Aklais slepkava

Aklais slepkava: Citplanetietis ledu

Viņš tagad apmeties citā vietā, istabā, ko noīrējis nomalē, ne­tālu no Dzelzceļa mezgla. Istaba atrodas virs dzelzslietu veikala. Tā trūcīgajā skatlogā izliktas dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes. Veikalam neklājas pārāk labi; nekam šai apkaimē neklājas pārāk labi. Pa gaisu lido smiltis, pa zemi plivinās saburzīti papīri; ietves ir bīstamas, jo uz tām ir ledus un sablīvējies sniegs, ko neviens nav aizvācis.

Netālu sēro un manevrē vilcieni, to svilpieni aizskan tālumā. Nekad ne sveicinātu vienmēr tikai ardievu. Viņš varētu ielavīties kādā vagonā, taču tas ir riskanti: vilcienus pārbauda patruļas, lai gan nekad nevar zināt, kad tas notiks. Tomēr patlaban viņš ir piekalts pie vietas — skatīsimies patiesībai acīs — viņas dēļ; kaut arī viņa, tāpat kā vilcieni, nekad neierodas laikā un vienmēr dodas prom.

Istaba ir otrajā stāvā, turp var nokļūt pa sētaspuses kāpnēm ar gumijotiem pakāpieniem, gumijā izdiluši caurumi, tomēr tā vismaz ir atsevišķa ieeja. Ja vien neņem vērā kaimiņus aiz sienas — jauno pāri ar zīdaini. Viņi izmanto šīs pašas kāpnes, tomēr kaimiņus viņš redz reti, viņi ceļas pārāk agri. Toties pusnaktī, mēģinādams strādāt, viņš dzird gan; pie lietas viņi ķeras tik aizrautīgi, it kā šī būtu pēdējā nakts mūžā, gulta pīkst kā žurku bars. Tas viņu tracina. Varētu tak domāt, ka, dabūjuši vienu brēcošu knauķi, šie liksies mierā, bet nekā, auļo tik uz priekšu. Nūjā, vismaz nodara to žigli. f

Dažreiz viņš piespiež pie sienas ausi, lai paklausītos. Vētrā laba katra vieta, kur var izmest enkuru, viņš domā. Naktī visas govis ir govis.

Pāris reižu viņš ir sastapis šo sievieti; satuntuļojusies un lakatos ievīstījusies kā krievu vecāmāte, viņa cīnās augšup pa kāpnēm, stiepdama līdzi saiņus un bērnu ratiņus. To krāmu viņi glabā apakšējā kāpņu laukumiņā, kur tas gaida kā tāds citplanētiešu izlikts, nāvējošs slazds, pavēris melno muti. Reiz viņš palīdzēja kaimiņienei uznest ratus augšā, un viņa veltīja viņam smaidu — zaglīgu smaidu, sīkie zobiņi ap malām bija zilgani kā nokrejots piens. Vai mana rakstāmmašīna naktīs netraucē? viņš bija uzdroši­nājies pajautāt — likdams saprast, ka naktīs ir nomodā, ka no­klausās. Nē, it nemaz. Truls skatiens, stulba kā tele. Tumši loki zem acīm, no deguna uz mutes kaktiņiem stiepjas lejupejošas grumbas. Viņš šaubās, vai vakara izpriecas ierosina viņa. Pirmkārt, tas notiek pārāk ātri — čalis ir iekšā un atkal ārā kā tāds bankas aplaupītājs. Viņai uz pieres rakstīts darbarūķe; viņa droši vien blenž griestos un domā par grīdas mazgāšanu.

Viņa istaba ir izveidota, sadalot lielāku telpu divās daļās, tāpēc siena ir gluži plāniņa. Kambarītis ir šaurs un auksts: gar loga rāmi velk vējš, radiators tinkšķ un pil, bet siltumu nedod. Vienā aukstā kaktā ir tualete, kur vecas čurās un dzelzs iekrāsojušas podu indīgi oranžu, un dušas kabīne no cinka, ar gumijas aizkaru, kas aiz vecuma nokvēpis. Duša ir melna šļūtene, kas stiepjas augšup gar vienu sienu un kurai galā ir caurumota metāla galva. Ūdens strūkliņas, kas no tās tek, ir aukstas kā ledus. Mērfija saliekamā gulta, iemontēta tik nejēdzīgi, ka viņam vai zarnas jāpārrauj, velkot to laukā no sienas nišas; finiera lete, sastiprināta ar mēbeļu nagliņām, kaut kad sen nokrāsota dzeltena. Plītiņa ar vienu degli. Drēgnums klāj visu kā sodrēji.

Salīdzinot ar to vietu, kur viņš varētu atrasties, šī ir īsta pils.

Viņš ir pametis savus draugus. Aizlaidies no viņiem, neatstā­dams adresi. Nevar būt, ka vajag tika daudz laika, lai sagādātu pasi — vai divas pases, kā viņš pieprasījis. Radās nojauta, ka draugi pietaupa viņu kā nodrošinājumu: ja tiktu notverts kāds, kurš liekas vērtīgāks, tad to varētu iemainīt pret viņu. Varbūt viņi tik un tā bija nodomājuši viņu nodot. No viņa iznāktu lielisks grēkāzis: bez viņa var iztikt, viņš nekad nav īsti atbildis viņu priekšstatiem. Ceļabiedrs, kurš nav ceļojis pietiekami tālu vai pie­tiekami ātri. Viņiem nepatika viņa erudīcija, lai nu kāda būdama;

viņiem nepatika viņa skepse, kuru viņi noturēja par nepastāvību. Tas, ka Smitam nav taisnība, vēl nenozīmē, ka taisnība ir Džounsam, viņš reiz bija pateicis. To viņi droši vien bija pierakstījuši, lai izmantotu vēlāk. Viņiem bija savi mazie sarakstiņi.

Varbūt viņiem vajadzīgs pašiem savs moceklis, pašiem savs Sako un Vanceti vienā personā. Kad viņš būs pakārts un visās avīzēs parādīsies ļauna sarkanā seja, viņi nāks klajā ar kādiem viņa ne­vainības pierādījumiem — gūs dažus morāla sašutuma punktus. Paskatieties, ko dara sistēmai Klaja slepkavība! Nekādas taisnības! Tā viņi domā, šie biedri. Kā šaha spēlē. Viņš būs tas bandinieks, kuru upurēs.

Viņš pieiet pie loga, paskatās ārā. Aiz rūts kā brūngani ilkņi nokarājas lāstekas, krāsu iegūdamas no jumta seguma. Viņš domā par viņas vārdu, to ietver elektriska aura — seksuāla dūkoņa kā zils neons. Kur viņa ir? Viņa nebrauks ar taksi, vismaz ne līdz šejienei, tam viņa ir par prātīgu. Viņš stingi skatās uz tramvaja pieturu, ar gribas piepūli pavēlēdams viņai materializēties. Izkāpt, pazibinot stilbu, zābaciņš ar augstu papēdi, elegants. Pakaļa uz ķekatām. Kāpēc viņš tā domā? Ja to par viņu pateiktu kāds cits vīrietis, viņš tam nelietim gāztu.

Viņa būs uzvilkusi kažoku. Viņš jutīs nicinājumu, viņš lūgs, lai viņa atstāj to mugurā. Kažoks viscaur.

Kad abi satikās iepriekšējo reizi, viņai uz stilba bija zilums. Viņam bija žēl, ka viņš nav tā vaininieks. Kas tad tas? Uzgrūdos durvīm. Viņš vienmēr zina, kad viņa melo. Vismaz domā, ka zina. Tāda domāšana var būt slazds. Kāds izbijis profesors reiz pateica, ka viņam esot dimantciets intelekts, un viņš visu laiku bija juties glaimots. Tagad viņš apsver dimantu dabu. Lai gan asi un mir­dzoši, un derīgi stikla griešanai, tie spīd tikai atstarotā gaismā. Tumsā no tiem nav nekādas jēgas.

Kāpēc viņa vēl arvien nāk? Vai viņš ir kāda privāta spēlīte, ko viņa spēlē, vai tā tas ir? Viņš neļauj viņai neko apmaksāt, nevēlas tikt nopirkts. Viņa grib izspiest no viņa mīlasstāstu, jo to grib visas meitenes vai vismaz viņas tipa meitenes, kuras joprojām gaida kaut ko no dzīves. Taču jābūt kādam citam skatleņkim.

Ilgām pēc atriebības vai soda. Sievietēm ir dīvaini paņēmieni, kā sāpināt otru. Viņas tad sāpina pašas sevi; vai ari izdara to tā, ka vīrietis tikai krietni vēlāk apjauš, ka ticis sāpināts. Tad viņš to noskaidro. Tad viņam atkrīt loceklis. Par spīti šīm acīm, viņas kakla skaidrajai līnijai, viņš lāgiem notver viņā pazibam kaut ko sarežģītu un aptraipītu.

Labāk neizgudrot viņu pašas prombūtnē. Labāk nogaidīt, līdz viņa atnāk pa īstam. Tad viņš ķersies pie viņas izgudrošanas, un viņa piekritīs.

Viņam ir bridža galdiņš, pirkts krāmu tirgū, un viens saliekams krēsls. Viņš apsēžas pie rakstāmmašīnas, uzpūš pirkstiem, ieritina papīru.

Kādā glečerā Šveices Alpos (nē, labāk Klinšu kalnos vai, vēl labāk, Grenlandē) pētnieki ir atraduši — dzidra ledus blāķī — kosmosa kuģi. Tas izskatās kā mazs dirižablis, bet ar smailiem galiem kā okras pākstij. No tā staro pārdabiska gaisma, spīdēdama caur ledu. Kādā krāsā ir šī gaisma? Vislabāk zaļa, ar dzeltenu pieskaņu, kā absints.

Pētnieki izkausē ledu, izmantodami ko? Lodlampu, kas nejauši paņēmusies līdzi? Lielu ugunskuru, kas sakurts no tuvējiem ko­kiem? Ja jau koki, tad labāk pārcelties atpakaļ uz Klinšu kalniem. Grenlandē koku nav. Varbūt varētu laist darbā lielu kristālu, kurš pastiprinātu saules starus. Skautiem — kuru pulkā viņš īsu laiciņu ir bijis — mācīja izmantot šo metodi, lai iekurtu ugunskuru. Kad neredzēja skautu vadonis — dzīvespriecīgs un reizē sērīgs sārt­vaidzis vīrs, kuram patika dziesmu dziedāšana un tūristu cirvīši, — zēni notēmēja palielināmos stiklus sev uz kailajiem delmiem, lai redzētu, kurš spēs izturēt visilgāk. Tādā veidā viņi bija pielaiduši uguni arī priežu skujām un tualetes papīra driskām.

Nē, gigantiskais kristāls būtu pārāk neiespējams.

Ledus pamazām tiek izkausēts. X, kurš būs skarbs skauts, brī­dina viņus neskarties atradumam klāt, jo nekas labs no tā neesot gaidāms, bet Y — angļu zinātnieks —apgalvo, ka viņiem esot jā­dod sava artava cilvēces zināšanu krājumam, toties Z — amerikā­nis — paziņo, ka viņi tagad nopelnīšot miljonus. P — meitene ar gaišiem matiem un apaļām lūpām, kas izskatās kā uzdauzītas, — sauc, ka tas viss esot bezgala aizraujoši. Viņa ir krieviete, un runā, ka viņa esot Brīvās Mīlas piekritēja. X, Y un Z nav to pārbaudījuši, lai gan grib visi — Y neapzināti, X vainīgi un Z rupji.

Sākumā viņš vienmēr apzīmē savus varoņus tikai ar burtiem, bet vārdus ieraksta vēlāk. Lāgiem viņš meklē padomu telefonu grā­matā, lāgiem lasa uzrakstus uz kapakmeņiem. Sieviete vienmēr ir P, kas nozīmē Pilnīgi neticamā, Putna smadzenes vai Pamatīgi pupi, atkarībā no viņa noskaņojuma. Vai, protams, Pasakainā blondīne.

P nakšņo atsevišķā teltī, mēdz aizmirst savus dūraiņus un naktīs, pretēji noteikumiem, klaiņot apkārt. Viņa izsakās par mē­ness skaistumu un par vilku gaudošanas harmoniskajām īpašībām; ragavu suņus viņa sauc vārdā, krieviski dūdo ar tiem kā ar bērniem un apgalvo (par spīti savam oficiālajam zinātniskajam materiālismam), ka tiem esot dvēseles. Tas stipri traucēs, ja viņiem aptrūksies pārtikas un būs jāapēd kāds suns — tā savā skotu pesimismā ir secinājis X.

Blāzmojošā, pākstveidīgā ierīce ir atbrīvota no ledus, bet pēt­niekiem atliek tikai dažas minūtes, lai aplūkotu vielu, no kuras tā darināta — tas ir plāns, cilvēcei nepazīstams metālu sakausē­jums, — jo lidaparāts iztvaiko, atstādams aiz sevis mandeļu, pačūlijas, grauzdēta cukura, sēra vai cianīda smārdu.

Skatienam atklājas kāds stāvs, ārēji cilvēkveidīgs, nepārprotami vīrišķs, ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā pāva spalvas, spīdīgā kā vaboles spārni. Nē. Par daudz izklausās pēc laumiņām. ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā gāzes liesma, spīdīgā kā benzīna plankums ūdenī. Viņš joprojām ir kalts ledū, kas acīm­redzot izveidojies pākstī. Viņam ir gaišzaļa āda, diezgan smailas ausis, smalki veidotas lūpas un lielas acis, atvērtas. Tās lielākoties sastāv no zīlītēm, kā pūcei. Mati tumšāk zaļi, tie biezās cirtās ietver galvaskausu, kurš augšpusē ievērojami smailāks.

Neticami. Būtne no kosmosa. Kas zina, cik ilgi viņš te nogulējis? Desmitiem gadu? Simtiem? Tūkstošiem?

Viņš noteikti ir miris.

Ko viņiem iesākt? Viņi uzslien stāvus ledus bluķi, kurā iesalis citplanētietis, un sāk apspriesties. (X saka — tagad vajadzētu doties prom un izsaukt varas iestādes; Y grib secēt svešo būtni tepat uz vietas, taču pārējie atgādina, ka tā varot iztvaikot tāpat kā kosmosa kuģis; Z visādā ziņā grib likt citplanētieti ragavās un vest pie civilizācijas, tad iesaiņot sausajā ledū un pārdot tam, kurš solīs visvairāk; P norāda, ka ragavu suņiem jau radusies neveselīga interese un tie sākuši smilkstēt, taču viņu neviens ne­ņem vērā pārmēru dedzīgā, krieviskā, sievišķā izteiksmes veida dēļ.) Pēdīgi — nu jau ir satumsis, un polārblāzma uzvedas visai dīvaini, — tiek nolemts novietot citplanētieti P teltī. P būs jā­nakšņo otrā teltī kopā ar visiem trim vīriešiem, kā rezultātā sveces gaismā radīsies daža laba lūrēšanas iespēja, jo P teicami aizpilda gan alpīnistes tērpu, gan guļammaisu. Naktī viņi stāvēs sardzē pa četrām stundām katrs un visu pārdomās vēlreiz. No rīta viņi vilks lozes, lai nonāktu pie galīgā lēmuma.

X, Y un Z sardzes laikā viss ir mierīgi. Tad pienāk P kārta. Viņa apgalvo, ka viņai esot slikta nojauta, paredzējums, ka nebūšot labi, bet viņa tā saka mūždien, un neviens to neņem vērā. Nupat viņu ir pamodinājis Z un, libido dziņu mocīts, noskatījies, kā viņa izstaipās, izlien no guļammaisa un tad iespraucas polsterētajā āra tērpā; nu viņa ieņem vietu teltī pie sasalušās būtnes. Sveces lipi­nāšanās uzdzen viņai snaudu; viņa pieķer sevi domājam, kāds gan šis zaļais vīrietis būtu romantiskā situācijā — viņam ir pievilcīgas uzacis, lai gan pats tik tievs. Viņa iesnaužas.

Ledū iekaltais radījums sāk kvēlot, sākumā tikko manāmi, tad spēcīgāk. Uz telts grīdas klusu tek ūdens. Nu ledus ir nozu­dis. Viņš pieceļas sēdus, tad izslienas kājās. Bez skaņas tuvojas iemigušajai meitenei. Tumšzaļie mati uz viņa galvas sakustas — cirta pēc cirtas, tad stiepjas garumā, tausteklis — kas nu kļūst redzams — pēc taustekļa. Viens tausteklis apvijas ap meitenes kaklu, otrs ap viņas krāšņajiem apaļumiem, trešais kā liptin pielīp lūpām. Viņa uztrūkstas kā no murga, taču tas nav murgs: kos­mosa būtnes seja ir tuvu viņējai, aukstie taustekļi tur viņu nepie­lūdzamā tvērienā; viņš lūkojas meitenē ar neiedomājamām ilgām un iekāri, ar klaju, kailu vēlmi. Neviens mirstīgs vīrietis nekad nav lūkojies viņā ar šādu degsmi. P īsi pretojas, tad ļaujas viņa skavām.

Bet viņai jau nav lielas izvēles.

Zaļā mute atveras, atsegdama ilkņus. Tie tuvojas viņas kaklam. Viņš mīl meiteni tik ļoti, ka uzsūks viņu sevī — padarīs par daļu no sevis, uz mūžiem. Abi taps par vienu būtni. Viņa to saprot bez vārdiem, jo cita starpā šim zēnam ir telepātiskas saziņas spējas. Jā, viņa nopūšas.

Viņš uztin vēl vienu cigareti. Vai ļaut, lai P tiek apēsta un izdzerta šādā veidā? Vai varbūt ragavu suņi sajutīs viņas postu, norausies no saitēm, ielauzīsies caur telts sienu, saplosīs šo zelli gabalos, taustekli pēc taustekļa? Vai kāds no pārējiem — viņš dod priekšroku Y, savaldīgajam angļu zinātniekam, — atsteigsies viņai palīgā? Vai sāksies cīņa? Tas varētu būt labi. Muļķi! Es būtu varējis iemācīt tev visu! mirkli pirms nāves citplanētietis telepātiski aiz­staros Y. Viņa asinis būs necilvēcīgā krāsā. Derētu oranža.

Vai varbūt zaļais puisis un P apmainīsies ar intravenoziem šķidrumiem un P kļūs līdzīga viņam — sevis pašas uzlabots, zaļgans variants. Tad viņi jau būs divi un sašķaidīs pārējos putrā, nocirtīs suņiem galvas un dosies iekarot pasauli. Bagātās, tirāniskās pilsētas ir jānoposta, krietnajiem nabagiem jādod brīvība. Mēs esam Tā Kunga Rīkste, abi pavēstīs. Nu viņiem piederēs Nāves Stars, darināts ar kosmosa vīra zināšanām, pievienojot dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes, kas nolaupītas tuvējā dzelzslietu bodītē, un kurš tad spēs iebilst?

Vai varbūt citplanētietis nemaz nedzers P asinis — viņš injicēsies meitenē! Viņa ķermenis saruks kā vīnoga, sausā, krunkainā āda pārvērtīsies miglā, un rītā no viņa vairs nebūs ne pēdu. Trīs vīrieši atradīs P, kura miegaini berzēs acis. Es nezinu, kas notika, viņa teiks, un, tā kā to viņa nezina nekad, vīri noticēs. Varbūt mums visiem bija halucinācijas, viņi sacīs. Tur vainīgi zie­meļi, polārblāzma — tā jauc cilvēkiem prātu. Aukstums sabiezi­na cilvēkiem asinis. Viņi nepamanīs pārdabiski viedo, svešo, zaļo blāzmu P acīs, kuras jau no paša sākuma bijušas zaļas. Toties suņi gan zinās. Tie saodīs pārmaiņu. Tie ņurdēs, atglauduši ausis, tie žēlabaini gaudos, tie vairs nebūs P draugi. Kas tiem, suņiem lēcies?

Tas varēja risināties tik daudzos virzienos.

Ciņa, kautiņš, glābiņš. Citplanetieša nave. Traci tiks norautas drēbes. Tā notiek vienmēr.

Kāpēc viņš sacer šis muļķības? Tāpēc, ka tas viņam nepiecie­šams — citādi viņš paliktu bez graša pie dvēseles, un, meklējot citu darbu šajās krustcelēs, viņš izietu atklātībā tik ļoti, ka tas vairs nemaz nebūtu apdomīgi. Un arī tāpēc, ka viņš to prot. Viņam ir tādas dotības. Ne jau katram tādas ir: daudzi ir mēģinājuši, daudzi cietuši neveiksmi. Viņam reiz bija lielākas, nopietnākas ambīcijas. Aprakstīt cilvēka dzīvi tādu, kāda tā ir īstenībā. Sākt no viszemākā līmeņa, no tā līmeņa, kurā ir bada alga un tauku maize, un lētas ielenes ar izdedžu krāsas sejām, un zābaka spē­riens ģīmī, un vēmekļi renstelē. Parādīt sistēmas darbības principu, mehānismu, to, kā tā notur tevi pie dzīvības tikai tik ilgi, kamēr tevī vēl atlicis kāds spars, kā tā tevi izmanto, pārvērš tevi par sīku zobratiņu vai par žūpu, kaut kādā veidā pēdīgi ietriec tavu seju mēslos.

Vidusmēra strādnieks kaut ko tādu nemaz nelasītu — tas strādnieks, par kuru biedri domā, ka viņam piemīt iedzimts cil­denums. Tie vīri grib lasīt to, ko raksta viņš. Lēta lasāmviela, vērtība par desmit centiem, strauja darbība, daudz pupu un pakaļu. Protams, tādus vārdus kā pupi un pakaļa nedrīkst drukāt: lubenes ir pārsteidzoši svētulīgas. Augstākais, ko tur drīkst nodrukāt, ir krūtis un pēcpuse. Sarecējušas asinis un lodes, iekšas un klie­dzieni, un locīšanās sāpēs, tikai ne pilnīgs, klajš kailums. Tikai ne valoda. Vai varbūt tā nav svētulība, varbūt viņi vienkārši negrib, lai viņu apgādus slēdz.

Viņš aizsmēķē cigareti, viņš klīst pa istabu, viņš skatās ārā pa logu. Sniegu aptumšo izdedži. Garām aizžņerkst tramvajs. Viņš novēršas, viņš klīst pa istabu, galvā vārdu ligzdas.

Viņš paraugās pulkstenī: viņa atkal kavējas. Viņa neatnāks.