Aklais slepkava

Prologs: Daudzgadīgi augi akmensdārzam.

Viņai ir viena vienīga viņa fotogrāfija. To viņa ielika brūnā aploksnē, uz kuras bija uzrakstījusi Izgriezumi, un aploksni paslēpa starp lapām grāmatā Daudzgadīgi augi akmensdārzam, kurā nekad neieskatīsies neviens cits.

Šo fotogrāfiju viņa ir glabājusi rūpīgi, jo tā ir gandrīz vai vienīgais, kas palicis no viņa. Fotoattēls ir melnbalts, uzņemts ar vienu no tām stūrainajām, neparocīgajām pirmskara magnija fotokamerām, kuru garais snuķis atgādina akordeona plēšas, bet akurāti darinātā ādas kārba izskatās pēc uzpurņa ar siksnām un sarežģītām sprādzēm. Fotogrāfijā redzami abi kopā — viņa un šis vīrietis, piknikā. Fotogrāfijai otrā pusē ar zīmuli rakstīts pikniks — nevis viņa vai viņas vārds, tikai pikniks. Viņa zina vārdus, tie viņai nemaz nav jāpieraksta.

Viņi sēd koka paēnā; varbūt tā ir ābele; tolaik viņa nepievēr­sa kokam īpašu uzmanību. Viņa ir ģērbusies baltā blūzē, kam piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, un kuplos svārkos, kas glīti savilkti pār ceļgaliem. Laikam pūtis vējš, spriežot pēc tā, ka svārku audums piekļāvies viņai pie stilbiem; vai varbūt svārkus nemaz nav pieglaudis vējš, varbūt tie ir pielipuši pie ādas; varbūt bija karsti. Bija karsti. Turēdama delnu virs attēla, viņa joprojām spēj sajust tveici, kas plūst no tā gluži kā tveice no saules sasildīta akmens pusnaktī.

Vīrietim galvā gaiša platmale, tā ir piešķiebta slīpi un aizēno daļu sejas. Viņa seja šķiet iedegusi tumšāk nekā sievietei. Viņa ir pa pusei pagriezusies pret vīrieti un smaida; viņa neatceras, ka kopš tā laika būtu šādi uzsmaidījusi vēl kādam. Attēlā viņa izskatās ļoti jauna, pārāk jauna, lai gan tolaik nav uzlūkojusi sevi par pārāk jaunu. Smaida arī viņš — baltie zobi zib kā uzšķilta sērkociņa plaiksna —, bet viņš ir pacēlis roku, it kā pa jokam atvairīdams sievieti vai sargādamies no fotokameras, no cilvēka, kurš taču stāv pie tās un fotografē; vai arī sargādamies no nākotnes ļaudīm, kuri varbūt skatīsies uz viņu, kuri varbūt skatīsies uz viņu pa šo četrstūraino, apgaismoto glazēta papīra logu. It kā sargādamies no viņas. It kā sargādams viņu. Izstieptajā, sargājošā rokā vīd cigaretes nosmēlis.

Būdama vierimnē, viņa paņem brūno aploksni un starp avīžu izgriezumiem sameklē fotogrāfiju. Viņa noliek to uz galda un raugās tajā tik cieši, it kā ielūkotos akā vai dīķī — aiz sava atspulga meklēdama kaut ko citu, kaut ko nomestu vai pazaudē­tu, nesasniedzamu, bet joprojām redzamu, vizošu kā dārgakmeni smiltīs. Viņa izpēta katru sīkumu. Vīrieša pirkstus, ko izbalinājis magnija zibsnis vai saules žilba; viņu drānu ieloces; koka lapas un mazos, apaļos auglīšus, kas karājas zaros, — vai tie galu galā bija āboli? Raupjo zāli priekšplānā. Toreiz zāle bija sadzeltējusi, jo ilgi valdīja sausums.

Vienā stūrī — uzreiz to nemaz nevar pamanīt — ir roka, attēla malas nogriezta, nošķērēta pie plaukstas locītavas, tā guļ zālē gluži kā izmesta. Atstāta likteņa varā.

Vēja nesta mākoņa svēdra spožajās debesīs, kā saldējums, kas iztriepts uz hromētas virsmas. Viņa pirksti, dzelteni no dūmiem. Ūdens tālā vizma. Tagad tas viss nogrimis.

Nogrimis, bet mirdz.

11

V.