Aklais slepkava

Betijas restoraniņš

Ritēja nedēļas, un Lora neatgriezās. Es gribēju viņai aizrakstīt, piezvanīt, bet Ričards teica, ka tas viņai kaitēšot. Neesot nekādas vajadzības, lai viņu traucējot kāda balss no pagātnes. Viņai vajagot koncentrēt uzmanību uz savu pašreizējo situāciju — uz ārstēšanos. Tā viņam esot teikts. Kas attiecoties uz šīs ārstēšanās metodēm — viņš jau neesot ārsts, viņš nemaz neizlikšoties, ka no tā kaut ko saprotot. To noteikti labāk atstāt lietpratēju ziņā.

Es spīdzināju sevi ar vīzijām — Lora ir ieslodzīta, cīnās, ir iestigusi sāpīgā, pašas radītā fantāzijā vai kādā citā fantāzijā, tikpat sāpīgā, kura pieder nevis viņai, bet gan tiem, kas viņai apkārt. Un kad viena kļūst par otru? Kur ir slieksnis starp iekšējo un ārējo pasauli? Katrs no mums ik dienu nedomājot staigā šurpu turpu pa šiem vārtiem, izmantojot gramatikas paroles — es saku, tu saki, viņš un viņa saka, toties tas nesaka —, maksājot par veselā saprāta privilēģiju ar kopīgu naudu, ar nozīmēm, par kurām esam savstarpēji vienojušies.

Tomēr pat bērnībā Lora nekad īsti nebija ar mieru vienoties. Vai tur slēpās problēma? Tajā, ka viņa stingri palika pie nē, kad vajadzīgs bija jā? Un otrādi, un otrādi.

Man stāstīja, ka Lorai klājoties labi: viss ejot uz labo pusi. Un tad viņai vairs neklājās tik labi, process bija pagriezies pretējā virzienā. Uz kādu labo pusi, kādā pretējā virzienā? Tur nevajagot iedziļināties, tas mani satraukšot, man kā jaunai mātei esot svarīgi taupīt savu enerģiju. "Pavisam drīz tu mums atkal būsi atlabusi," teica Ričards, plikšķinādams man pa roku.

"Bet es nemaz neesmu slima," es iebildu.

"Tu zini, kā es to domāju," viņš sacīja. "Viss atkal būs nor­māli." Viņš mīlīgi, gandrīz glūnīgi pasmaidīja. Acis viņam kļuva mazākas, vai varbūt tām virsū spiedās apkārtējā miesa, un tas piešķīra viņam viltīgu izteiksmi. Viņš domāja par to laiku, kad varēs atgriezties tur, kur ir viņa vieta: virsū. Es domāju par to, ka viņš izspiedīs no manis visu elpu. Viņš pieņēmās svarā; viņš bieži ieturēja maltītes ārpus mājas; viņš teica runas klubos, svarīgās sa­nāksmēs, nozīmīgās sanāksmēs. Prātīgās sanāksmēs, kurās satikās un prātoja svarīgi, nozīmīgi vīri, jo — tādas aizdomas bija visiem — tuvojās negaiss.

Tik liela runu teikšana var cilvēku uzpūst. Esmu vērojusi šo procesu, tagad jau vairākas reizes. Tur vainīgs tas vārdu veids, ko izmanto runās. No šiem vārdiem sāk rūgt smadzenes. To var redzēt pa televīziju, politiskās pārraidēs, — vārdi izlido viņiem no mutes kā gāzes burbuļi.

Es nolēmu palikt pēc iespējas slimīga tik ilgi, cik vien iz­dosies.

Es raizējos un raizējos par Loru. To, ko par viņu bija stāstījusi Vinifreda, es grozīju šā un tā, aplūkodama no visām pusēm. īsti nejaudāju tam noticēt, tomēr arī neticēt nejaudāju.

Lorai vienmēr bija piemitusi kāda milzīga spēja: spēja kaut ko netīšām salauzt. Un viņa nekad nerespektēja teritorijas. Tas, kas piederēja man, piederēja arī viņai: mana pildspalva, mans odekolons, mana vasaras kleita, mana cepure, mana matu suka. Vai šis katalogs bija tā izpleties, ka ietvēra sevī arī manu nedzi­mušo bērnu? Tomēr, ja jau viņa cieta no mānijas — ja visu bija tikai iedomājusies —, tad kāpēc viņa bija iedomājusies tieši to?

Bet pieņemsim, ka Vinifreda melo. Pieņemsim, ka Lora ir pie tikpat pilna prāta kā vienmēr. Tādā gadījumā Lora ir teikusi patiesību. Un, ja Lora ir teikusi patiesību, tad Lora ir stāvoklī. Ja tiešām piedzims bērns, tad kas ar to notiks? Un kāpēc viņa bija izpaudusi to nevis man, bet gan kādam ārstam, kādam svešiniekam? Kāpēc viņa nebija lūgusi manu palīdzību? Par to es prātoju labu laiku. Iemeslu varēja būt krietni daudz. Mans delikātais stāvoklis būtu bijis tikai viens no tiem.

Kas attiecas uz tēvu, iedomātu vai reālu, tad iespējams bija tikai viens vīrietis. Tam jābūt Aleksam Tomasam.

Taču tas nevarēja būt. Kā tas varētu būt noticis?

Es vairs nezināju, kā uz šiem jautājumiem būtu atbildējusi Lora. Man viņa bija kļuvusi nepazīstama, tik nepazīstama kā cimda iekšpuse, kad tajā iebāzta pašas roka. Viņa bija kopā ar mani visu laiku, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es spēju tikai sajust viņas klātbūtnes veidolu: dobu veidolu, pildītu ar manis pašas iztēlotām ainām.

Pagāja mēneši. Pienāca jūnijs, tad jūlijs, tad augusts. Vinifreda teica, ka es izskatoties bāla un novārgusi. Man vajagot vairāk laika pavadīt ārā. Ja es negribot spēlēt tenisu vai golfu, kā viņa vairākkārt bija ieteikusi, — man derētu kaut ko darīt ar to savu mazo vēderiņu, par to jāparūpējas, pirms tas nekļūst hronisks, — tad es vismaz varētu pastrādāt savā akmensdārzā. Tāda nodarbo­šanās labi saderējās ar mātes lomu.

Man nepatika mans akmensdārzs, kurš tikai vārda pēc bija mans, tāpat kā tik daudz kas cits. (Tāpat kā "mans" bērns, ja tā padomā: tas noteikti bija samainīts bērns, tas noteikti bija čigānu pamests; mans īstais bērns — tas, kurš mazāk raudāja un vairāk smaidīja, un mazāk sāpināja, — bija aizburts prom.) Manai gādībai līdzīgi pretojās arī akmensdārzs; nekas, ko es darīju, nebija tam pa prātam. Akmeņi tajā izskatījās labi — tur bija daudz sārta granīta un arī kaļķakmens —, taču es nespēju panākt, lai kaut kas starp tiem augtu.

Es aprobežojos ar grāmatām — Daudzgadīgi augi akmensdārzam, Tuksneša sukulenti ziemeļu klimatam un tamlīdzīgām. Es lasīju šādas grāmatas un sastādīju sarakstus — par to, ko man vajadzētu iedēstīt, vai par to, ko jau biju iedēstījusi; kam būtu jāaug, bet kas neauga. Himafilas, eiforbijas, efejas. Nosaukumi man patika, bet paši augi īpaši nerūpēja.

"Man nav dārznieces ķēriena," es sacīju Vinifredai. "Ne tā kā tev." Izlikšanās par neprašu tagad bija kļuvusi par manu otro dabu, man pat reti bija pie tā jāpiedomā. Savukārt Vinifredai mana nevarība vairs nešķita gluži pārliecinoša.

"Nu, bet tev tomēr ir drusku jāpapūlas," viņa mēdza teikt. To dzirdot, es liku galdā savus čakli sastādītos nokaltušo augu sarakstus.

"Akmeņi ir skaisti," es sacīju. "Vai mēs nevarētu vienkārši nosaukt to par skulptūru?"

Es domāju, vai uz savu roku nedoties apmeklēt Loru. Emē es varētu atstāt ar jauno aukli, kuru domās dēvēju par mis Margatroidu — visi mūsu kalpotāji manā prātā bija Margatroidi, visi bija uz vienu roku. Bet nē, aukle pateiktu Vinifredai. Es varētu ignorēt viņus visus; kādu ritu es varētu aizlavīties prom, paņēmusi Emē līdzi; mēs varētu braukt ar vilcienu. Bet ar vil­cienu uz kurieni? Es nezināju, kur Lora ir — kur viņa paslēpta. Biju dzirdējusi, ka klīnika Bella Vista atrodoties kaut kur ziemeļos, bet ziemeli aizņēma lielu teritoriju. Es parakņājos pa Ričarda rak­stāmgaldu, kas stāvēja viņa kabinetā mājās, bet neatradu nekādas vēstules no šīs klīnikas. Tās viņš laikam glabāja savā birojā.

Kādu dienu Ričards atgriezās mājās agri. Viņš šķita visai uz­traukts. Loras vairs neesot klīnikā Bella Vista, viņš teica.

Kā tas var būt? es jautāju.

Esot ieradies kāds vīrietis, Ričards sacīja. Šis vīrietis apgalvojis, ka esot Loras advokāts un rīkojoties viņas interesēs. Viņš teicis, ka esot pilnvarnieks — mis Ceisas aizbildnības fonda pilnvarnieks. Viņš apšaubījis tiesības, uz kuru pamata viņa ievietota klīnikā. Piedraudējis ar tiesas darbiem. Vai es kaut ko zinot par tādu aizbildnību?

Nē, es nezināju. (Rokas es turēju, saliktas klēpī. Es paudu pār­steigumu un vieglu interesi. Es nepaudu prieku.) Un kas notika tālāk? es jautāju.

Bella Vista direktors bijis izbraucis, un darbinieki apmulsuši. Viņi ļāvuši Lorai doties prom šī vīrieša uzraudzībā. Viņi nosprieduši, ka ģimene gribēs izvairīties no liekas publicitātes. (Advokāts bija ar to draudējis.)

Nu, es teicu, viņi droši vien rīkojās pareizi.

Jā, Ričards sacīja, bez šaubām; bet vai Lora esot compos mentis? Viņas pašas labad, viņas drošības labad mums vajadzētu noskaidrot vismaz to. Lai gan ārēji viņa šķitusi mierīgāka, Bella Vista darbiniekiem esot zināmas šaubas. Kas zina, kādas briesmas viņa varētu radīt sev vai citiem, ja viņai atļaus brīvi staigāt apkārt?

Vai es gadījumā nezinot, kur viņa atrodas? Es nezināju.

Vai es neesot saņēmusi no viņas kādu ziņu? Es nebiju.

Vai, saņēmusi kādu ziņu, es nevilcināšos brīdināt Ričardu? Es nevilcināšos. Tā es teicu vārds vārdā. Tas bija teikums bez papildinātāja, tāpēc tie nebija burtiski meli.

Es ļāvu paiet saprātīgam laika sprīdim un tad ar vilcienu devos uz Taikonderogu, lai apspriestos ar Rīniju. Izgudroju tele­fona zvanu: Rīnija ir sasirgusi, es paskaidroju Ričardam, un grib redzēt mani vēlreiz, pirms nekas nav noticis. Es radīju iespaidu, ka viņa gul bezmaz vai uz nāves gultas. Es teicu, ka viņa priecātos par Emē fotogrāfiju; viņa vēlēsies patērzēt par veciem laikiem. Tas ir mazākais, ko es varu izdarīt. Galu galā viņa būtībā ir mūs izaudzinājusi. Izaudzinājusi mani, es izlaboju, lai novērstu Ričarda uzmanību no domas par Loru.

Es norunāju tikties ar Rīniju Betijas restorāniņā. (Toreiz Rīnijai jau bija telefons, šai pasaulē viņa stingri stāvēja uz abām kājām.) Tā būšot vislabāk, viņa teica. Viņa joprojām tur strādājot, tiesa, nepilnu darba dienu, taču mēs varot satikties pēc darba. Betijas restorāniņam esot jauni īpašnieki, viņa sacīja; vecajiem īpašniekiem nepatiktu, ja viņa sēdētu zālē kā kliente, pat tad, ja maksātu, toties jaunie esot nosprieduši, ka viņiem noder jebkuri klienti, kādus vien var dabūt.

Ar Betijas restorāniņu bija stipri gājis uz leju. Svītrainā markīze bija nozudusi, tumšie telpas nodalījumi izskatījās apskrambāti un bezgaumīgi. Tur oda ne vairs pēc svaiga vaniļas saldējuma, bet gan pēc sasmakušiem taukiem. Es aptvēru, ka esmu ģērbusies pārāk labi šai vietai. Nebūtu vajadzējis likt ap kaldu balto lapsādu. Kāda jēga dižoties tādos apstākļos?

Man nepatika Rīnijas izskats: viņa bija pārāk uzblīdusi, pārāk dzeltena, elpoja mazliet par smagu. Varbūt viņa tiešām bija sa­sirgusi: prātoju, vai vajadzētu apvaicāties. "Cik jauki ir atslogot kājas," viņa noteica, apsēdusies pie galdiņa man pretim.

Maira — cik gadu tev bija, Maira? Tev droši vien bija trīs vai četri, man sajucis skaits, — Maira bija viņai līdzi. Vaidziņi viņai bija sārti aiz satraukuma, acis apaļas un mazliet izspiedušās, it kā viņai būtu viegli aizžņaugts kakls.

"Esmu viņai daudz stāstījusi par tevi," Rīnija sirsnīgi teica. "Par jums abām." Jāteic, es Mairu pārāk neinteresēju, toties viņu intriģēja lapsādas man ap kaklu. Bērniem tai vecumā parasti patīk pūkaini dzīvnieki, pat ja tie ir beigti.

"Tu esi redzējusi Loru vai runājusi ar viņu?" es jautāju.

"Runāšana sudrabs, klusēšana zelts," Rīnija noteica, skatīdamās apkārt, it kā pat šeit sienām varētu būt ausis. Es neredzēju iemeslu tādai piesardzībai.

"Droši vien tā biji tu, kas sarunāja to advokātu?" es vaicāju.

Rīnija izskatījās vieda. "Es darīju to, kas bija vajadzīgs," viņa sacīja. "Turklāt tas advokāts bija jūsu mātes otrās pakāpes māsīcas vīrs, savā ziņā piederīgais. Tāpēc viņš visu saprata — tas ir, kad es uzzināju, kas notiek."

"Kā tu uzzināji?" Ko tu uzzināji es pataupīju pēcākam.

"Viņa man atrakstīja," Rīnija teica. "Viņa stāstīja, ka esot rakstījusi tev, bet neesot saņēmusi atbildi. Viņai nebija atļauts nosūtīt vēstules, bet izpalīdzēja virēja. Lora pēc tam nosūtīja viņai par to naudu, vēl mazliet pa virsu."

"Es neesmu saņēmusi nekādu vēstuli," es sacīju.

"Tā jau viņa nosprieda. Nosprieda, ka viņi būs par to gādājuši."

Es sapratu, kas ir šie viņi. "Lora droši vien atbrauca uz šejieni," es ieminējos.

"Kur tad citur lai viņa brauktu?" Rīnija noteica. "Nabaga meitene. Pēc visa, ko pārcietusi."

"Ko viņa bija pārcietusi?" Es ļoti gribēju zināt; reizē man bija bail. Lora varbūt ir visu sagudrojusi, es sevi mierināju. Lora varbūt cieš no mānijas. To nevar izslēgt.

Tomēr Rīnija bija to izslēgusi: lai ko Lora būtu viņai stāstījusi, viņa tam ticēja. Es šaubījos, vai tas ir tas pats stāsts, ko esmu dzirdējusi es. īpaši es šaubījos par to, vai stāstā ticis pieminēts arī zīdainis — jebkādā veidā. "Bērni klausās, tāpēc es nestāstīšu sīki," Rīnija sacīja. Viņa pamāja uz Mairu, kura kāri ēda gabalu šaušalīgas, sārtas kūkas un blenza uz mani tā, it kā gribētu mani nolaizīt. "Ja es tev izstāstītu visu, tu naktī nevarētu gulēt. Vienīgais mierinājums, ka tu tur nebiji iejaukta. Tā viņa teica."

"Viņa tā teica?" To dzirdēdama, es uzelpoju. Tātad Ričards un Vinifreda bija attēloti kā briesmoņi, bet man bija piedots — morāla vājuma dēļ, šaubu nav. Tomēr es manīju, ka Rīnija nav man piedevusi par to, ka esmu bijusi tik bezrūpīga, lai ļautu tam visam notikt. (Pēc tam kad Lora bija nobraukusi no tilta, viņa piedeva man vēl mazāk. Pēc viņas domām, man ar to noteikti bija kāds sakars. Pēc šī notikuma viņa pret mani atsala. Viņa nomira ar nelabu prātu.)

"Viņu nemaz nedrīkstēja iespundēt tādā vietā, tik jaunu mei­teni," Rīnija sacīja. "Lai tur vai kas būtu bijis. Vīrieši staigā apkārt ar biksēm vaļā, notiek visvisādas izdarības. Kauna lieta!"

"Vai viņas kodīs?" jautāja Maira, sniegdamās pēc manām laps­ādām.

"Neskaries klāt," Rīnija viņu apsauca. "Ar tādiem lipīgiem pirkstiņiem."

"Nē," es atbildēju. "Tās nav īstas. Redzi, tām ir stikla acis. Tās kož tikai pašas sev astē."

"Lora teica — ja tikai tu zinātu, tad nemūžam nebūtu viņu tur atstājusi," Rīnija turpināja. "Tad, ja tu zinātu. Lora teica — lai nu kāda, cietsirdīga tu nekad neesot bijusi." Viņa sarauca pieri un pašķielēja sānis, uz ūdens glāzi. Šai jautājumā viņai bija zināmas šaubas. "Tur lielākoties devuši ēst kartupeļus," viņa sacīja. "Mīcītus un vārītus, tā viņa stāstīja. Skopojušies ar ēdienu, rāvuši tiem nabaga trakajiem un tērētajiem maizi no mutes laukā. Man domāt, lai piebāztu kabatas paši sev."

"Uz kurieni viņa aizbrauca? Kur viņa ir tagad?"

"Tas lai paliek starp mums," Rīnija atbildēja. "Viņa teica — tev to labāk nezināt." r

"Vai viņa likās — vai viņa bija…" Vai viņa bija redzami vājprātīga, es gribēju jautāt.

"Viņa bija tāda pati kā vienmēr. Ne vairāk, ne mazāk. Viņa neizskatījās pēc tērētas, ja to tu gribi zināt," Rīnija sacīja. "Tievāka gan — viņai drusku jāapveļas — un mazāk runāja par

Dievu. Es tikai ceru, ka tagad viņš parmaiņas pec stāv viņai klāt."

"Paldies tev, Rīnij, par visu, ko tu esi darījusi," es teicu.

"Man nevajag pateikties," Rīnija stīvi attrauca. "Es darīju tikai to, ko vajadzēja."

Tas nozīmēja, ka es to neesmu darījusi. "Vai drīkstu viņai aizrakstīt?" Es meklēju mutautiņu. Man nāca raudiens. Es jutos kā noziedzniece.

"Viņa sacīja — labāk ne. Bet lika pateikt, ka esot atstājusi tev ziņu."

"Ziņu?"

"Viņa to atstājusi, pirms aizvesta uz to vietu. Tu zināšot, kur atrast."

"Vai tas ir tavs kabatlakats? Vai tev ir iesnas?" noprasīja Maira, ar interesi ievērodama manu šņaukāšanos.

"Ja daudz prašņāsi, drīz kļūsi veca," Rīnija nobrīdināja.

"Nekļūšu vis," Maira bezrūpīgi attrauca. Viņa sāka dungot aplamā meldiņā un, zem galda kūļādama resnās kājeles, bikstīja man ceļgalus. Šķita, ka viņai netrūkst līksmas pašpārliecības un ka viņu nav viegli iebiedēt, — īpašības, kuras mani viņā bieži kaitinājušas, bet par kurām beigu beigās esmu jutusies pateicīga. (Tas tev var būt kas jauns, Maira. Pieņem to kā komplimentu, kamēr tev vēl ir izdevība. Komplimenti apkārt nemētājas.)

"Es domāju, ka tu varbūt gribēsi redzēt Emē fotogrāfiju," es sacīju Rīnijai. Man bija vismaz šis viens sasniegums, ko parādīt, lai atgūtu cieņu viņas acīs.

Rīnija paņēma fotoattēlu. "Vai, viņa nu gan ir tumša, šitā mazulīte, vai ne?" viņa noteica. "Nekad jau nevar zināt, kurā bērns atsitīsies."

"Es arī gribu paskatīties," paziņoja Maira, snaikstīdama savas cukurainās ķepas.

"Tad žigli, un ejam. Citādi nebūsim mājās pirms tētuka."

"Būsim gan," Maira sacīja.

"Nav citas tādas vietas kā mājas, lai cik tās pieticīgas," Rīnija nodziedāja, ar papīra salveti berzdama nost sārtu glazūru no Mairas mazā degunteļa.

"Es gribu palikt te," Maira tiepās, tomēr viņai tika uzģērbts mētelītis, pār ausīm pārvilkta adītā vilnas cepure, un viņa tika sāniski izvilkta laukā no restorāniņa nodalījuma.

"Lai tev labi iet," teica Rīnija. Viņa mani nenoskūpstīja.

Man gribējās krist viņai ap kaklu un raudāt, un raudāt. Man gribējās, lai mani mierina. Man gribējās, lai Rīnijai līdzi eju es.

"Nav citas tādas vietas kā mājas," kādu dienu teica Lora, kad viņai bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu. "Tā dzied Rīnija. Man liekas, tas ir muļķīgi."

"Kāpēc?" es jautāju.

"Paskaties." Viņa uzrakstīja to kā vienādojumu. Nav tādas vietas = mājas. Tātad: mājas = nav tādas vietas. Tātad mājas neek­sistē.

Mājas ir tur, kur ir sirds, es domāju tagad, cenzdamās sa­ņemties, sēdēdama Betijas restorāniņā. Sirds man vairs nebija, tā bija salauzta; vai varbūt ne salauzta, tās vienkārši vairs nebija. Tā bija rūpīgi izsmelta laukā no manis kā dzeltenums no cieti vārītas olas, atstājot manu atlikušo daļu bez asinīm, sasalušu un tukšu.

Man nav sirds, es domāju. Tātad man nav māju.

Ziņa

Vakar es biju pārāk nogurusi, tāpēc nedarīju neko daudz vairāk kā vien gulēju uz sofas. Tas tagad pamazām kļūst par manu paradumu, protams, visai dīkdienīgu, — es skatījos pa televīziju dienas programmu, kurā viņi muld bez sava gala. Muldēšana tagad ir modē: ļaudis izmuld visu par sevi un arī par citiem cilvēkiem, viņi izmuld visu, ko zina, un pat šo to tādu, ko nezina. To viņi dara aiz vainas apziņas un ciešanām, un pašu prieka pēc, bet lielākoties tāpēc, ka grib sevi izrādīt un citi savukārt grib noskatīties, kā viņi to dara. Es neesmu izņē­mums: es izbaudu šos netīros, mazos grēciņus, šos derdzīgos ģimenes samezglojumus, šīs rūpīgi lolotās traumas. Man tīk gaidas, ar kādām tiek atraisīts gals nešķīstu drazu maisam, it kā tā būtu kāda pārsteidzoša dzimšanas dienas dāvana, un pēc tam šī atslābuma blāzma skatītāju sejās: mākslotās asaras un skopais, ļauni priecīgais žēlums, un aplausi, kuri apzinīgi atskan tieši vajadzīgajā vietā. Vai tas tiešām ir viss? viņi droši vien domā. Vai šai tavai brūcei nevajadzētu būt neparastākai, netīrākai, episkākai, sirdi plosošākai? Pastāsti mums vēl kaut ko! Vai mēs, lūdzu, nevarētu pastiprināt sāpes?

Interesanti, kas ir labāk — visu dzīvi staigāt apkārt, pampstot no saviem noslēpumiem, līdz pārsprāgsti no to radītā spiediena, vai ļaut, lai tos no tevis izsūc, katru rindkopu, katru teikumu, katru vārdu, tā ka beigās no tevis ir izspiests viss, kas tev reiz bijis tik dārgs kā slepus sakrāts zelts, tik tuvs kā paša āda, — viss, kas tev bijis bezgala svarīgs, viss, kas licis tev rauties čokurā un radījis vēlmi slēpt, viss, kas piederējis vienīgi tev, — un atlikušais mūžs tev jāpavada kā tukšam maisam, kas plivinās vējā, kā tukšam maisam, kam piekarināta spilgta, fluorescējoša etiķete, lai visi zinātu, kādi noslēpumi tevī agrāk glabājušies?

Man nav sprieduma, ne attaisnojoša, ne apsūdzoša.

Izpausts noslēpums spēj nogremdēt kuģus, bija rakstīts kara laika plakātā. Skaidrs, ka visi kuģi nogrims tik un tā, agrāk vai vēlāk.

Kādu laiciņu šādi lāpījusi slinkumu, es aizgāju uz virtuvi, kur apēdu pusi samelnējuša banāna un divus sodas cepumus. Kaut kas — kaut kāda veida pārtikas produkts — laikam bija aizkritis aiz atkritumu spaiņa — oda tā kā pēc gaļas —, tomēr, aši pār­baudījusi, es neko neatradu. Varbūt tas bija mans pašas smārds. Nespēju pārvarēt iedomu, ka mana miesa ož pēc kaķu barības par spīti tām savecējušām smaržām, ar ko šorīt biju apsmidzinājusies — ar Tosca vai Ma Griffe, vai varbūt Je RevienP. Apkārt joprojām mētājas pa kādam flakoniņam. Tiem visiem būs vieta zaļajos atkritumu maisos, Maira, kad tu reiz sāksi vākt tos kopā.

Ja Ričards uzskatīja, ka man vajadzīgs mierinājums, viņš dāvi­nāja man smaržas. Smaržas, zīda šalles, mazas, dārgakmeņiem rotātas piespraudes mājdzīvnieku, būrī iesprostotu putnu vai zelta zivtiņu formā. Viss Vinifredas gaumē — tajā, kura paredzēta nevis viņai pašai, bet gan man.

Vilcienā, braucot atpakaļ no Taikonderogas, un nedēļām ilgi pēc tam es prātoju par Loras ziņu — to, kuru viņa, pēc Rīnijas vārdiem, atstājusi man. Tolaik Lora acīmredzot bija zinājusi, ka visam, ko viņa grasās teikt svešajam ārstam slimnīcā, būs savas atskaņas. Viņa acīmredzot bija zinājusi, ka tas ir risks, tāpēc bija veikusi piesardzības pasākumus. Kaut kā, kaut kur viņa bija atstājusi man kādu vēsti, kādu atslēgu, kā nomestu mutautiņu vai rindā izbārstītus baltus oļus mežos.

Es iztēlojos, kā viņa raksta šo ziņu — tā, kā allaž ķērās pie rakstīšanas. Tā noteikti būs rakstīta ar zīmuli — ar zīmuli, kam apgrauzts gals. Viņa bieži apgrauza savus zīmuļus; bērnībā viņas mute smaržoja pēc ciedra koksnes, un, ja bija gadījies krāsains zīmulis, tad lūpas viņai bija zilas, zaļas vai violetas. Viņa rakstīja gausi: rokraksts bērnišķīgs, ar apaļiem patskaņiem un slēgtiem o, un gariem, plīvojošiem g un y kātiņiem. Punkti uz i un j kā mazi aplīši, izvietoti tālu pa labi, it kā punkts būtu mazs, melns baloniņš, ko pie kāta notur neredzams pavediens; t škērssvītras uzvilktas tikai vienā burta pusē. Domās es apsēdos viņai blakus, lai redzētu, ko viņa darīs tālāk.

Lora droši vien būs beigusi rakstīt ziņu, tad ielikusi to aploksnē un aizlīmējusi, tad paslēpusi tāpat, kā Aviljonā mēdza slēpt savu sainīti ar dažādiem niekiem. Bet kur viņa varētu būt nolikusi šo aploksni? Aviljonā ne: pirms viņu aizveda prom, Aviljonai viņa nebija ne tuvumā.

Nē, ziņai jāatrodas Toronto mājā. Tādā vietā, kur neieskatītos neviens cits — ne Ričards, ne Vinifreda, ne kāds no Margatroidiem. Es meklēju dažādās vietās — atvilktnēs zem citām man­tām, virtuves skapīšu dziļumos, savu ziemas mēteļu kabatās, savās daudzajās rokassomiņās, pat savos ziemas dūraiņos — taču neatradu neko.

Tad es atcerējos, kā reiz biju uzdūrusies Lorai vectēva kabi­netā; viņai tolaik bija desmit vai vienpadsmit gadu. Viņa bija atvērusi ģimenes Bībeli — milzīgu, ādā iesietu briesmoni — un ar mātes vecajām šķērītēm grieza no tās ārā teksta daļas.

"Lora, ko tu dari?" es iesaucos. "Tā ir Bībele!"

"Es griežu laukā tās vietas, kas man nepatīk."

Es nogludināju lapas, kuras viņa bija iemetusi papīrgrozā: veseli žūkšņi no Laiku grāmatām, neskaitāmas lapas no Soģu grā­matas, bet no Mateja evaņģēlija mazs izgriezums, kurā Jēzus no­lād neauglīgo vīģes koku. Tagad es atcerējos, ka savos svētdienas skolas laikos Lora bija sašutusi par šo vīģes koku. Viņa neganti dusmojās, ka Jēzus tik ļauni izturējies pret koku. Mums visiem gadās melnās dienas, bija piezīmējusi Rīnija, mundri kuldama olu baltumus dzeltenā bļodā.

"Tā nedrīkst darīt," es teicu.

"Tas jau ir tikai papīrs," attrauca Lora, turpinādama graizīt. "Papīrs nav svarīgs. Svarīgi ir vārdi, kas uz tā rakstīti."

"Tev būs lielas nepatikšanas."

"Nebūs vis," viņa sacīja. "Neviens nekad never to vaļā. Paskatās tikai pirmajās lapās, kur ir dzimšanas, kāzu un miršanas dienas."

Un viņai bija taisnība. Viņas nodarījums palika neatklāts.

Tieši šī atmiņu aina lika man sameklēt savu kāzu albumu, kurā bija saliktas šī notikuma fotogrāfijas. Vinifredai par šo albumu nepārprotami bija gaužām trūcīga interese, un arī Ričards nekad nebija redzēts sirsnīgi šķirstām tā lapas. Lora būs to zinājusi, viņa būs zinājusi, ka tā ir droša vieta. Bet kas — viņa droši vien būs prātojusi — pamudinās mani pašu kādreiz ieskatīties albumā?

Ja es būtu meklējusi Loru, tad būtu ieskatījusies albumā. To viņa zināja. Tur bija daudz viņas attēlu, ar melniem trīsstūrīšiem pielīmētu pie brūnajām lapām; attēli, kuros viņa drūmi skatījās uz savām kājām, ģērbusies līgavas māsas kleitā.

Es atradu ziņu, lai gan tā nebija izteikta vārdos. Lora bija krietni piestrādājusi pie manām kāzu bildēm ar saviem tonē­jamiem rīkiem, mazajām krāsas tūbiņām, ko bija nočiepusi Elvuda Marija avīzes redakcijā Taikonderogā. Acīmredzot glabājusi tās visu šo laiku. Lai gan viņa apgalvoja, ka tik ļoti nicinot materiālo pasauli, tomēr nemēdza vieglu roku mest ārā mantas.

Viņa bija ietonējusi tikai divas fotogrāfijas. Pirmais bija kāzu grupas portrets. Tajā līgavas māsas un līgavaiņa vedēji bija pār­klāti ar biezu indigo slāni — vispār izdzēsti no attēla. Bijām atstāti mēs ar Ričardu, Lora pati un Vinifreda, kura kāzās bija vedējmāte. Vinifreda bija nokrāsota šausminoši zaļa, tāpat arī Ričards. Man bija piešķirta plāna gaišzilas krāsas kārtiņa. Lora bija spilgti dzeltena — ne tikai kleita, bet arī seja un rokas. Ko nozīmēja šis mirdzums? Jo tas bija mirdzums — it kā Lora starotu iekšēji, kā stikla lampa vai kā meitene, kas darināta no fosfora. Viņa skatījās nevis taisni uz priekšu, bet gan sānis, it kā viņas uzmanība būtu pievērsta kaut kam ārpus šī attēla.

Otrais bija oficiāls līgavas un līgavaiņa portrets, uzņemts pie baznīcas. Ričarda seja bija nokrāsota pelēka, tik tumša, ka izdzisa vaibsti. Rokas bija sarkanas, tāpat kā liesmas, kuras plaiksnīja viņam ap galvu un arī šāvās no tās ārā, it kā degtu galvaskauss. Mana kāzu kleita, cimdi, plīvurs, puķes — šiem rotājumiem Lora nebija veltījusi pūles. Toties bija piestrādājusi pie manas sejas — izbalinājusi to tā, ka acis, deguns un mute izskatījās kā aiz­migloti, gluži kā logs aukstā, lietainā dienā. Fons un pat pakāpieni zem mūsu kājām bija pilnīgi aizkrāsoti ar melnu, atstājot mūsu abu figūras lidināmies gaisā, bezgala dziļā un tumšā naktī.