespēja demonstrēt plašus žestus un izrādīt lielu augstsirdību, bet to viņš nedarīja. Viņš bija pārvēr­ties sevis paša statujā: liels, publisks, impozants, ar tukšu vidu.

Nebija jau tā, ka viņš būtu pārāk augstās domās par sevi: būtībā viņš vienkārši neatbilda savam stāvoklim. Tas tā, īsumā.

Karam sākoties, Ričards iekūlās krietnā ķezā. Savos darījumos viņš bija pārāk mīlīgi izturējies pret vāciešiem, pārāk stipri apbrī­nojis viņus savās runās. Tāpat kā daudzi viņa līdzinieki, Ričards bija caur pirkstiem skatījies uz vāciešu brutālajiem demokrātijas pārkāpumiem; šo demokrātiju ne viens vien no mūsu vadoņiem bija pēlis kā nekam nederīgu, bet tagad viņi visi to dedzīgi aizstāvēja.

Ričardam draudēja arī liels naudas zaudējums, jo viņš vairs nedrīkstēja tirgoties ar tiem, kuri vienā rāvienā bija kļuvuši par ienaidniekiem. Viņam nācās arī rāpot uz vēdera, pazemoties; tas viņam nebija pa prātam, tomēr viņš to darīja. Viņam izdevās saglābt savu stāvokli un ierāpties atpakaļ labvēlības saulītē — nu, viņš jau arī nebija vienīgais, kas sasmērējis rokas, tāpēc pārējie piesardzīgi vairījās rādīt uz viņu ar saviem nosmulētajiem pirk­stiem, — un drīz viņa fabrikas rāvās, cik jaudas, ar pilnu tvaiku uz priekšu, uz jauniem kara sasniegumiem, un neviens nebija lielāks patriots par viņu. Tāpēc tas Ričardam netika ņemts ļaunā arī tad, kad Krievija nostājās sabiedroto pusē un Josifs Staļins pēkšņi kļuva par visu mīļoto tēvoci. Tiesa, Ričards bija krasi nosodījis komunistus, taču tas bija sen. Tagad viss nogrima aiz­mirstībā, jo vai tad tavu ienaidnieku ienaidnieki nav tavi draugi?

Tikmēr es vilkos cauri dienām, ne tā kā parasti — parastais bija mainījies —, bet tik labi, cik vien spēju. Neatlaidīga, tāds ir vārds, kuru es izmantoju tagad, lai apzīmētu sevi tajos laikos. Vai notrulusi, tas derētu tikpat labi. Vairs nenotika dārza svētki, kuros sacensties, vairs nebija zīda zeķu, ja nu vienīgi melnajā tirgū. Gaļu izsniedza ierobežotās devās, tāpat arī sviestu un cukuru: ja gribēji saņemt vairāk, vairāk nekā citi, tad kļuva svarīgi nodibināt zinā­mus kontaktus. Vairs nekādu transatlantisku ceļojumu ar luksusa laineriem — Karaliene Mērija kļuva par kara flotes kuģi. Radio vairs nebija portatīva estrāde, bet gan pārvērtās par drudžainu pareģi; katru vakaru es to ieslēdzu, lai dzirdētu ziņas, kuras sākumā allaž bija sliktas.

Karš turpinājās un turpinājās, dunēja kā nerimtīgs motors. Tas nokausēja cilvēkus — šis pastāvīgais, drūmais sasprindzinājums. Tas bija tāpat kā klausīties, kā cilvēks griež zobus mijkrēslī pirms ausmas, kamēr tu nakti pēc nakts, nakti pēc nakts guli bez miega.

Tomēr bija gūstams arī viens otrs labums. Misters Margatroids mūs atstāja, lai pievienotos armijai. Tolaik es iemācījos vadīt automašīnu. Es izmantoju vienu no mašīnām, liekas, bentliju, un Ričards reģistrēja to uz mana vārda — nu mēs saņēmām vairāk benzīna. (Benzīnu, protams, izsniedza ar normu, kas gan mazāk attiecās uz tādiem ļaudīm kā Ričards.) Nu es ieguvu arī vairāk brīvības, lai gan tā bija tāda brīvība, kuru es vairs nevarēju diez cik lietderīgi izmantot.

Es saaukstējos, un saaukstēšanās pārgāja bronhītā — tai ziemā visi bija saaukstējušies. Man vajadzēja vairākus mēnešus, lai tiktu no tā vaļā. Daudz laika es pavadīju gultā, skumdama. Es kle­poju un klepoju. Vairs negāju skatīties kinohronikas — runas, kaujas, bombardēšanu un iznīcību, uzvaras, pat iebrukumus. Satrau­coši laiki, vismaz tā mums teica, bet es biju zaudējusi interesi.

Tuvojās kara beigas. Tās nāca arvien tuvāk un tuvāk. Tad tās bija klāt. Es atcerējos klusumu pēc iepriekšējā kara beigām, un pēc tam zvanu skaņas. Toreiz bija novembris ar aizsalušām peļķēm, bet tagad bija pavasaris. Notika parādes. Tika kaisītas proklamā­cijas. Tika pūstas trompetes.

Tomēr nebija tik viegli izbeigt karu. Karš ir liels ugunsgrēks; tā pelni lido tālu un nosēžas gausi.