Aklais slepkava

Maizes diena

Nepietiek lietus, saka fermeri. Cikādes dursta gaisu ar savu saucienu vienīgo, svilinošo noti; pa ceļiem vērpjas smiltis; ceļmalas zālainajās strēlēs sisina sienāži. Kļavu lapas nokarājas no zariem kā ļengani pirkstaiņi; mana ēna uz ietves sprakšķ-

Es pastaigājos agri, pirms saule nav sākusi svelmēt pa īstam. Ārsts mani skubina: viņš apgalvo, ka ar mani ejot uz priekšu; bet uz kurieni tas ir? Par savu sirdi es domāju kā par biedru bezgalīgā forsētā pārgājienā, mēs abas esam iesietas vienā virvē, negribīgas sazvērnieces kādā intrigā vai taktiskā plānā, kuru pašas nepārzinām. Kurp mēs ejam? Uz nākamo dienu. Man nav nepa­manīts paslīdējis garām tas, ka objekts, kurš notur mani pie dzīvības, reiz mani arī nogalinās. Šai ziņā tā ir kā mīlestība vai vismaz zināms tās veids.

Šodien es atkal aizgāju uz kapsētu. Kāds bija nolicis uz Loras kapa oranžu un sarkanu cinniju pušķi; karstas krāsas puķes, nebūt ne mierinošas. Kad nonācu tur, tās jau bija apvītušas, tomēr joprojām izstrāvoja savu piparaino smaržu. Man ir aizdo­mas, ka puķudobēs pie Pogu fabrikas tās sazadzies kāds sīkstulīgs vai varbūt mazliet ķerts pielūdzējs; tomēr uz kaut ko tamlīdzīgu būtu spējīga arī Lora pati. Viņai bija gaužām miglaina nojausma par īpašuma tiesībām.

Atceļā iegriezos virtuļu bodītē: ārā kļuva arvien tveicīgāks, un man gribējās pabūt ēnā. Šī ēstuve ne tuvu nav jauna; tā ir diez­gan noplukuši par spīti mundrajām nodevām modei — tur ir gaišdzeltenas flīzes, baltie plastmasas galdiņi pieskrūvēti pie grī­das, tiem apkārt krēsli, taisīti pēc viena šablona. Šī vieta man atgādina kādu iestādi; varbūt bērnudārzu kādā nabadzīgākā apkaimē vai patversmi garīgi nestabilajiem. Te nav pārāk daudz tādu lietu, ko varētu mētāt pa gaisu vai izmantot duršanai: pat galda piederumi ir no plastmasas. Te ož pēc stipri taukainas cepamās ellas, kam piejaucies dezinfekcijas līdzekļa priežu aromāts, un visam pāri klājas plāna remdenas kafijas plēvīte.

Es nopirku mazu krūzīti ledustējas un glazētu kūciņu, kura čīkstēja man zobos kā putuplasts. Apēdusi pusi no tās, ar ko man arī pietika, es laipoju pa slideno grīdu uz sieviešu tualeti. Savās daudzajās pastaigās es prātā esmu sastādījusi karti, kur uzrādītas visas viegli pieejamās tualetes Taikonderogā — tas ir tik parocīgi, ja pēkšņi savajagas, — un šo, virtuļu bodītē, pat­laban esmu iecienījusi visvairāk. Tā nebūt nav tīrāka par pārējām vai labāk apgādāta ar tualetes papīru, toties tajā var lasīt uzrakstus. Uzraksti ir visās, bet vairumā vietu tie bieži tiek aizkrāsoti, tur­pretī virtuļu bodītē paliek redzami daudz ilgāk. Tāpēc šeit ir ne tikai teksti, bet arī komentāri tiem.

Labākā tekstu virkne pašlaik ir vidējā kabīnē. Pirmais teikums rakstīts ar zīmuli, apaļiem burtiem kā uz romiešu kapenēm, iegrebts dziļi krāsā: Neēd neko tādu, ko neesi ar mieru nogalināt.

Zemāk, ar zaļu marķeri: Nenogalini neko tādu, ko neesi ar mieru apēst.

Zemāk, ar lodīšu pildspalvu: Nenogalini.

Zemāk, ar violetu marķeri: Neēd.

Un zem tā pats jaunākais un pēdējais vārds pārdrošiem, mel­niem burtiem: Veģetārieši, ejiet dirst! "Visi dievi ir galēdāji" — Lora Ceisa.

Tādējādi Lora turpina dzīvot.

Lorai vajadzēja ilgu laiku, lai ienāktu šai pasaulē, teica Rīnija. Likās, viņa nespēj izšķirties, vai tā tiešām ir tik laba doma. Pēc tam viņa sākumā bija slimīga, un mēs viņu gandrīz zaudējām, — man liekas, viņa joprojām nespēja izlemt. Tomēr beigās viņa no­sprieda pamēģināt, tāpēc sāka turēties pie dzīves un kļuva mazliet veselīgāka.

Rīnija ticēja, ka cilvēki paši izlemj, kad viņiem pienācis laiks mirt; līdzīgi viņiem ir teikšana arī par to, piedzimt vai nepiedzimt. Sasniegusi pretīrunāšanas vecumu, es mēdzu sacīt: Es neesmu lūgusi, lai mani laiž pasaulē, — it kā tas būtu kāds izšķirošs arguments; un tad Rīnija attrauca: Kā nu ne, esi gan. Tāpat kā visi citi. Līdzko cilvēks bija ticis pie dzīvības, tad, pēc Rīnijas domām, šo niķi viņš vairs nejaudāja atmest.

Pēc Loras piedzimšanas mana māte kļuva vēl gurdāka nekā parasti. Viņa zaudēja augstumu; viņa zaudēja sparu. Viņas gribas­spēks sagrīļojās; viņas dienas sāka pārvērsties nogurdinošā ceļā. Ārsts sacīja, ka viņai vajagot vāirāk atpūsties. Viņa vis nav necik veselīga, Rīnija teica misis Hilkoutai, kura ieradās palīgā mazgāt veļu. Likās, elfi ir nolaupījuši manu agrāko māti un viņas vietā atstājuši šo citu māti — vecāku, sirmāku, slābanāku, mazdūšīgāku. Tolaik man bija tikai četri gadi, un šīs pārmaiņas mani biedēja, es gribēju, lai viņa mani apskauj un nomierina; taču tagad mātei vairs nepietika enerģijas, lai to darītu. (Kāpēc es saku vairs? Savā mātes lomā viņa vienmēr bija vairāk sniegusi pamācības, nevis mīlestību. Sirdī viņa bija un palika skolotāja.)

Drīz es atklāju, ka tad, ja spēju uzvesties klusu, neprasot sev uzmanību, un, galvenais, ja spēju piepalīdzēt — īpaši ar mazuli, ar Loru, modri sēdēt viņai blakus un šūpot šūpuli, lai viņa aiz­migtu, kas nebija panākams nedz viegli, nedz uz ilgu laiku, — tad man atļāva palikt vienā istabā ar māti. Ja nē, mani sūtīja projām. Tāpēc es pielāgojos: klusēju, palīdzēju.

Man būtu vajadzējis brēkt. Man būtu vajadzējis krist gar zemi dusmu lēkmēs. Kurš ritenis čīkst, to tad arī smērē, kā mēdza sacīt Rīnija.

(Un es biju tur, uz mātes naktsgaldiņa, sudraba ietvarā, tumšā kleitiņā ar baltu mežģīņu apkaklīti, redzamā roka neveiklā, niknā tvērienā apkampusi mazulītes balto, tamborēto segu, acis apsūdz fotokameru vai tās turētāju. Pati Lora šai fotogrāfijā gandrīz nav redzama. No viņas redzams tikai pūkainais galvvidus un viena maza rociņa, pirksti sažņauguši manu īkšķi. Vai es dusmojos tāpēc, ka man bija likuši turēt mazuli, vai varbūt patiesībā aizstāvēju viņu? Sargāju — negribēdama laist viņu vaļā?)

Ar Loru nebija viegli, lai gan viņa bija drīzāk nemierīgs, nevis niķīgs zīdainis. Arī bērnībā ar viņu nebija viegli. Viņu uztrauca skapju durvis un kumodes atvilktnes. Likās, it kā viņa pastāvīgi ieklausītos tajā, kas notiek tālumā vai zem grīdas, — it kā kaut kas tuvotos bez skaņas — kā vilciens, darināts no vēja. Viņai uznāca neizskaidrojamas krīzes — viņu varēja saraudināt beigta vārna, sabraukts kaķis, tumšs mākonis skaidrās debesīs. Toties viņai bija pārdabiski augsts fizisko sāpju slieksnis: apsvilinājusi muti vai iegriezusi pirkstā, viņa nemēdza raudāt. Viņu sāpināja vienīgi ļaunprātība, Visuma ļaunprātība.

Sevišķi Loru uztrauca sakropļotie kara veterāni ielu stūros — dīkdieņi, zīmuļu pārdevēji, ubagi, pārāk sagrauti, lai derētu kādam darbam. Viņu vienmēr saraudināja kāds negants, sarkansejains bezkājis, kurš pārvietojās zemos rateļos, stumdamies ar rokām. Varbūt vainīgs bija niknums viņa acīs.

Kā vairums mazu bērnu, Lora ticēja vārdu tiešajai nozīmei, taču noveda to līdz galējībām. Viņai nevarēja pasacīt Pazūdi vai Ej, lec ezerā, nerēķinoties ar sekām. Ko tu esi pateikusi Lorai? Vai tu reiz nepieņemsies prātā? rājās Rīnija. Tomēr arī Rīnija pati nekad nepieņēmās prātā. Reiz viņa pateica, lai Lora iekožot sev mēlē, tad jautājumi nesprukšot laukā, un pēc tam Lora dienām ilgi nespēja ēst.

Tagad es nonāku pie savas mātes nāves. Būtu banāli sacīt, ka šis notikums mainīja visu, tomēr tā būtu arī patiesība, un tāpēc es to uzrakstīšu:

Šis notikums mainīja visu.

Tas notika otrdienā. Maizes dienā. Visa mūsu maize — ar vienu cepienu pietika visai nedēļai — tika cepta Aviljonas vir­tuvē. Lai gan tolaik Taikonderogā jau bija maza ceptuve, Rīnija apgalvoja, ka bodes maize esot domāta sliņķiem un ka beķeris piejaucot tai krītu, lai vajadzētu mazāk miltu, un pārmērīgi daudz rauga, lai klaipi piepūstos ar gaisu un pircēji domātu, ka nopērk vairāk. Un tāpēc viņa cepa maizi pati.

Aviljonas virtuve nebija tumša kā tā piekvēpuši Viktorijas laiku ala, kāda droši vien bija bijusi reiz, pirms trīsdesmit gadiem. Nē, tā bija balta — baltas sienas, balts, emaljēts galds,

balta malkas plīts, melnbalti flīzēta grīda —, ar narcišu dzelte­niem aizkariem pie jaunajiem, paplašinātajiem logiem. (Virtuve bija pārbūvēta pēc kara; tā bija viena no tēva kaunīgajām dāvanām mātei, lai izpirktu vainu.) Rīnija uzskatīja šo virtuvi par pēdējo modes kliedzienu un uzturēja nevainojami spodru, kopš mana māte bija izskaidrojusi viņai visu par mikrobiem, to nelā­gajām īpašībām un paslēptuvēm.

Maizes dienās Rīnija iedeva mums mīklas pikučus, no kā lipi­nāt maizes cilvēciņus ar rozīnēm acu un pogu vietā. Tad viņa tos mums izcepa. Es savu cilvēciņu apēdu, bet Lora savējo pataupīja. Reiz Rīnija atrada Loras kumodes augšējā atvilktnē veselu rindu šo cilvēciņu, tie bija cieti kā akmens, ievīstīti Loras mutautos kā mazas mūmijas ar maizes ģīmīšiem. Rīnija teica, ka tie pievilināšot peles un tāpēc tūdaļ esot jāizmet atkritumos, bet Lora pieprasīja masu apbedīšanu virtuves dārziņā aiz rabarberu krūma. Viņa sacīja, ka vajagot skaitīt lūgšanas. Ja nē, viņa savu mūžu vairs neēdīšot vakariņas. Viņa vienmēr stūrgalvīgi kaulējās, ja bija apņēmusies palikt pie sava.

Rīnija izraka bedri. Dārzniekam bija brīvdiena; Rīnija izman­toja viņa lāpstu, kuru neviens nedrīkstēja ņemt, taču šis bija īpašs gadījums. "Lai Dievs žēlīgs viņas vīram," Rīnija noteica, kamēr Lora lika savus maizes cilvēciņus glītā rindiņā. "Viņa ir stūrgalvīga kā ēzelis."

"Man vīra nemaz nebūs," Lora attrauca. "Es dzīvošu viena pati garāžā."

"Un man arī nebūs," es piebalsoju, lai neatpaliktu.

"Tas nu nav ticams," Rīnija piezīmēja. "Tev tak patīk savā jaukajā, mīkstajā gultiņā. Garāžā tev būtu jāguļ uz cementa, ^ tu viscaur nosmulētos ar smērēm un eļļu."

"Bet es dzīvošu oranžērijā," es teicu.

"To vairs nekurina," Rīnija iebilda. "Ziemā tu nosaltu."

"Es gulēšu automobilī," Lora sacīja.

Tajā drausmīgajā otrdienā mēs brokastojām virtuvē kopā ar Rīniju. Brokastīs bija auzu biezputra un grauzdiņi ar marmelādi. Dažreiz mēs ēdām kopā ar māti, bet todien viņa jutās pārāk

nogurusi. Māte bija stingrāka, lika mums sēdēt stalti un apēst garoziņas. "Atcerieties armēņu badacietējus," viņa mēdza teikt.

Varbūt armēņi tolaik vairs necieta badu. Karš sen bija bei­dzies, kārtība atjaunota. Tomēr viņu posts acīmredzot bija palicis mātei prātā kā sava veida sauklis. Sauklis, sauciens pēc palīdzības, lūgšana, burvju vārdi. Grauzdiņu garozas bija jāapēd par piemiņu šiem armēņiem, lai kas viņi bijuši; atteikšanās tās ēst bija svētuma zaimošana. Mēs ar Loru laikam bijām izpratušas šo burvju vārdu svaru, jo tie iedarbojās vienmēr.

Māte todien neapēda savas garoziņas. To es atceros. Lora plijās viņai virsū — Bet garozas, bet armēņu badacietēji? — līdz māte beidzot atzinās, ka nejūtoties labi. Kad viņa bija to pateikusi, man cauri izskrēja elektriski, salti drebuļi, jo es to zināju. Es biju to zinājusi visu laiku.

Rīnija teica, ka Dievs taisot cilvēkus tāpat, kā viņa taisot maizes klaipus, un tāpēc mammām izaugot resns vēders, kad viņas gaidot bērniņu: tur rūgstot mīkla. Viņa sacīja, ka bedrītes viņas vaigos esot Dieva īkšķu nospiedumi. Viņai esot trīs bedrītes, bet dažiem neesot nevienas, jo Dievs jau netaisot visus vienādus, citādi viņam apniktu, tāpēc īpašības viņš izdalot nevienādi. Tas neliekoties taisnīgi, bet pēdīgi viss tik un tā beidzoties taisnīgi.

Laikā, kuru es atceros, Lorai bija seši gadi. Man bija deviņi. Es zināju, ka mazos bērnus netaisa no maizes mīklas — tā bija pasaciņa tādām knīpām kā Lora. Tomēr nekāds sīks izskaidro­jums man nebija sniegts.

Pēcpusdienās māte parasti sēdēja lapenē un adīja. Viņa dari­nāja mazu svīterīti, tādu pašu, kādus vēl arvien adīja Aizjūras bēgļiem. Vai arī šis ir paredzēts kādam bēglim? es gribēju zināt. Varbūt, viņa tad smaidot atbildēja. Pēc brītiņa viņa iesnaudās, plaksti smagi un gausi aizvērās, apaļās brilles noslīdēja lejup. Viņa mums teica, ka viņai esot acis arī pakausī un tāpēc viņa vienmēr zinot, ka mēs esam blēņojušās. Šīs acis es iztēlojos plakanas, spīdīgas un bezkrāsainas, kā brilles.

Agrāk viņa nekad nemēdza tik bieži gulēt pēcpusdienās. Tagad viņa darīja daudz ko tādu, ko nemēdza darīt agrāk. Lora par to neraizējās, toties es gan. Es izdarīju secinājumus no tā, kas man bija teikts un ko es biju noklausījusies. Man bija teikts: "Tavai mammai jāatpūšas, tāpēc neļauj, lai Lora viņai traucē." Es biju noklausījusies (Rīnijas sacīto misis Hilkoutai): "Ārstam tas nepatīk nemaz. Cik tur vajag nelaimei. Protams, viņa jau nebildis ne vārdiņa, bet vesela viņa nav. Dažs labs nu neparko nejaudā likties mierā." Tā es sapratu, ka manai mātei draud kaut kādas briesmas, kurām ir kāds sakars ar viņas veselību un kāds sakars ar tēvu, lai gan nebiju skaidrībā par to, kas tās īsti ir par briesmām.

Es gan teicu, ka Lora neraizējās, tomēr viņa lipa pie mātes vairāk nekā parasti. Sakrustotām kājām sēdēja vēsumā zem lapenes, kad māte atpūtās, vai aiz viņas krēsla, kad viņa rakstīja vēstules. Kad māte bija virtuvē, Lorai patika tupēt zem virtuves galda. Viņa ievilka tur spilvenu un savu ābeci — to, kura reiz bija piederējusi man. Viņai bija daudz mantu, kuras reiz piederējušas man.

Tagad Lora jau prata lasīt — vismaz ābeci. Viņas iemīļotais burts bija L, jo tas bija viņas burts, tas, ar kuru sākās viņas vārds, L — tā ir Lora. Man nebija neviena iemīļotā burta, ar kuru sāktos mans vārds, / — tas ir īriss; jo / — es — bija burts, kas pieder visiem.

L — tā ir Lilija, Skaidra un balta; Tā atveras dienas gaismā Un aizveras naktī saltā.

Grāmatā bija attēloti divi bērni vecmodīgās salmu cepurēs, tie stāvēja pie lilijas, uz kuras zieda sēdēja laumiņa — plikiņa, ar vizuļojošiem, caurspīdīgiem spārniņiem. Rīnija mēdza sacīt: ja viņa ieraudzītu šitādu radījumu, tad liktos tam virsū ar mušu pletni. To viņa teica man, pa jokam, toties neteica Lorai, jo Lora varētu ņemt to nopietni un satraukties.

Lora bija citāda. Citāda nozīmēja dīvaina, to es zināju, tomēr visviens plijos virsū Rīnijai: "Kā tas ir — citāda?"

"Ne tāda kā citi cilvēki," Rīnija parasti atbildēja.

Taču varbūt Lora beigu beigās nemaz tik ļoti neatšķīrās no citiem. Varbūt viņa bija tāda pati — tāda pati kā tas savādais, greizais elements viņos, ko vairums cilvēku slēpj, bet ko Lora ne­slēpa un tieši tāpēc biedēja citus. Jo viņa tiešām biedēja citus — un, ja ne biedēja, tad vismaz kaut kādā ziņā iztrūcināja; vēl vairāk, protams, tad, kad kļuva vecāka.

Tātad — otrdienas rīts, virtuve. Rīnija un māte cepa maizi. Nē: Rīnija mīcīja maizi, un māte dzēra tēju. Rīnija bija pateikusi mātei, ka nemaz nebrīnītos, ja pēcpusdienā uznāktu pērkons, gaiss esot tik smags, un vai mātei nederētu pasēdēt ārā, paēnā, vai atgulties; bet māte bija atbildējusi, ka neciešot tādu sēdēšanu dīkā. Viņa teica, ka tad jūtoties kā dienaszagle; viņa labāk pakavēšoties pie Rīnijas.

Rīnijas pēc māte varēja darīt, ko grib, un Rīnijai jebkurā gadījumā nebija tiesību viņu izrīkot. Tāpēc māte sēdēja un dzēra tēju, kamēr Rīnija stāvēja pie galda, grozīja maizes mīklas klunci, spaidīja to ar abām rokām, pārlocīja, grozīja, spaidīja. Rokas viņai bija vienos miltos; izskatījās, ka viņa uzvilkusi baltus, mil­tainus cimdus. Milti bija arī uz priekšauta krūtežas. Padusēs viņai pletās sviedru pusloki, kuros satumsa dzeltenās ilzītes uz viņas mājas kleitas. Daži klaipi jau bija izveidoti un ielikti plātīs, katrs pārklāts ar tīru, mitru dvielīti. Virtuvi pildīja valga sēņu smarža.

Virtuvē bija karsti, jo krāsnij vajadzēja krietnu ogļu pamatslāni, un arī tāpēc, ka patlaban bija uznācis karstuma vilnis. Logs bija vaļā, karstuma vilnis vēlās pa to iekšā. Milti maizei tika ņemti no lielās mucas pieliekamajā. Tai mucā neparko nedrīk­stēja rāpties iekšā, jo milti varēja tikt degunā un mutē, un tad būtu jānosmok. Rīnija zināja stāstīt par kādu bērnu, kuru brāļi un māsas uz galvas iebāzuši miltu mucā un kurš gandrīz dabūjis galu nosmokot.

Mēs ar Loru tupējām zem virtuves galda. Es lasīju ilustrētu, bērniem domātu grāmatu Vēstures diženie vīri. Napoleons bija trimdā Sv. Helēnas salā, stāvēja uz klints, plaukstu aizbāzis aiz frenča malas. Man šķita, ka viņam noteikti sāpējis kuņģis. Lora bija nemierīga. Viņa izrāpās no pagaldes, lai padzertos ūdeni.

"Vai gribi piciņu miklas, no kā salipināt maizes cilvēciņu?" Rīnija jautāja.

"Nē," Lora atbildēja.

"Nē, paldies," izlaboja māte.

Lora ierāpās atpakaļ pagaldē. Mēs redzējām divus pārus pēdu — mātes šaurās un Rīnijas platākās, ieautas rupjās kurpēs; mātes kalsnos stilbus un Rīnijas tumīgos, ietērptus sārti brūnās zeķēs. Mēs dzirdējām, kā, apsviesta otrādi, klusināti nodun maizes mīkla. Te pēkšņi tējas tase sašķīda lauskās un māte gulēja uz grīdas, un Rīnija bija nometusies ceļos viņai blakus. "Žēlīgais Dievs!" viņa teica. "Airisa, skrien pasauc tēvu!"

Es metos uz bibliotēku. Zvanīja telefons, bet tēva tur nebija. Uz­kāpu pa kāpnēm viņa tornītī, citkārt aizliegtā vietā. Durvis nebija aizslēgtas: istabiņā atradās vienīgi krēsls un vairāki pelnutrauki. Tēva nebija salonā, viņa nebija rīta istabā, viņa nebija garāžā. Viņš droši vien ir fabrikā, es nodomāju, bet īsti nezināju ceļu uz turieni, un tā arī bija pārāk tālu. Netiku gudra, kur vēl lai meklē.

Atgriezos virtuvē un palīdu zem galda, kur sēdēja Lora, ar rokām apskāvusi ceļgalus. Viņa neraudāja. Uz grīdas bija kaut kas tāds, kas izskatījās pēc asinīm, gara švīka, tumšsarkani traipi uz baltajām flīzēm. Es pieskāros tiem ar pirkstu, nolaizīju — tās bija asinis. Paņēmu lupatu un uzslaucīju grīdu. "Neskaties," es pateicu Lorai.

Pēc brīža pa sētaspuses kāpnēm lejā nokāpa Rīnija, pagrieza telefona kloķi un piezvanīja ārstam — bet viņa nebija mājās, viņš, kā parasti, kaut kur blandījās. Tad viņa piezvanīja uz fab­riku un prasīja pasaukt tēvu. Viņš nebija atrodams. "Sameklējiet viņu, ja varat. Pasakiet, ka notikusi nelaime," viņa teica. Tad atkal uzsteidzās augšup pa kāpnēm. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi mīklu, tā uzrūga par daudz, sakrita un bija pagalam.

"Viņai nevajadzēja sēdēt tai karstajā ķēķī," Rīnija sacīja misis Hilkoutai. "Tādā laikā, pirms pērkona negaisa, bet viņa jau sevi netaupa, viņai neko nevar iestāstīt."

"Vai bija stipras sāpes?" misis Hilkouta jautāja žēlabainā, iein­teresētā balsī.

"Ir redzētas stiprākas," Rīnija atbildēja. "Dievam jāpateicas arī par mazu žēlastību. Izšļuka laukā tikpat kā kaķēns, bet, viens kas tiesa, asinis gan nāca straumēm. Matracis būs jāsadedzina, nezinu, kā to varētu iztīrīt."

"Mīļā stundiņ, nu jā, viņai jau var būt vēl," sacīja misis Hilkouta. "Tā laikam būs bijis jānotiek. Ar to kaut kas nebūs bijis kārtībā."

"Nevar vis vairs būt, cik esmu dzirdējusi," Rīnija teica. "Ārsts saka, labāk gan vairs nevajagot, jo vēl viens viņu nobeigtu, jau šoreiz bezmaz bija gals klāt."

"Dažām sievietēm nevajadzētu precēties," misis Hilkouta secināja. "Viņas tam neder. Ir jābūt stiprai. Manai pašas mātei bija veseli desmit, un viņa ne aci nepamirkšķināja. Tiesa, visi neizdzīvoja."

"Manējai bija vienpadsmit," Rīnija sacīja. "Tas viņu nomocīja līdz pēdīgam."

No pagātnes pieredzes es zināju, ka tas ir ievads sacīkstei par to, kuras mātei bijusi grūtāka dzīve, un ka drīz abas pievērsīsies veļas mazgāšanas tematam. Es paņēmu Loru pie rokas, un mēs uz pirkstgaliem lavījāmies augšā pa sētaspuses kāpnēm. Mēs jutām bažas, tomēr reizē arī milzīgu ziņkārību: mēs gribējām izdibināt, kas noticis ar māti, taču gribējām arī redzēt kaķēnu. Tur tas bija, līdzās asiņainu palagu kaudzei uz gaiteņa grīdas pie mātes istabas, emaljētā vanniņā. Taču tas nebija kaķēns. Tas bija pelēks kā vecs, vārīts kartupelis, ar pārmērīgi lielu galvu; tas bija saritinājies. Acis cieši aizmiegtas, it kā gaisma darītu tām sāpes.

"Kas tas ir?" Lora čukstēja. "Tas nav kaķēns." Viņa notupās paskatīties.

"Kāpjam lejā," es teicu. Ārsts vēl bija istabā, mēs dzirdējām viņa soļus. Es negribēju, lai viņš mūs pieķer, jo sapratu, ka šis radījums ir mums aizliegts; es sapratu, ka mēs nebūtu drīkstējušas to redzēt. Sevišķi Lora; šis skats bija no tiem, kurus ieraugot — piemēram, pamanot sabrauktu dzīvnieku, — viņa parasti sāka kliegt, un tad tiktu vainota es.

"Tas ir bērniņš," Lora sacīja. "Viņš nav gatavs." Lora bija pārsteidzoši mierīga. "Nabadziņš. Viņš negribēja nākt pasaulē."

Vēlu pēcpusdienā Rīnija ieveda mūs pie mātes. Viņa gulēja gultā, galva atbalstīta uz diviem spilveniem; tievās rokas noliktas uz segas; sirmojošie mati caurspīdīgi. Kreisās rokas pirkstā vizē­ja laulības gredzens, dūres bija sažņaugušas palagu viņai abos sānos. Lūpas sakniebtas, it kā viņa kaut ko apsvērtu; šādi viņa izskatījās, sastādīdama sarakstus. Acis viņai bija aizvērtas. Izliekto plakstu aizsegtas, tās izskatījās vēl lielākas nekā tad, kad bija vaļā. Viņas brilles stāvēja uz naktsgaldiņa līdzās ūdens krūzei, katra apaļā acs mirdzoša un tukša. -

"Viņa ir aizmigusi," čukstēja Rīnija. "Neaiztieciet viņu."

Mātes acis lēni atvērās. Lūpas notrīsēja; tuvākās rokas pirksti atliecās taisni. "Varat viņu samīļot," Rīnija teica, "bet ne pārāk cieši." Es darīju, kā man likts. Lora dedzīgi piespieda galvu mātei pie sāniem, zem delma. Apkārt vēdīja stērķeļainā, gaišzilā lavandas smarža no palagiem, mātes ziepju smarža un aiz tās — rūsas karstais smārds, sajaucies ar to saldi skābo dvesmu, kas plūst no mitrām, bet gruzdošām lapām.

Māte nomira pēc piecām dienām. Viņa nomira no drudža; un arī no vārguma, jo nespēja atgūt spēkus, tā teica Rīnija. Starplaikā nāca un gāja ārsts, un atzveltnes krēslu guļamistabā aizņēma vesela virkne lietišķu, nervozu slimokopēju. Rīnija stei­dzās augšup, lejup pa kāpnēm, nesdama vanniņas, dvieļus, buljona krūzes. Tēvs nemierīgi braukāja uz fabriku un atpakaļ un pie vakariņu galda ieradās, galīgi izvārdzis. Kur viņš bija bijis tai pēc­pusdienā, kad viņu nebija iespējams sameklēt? Neviens to neteica.

Lora tupēja augšstāva gaitenī. Man bija uzdots ar viņu pa­spēlēties, lai viņa būtu drošībā, taču Lora negribēja spēlēties. Viņa tupēja, apņēmusi ar rokām ceļgalus, atbalstījusi uz tiem zodu, ar domīgu, noslēpumainu izteiksmi sejā, it kā sūkātu ledeni. Mums nebija brīv ēst ledenes. Bet, kad piespiedu viņu parādīt, kas tas ir, atldājās, ka tas ir tikai apaļš, balts olis.

Visu šo pēdējo nedēļu man bija atļauts apmeklēt māti katru rītu, taču tikai uz dažām minūtēm. Man nebija atļauts runāt ar viņu, jo (teica Rīnija) viņas prāts klīda. Tas nozīmēja: viņa domāja, ka atrodas kaut kur citur. Katru dienu no viņas palika arvien mazāk. Izspiedās vaigu kauli; viņa oda pēc piena un pēc kaut kā jēla, kaut kā sasmakuša — kā tas brūnais papīrs, kurā bijusi ietīta gaļa.

Šo apmeklējumu laikā es biju saīgusi. Es redzēju, cik loti slima viņa ir, un ņēmu to viņai ļaunā. Es jutos tā, it kā viņa mani kaut kādā veidā nodotu — it kā vairītos no savu pienākumu pildīšanas, būtu no tiem atteikusies. Man neienāca prātā, ka viņa var nomirt. Agrāk šī iespēja bija mani biedējusi, bet tagad es jutu tādas šausmas, ka biju to pilnīgi piemirsusi.

Pēdējā rītā, par kuru es nezināju, ka tas ir pēdējais, māte šķita nedaudz atžirgusi. Viņa bija vēl trauslāka, tomēr reizē it kā saturīgāka — blīvāka. Viņa skatījās tā, it kā tiešām mani redzētu. "Te ir tik gaišs," viņa nočukstēja. "Vai tu neaizvilktu aizkarus?" Es darīju, kā man likts, tad atkal nostājos pie viņas gultas malas, ņurcīdama mutautiņu, ko Rīnija bija man iedevusi gadījumam, ja es sāktu raudāt. Māte saņēma manu roku; viņas plauksta bija karsta un sausa, pirksti kā mīkstas stieples.

"Esi laba meitene," viņa teica. "Ceru, ka tu būsi laba māsa Lorai. Es zinu, ka tu centies tāda būt."

Es palocīju galvu. Nezināju, ko sacīt. Jutos kā netaisnības upuris: kāpēc tieši es lai vienmēr esmu laba māsa Lorai, bet nevis otrādi? Skaidrs, Loru māte mīlēja vairāk nekā mani.

Varbūt tomēr ne; varbūt viņa vienādi mīlēja mūs abas. Vai varbūt viņai vairs nebija spēka mīlēt nevienu: viņa jau bija pārkā­pusi šo robežu, aizgājusi ledusaukstajā stratosfērā, tālu prom no mīlestības siltā, blīvā magnētiskā lauka. Taču kaut ko tādu es nespēju iztēloties. Viņas mīlestība pret mums bija kaut kas paš­saprotams — vielisks un taustāms, gluži kā kūka. Vienīgais jautājums bija: kura no mums saņems lielāko gabalu.

(Mātes — kas viņas gan ir par fabricējumiem! Putnubiedēkļi, vaska lelles, kurās mums saspraust kniepadatas, rupjas diagram­mas. Mēs liedzam viņām pašu eksistenci, mēs pārvēršam viņas tā, lai viņas derētu mums — mūsu alkām, mūsu vēlmēm, mūsu vajadzībām. Tagad, kad pati esmu bijusi māte, es to zinu.)

Mana māte rāmi raudzījās manī ar savām debeszilajām acīm. Kā gan viņai būs bijis jānopūlas, lai noturētu acis vaļā! Cik tālu prom es viņai būšu šķitusi — tāls, trīsošs, sārts plankums. Cik grūti viņai būs bijis koncentrēties uz mani! Tomēr es nemanīju nenieka no viņas stoicisma — ja tas bija stoicisms. Es gribēju pateikt, ka viņa ir pārpratuši mani, manus nolūkus. Es ne vienmēr

centos būt laba māsa: gluži otrādi. Dažreiz es saukāju Loru par sodību un sacīju, lai viņa mani netraucē, un nupat pagājušā nedēļā biju pieķērusi viņu laizām aploksni — vienu no manām īpašajām aploksnēm, kas paredzētas pateicības vēstulēm, — un pateikusi viņai, ka aplokšņu līmi vāra no beigtiem zirgiem, un viņa bija sākusi rīstīties un šņaukāties. Lāgiem es slēpos no viņas ceriņu krūmā pie oranžērijas, kur lasīju grāmatas, ar pirkstiem aiz­bāzusi ausis, kamēr viņa klimta apkārt, mani meklēdama, veltīgi saukdama manu vārdu. Es tik bieži tiku cauri sveikā, paveikusi tikai visniecīgāko daļiņu no tā, kas tika no manis prasīts.

*

Taču man trūka vārdu, kuros izteikt, ka nepiekrītu mātes priekšstatam par lietām. Es nezināju, ka drīz palikšu, mantojusi viņas priekšstatu par mani; viņas priekšstatu par manu labestību, tas būs pielipināts man kā etiķete, un nepastāvēs ne mazākā iespēja atmest to viņai atpakaļ (kā notiktu parastajā attiecību attīstībā starp māti un meitu — ja viņa vēl būtu dzīva, kad es būtu paaugusies).