Aklais slepkava

Pastkartes no Eiropas

Dienas tumst, koki kļūst drūmi, saule ripo lejup no kalna pretim ziemas saulgriežiem, bet ziemas joprojām nav. Ne sniega, ne sniega ar lietu, ne gaudojošu vēju. Sī vilcināšanās ir kā ļauna zīme. Mūs caurstrāvo pelēcīgi brūns klusums.

Vakar es aizgāju līdz Jubilejas tiltam. Ir klīdušas runas par rūsu, par koroziju, par vājām vietām konstrukcijās; ir klīdušas runas par tilta nojaukšanu. Kaut kāds būvuzņēmējs bez vārda un bez sejas kārojot sabūvēt dzīvojamās mājas zemes gabalā pie tilta, saka Maira, — tā ir lieliska vieta, ainavas dēļ. Ainavas mūslaikos ir vērtīgākas par kartupeļiem, lai gan tieši tai vietā kartupeļi nav dēstīti savu mūžu. Baumo, ka klusītēm esot samaksāts krietns žūksnis netīras naudas, lai sekmētu šo darījumu, taču es esmu pārliecināta, ka tieši tāpat notika toreiz, kad tilts tika celts — šķietami par godu karalienei Viktorijai. Kāds būvuzņēmējs būs sa­maksājis Viņas Majestātes izraudzītajiem pārstāvjiem, lai dabūtu šo darbu, un mēs šai pilsētā vēl arvien cienām senās paražas: Tiec pie naudas, lai tur vai kas. Tādas ir senās paražas.

Savādi iedomāties, ka dāmas rišās un stīpotos svārkos reiz staigājušas pa šo tiltu un liekušās pār šiem smalkā kaluma reliņiem, lai aplūkotu ainavu, kas tagad kļuvusi tik dārga un drīz būs privātīpašums: ūdens virpuļus lejā, gleznainās kaļķakmens klintis rietumos, turpat līdzās fabrikas, kuras četrpadsmit stundu dienā strādā ar pilnu jaudu, tajās mudžēt mudž pakalpīgi lauķi, vienmēr gatavi raut nost savu cepuri; tumsā fabrikas mirgo kā ar gāzi apgaismoti spēļu nami.

Es stāvēju uz tilta un raudzījos pār margām uz augšteces ūdeņiem, gludiem kā sīrups, tumšiem un klusiem, draudīga, slēpta spēka pilniem. Otrā pusē bija ūdenskritumi, virpuļi, baltais troks nis. Tas ir krietnu gabalu uz leju. Es sajutu savu sirdi, sajutu reiboni. Un arī elpas trūkumu, it kā būtu iegrimusi pāri galvai. Bet kur iegrimusi? Ne jau ūdenī; šis ir kaut kas blīvāks. Laiks: sens, auksts laiks, senas bēdas, kuras nogulsnējas slāņos kā dūņas dīķī.

Piemēram:

Mēs ar Ričardu pirms sešdesmit četriem gadiem kāpjam lejup pa Berendžērijas trapu Atlantijas okeāna tālajā krastā, platmale viņam pieliekta šķelmīgā leņķī, mana cimdotā roka viegli uzlikta viņam uz delma — jaunlaulātie savā medusmēneša ceļojumā.

Kāpēc to sauc par medusmēnesi? Lune de miel, medus mē­ness — it kā mēness būtu nevis auksta, neauglīga bezgaisa lode, ko veido bakurētainas klintis, bet gan samtains, zeltains, saldi smaržīgs — vizoša, cukurota plūme, tā dzeltenā, kura kūst mutē un ir tik lipīga kā ilgas, tik smeldzīgi salda, ka iesāpas zobi. Silta starmeša gaisma, kas plūsmo nevis debesīs, bet gan tavā pašas miesā.

Par to es zinu visu. Es to atceros ļoti labi. Bet ne no sava medusmēneša.

Izjūta, kuru es visskaidrāk atceros no tām astoņām nedēļām — vai nedēļas varēja būt tikai deviņas? — bija bažas. Es raizējos, ka mūsu laulības dzīve — ar ko es domāju to daļu, kas risinājās tumsā un par ko nedrīkstēja runāt — Ričardam liek vilties tikpat stipri kā man. Kaut gan šķita, ka tā tomēr nav: sākumā viņš pret mani bija gana laipns, vismaz dienas gaismā. Es slēpu šīs savas bažas, cik labi vien mācēdama, un bieži gāju vannā: es jutu, ka iekšpusē sāku pūt, gluži kā ola.

Izkāpuši krastā Sauthemptonā, mēs ar Ričardu sēdāmies vil­cienā un braucām uz Londonu, kur apmetāmies Brauna viesnīcā. Brokastis mums pasniedza turpat numurā, un šim nolūkam es uzvilku peņuāru, vienu no trim, ko man izraudzījusies Vinifreda: rozes un pelni, ziloņkauls ar baložzilām mežģīnēm, ceriņkrāsa ar akvamarīnu — palsas, ūdeņainas krāsas, kuras nekaitēja rīta sejai. Katram peņuāram bija pieskaņotas atlasa rītakurpes, apmalotas ar krāsotu kažokādu vai gulbja dūnām. Es nospriedu, ka tieši tā rītos ģērbjas pieaugušas sievietes. Biju redzējusi šādus ansambļus attēlos (bet kur? Varbūt tās bija reklāmas, piemēram, kādai ka­fijas šķirnei?) — vīrietis uzvalkā un kaklasaitē, mati gludi atsukāti atpakaļ, sieviete savā peņuārā izskatās tikpat sakopta, viena roka pacelta, tajā sudraba kafijkanna ar izliektu snīpi, abi skurbi uz­smaida viens otram pār sviesta trauku.

Lora būtu vīpsnājusi par šiem tērpiem. Viņa jau bija vīpsnājusi, redzēdama, kā tie tiek likti ceļasomās. Lai gan tā nebija gluži vīpsnāšana: Lora nemaz nebija spējīga vīpsnāt pa īstam. Viņai trūka vajadzīgās cietsirdības. (Tas ir — vajadzīgās tīšās cietsirdības. Viņas cietsirdība bija nejauša — blakusprodukts tām cēlajām iedomām, kādas nu kuru reizi maisījās viņai pa galvu.) Viņas reakcija drīzāk līdzinājās pārsteigumam — vai neticībai. Viņa pārvilka ar plaukstu pār atlasu, viegli notrīcēdama, un es sajutu auduma vēso eļļainumu, slidenumu savas pašas pirkstu galos. Kā ķirzakas āda. "Tu to valkāsir viņa jautāja.

Tajos vasaras rītos Londonā — jo bija jau pienākusi va­sara —, kad ieturējām brokastis, aizkari bija pa pusei aizvilkti, lai nelaistu iekšā saules dzidrumu. Ričards parasti apēda divas vārītas olas, divas biezas bekona šķēles un grilētu tomātu, grauzdiņu ar marmelādi, grauzdiņš trausls, atdzisis grauzdiņu statnī. Es apēdu pusi greipfrūta. Tēja bija tumša, pilna miecvielām, kā purva rāva. Šis esot pareizais, angliskais veids, kā to pasniegt, teica Ričards.

Runāts netika daudz, tikai obligātie teikumi: "Vai labi gulēji, dārgā?" — "Mhm, un tu?" Ričardam tika atnesti laikraksti un telegrammas. Tās allaž bija vairākas. Viņš izskatīja avīzes, tad atvēra telegrammas, izlasīja tās, rūpīgi pārlocīja vienreiz un tad otrreiz, iebāza kabatā. Vai arī saplēsa tās sīkās driskās. Viņš tās nekad neburzīja un nemeta papīrgrozā, bet, ja būtu tā izdarījis, es nevilktu tās ārā un nelasītu, vismaz tajā savas dzīves posmā ne.

Es pieņēmu, ka visas šīs telegrammas paredzētas viņam: man neviens nekad nebija sūtījis telegrammas, un es nespēju iedomāties iemeslu, kāpēc lai es kādu saņemtu.

Pa dienu Ričardam bija vairākas tikšanās. Manuprāt, ar darī­jumu partneriem. Viņš noīrēja man automašīnu ar šoferi, un es tiku vesta aplūkot to, kas, pēc viņa domām, bija aplūkošanas vērts. Lielākoties es apskatīju namus un arī parkus. Un arī skulptūras, uzstādītas pie namiem vai parkos: valstsvīrus ar ievilktu vēderu un izrieztām krūtīm, viena kāja izlikta uz priekšu un ieliekta celī, rokā sažņaugti papīru rituļi; armijas vīri jāšus uz zirga. Nelsons uz savas kolonnas, princis Alberts tronī, ap viņa kājām vijas un valstās eksotisku sieviešu kvartets, šļācot ārā augļu un kviešu straumes. Ar to bija domāti kontinenti, pār kuriem princis Alberts, lai gan miris, valdīja joprojām, tomēr viņš nepievērsa tiem uz­manību; bargs un kluss viņš sēdēja zem sava greznā, apzeltītā kupola, lūkodamies tālumā, domās pievērsies augstākām lietām.

"Ko tu šodien redzēji?" Ričards mēdza jautāt pie vakariņu galda, un es paklausīgi uzskaitīju redzēto, kā atķeksēdama namu pēc nama, parku pēc parka, skulptūru pēc skulptūras: Londonas Tauers, Bakingemas pils, Kensingtona, Vestminsteras abatija, Parla­menta ēkas. Viņš nemudināja mani apmeklēt muzejus, atskaitot Dabas vēstures muzeju. Tagad es brīnos, kāpēc gan viņam šķita, ka skats uz tik daudziem lieliem, izbāztiem dzīvniekiem nāks par labu manai izglītošanai? Jo tad jau bija skaidrs kā diena, ka visiem šiem apmeklējumiem ir viens mērķis — mana izglītošana. Kāpēc lai man pašai vai Ričarda priekšstatam par to, kādai man jākļūst, nāktu par labu šie izbāztie dzīvnieki, nevis, piemēram, viena telpa ar gleznām? Man liekas, es to zinu, bet varbūt es maldos. Varbūt izbāztie dzīvnieki savā ziņā bija kā zvēru dārzs — kaut kas tāds, uz kurieni ved izklaidēties bērnu.

Tomēr es aizgāju uz Nacionālo galeriju. To ieteica viesnīcas konsjeržs, kad man bija izbeigušies nami. Galerija mani nokau­sēja — tā bija kā lielveikals, tik daudz ļaužu sadrūzmējušies pie sienām, tik daudz žilbas, — taču reizē arī sajūsmināja. Nekad nebiju redzējusi tik daudz kailu sieviešu vienuviet. Tur bija arī daži kaili vīrieši, tomēr ne gluži tik kaili. Tur bija arī daudz krāšņu tērpu. Kails un apģērbts: varbūt tās ir pamata kategorijas, tāpat kā sievietes un vīrieši. Nu, vismaz Dievs tā domāja. (Lora bērnībā: Ko Dievs velk mugurār)

Pie visām šīm vietām mašīna un šoferis palika gaidām, bet es moži devos iekšā pa kādiem vārtiem vai durvīm, cenzdamās izskatīties mērķtiecīga; cenzdamās neizskatīties tik vientuļa un tukša. Un tad es blenzu un blenzu, lai vēlāk būtu ko teikt. Taču patiesībā es nemaz neizpratu to, ko redzēju. Nami ir tikai nami. Nekas īpašs tiem nepiemīt, ja nezini neko par arhitektūru vai par to, kas šajos namos reiz noticis, un es to nezināju. Man trūka pārskata talanta; likās, mans skatiens atduras tieši tajā, uz ko man jāskatās, un es uztvēru vienīgi faktūras: ķieģeļu vai akmens graudainumu, vaskotu koka margu gludumu, noplukušas zvērādas raupjumu. Kaula rievojumu, ziloņkaula silto kvēli. Stikla acis.

Papildus šim izglītojošām ekskursijām Ričards skubināja mani iet iepirkties. Man bija bail no pārdevējiem, un es nopirku maz. Citās reizēs es devos pie friziera. Ričards nevēlējās, lai es apgriežu matus vai lieku ilgviļņus, tāpēc es to nedarīju. Man vislabākais esot vienkāršs stils, viņš teica. Tas piestāvot manai jaunībai.

Dažkārt es vienkārši staigāju apkārt vai sēdēju uz parka soli­ņiem, gaidīdama, līdz pienāks laiks atgriezties. Lāgiem man līdzās apsēdās kāds vīrietis un lūkoja uzsākt sarunu. Tad es gāju prom.

Daudz laika es pavadīju, mainīdama tērpus. Niekodamās ar lencītēm, sprādzēm, cepuru slīpumu, zeķu vīlēm. Raizēdamās par to, cik piemērots ir kāds apģērba gabals, kāda dienas stunda. Nebija neviena, kas aizpogātu man aizmugurē kleitu, pateiktu, kā es iz­skatos no mugurpuses un vai blūzes mala kārtīgi sabāzta aiz svārku jozmeņa. To mēdza darīt Rīnija vai Lora. Man viņu pietrūka, un es centos šo trūkumu nejust.

Vīlēju nagus, mērcēju pēdas. Izplūcu vai noskuvu matiņus: tas bija nepieciešams, lai es būtu gluda, bez kādiem sariem. Topo­grāfija kā mitrs māls, virsma, pār kuru slīd plaukstas.

Mēdza teikt, ka medusmēnesis ir domāts tam, lai jaunlaulātie labāk iepazītu viens otru, taču es, dienām ritot, jutu, ka Ričardu pazīstu arvien mazāk. Viņš turējās nomaļus, vai varbūt tā bija slēpšanās? Atkāpšanās izdevīgākā vietā. Lai nu kā, es savukārt ieguvu veidolu — to veidolu, ko man paredzējis viņš. Ikreiz, kad ieskatījos spogulī, bija ietonēta arvien lielāka daļa no manis.

Pēc Londonas mēs devāmies uz Parīzi — ar kuģi, kas pārveda mūs pār jūras šaurumu, un tad ar vilcienu. Dienas Parīzē ārēji bija ļoti līdzīgas dienām Londonā, lai gan brokastis bija citādas: ciets veģis, zemeņu ievārījums, kafija ar karstu pienu. Maltītes bija sulīgas; Ričards tām pievērsa milzīgu uzmanību, īpaši vīniem. Viņš mūždien atkārtoja, ka mēs neatrodoties Toronto, lai gan šis fakts man bija pašsaprotams.

Es redzēju Eifeļa torni, bet neuzbraucu augšā, jo jutu netīksmi pret augstumu. Es redzēju Panteonu un Napoleona kapu. Es neredzēju Notrdamu, jo Ričardam nepatika baznīcas, vismaz ne katoļu baznīcas, viņš uzskatīja, ka tās izsūc spēkus. Jo sevišķi vīraks notrulinot smadzenes.

Franču viesnīcā bija bidē, kura funkcijas man izskaidroja Ri­čards, tikko manāmi vīpsnādams, pēc tam kad bija pieķēris mani mazgājam tajā kājas. Es nodomāju — šie franči tiešām saprot kaut ko tādu, ko citi nesaprot. Viņi izprot miesas vēlmes. Vismaz atzīst, ka tādas pastāv.

Mēs bijām apmetušies viesnīcā Lutetia, kas kara laikā kļuva par nacistu štābu, bet kā lai mēs būtu to zinājuši? Rīta kafiju es mēdzu dzert viesnīcas kafejnīcā, jo baidījos iet kaut kur citur. Biju iedomājusies — ja izlaidīšu viesnīcu no acīm, tad vairs nekad nespēšu to atrast. Tolaik es jau zināju, ka tā franču valoda, ko man iemācījis misters Ērskins, gandrīz nekam nav derīga: Le coeur a ses raisons que la raison ne connaīt point — dzirdot šo frāzi, neviens neatnestu man papilddevu karsta piena.

Mani apkalpoja vecs viesmīlis ar valzirga seju; viņš prata ieliet kafiju un karsto pienu no divām krūzēm vienlaikus, turot tās paceltas augstu gaisā, un tas mani valdzināja tik ļoti, it kā viņš būtu burvju mākslinieks, kurš rāda trikus bērnam. Kādu dienu viņš man jautāja — viņš mazliet mācēja angliski: "Kāpēc jūs skumstat?"

"Es neskumstu," es atbildēju un sāku raudāt. Svešinieku līdz­cietība var būt postoša.

"Jums nevajadzētu skumt," viņš teica, raudzīdamies manī ar savām melanholiskajām, blāvajām valzirga acīm. "Vainīga laikam ir mīlestība. Bet jūs esat jauna un skaista, skumjām būs laiks vēlāk." Franči ir skumju lietpratēji,' viņi pazīst visus veidus. Tāpēc viņiem ir bidē. "Mīlestība ir briesmīga," viņš teica, plikšķinādams man pa plecu. "Bet, ja tās nav, ir vēl sliktāk."

Iespaids tika nedaudz sabojāts nākamajā dienā, kad viņš izteica man nepiedienīgu piedāvājumu, vismaz tā man likās: franciski es nemācēju pietiekami labi, lai zinātu skaidri. Galu galā viņš nemaz nebija tik vecs — varbūt gadi četrdesmit pieci. Man būtu vaja­dzējis piekrist. Taču attiecībā uz skumjām viņš maldījās: daudz labāk ir skumt jaunībā. Skumja, skaista meitene modina tieksmi mierināt — atšķirībā no skumjas večas. Bet lai nu tas paliek.

Tad mēs devāmies uz Romu. Roma man šķita pazīstama — vismaz tai man bija konteksts, ko pirms daudziem gadiem sa­gādājis misters Ērskins un viņa latīņu stundas. Es redzēju Forumu jeb to, kas palicis no tā pāri, un Apijas ceļu, un Kolizeju, kurš atgādināja peļu sagrauztu sieru. Dažādus tiltus, dažādus apdilušus eņģeļus, nopietnus un domīgus. Es redzēju plūstam Tibru, dzeltenu kā dzeltenā kaite. Es redzēju Sv. Pētera katedrāli, tiesa, tikai no ārpuses. Ta bija ļoti liela. Manuprāt, man būtu vajadzējis manīt Musolīni fašistiskos karotājus melnos mundieros maršējam apkārt un piekaujam cilvēkus — vai viņi to jau darīja? — tomēr viņus es neredzēju. Tādām norisēm ir nosliece palikt neredzamām, ja vien pats neesi to objekts. Citādi tu ieraugi tās tikai vēlāk, kino­hronikās vai filmās, kuras uzņemtas ilgi pēc notikušā.

Pēcpusdienās es pasūtināju tasi tējas — es pamazām iemanījos pasūtināt, apsvēru, kādā tonī runāt ar viesmīļiem, kā turēt viņus drošā attālumā. Dzerdama tēju, es rakstīju pastkartes. Manas pastkartes bija adresētas Lorai un Rīnijai un vairākas arī tēvam. Pastkartēs bija attēloti tie nami, kurus biju vesta aplūkot, — sīkās sēpijas detaļās fotogrāfijas rādīja to, ko man būtu vajadzējis redzēt. Vēstis, ko es rakstīju uz pastkartēm, bija muļķīgas. Rīnijai: Laiks ir brīnišķīgs. Es to izbaudu. Lorai: Šodien redzēju Kolizeju, kur senāk kristiešus meta lauvām. Tev būtu interesanti. Tēvam: Ceru, ka esi pie labas veselības. Ričards sūta sveicienus. (Tas nu nebija tiesa, taču es sāku aptvert, kādi meli no manis kā no laulātas sievas tiek gaidīti automātiski.)

Kad mūsu medusmēnesim paredzētais laiks tuvojās beigām, mēs vienu nedēļu pavadījām Berlīnē. Ričardam tur bija kaut kādas darīšanas, saistītas ar lāpstu kātiem. Viena no Ričarda firmām ražoja lāpstu kātus, bet vāciešiem trūka koksnes. Jārok bija daudz, vēl vairāk tika paredzēts, un Ričards varēja piegādāt lāpstu kātus par zemāku cenu nekā viņa konkurenti.

Kā mēdza sacīt Rīnija, Katrs nieciņš ir no svara. Un viņa mēdza sacīt arī, Darījumi ir darījumi, tak savas viltības tur pie­tiek. Bet es par darījumiem nezināju nenieka. Mans uzdevums bija smaidīt.

Jāatzīst, ka Berlīnē man patika. Nekur es nebiju jutusies tik blonda. Vīrieši bija ārkārtīgi pieklājīgi, lai gan nemēdza atskatīties, ieiedami pa virpuļdurvīm. Rokas skūpstīšana notušēja daudzus grēkus. Tieši Berlīnē es iemācījos iesmaržot sev plaukstu locītavas.

Pilsētas es ielāgoju pēc to viesnīcām, viesnīcas pēc to vannas istabām. Apģērbšanās, izģērbšanās, gulēšana ūdenī. Bet pietiks šo ceļojuma piezīmju.

Toronto mēs atgriezāmies caur Ņujorku, augusta vidū, tveices viļņa laikā. Pēc Eiropas un Ņujorkas Toronto šķita zema un šaura. Pie Jūnionstacijas virmoja asfalta izgarojumu dūmaka, tur lāpīja ielas seguma bedres. Mūs sagaidīja īrēta automašīna un aizveda garām tramvajiem, to putekļiem un šķindai, tad garām greznajām bankām un lielveikaliem, tad augšup pa nogāzi uz Rouzdeilu, kastaņu un kļavu ēnā.

Mēs apstājāmies pie mājas, kuru Ričards bija mums nopircis ar telegrammas palīdzību. Viņš teica, ka dabūt šo māju bijis tik viegli kā pasvilpot, pēc tam kad iepriekšējais īpašnieks pamanījies bankrotēt. Ričardam patika teikt, ka viņš kaut ko dabūjis par svilpošanu vien, un tas bija savādi, jo viņš nekad nesvilpoja. Un arī nedziedāja. Viņš bija nemuzikāls.

Ārpusē māja bija tumša, apvīta ar efejām, augstie, šaurie logi it kā vērsti uz iekšu. Atslēga atradās zem kājslauka, priekšējā hallē oda pēc ķimikālijām. Mūsu prombūtnes laikā Vinifreda bija pār­veidojusi mājas iekārtojumu, un darbs vēl nebija gluži pabeigts: dažās priekšējās istabās mēbeles joprojām bija pārsegtas ar krā­sotāju pārklājiem, jo viņi bija plēsuši nost vecās Viktorijas stila tapetes. Jaunās krāsas bija pērļainas, palsas, — izmeklētas vienal­dzības, vēsas atturības krāsas. Bāla saulrieta ietonēti spalvu mākoņi, kas slīd augstu pār tik vulgāri spilgtām lietām kā putni, puķes un tamlīdzīgi. Tās bija dekorācijas, kas paredzētas man, retinātais gaiss, kurā man jāplivinās apkārt.

Rīnija apnicinātu šo iekārtojumu — šo mirdzošo tukšumu, šo bālumu. Visa šitā māja izskatās pēc vannas istabas. Tomēr reizē tas viņu biedētu — tāpat kā biedēja mani. Es iedomājos vecomāti Edlliju: viņa gan zinātu, ko darīt. Viņa redzētu cauri jaunbagāt­nieku centieniem atstāt iespaidu; viņa izturētos pieklājīgi, taču noraidoši. O, tas nu tiešām ir moderni, viņa sacītu. Ar Vinifredu viņa tiktu galā viens un divi, es nodomāju, taču tas nebija mieri­nājums: tagad es pati piederēju pie Vinifredas cilts. Vismaz daļēji.

Un Lora? Lora slepus ienestu šeit savus krāsu zīmuļus, savas pigmenta tūbiņas. Viņa šai mājā kaut ko aplietu, kaut ko sa­lauztu, sabojātu kaut vai mazu tās stūrīti. Viņa atstātu savu zīmi.

Pret telefona aparātu hallē bija atbalstīta Vinifredas zīmīte. "Sveiki, bērni! Laipni lūdzu mājās! Liku, lai vispirms pabeidz re­montu guļamistabā! Ceru, Jums patiks — tā ir tik švītīga! Fredija."

"Nezināju, ka remontu vada Vinifreda," es teicu.

"Mēs gribējām sagādāt tev pārsteigumu," Ričards sacīja. "Ne­gribējām, lai tu iestiedz detaļās." Ne jau pirmo reizi es jutos kā bērns, kuru vecāki izraidījuši aiz durvīm. Sirsnīgi, brutāli vecāki, līdz kaklam sapinušies slepenās norunās, pārliecināti par savas izvēles pareizumu it visā. Jau tagad es sapratu, ka dzimšanas dienā no Ričarda vienmēr saņemšu tādas dāvanas, kādas man nav vajadzīgas.

Pēc Ričarda ieteikuma es uzkāpu augšstāvā atsvaidzināties. Mans izskats laikam bija liecinājis, ka tas man nāktu par labu. Es tiešām jutos lipīga un apvītuši. ("Rozei nožuvusi rasa," kā izteicās viņš.) Mana cepure bija pārvērtusies īstā graustā; es nosviedu to uz tualetes galdiņa. Noskaloju seju ūdenī un noslaucījos vienā no baltajiem dvieļiem ar monogrammu; tos bija sagādājusi Vinifreda. Pa guļamistabas logu pavērās skats uz sētaspuses dārzu, kur nekas nebija darīts. Es nometu kurpes, iekritu bezgalīgajā krēmkrāsas gultā. Tai bija baldahīns, apkārt sakrokots muslīns gluži vai safari stilā. Tātad šī bija tā vieta, kur man būs smaidīt un paciest, — gulta, kuru īsti neesmu sev klājusi, bet kurā man tagad būs jāguļ. Un šie bija tie griesti, kuros es turpmāk skatīšos caur muslīna miglu, kamēr zemāk par manu kaklu notiks pasaulīgas lietas.

Telefons līdzās gultai bija balts. Tas iezvanījās. Es pacēlu klau­suli. Tā bija Lora, asarās. "Kur tu biji?" viņa elsoja. "Kāpēc tu neatgriezies?"

"Kā tu to domā?" es sacīju. "Man bija jāatgriežas šajā mājā! Nomierinies, es neko nedzirdu."

"Tu neatbildēji!" viņa vaimanāja.

"Dieva dēļ, par ko tu runā?"

"Tēvs ir miris! Viņš ir miris, miris — mēs nosūtījām piecas telegrammas! Rīnija nosūtīja!"

"Pagaidi. Lēnāk. Kad tas notika?"

"Nedēļu pēc tam, kad tu aizbrauci. Mēs centāmies tevi sa­zvanīt, apzvanījām visas viesnīcas. Viņi teica, ka paziņošot tev, viņi apsolīja! Vai tev nepateica?"

"Rīt es būšu klāt," es sacīju. "Es nezināju. Neviens man neko nav teicis. Nekādas telegrammas es neesmu saņēmusi. Es tās vien­kārši nesaņēmu."

Es nespēju to aptvert. Kas noticis, kas izgājis greizi, kāpēc tēvs ir nomiris, kāpēc man nav paziņots? Es atjēdzos uz grīdas, uz pelēkā paklāja, sagumusi pār telefonu, apvijusies ap to, it kā tas būtu kaut kas dārgs un trausls. Es iedomājos savas pastkartes no Eiropas, tās pienāca Aviljonā, nesdamas savas līksmās, banālās vēstis. Varbūt tās vēl arvien atrodas uz galdiņa hallē. Ceru, ka esi pie labas veselības.

"Bet par to rakstīja avīzēs!" Lora iesaucās.

"Ne tur, kur biju es," es teicu. "Ne tajās avīzēs." Nepiebildu, ka avīzēs vispār nekad nebiju ieskatījusies. Jutos pārāk apstulbusi.

Uz kuģa un visās mūsu viesnīcās telegrammas bija savācis Ričards. Iztēlē redzēju viņa pedantiskos pirkstus, kas atver aplok­snes, viņš lasa, saloka telegrammas četrstūrīšos, noglabā. Es ne­varēju apsūdzēt viņu melos — par telegrammām viņš nekad nebija bildis ne vārda —, bet vai tas nebija līdzvērtīgi meliem? Vai tad ne?

Viesnīcās viņš noteikti bija brīdinājis, lai mani neaicina pie telefona. Lai nesavieno ar mūsu istabu, kamēr esmu tur. Viņš tīši bija turējis mani neziņā.

Nodomāju, ka man kļūs slikti, tomēr nelabumu nesajutu. Pēc brīža es nokāpu lejup. Ja zaudēsi savaldīšanos, tad zaudēsi cīņu, mēdza teikt Rīnija. Ričards sēdēja sētaspuses verandā ar glāzi džina un tonika. Cik Vinifreda bijusi prātīga, sagādādama džina krā­jumu; to viņš bija apliecinājis jau divas reizes. Bija pielieta vēl viena glāze un gaidīja mani uz zemā, baltā metālkaluma galdiņa ar stikla virsmu. Es paņēmu glāzi. Pret kristālu iedzinkstējās ledus. Tā vajadzēja skanēt manai balsij.

"Žēlīgais Dievs," sacīja Ričards, paskatījies uz mani. "Man likās — tu devies atsvaidzināties. Kas noticis tavām acīm?" Tās laikam bija apsarkušas.

"Tēvs ir miris," es ierunājos. "Viņi ir nosūtījuši piecas tele­grammas. Tu man nepateici."

"Mea culpa," Ričards sacīja. "Es zinu, ka būtu vajadzējis pateikt, bet es gribēju aiztaupīt tev raizes, dārgā. Tur vairs neko nevarēja darīt, mēs nekādi nespējām laikus pagūt uz bērēm, un es negri­bēju tev visu sapostīt. Droši vien esmu rīkojies arī egoistiski — es gribēju, lai tu esi vienīgi mana, kaut vai īsu laiciņu. Tagad apsēdies un saņemies, un iedzer, un piedod man. Ar to visu mēs tiksim galā rīt."

Tveice bija apdullinoša; tur, kur maurā krita saules stari, zāle bija žilbinoši zaļa. Ēnas zem kokiem bija biezas kā darva. Ričarda balss mani sasniedza saraustītās taktīs, kā Morzes kods: es dzirdēju tikai atsevišķus vārdus.

Raizes. Laikus. Sapostīt. Egoistiski. Piedod man.

Ko es tur varēju atbildēt?