Aklais slepkava

Aklais slepkava: Rūtainais kostīms

Viņš pagriež atslēgu. Durvīs ir aizkritņa slēdzene: maza, tomēr veiksme. Šoreiz viņam laimējies, viņa rīcībā nodots viss dzīvoklis. Mazs vieninieka dzīvoklītis, liela istaba ar šauru virtuves leti, toties ar atsevišķu vannas istabu, kurā atrodas vanna uz metāla ķetnām un sārti dvieļi. īsta greznība. Dzīvoklis pieder drauga drauga drau­dzenei, kura aizbraukusi uz bērēm. Veselas četras dienas drošībā vai vismaz ilūzijā par to.

Aizkari pieskaņoti gultas pārklājam; tie ir no smaga, raupja zīda, ķiršu krāsā, pakarināti priekšā caurspīdīgiem plānajiem aizkariem. Turēdamies mazliet nost no loga, viņš paskatās ārā. Skats — cik nu iespējams saredzēt caur dzeltējošām lapām — paveras uz Alana parku. Zem kokiem nolūzuši daži žūpas vai klaidoņi, vienam seja apsegta ar avīzi. Viņš pats ir tā gulējis. Avīzes, kas savilgušas tavā elpā, ož pēc nabadzības, pēc sakāves, kā sapelējušas, ar suņa spal­vām aplipušas mīkstās mēbeles. Zālē kopš vakarvakara mētājas kartona plakāti un saņurcīti papīri, — mītiņš, biedri skandina savu dogmu un plosa klausītāju ausis, kaldami dzelzi, pirms tā vispār sakarsusi. Divi nelaimīgi vīri ar tēraudsmaiļotām nūjām un audekla maisiem tagad savāc viņu atkritumus. Vismaz kāds darbiņš tiem nabadziņiem.

Viņa ies diagonāli caur parku. Apstāsies, pārāk uzkrītoši pa­skatīsies apkārt, lai redzētu, vai neviens viņu nenovēro. Kad viņa to būs izdarījusi, kāds jau noteikti vēros.

Uz nevīrišķīgā, balti zeltainā rakstāmgalda atrodas radioapa­rāts — gan pēc izmēriem, gan izskata līdzīgs pusklaipam maizes. Viņš to ieslēdz: meksikāņu trio, balsis kā plūdeņa virve, tvirta, maiga, savijusies pati ar sevi. Lūk, uz kurieni viņam vajadzētu doties — uz Meksiku. Dzert tekilu. Pagrimt, vai — pagrimt vēl vairāk. Tikt vilku barā un kaukt līdzi. Kļūt par desperado. Viņš noliek uz galda savu portatīvo rakstāmmašīnu, atslēdz to, noņem vāku, ieritina iekšā papīru. Drīz izbeigsies koppapīrs. Vēl ir laiks dažām lappusēm, pirms atnāks viņa, ja viņa atnāks. Dažreiz viņa tiek aizkavēta vai pārtverta. Vismaz pati tā apgalvo.

Gribētos iecelt viņu greznajā vannā, pārklāt ar ziepju putām.

Vārtīties tajās kopā ar viņu- sivēni sārtos burbuļos. Varbūt viņš

tā arī izdarīs.

Tas, pie kā viņš patlaban strādā, ir ideja — vai ideja par ideju. Par kādu ārpuszemes civilizāciju, kura nosūta kosmosa kuģi izpētīt Zemi. Šie citplanētieši, kuri sastāv no kristāliem un ir ārkārtīgi augsti organizēti, mēģina nodibināt sakarus ar tām Zemes būtnēm, kuras šķiet līdzīgas pašiem: ar brillēm, logu rūtīm, Ve­nēcijas stikla papīrpresēm, vīna kausiem, briljanta gredzeniem. Viņiem nekas neizdodas. Tad viņi nosūta ziņojumu uz dzimteni: Uz šīs planētas saglabājies daudz reliktu, kas liecina par reiz uz­plaukušu, bet tagad mirušu civilizāciju, kura noteikti bijusi ļoti augsti attīstīta. Nespējam noteikt, kāda katastrofa iznīcinājusi visas saprātīgās būtnes. Šobrīd uz planētas atrodami tikai dažādi viskozi, zaļi, filigrāni veidojumi un liels daudzums ekscentrisku lodīšu no pusšķidrām dūņām; šīs lodītes tiek mētātas šurpu turpu neizprotamās straumēs, ko veido gaišais, caurspīdīgais šķidrums, kurš klāj pla­nētas virsmu. Spalgie pīkstieni un rezonējošie vaidi, ko izraisa lodītes, acīmredzot piedēvējami berzes vibrācijai un nav uzskatāmi par valodu.

Tomēr tas nav stāsts. Tas nevar būt stāsts, ja vien citplanētieši neuzbrūk un nesāk visu postīt, un kāda dāma neizlec no biksēm. Taču iebrukums būtu priekšnoteikumu pārkāpums. Ja jau kristāla būtnes domātu, ka uz šīs planētas nav dzīvības, tad kālab lai viņi tur nolaistos? Varbūt arheoloģisku iemeslu dēļ. Lai paņemtu paraugus. Ārpuszemes putekļsūcējs pēkšņi izsūc tūkstošiem logu no Ņujorkas debesskrāpjiem. Arī tūkstošiem banku direktoru tiek izsūkti laukā un kliegdami iegāžas nāvē. Tas būtu skaisti.

Nē. Arī tas vēl nav stāsts. Viņam jāuzraksta kaut kas tāds, ko labi pirks. Tātad atpakaļ pie tā, kas nepieviļ nekad — pie asinskārajām mironēm. Šoreiz viņš piešķirs tām violetus matus un laidīs darbā zem indīgajiem, mēļajiem stariem, kas plūst no divpadsmit Arnas mēnešiem. Vislabāk ir iztēloties vāka ilustrāciju, kuru puiši noteikti izgudros, un tad turpināt, balstoties uz to.

Tās sievietes viņam ir apnikušas. Apnikuši viņu ilkņi, viņu vingrums, viņu tvirtās, tomēr kuplās krūtis gluži kā greipfrūta pusītes, viņu nesātība. Apnikuši garie, sarkanie nagi un odžu acis. Apnicis šķaidīt viņām galvas. Apnikuši varoņi, kuru vārdi ir Vils vai Bērts, vai Neds, vienzilbīgi vārdi; apnikuši viņu lāzerieroči, metāliskais, cieši piegulošais apģērbs. Desmit centu par katru mirkli, kurā lasītājam pārskrien šermuļi. Tomēr iztikt ar to var, ja vien viņš jaudās saglabāt tempu, un nabags jau nedrīkst būt izvēlīgs.

Nauda atkal iet uz beigām. Viņš cer, ka viņa atnesīs čeku no kādas abonenta kastītes, kura nav uz viņa vārda. Viņš čeku parakstīs, viņa izņems naudu; uz sava vārda, savā bankā, viņai problēmas neradīsies. Viņš cer, ka viņa atnesīs pastmarkas. Viņš cer, ka viņa atnesīs cigaretes. Atlikušas vairs tikai trīs.

Viņš soļo šurpu turpu. Grīda čīkst. Cietkoksne, tomēr plan­kumaina tajās vietās, kur tecējis radiators. Šis dzīvojamo māju kvartāls būvēts pirms kara, vientuļiem darījumu cilvēkiem ar labu raksturu. Tolaik viss šķita cerīgāks. Tvaika apkure, karstais ūdens, kas nekad nebeidzas, flīzēti gaiteņi, — viss modernākais. Tagad ziedu laiki tam visam jau aiz muguras. Pirms pāris gadiem, vēl būdams jauns, viņš pazina kādu meiteni, kurai šeit bija dzīvoldis. Medicīnas māsa, cik viņš atceras: prezervatīvi naktsgaldiņa at­vilktnē. Viņai bija gāzes pavards ar diviem degļiem, dažreiz viņa gatavoja viņam brokastis — šķiņķi ar olām, sviestainas pankūkas ar kļavu sīrupu, viņš bija laizījis to viņai no pirkstiem. Tur bija izbāzta brieža galva, palikusi no iepriekšējiem īrniekiem; viņa bija žāvējusi zeķes, pakarinādama tās uz ragiem.

Sestdienas pēcpusdienas, otrdienas vakarus, katru viņas brīvo brīdi abi bija pavadījuši dzerdami — viskiju, džinu, vodku, kas nu gadījās pie rokas. Viņai patika vispirms pamatīgi piedzerties. Viņa negribēja iet ne uz kino, ne padejot; šķita, viņa nevēlas ne romantiku, ne romantisku izlikšanos, un labi vien bija. Viņa prasīja vienīgi izturību. Viņai patika paklāt segu uz vannas istabas grīdas; viņai patika cietās flīzes zem muguras. Viņa ceļgaliem un elkoņiem tā bija gatavā elle, bet tobrīd jau viņš to nemanīja, uzmanība bija pievērsta kam citam. Viņa vaidēja, it kā atrastos starmešu gaismā, mētāja galvu šurpu turpu, valbīja acis. Reiz viņš paņēma viņu stāvus, lielajā sienas skapī. Dreboši ceļgali, naftalīna smārds, apkārt svētdienas kreps, vilnas jakas un puloveri. Viņa bija raudājusi no baudas. Pametusi viņu, apprecējās ar advokātu. Izdevīga partija, balta līgavas kleita; viņš par to bija lasījis avīzē, uzjautrināts, neturēdams ļaunu prātu. Meitenei veicies, viņš bija nodomājis. Palaistuves dažkārt izvelk pilno lozi.

Zaļā jaunība. Dienas bez nosaukumiem, neprātīgas pēcpus­dienas, žiglas un bezdievīgas, un ātri pārejošas, un nekādu ilgu ne pirms, ne pēc tam, netika pieprasīti vārdi, nekas nebija jāmaksā. Pirms viņš iepinās lietās, kuras sapinās.

Viņš paskatās pulkstenī un tad atkal ārā pa logu, un tur jau viņa nāk, diagonāli tipina pa parku, šodien platmalainā cepurē un cieši sajoztā, rūtainā kostīmā, somiņa cieši iespiesta padusē, ieloču svārki šūpojas vienā taktī ar dīvaino, lēkājošo gaitu — itin kā viņa joprojām nebūtu pieradusi staigāt uz pakaļkājām. Bet varbūt vainīgi augstie papēži. Viņš nereti ir prātojis, kā gan viņas saglabā līdzsvaru. Nu viņa apstājas kā pēc režisora mājiena; tāpat kā allaž, paskatās apkārt gluži kā apžilbuši, it kā nule pamodināta no mulsinoša sapņa, un abi vīri, kuri lasa papīrus, nopēta viņu no galvas līdz kājām. Kaut kas pazudis, jaunkundzīt? Taču viņa iet tālāk, šķērso ielu, caur lapām viņš saskata viņu pa daļām, viņa laikam meklē mājas numuru. Nu viņa kāpj augšā pa lieveņa pa­kāpieniem. Iedūcās zvans. Viņš nospiež pogu, nodzēš cigareti, iz­slēdz galda lampu, atslēdz durvis.

Sveiks. Esmu galīgi aizelsusies. Negaidīju liftu. Viņa aizver durvis, stāv ar muguru pret tām.

Neviens tev nesekoja. Es skatījos. Vai cigaretes atnesi?

Un tavu čeku, un pamatīgu pudeli viskija, augstākā labuma. Nospēru to no mūsu bagātīgā bāriņa. Vai esmu tev teikusi, ka mums ir bagātīgs bāriņš?

Viņa cenšas izturēties bezrūpīgi, pat vieglprātīgi. Tas viņai diez cik labi nepadodas. Viņa novilcina laiku, lai izdibinātu, ko viņš grib. Viņa nekad nespertu pirmo soli, viņai nepatīk sevi nodot. Laba meitene. Viņš tuvojas, apskauj viņu. Ak es esmu laba meitene? Dažreiz es jūtos kā gangstera brūte — skraidu un izpildu tavus rīkojumus.

Tu nevari būt gangstera brūte, es nemaz neesmu gangsteris. Tu par daudz skaties filmas.

Ne tuvu ne pietiekami, viņa saka, lūpas gandrīz skar viņa kaklu. Viņam derētu apcirpt matus. Maigas dzelkšņu pūkas. Viņa atpogā četras augšējās pogas, ieslīdina plaukstu viņam zem krekla. Miesa viņam tik sablīvēta, tik blīva. Smalki graudaina, apsvilusi. Viņa ir redzējusi pelnutraukus, kas grebti no šādas koksnes.

Aklais slepkava: Sarkanais brokāts

Tas bija jauki, viņa jūsmo. Vanna bija jauka. Nekad nebiju iztēlojusies tevi ar sārtiem dvieļiem. Salīdzinot ar agrāko, te valda īsta pārpilnība.

Kārdinājums uzglūn visur, viņš saka. Gaļas podi aicina. Es teiktu, ka viņa ir amatiere ielene, vai tev tā nešķiet?

Viņš bija ietinis viņu vienā no sārtajiem dvieļiem, slapju un slidenu aiznesis uz gultu. Tagad viņi guļ zem gultas pārsega raupjā ķirškrāsas zīda, atlasa palagos, un dzer viņas sagādāto viskiju. Tas ir smalks labības šķirņu maisījums, dūmains un silts, noiet lejā tik gludi kā krējuma konfekte. Viņa tīksmīgi izstaipās, prātā tikai īsu mirkli pazib jautājums — kas mazgās palagus.

Viņa nekad nespēj pārvarēt pārkāpuma apziņu šajās dažādajās istabās — izjūtu, ka viņa ielaužas aiz privātām robežām, pie tiem, kas šeit parasti dzīvo. Viņai gribētos ielūkoties skapjos, kumodes atvilktnēs — nevis ko ņemt, tikai apskatīt; redzēt, kā dzīvo citi cilvēki. Reāli cilvēki; reālāki nekā viņa. To pašu gribētos izdarīt arī ar viņa mantām, tikai viņam jau nav ne skapju, ne kumodes atvilktņu, vismaz ne tādu, kas piederētu viņam. Nekas nav at­rodams, nekas nevar viņu nodot. Tikai piebāzta, zila ceļasoma, kuru viņš tur aizslēgtu. Parasti tā ir zem gultas.

Kabatu saturs ne par ko neliecina; pāris reižu viņa ir tās pār­meklējusi. (Tā nebija spiegošana, viņa tikai vēlējās uzzināt, kas īsti notiek, kāds tas ir, kāds ir viņu stāvoklis.) Mutauts, zils ar baltu maliņu; mazliet sīknaudas; divi cigarešu nodeguļi, ietīti sviestpapīrā — laikam pietaupījis. Saliecamais nazis, vecs. Reiz — divas pogas, krekla pogas, kā viņai bija šķitis. Viņa nebija piedāvājusies piešūt tās atpakaļ, jo tad viņš saprastu, ka viņa okšķerējusi. Lai viņš labāk domā, ka viņai var uzticēties.

Autovadītāja apliecība, uzvārds nav viņa. Dzimšanas apliecība,

tāpat. Dažādi uzvārdi. Viņai kārotos izķemmēt viņu kā ar smalku ķemmīti. Pavandīties viņā. Apgriezt viņu ar kājām gaisā. Iztukšot.

Viņš dzied klusu, samtainā balsī kā radio dūdotājs:

Tik drūmi vien, traks mēness lien, un tu Būt uzticīga solies man, es buču nolaupu, Man roka tev zem drēbēm slīd, Mums varen jautri iet šobrīd, Bet uzaust rīts — tu projām ej — Es noskumstu.

Viņa iesmejas. Kur tu to rāvi?

Tā ir mana ieleņu dziesma. Tā iederas šajā vidē.

Viņa nemaz nav īsta ielene. Pat ne amatiere. Nedomāju, ka viņa ņem naudu. Visdrīzāk tiek atalgota kādā citā veidā.

Ar kaudzi šokolādes konfekšu. Vai tu par to būtu ar mieru?

Tad man vajadzētu pāris kravas kastes ar konfektēm, viņa atbild. Es esmu padārga. Gultas pārklājs ir no īsta zīda, man patīk tonis — spilgts, bet izskatās itin jauki. Tas nāk par labu sejaskrāsai, tāpat kā sārti sveču abažūri. Vai esi sagudrojis tālāk? Ko — tālāk?

Manu stāstu.

Tavu stāstu?

Jā. Vai tad tas nav domāts man?

Ak, jā, viņš saka. Protams. Es vispār nedomāju ne par ko citu. Pat naktīs neguļu.

Melis. Vai tas tevi garlaiko?

Mani nespētu garlaikot nekas tāds, kas iepriecina tevi.

Ak Dievs, cik galanti. Mums biežāk derētu sārti dvieļi. Drīz tu skūpstīsi manu kristāla kurpīti. Tomēr turpini vien.

Kur es paliku?

Nozvanīja zvans. Tika pārgriezta rīkle. Vaļā vērās durvis.

Ak jā. Nu, tad klausies.

Viņš stāsta: meitene, par kuru mēs runājām, ir dzirdējusi, ka atveras durvis. Viņa atmuguriski atkāpjas pie sienas, cieši tīdamās

Vienas Nakts Gultas sarkanajā brokātā. Tas ož mazliet sāji, kā sālsūdens lāma liedagā, bēguma laikā: tās ir izžuvušas bailes, ko pārcietušas tās, kuras aizgājušas pirms viņas. Kāds ir ienācis; var dzirdēt, ka pa grīdu tiek vilkts kaut kas smags. Durvis aizveras; telpa ir tumša kā eļļa. Kāpēc te nav ne lampas, ne sveces?

Viņa izstiepj rokas sev priekšā, lai aizsargātos, un jūt, ka kreiso plaukstu satver un tur kāda cita plauksta: tur maigi, bez spaidiem. Tā, it kā viņai kāds uzdotu jautājumu.

Viņa nespēj runāt. Viņa nespēj pateikt: Es nespēju runāt.

Aklais slepkava ļauj savam sievietes plīvuram nokrist uz grīdas. Turēdams meiteni aiz rokas, viņš apsēžas uz gultas malas viņai bla­kus. Viņš joprojām grasās viņu nogalināt, taču tas var arī pagaidīt. Viņš ir dzirdējis par šīm meitenēm, kuras tiek aizvestas no mājām un slēptas no visiem līdz mūža pēdējai dienai; viņš jūt ziņkārību. Lai nu kā — viņa ir sava veida dāvana un domāta vienīgi viņam. Atteikties no šādas dāvanas nozīmētu iespļaut dieviem sejā. Viņš apzinās, ka vajadzētu rīkoties ātri, nodarīt darbu, nozust, bet tam visam vēl ir gana laika. Viņš saož smaržas, ar kurām iesvaidīta meitene; tās ož pēc bēru katafalkiem, bet katafalki — pēc jaunām sievietēm, kuras nomirušas neprecētas. Veltīgi izšķiesta saldme.

Viņš nesapostīs neko, vismaz neko tādu, kas nopirkts un aiz­maksāts: viltotais Zempasaules Valdnieks noteikti jau ir bijis un aizgājis. Vai savu sarūsējušo bruņukreklu viņš atstāja mugurā? Droši vien. Iešķindēja meitenē kā smaga dzelzs atslēga, apgriezās viņas miesā, atlauza viņu vaļā. Šo sajūtu viņš atceras pārlieku labi. Lai nu ko, to viņš nedarīs.

Viņš paceļ meitenes roku sev pie mutes un pieskaras tai ar lūpām, nevis skūpsts kā tāds, bet gan cieņas un godbijības aplie­cinājums. Daiļā un visuzeltainā, viņš ierunājas — ubaga parastā uzruna iespējamai labdarei — mani šurp atvedušas valodas par tavu brīnišķīgo skaistumu, lai gan, ierazdamies šeit, esmu licis uz spēles savu dzīvību. Es neredzu tdvi ar acīm, jo esmu akls. Vai tu atļausi, lai aplūkoju tevi ar rokām? Tā būtu pēdējā žēlastība — un varbūt arī tev pašai.

Ne velti viņš ir bijis vergs un pērkama miesa: viņš ir iemācījies glaimot, ticami melot, iemantot uzticību. Viņš pieliek pirkstus viņai pie zoda un nogaida, kamēr viņa vilcinās un tad pamāj ar galvu. Viņš dzird, ko viņa domā: Rīt es būšu mirusi. Viņš prāto, vai viņa nojauš, kādēļ viņš patiesībā ir šeit.

Dažas no pašām labākajām lietām paveic tie, kuriem nav kur meklēt atbalstu, tie, kuriem nav laika, tie, kuri īsteni izprot vārdu bezpalīdzība. Viņi iztiek bez riska un peļņas aplēsēm, viņi neveltī ne domu nākotnei, kā ar šķēpa smaili viņi tiek iedzīti tagadnes laikā. Nomests no kraujas malas, tu krīti vai arī lido; tu tveries pie katras cerības, lai cik neticamas; un tomēr — ja drīkstu izmantot tik nodrāztu izteicienu — brīnumainā kārtā. Ar to mēs saprotam: Pretēji gaidītajam.

Un tāda ir arī šī nakts.

Aklais slepkava sāk ļoti lēni pieskarties viņai, tikai ar vienu roku, ar labo — ar veiklo roku, ar dunča roku. Viņš pārlaiž to viņai pār seju, lejup pār kaklu; tad viņš pievieno kreiso roku, draudīgo roku, izmantodams abas reizē, maigi, kā atmūķēdams bezgala trauslu slēdzeni, kas darināta no zīda. Tie ir kā ūdens glāsti. Viņa trīc, bet ne kā iepriekš, aiz bailēm. Pēc brītiņa viņa ļauj sarkanajam brokātam nokrist, saņem viņa roku un vada to.

Pieskāriens ir pirmais, pirms redzes, pirms runas. Tā ir pirmā un pēdējā valoda, un tā vienmēr saka patiesību.

Tā viens otrā iemīlējās mēmā meitene un vīrietis bez acu gaismas.

Tu mani pārsteidz, viņa saka.

Tiešām? viņš jautā. Kāpēc? Tomēr — man patīk tevi pārsteigt. Viņš aizsmēķē cigareti, piedāvā arī viņai; viņa atteikdamās pa­purina galvu. Viņš smēķē pārāk daudz. Tie ir nervi, lai gan rokas viņam mierīgas.

Tāpēc, ka tu pateici — viņi iemīlējās, viņa saka. Tu par šo priekšstatu esi vīpsnājis pietiekami bieži — teikdams, ka tas neesot reālistisks, ka tas esot buržuāzisks aizspriedums, satrunējis pašā serdē. Slimīga jūtelība, samākslots, viktoriānisks aizbildinājums godīgai juteklībai. Sāc atmaigt?

Nevaino mani, vaino vēsturi, viņš smaidot saka. Tā mēdz no­tikt. Ziņas par iemīlēšanos — vismaz šis izteiciens — atrodamas rakstu pieminekļos. Turklāt es taču teicu, ka viņš meloja.

Tā tu neizlocīsies vis. Viņš meloja tikai sākumā. Pēc tam tu visu mainīji.

Piezīme pieņemta. Tomēr uz to varētu paraudzīties ari bezkaisllgāk.

Uz ko paskatīties?

Uz visu to mīlas bodīti.

Kopš kura laika tā ir bodīte? viņa dusmīgi noprasa.

Viņš pasmaida. Tāds priekšstats tevi uztrauc? Pārāk komerciāli? Tava sirdsapziņa to nepieļautu, to tu gribi sacīt? Bet vienmēr jau pastāv kāds saprātīgs līdzsvars, vai ne?

Nē, viņa saka. Nepastāv. Ne vienmēr.

Varētu teikt, ka viņš ņēma ciet to, ko varēja dabūt. Kāpēc lai viņš to nedarītu? Viņam nebija aizspriedumu, viņa dzīve bija sīva konkurences cīņa, vienmēr tāda bijusi. Vai arī varētu teikt, ka viņi abi bija jauni un tāpēc vientiesīgi. Jaunie parasti notur iekāri par mīlestību, viņus ir apsēdis visu veidu ideālisms. Un es neesmu teicis, ka pēc tam viņš meiteni nenogalināja. Kā jau no­rādīju, viņš vadījās tikai un vienīgi pēc savām interesēm.

Tātad tu esi nobijies, viņa saka. Tu atkāpies, tu esi zaudējis dūšu. Tu neiesi līdz galam. Pret mīlestību tu izturies tāpat kā nevainīga koķete pret pišanos.

Viņš satrūcies iesmejas. Vai iedarbojies rupjais vārds, vai viņš ir apjucis, vai viņai tas beidzot izdevies? Pievaldiet mēli, jaunkundz.

Kāpēc? Tu vis nepievaldi.

Es esmu slikts paraugs. Teiksim vienkārši, ka viņi drīkstēja ļauties sev — savām emocijām, ja gribi dēvēt to šādi. Viņi drīk­stēja vārtīties savās emocijās — dzīvot vienam mirklim, gāzt dzeju laukā pa abiem galiem, dedzināt sveci, tukšot kausu, gaudot uz mēnesi. Viņiem vairs nebija daudz laika. Un nebija ko zaudēt.

Viņam bija. Vismaz viņš noteikti tā domāja!

Nu, labi. Viņai nebija ko zaudēt. Viņš izpūš dūmu mākuli.

Man liekas, tu gribi teikt — ne tā kā man, viņa saka.

Ne tā kā tev, mīļā, viņš attrauc. Tā kā man. Es esmu tas, kuram nav ko zaudēt.

Viņa saka: bet tev esmu es. Es taču kaut kas esmu.

The Toronto Star, 1935. gada 28. augusta

ATRASTA PAZUDUSĪ AUGSTĀKĀS SABIEDRĪBAS MEITENE

SPECIĀLI AVĪZEI THE STAR

Vakar policija pārtrauca meklēt piecpadsmit gadu veco skolnieci Loru Čeisu, kura bija pazudusi ilgāk par nedēļu; mis Čeisa tika atrasta pilnīgā drošībā, pie ģimenes draugiem mistera E. ŅūtonaDobsa un viņa kundzes abu vasaras rezidencē Maskokā. Pazīstamais rūpnieks Ričards E. Grifens, kurš ir precējies ar mis Čeisas māsu, ģimenes vārdā runāja ar reportieriem pa telefonu. "Mēs ar sievu jūtam lielu atvieglojumu," viņš sacīja. "Tas bija vienkāršs pār­pratums, ko izraisīja pastā aizkavējusies vēstule. Mis Čeisa bija nolēmusi doties brīvdienās un domāja, ka viņas plāni mums ir zināmi, tāpat uzskatīja arī Ņūtonu-Dobsu ģimene. Brīvdienu laikā viņi nelasa avīzes, citādi šāds juceklis vispār nebūtu radies. Atgrie­zušies pilsētā un uzzinājuši par radušos situāciju, viņi nekavējoties piezvanīja mums."

Sakarā ar baumām par to, ka mis Ceisa aizbēgusi no mājām un atrasta dīvainos apstākļos Sanīsaidas pludmales izpriecu parkā, misters Grifens teica, ka nezinot, kurš izplata šos ļaunprātīgos izdomājumus, tomēr gādāšot, lai tenku avots tiktu noskaidrots. "Tas bija parasts pārpratums, kāds var gadīties jebkuram," viņš apliecināja. "Mēs ar sievu priecājamies, ka viņai nekas nekaiš, un sirsnīgi pateicamies policijai, laikrakstiem un līdzcietīgajai sabiedrībai par palīdzību." Mis Ceisu šī publicitāte esot ļoti satraukusi, un viņa atsakās sniegt intervijas.

Lai gan nav nodarīts nekāds vērā ņemams ļaunums, šie nebūt nav pirmie nopietnie sarežģījumi, ko izraisījušas kļūmes pasta pie­gādē. Sabiedrība ir pelnījusi tādu pasta dienestu, uz kuru varētu paļauties bez vārda runas. Valdības ierēdņiem tas būtu jāņem vērā.