Aklais slepkava

Uguns bedre

Laiks joprojām ir pārāk silts šim gadalaikam. Remdējošs, maigs, sauss un skaidrs; pat saule, šai gada laikā parasti tik bāla un vārga, ir karsta un sulīga, saulrieti krāšņi. Možie, smaidīgie meteoro­loģijas kanāla ļaudis stāsta, ka to izraisījusi kāda tāla, putekļaina katastrofa — zemestrīce, vulkāns? Kāds jauns, slepkavīgs Dieva Darbs. Katram mākonim ir zelta maliņa., tāda ir viņu devīze. Un katrai zelta maliņai ir mākonis.

Vakar Volters aizveda mani uz Toronto, uz tikšanos ar advo­kātu. Toronto ir vieta, uz kuru viņš nekad nebrauc, ja vien iespējams no tā izvairīties, bet Maira viņu piespieda. Tas notika pēc tam, kad es pateicu, ka braukšu ar autobusu. Maira par to negribēja ne dzirdēt. Visiem zināms, ka autobuss ir tikai viens, tas tumsā izbrauc un tumsā atgriežas. Viņa teica, ja es naktī izkāpšot no autobusa, autovadītāji mani nemūžam nepamanīšot un nobraukšot kā vaboli. Turklāt es nedrīkstot braukt uz Toronto viena, jo, kas arī visiem zināms, tur dzīvojot vieni vienīgi blēži un rīkļurāvēji. Maira noteica, ka Volters par mani parūpēšoties.

Ceļojumam Volters bija uzcirties sarkanā beisbola cepurītē; starp tās apakšmalu un jakas apkakli gluži kā bicepss izspiedās sarainais kakls. Plaksti viņam bija krunkaini kā ceļgali. "Es būtu ņēmis pikapu," viņš teica, "tā mašīna ir pamatīga kā mūra ateja, tad tie tipi bišķiņ apdomātos, pirms iebuktētu man sānus. Bet, redz, tam ir čupā atsperes, tāpēc braukšana nebūtu diez cik gluda." Volters apgalvoja, ka Toronto visi autovadītāji esot jukuši. "Nu, bet ir tak jābūt jukušam, lai uz turieni brauktu, vai ne?" viņš sacīja.

"Mēs jau braucam uz turieni," es norādīju.

"Bet tikai šito vienu reizi. Kā mēs mēdzām sacīt skuķiem — viena reize neskaitās."

"Un vai viņas tev ticēja, Volter?" es jautāju, ķircinādama viņu tā, kā viņam patīk.

"Skaidrs. Dumjas kā zostiņas. Sevišķi blondīnes." Es jutu, ka viņš smaida.

Pamatīga kā mūra ateja. Tā mēdza sacīt par sievietēm. Tas bija domāts kā kompliments — tajos laikos, kad ne jau katram bija mūra ateja; parasti tikai koka būdiņas, neizturīgas un smako­jošas, un viegli apgāžamas.

Iesēdinājis mani mašīnā un sasprādzējis ar drošības jostu, Vol­ters ieslēdza radio: vaidošas vijoles, greiza romantika, salauztas sirds četrtaktu ritms. Banālas ciešanas, tomēr ciešanas. Izklaides bizness. Par kādiem lūriķiem mēs visi esam kļuvuši. Es atbalstījos spilvenā, ko bija sarūpējusi Maira. (Viņa bija apgādājusi mūs gluži kā ceļo­jumam pār okeānu — ielikusi līdzi segu, ko uzklāt uz ceļiem, tunča sendvičus, šokolādes kūciņas ar riekstiem, termosu ar kafiju.) Aiz loga vīdēja Zogsas upes gausā straume. Mēs to šķērsojām un nogriezāmies uz ziemeļiem, gar ielām, kur agrāk atradās strādnieku kotedžas, bet tagad paceļas tā dēvētās "jaunlaulāto mājas", tad gar dažiem sīkiem uzņēmumiem: automašīnu kapsētu, panīkušu veselīgas pārtikas veikalu, ortopēdisko apavu darbnīcu, pie kuras te iedegās, te nodzisa zaļa neona pēda, it kā pati no sevis mīņā­tos uz vietas. Tad — miniatūrs tirdzniecības centrs, pieci stāvi, no tiem tikai vienu paguvuši izrotāt ar Ziemassvētku vizuļiem. Tad — Mairas skaistumkopšanas salons — "Frizētava". Skatlogā attēls — cilvēks ar īsi apcirptiem matiem, tiešām nevaru pateikt, vīrietis vai sieviete.

Pēc tam — motelis, kura nosaukums agrāk bija "Ceļa galā". Ar to droši vien bija domāts "Ceļa galā gaida mīļotā", bet ne­varēja taču gaidīt, ka visi pazīs šo citātu: prātā varēja ienākt kaut kas pārlieku drūms, ēka, kurai ir tikai ieejas, bet nav izeju, kur ož pēc aneirismām un trombozēm, un tukšām miegazāļu pudelītēm, un šāviena brūcēm galvā. Tagad to sauc vienkārši par "Ceļu". Cik vieds lēmums — mainīt nosaukumu. Šis ir nesalīdzināmi mazāk izšķirošs, nesalīdzināmi mazāk galīgs. Daudz patīkamāk ir ceļot, nevis sasniegt ceļamērķi.

Mēs pabraucām garām vēl dažām bodītēm — smaidošas vistas piedāvāja paplātes, uz kurām, brūni apceptas, saliktas pašu ķermeņa daļas, smaidošs meksikānis centās savaldīt pilošas tako maizes. Priekšā izauga pilsētas ūdenstornis, viens no tiem lielajiem ce­menta pūšļiem, kas izraibina lauku ainavu kā komiksu runas burbuļi, no kuriem izdzēsti vārdi. Nu mēs bijām laukos. Pļavā gluži kā statenisks lielgabala stobrs pacēlās metālā mirdzošs skāb­barības tornis; ceļmalā trīs vārnas knābāja pūkainu, sabrauktu, bezveidīgu murkšķi. Žogi, atkal skābbarības torņi, grūtsirdīgs govju bariņš; tumšu ciedru audze, tad dumbrāja ielāps, vasaras meldri jau izspūruši un papliki.

Sāka smidzināt lietus. Volters ieslēdza logu tīrītājus. To mieri­nošās šūpuļdziesmas pavadībā es iesnaudos.

Kad pamodos, mana pirmā doma bija: vai es krācu? Ja krācu, tad vai mute man bijusi pavērta? Cik neglīti un tātad — cik pazemojoši. Tomēr pajautāt es nespēju. Gadījumam, ja brīnāties: iedomībai nav robežu.

Mēs braucām pa astoņjoslu šoseju, netālu no Toronto. Tas ir, ja tic Volteram: es neredzēju neko, jo mēs bijām iestrēguši aiz kāda fermera kravas mašīnas, kura zvalstījās šurpu turpu, līdz augšai piekrauta ar krātiņiem, kuros bija baltas zosis, neapšaubā­mi paredzētas tirgum. To garie, nolemtie kakli un izmisušās gal­vas šur un tur izspraucās starp redelēm, knābji atvērās un aizvērās, traģiski un smieklīgi gāginot, bet šos trokšņus apslāpē­ja riteņu rūkoņa. Pie vējstikla pielipa spalvas, mašīnas salonā ieplūda zosu mēslu un benzīna tvaiku smaka.

Uz kravas mašīnas bija uzlīme ar tekstu: "Ja tu esi tik tuvu, ka vari izlasīt šo, tad tu esi pārāk tuvu." Kad mašīna beidzot no­griezās sānis, priekšā bija Toronto, mākslīgs stikla un betona kalns, kas pacēlās lēzenajā ezermalas līdzenumā, vieni vienīgi kristāli un smailes, gigantiskas, zaigojošas plātnes un obeliski ar asām šķaut­nēm, kas peldēja oranži brūnā smoga dūmakā. Tas izskatījās pēc kaut kā tāda, ko es vēl nekad nebūtu redzējusi, — pēc kaut kā tāda, kas izaudzis vienā naktī vai kā tur nemaz nav, kā mirāža.

Garām aizlidoja melnas plēksnes, it kā priekšā degtu papīru kaudze. Dusmas trīsuļoja gaisā kā tveice. Man prātā ienāca šaudī­šanas no garāmbraucošām mašīnām.

Advokāta birojs atradās netālu no King and Bay. Volters ap­maldījās, pēc tam nespēja sameklēt vietu, kur atstāt mašīnu. Mums nācās iet kājām piecus kvartālus, Volters bīdīja mani uz priekšu, turēdams pie elkoņa. Es nezināju, kur mēs atrodamies, jo viss ir tik stipri mainījies. Tas ir mainījies ikreiz, kad es tur nonāku, kas nenotiek bieži, un kumulatīvais efekts ir postošs — it kā pilsēta bombardējot būtu nolīdzināta līdz ar zemi un pēc tam uzcelta no jauna tukšā vietā.

Pilsētas centrs, kuru es atceros, — vienmuļš, kalvinistisks, ar baltajiem vīriešiem, kuri, ģērbušies tumšos mēteļos, ierindas solī maršē pa ietvēm, lāgiem viņu vidū gadās pa sievietei obligātajās augstpapēžu kurpēs, cimdos un cepurē, padusē iespiesta somiņa bez roktura, skatiens taisni uz priekšu, — gluži vienkārši ir pa­zudis, bet, nūjā, pazudis tas ir jau labu laiku. Toronto vairs nav protestantu pilsēta, tā ir viduslaiku pilsēta: ļaudis, kas drūzmējas ielās, ir dažādās krāsās, apģērbi spilgti. Hotdogu stendi ar dzelte­niem sauljumiem, sālsstandziņu pārdevēji, auskaru, austu somu un ādas siksnu tirgotāji, ubagi, apkārušies ar uzrakstiem "Bez­darbnieks": teritoriju viņi ir sadalījuši savā starpā. Es pagāju garām flautistam, trijotnei ar elektroģitārām, skotu svārciņos tērptam vīrietim ar dūdām. Kuru katru mirkli gaidīju parādāmies žonglierus vai ugunsrijējus, spitālīgo procesiju ar kapucēm un dzelzs zvārgu­ļiem. Visapkārt dārdēja troksnis; pie maniem briļļu stikliem gluži kā eļļa lipa varavīkšņaina plēve.

Pēdīgi mēs tikām līdz advokāta birojam. Kad es četrdesmitajos gados pirmo reizi konsultējos šajā firmā, tā atradās vienā no Man­čestras stilā celtajām biroju ēkām: ārsienu sarkanais ķieģeļu mūris nokvēpis, vestibils izlikts ar mozaīkas flīzēm un rotāts ar akmens lauvām, koka durvis ar matstikla rūti, zem tās uzraksts zelta bur­tiem. Tur bija tāda tipa lifti, kuriem kabīnē ir režģis no kruste­niskām metāla restēm; iekāpt tādā liftā bija tas pats, kas uz brīdi nonākt cietumā. Liftu vadīja sieviete zilā formastērpā un baltos cim­dos, viņa nosauca stāvu numurus, kuru nebija vairāk par desmit.

Tagad advokātu firma ir iemitināta spoguļstikla tornī, biroju telpās piecdesmitajā stāvā. Mēs ar Volteru braucām augšup vizošā

liftā ar plastmasas marmora apdari, ar auto sēdekļu smārdu un ļaužu baru — vīriešiem uzvalkos un sievietēm kostīmos, visiem novērstas acis un tukšas sejas kā sulaiņiem, kas bijuši sulaiņi visu mūžu. Ļaudis, kuri redz tikai to, par kā redzēšanu viņiem maksā. Pašam advokāta birojam bija uzgaidāmā telpa, kura tikpat labi varētu atrasties pieczvaigžņu viesnīcā: profesionāli sakārtots puķu pušķis, tik blīvs un dižmanīgs kā astoņpadsmitajā gadsimtā, biezs sēņu krāsas paklājs pa visu grīdu, abstrakta glezna, ko veido dārgi krāsu traipi.

Advokāts ieradās, sarokojās, murmināja, žestikulēja: man bija jāiet viņam līdzi. Volters teica, ka pagaidīšot mani turpat. Viņš ar zināmu trauksmi blenza uz jauniņo, spodro sekretāri melnā kostīmā, ar gaišsārti violetu šalli un perlamutra nagiem; blenza arī sekretāre — nevis uz Volteru, bet gan uz viņa rūtaino kreklu un milzīgajiem, benzīnkannām līdzīgajiem zābakiem ar gumijas zoli. Tad viņš apsēdās uz divvietīgās sofas, kurā tūdaļ iegrima kā pop­korna kaudzē; ceļgali saliecās asā leņķī, bikšu staras pašāvās augšup, atsedzot biezas, sarkanas mežcirtēja zeķes. Viņa priekšā uz smalka kafijas galdiņa atradās dažādi biznesa žurnāli, gatavi dot viņam padomus, kā gūt lielāko iespējamo peļņu no katra ieguldītā dolāra. Viņš izraudzījās brošūru par kopējiem fondiem: viņa lielajā ķetnā tā izskatījās kā salocīts papīra mutautiņš. Acis viņam bolījās šurpu turpu kā vērsēnam, kuru sagrābusi panika.

"Es drīz nākšu," es pateicu, lai viņu nomierinātu. Patiesībā es paliku prom mazliet ilgāk, nekā biju domājusi. Nūjā, šie advo­kāti ņem maksu par katru minūti, taisni kā pašas lētākās ielenes. Visu laiku gaidīju, ka pie durvīm atskanēs klauvējiens un aizkai­tināta balss: Ei, jūs tur! Ko mulļājas? Fiksi dabūn augšā, iekšā un laukā!

Kad biju beigusi savu sarunu ar advokātu, mēs devāmies at­pakaļ uz automašīnu, un Volters teica, ka aizvedīšot mani pusdie­nās. Viņš zinot kādu vietiņu. To viņam droši vien bija iestāstījusi Maira: Dieva dēļ, gādā, lai viņa paēd, tai vecumā viņi knābā kā cāli, paši nemaz nejūt, kad sāk aptrūkties spēka, viņa vēl turpat mašīnā ņems un nomirs badā. Un varbūt viņam pašam gribējās

ēst: kamēr es gulēju, viņš bija notiesājis visus Mairas rūpīgi iesaiņo­tos sendvičus un kūciņas piedevām.

Volters teica, ka to vietiņu, kuru viņš zinot, saucot par Uguns bedri. Tur viņš esot ēdis pagājušā reizē, pirms diviem vai varbūt trim gadiem, vieta esot bijusi daudzmaz pieklājīga, ņemot vērā visu. Ņemot vērā ko? Ņemot vērā to, ka tā atrodoties Toronto. Viņš ēdis dubulto čīzburgeru ar visām piedevām. Viņi tur restējot ribiņas un vispār specializējoties uz grilējumiem.

Es atcerējos to ēstuvi arī pati, kopš tā laika bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi — tas bija tolaik, kad es uzmanīju Sabrinu pēc pirmās viņas bēgšanas reizes. Mācību stundu beigās es mēdzu klimst ap viņas skolu, sēdēt uz parka soliņiem tādās vietās, kur varētu viņai uzglūnēt — nē, kur viņa varētu mani pazīt, lai gan tās bija vājas izredzes. Es slēpos aiz atvērtas avīzes kā tāds apsēsts, nožēlojams ekshibicionists un tieši tāpat biju pilna ar bezcerīgām ilgām pēc meitenes, kura noteikti bēgtu no manis tā, it kā es būtu trollis.

Es gribēju tikai darīt Sabrinai zināmu, ka esmu šeit; ka eksistēju; ka neesmu tāda, kā viņai stāstīts. Ka varu būt viņai patvērums. Es zināju, ka patvērums viņai būs vajadzīgs, jau ir vajadzīgs, jo pazinu Vinifredu. Taču tur nekas neiznāca. Sabrina mani ne reizi nepamanīja, es ne reizi neatklāju savu klātbūtni. Kad pienāca izdevīgs brīdis, es biju pārāk gļēva.

Kādu dienu es izsekoju viņu līdz Uguns bedrei. Likās, tā ir vieta, kur meitenes — tā vecuma meitenes, no tās skolas, — uz­turas pusdienlaikā vai tad, ja basto stundas. Izkārtne pie ieejas durvīm bija sarkana, logu apmales izrotātas ar dzelteniem plast­masas līkločiem, kam vajadzēja attēlot liesmas. Mani uztrauca nosaukuma miltoniskā pārdrošība: vai viņi vispār zināja, ko pie­sauc?

No Debess Ētera, ar liesmām lejā triekts Tai briesmu postā, tajā sadegšanā… …un Uguns plūdi, Ko baro mūžam neiznīcīgs sērs…

Nē. Viņi nezināja. Uguns bedre bija elle vienīgi gaļai.

Iekštelpās bija griestu lampas ar krāsaina stikla abažūriem un lāsumaini, šķiedraini augi podos — sešdesmito gadu noskaņa. Es izraudzījos nodalījumu līdzās tam, kurā sēdēja Sabrina ar divām skolas draudzenēm, visām vienādi, plati, zēniski formastērpi, šie segām līdzīgie, rūtainie svārki ar pieskaņotu kaklautu, kas Vinifredai allaž šķituši tik prestiži. Visas trīs meitenes bija ļoti centušās, lai sabojātu šo iespaidu, — pusgarās zeķes nošļukušas, blūzes vietumis izlīdušas no svārkiem, kaklauti šķībi. Viņas košļāja gumiju tā, it kā tas būtu reliģisks pienākums, un runāja tai garlaikotajā, pārāk skaļajā manierē, kādu meitenes tajā vecumā allaž pamanās apgūt.

Visas trīs bija skaistas — tādā veidā, kādā skaista ir katra meitene viņu gados. Šī veida skaistums rodas pats no sevis, taču to nav iespējams saglabāt; tas ir svaigums, šūnu sulīgums, nepel­nīts un pārejošs, to nespēj atdarināt nekas. Tomēr neviena no viņām nebija ar to apmierināta; viņas jau mēģināja mainīt sevi, uzlabot, sagrozīt, mazināt, iespiest sevi kādā neiespējamā, iztēlotā veidnē, plūkājot un krāsojot sev seju. Es viņas nevainoju, jo reiz biju tā darījusi pati.

Es sēdēju, noraudzīdamās uz Sabrinu gar savas saules cepures plato malu un noklausīdamās viņu triviālajās pļāpās, kurās viņas ietinās kā maskēšanās tērpā. Neviena neteica to, ko domā, neviena neuzticējās pārējām — un pilnīgi pamatoti, jo nejauša nodevība tai vecumā ir ikdienišķa parādība. Abas pārējās bija gaišmates; tikai Sabrinai mati bija tumši un spīdīgi kā zīdkoka ogas. Viņa īsti neklausījās savās draudzenēs un arī nelūkojās uz viņām. Aiz iestudēti neizteiksmīgā skatiena droši vien virmoja pretīgums. Es pazinu šo īgnumu, šo ietiepību, šo sagūstītās princeses sašutumu, kas jāslēpj tikmēr, līdz savākts pietiekami daudz ieroču. Es gan­darīta nodomāju — piesargies, Vinifreda, ka tev neuzbrūk no mugurpuses.

Sabrina mani neievēroja. Vai varbūt ievēroja, taču nezināja, kas es esmu. Visas trīs mazliet paskatījās šurp, mazliet pačukstējās un pairgājās; es atceros tādas situācijas. Kaut kāda sačākstējusi veča, vai šī teiciena mūsdienu versija. Zobgalību objekts droši vien bija mana cepure. Tā ne tuvu nebija moderna, šī cepure. Sabrinai es todien biju tikai veca sieviete — vecāka sieviete — nenoteikta izskata vecāka sieviete, vēl ne tik sagrabējusi, lai būtu ievērības cienīga.

Kad visas trīs bija aizgajušas, es devos uz tualeti. Uz kabīnes sienas bija dzejolis:

Mīlu Garrenu jā gan Viņš nav tev viņš ir man Ja tu līdīsi man priekšā Tev zvēru braukšu purnā iekšā

Jaunas meitenes izsakās daudz klajāk nekā agrāk, lai gan viņu zināšanas par pieturzīmēm nav uzlabojušās.

Kad mēs ar Volteru pēdīgi sameklējām Uguns bedri, kura ne­atradās tur (kā viņš teica), kur viņš to atstājis, logi bija aiznag­loti ar finieri un pie tā piesprausts kaut kāds oficiāls paziņojums. Volters ošņājās ap aizslēgtajām durvīm kā suns, kas neatceras, kur noracis kaulu. "Izskatās, ka te ir slēgts," viņš sacīja. Ilgu brīdi viņš stāvēja, rokas sabāzis kabatās. "Viss mūždien tiek mainīts," viņš noteica. "Tam nav iespējams turēties līdzi."

Pēc izmisīgiem meklējumiem un dažiem maldu ceļiem mēs samierinājāmies ar kaut kādu lētu ēstuvi Devenportstrītā; pie gal­diņiem atradās vinila krēsli un mūzikas automāti, kam repertuārs salasīts no kantrimūzikas, dažiem veciem bītlu gabaliem un Elvisa Preslija dziesmām. Volters uzlika Heartbreak Hotel, un mēs to klau­sījāmies, ēzdami hamburgerus un dzerdami kafiju. Volters uzstāja, ka maksāšot viņš, — atkal Mairas pirksts, šaubu nav. Laikam bija iešmugulējusi viņam divdesmitnieku.

Es apēdu tikai pusi no sava hamburgera. Visu apēst nejaudāju. Volters notiesāja otru pusi, iebāzdams to mutē visu uzreiz, gluži kā iemezdams pastkastē vēstuli.

Dodoties prom no pilsētas, es palūdzu, lai Volters brauc gar manu veco māju — to māju, kurā reiz dzīvoju kopā ar Ričardu. Ceļu es atcerējos lieliski, bet, ieraudzījusi māju, sākumā to nepazinu. Tā joprojām bija stūraina un nepievilcīga, šauriem logiem, smagnēja, biezi brūna kā pārturēta tēja, taču efejas bija izaugušas un klāja sienas. Koka apšuvums kalnu namiņa stilā, reiz bijis krēmkrāsā, tagad bija pārkrāsots ābolzaļš, un smagās parādes durvis tāpat.

Ričards iebilda pret efejām. Kad ievācāmies šai mājā, dažas tur auga, bet viņš tās iznīdēja. Tās bojājot ķieģeļus, viņš teica; tās ielienot skursteņos, tās pievilinot grauzējus. Tas bija tolaik, kad viņš vēl pamatoja to, ko domā un dara, kad viņš vēl piedāvāja to kā pamatojumu arī tam, ko domāt un darīt man. Tas bija pirms tam, kad viņš atmeta pamatojumiem ar roku.

Mirkli es saskatīju pati sevi toreiz, salmu platmalē, gaiši dzel­tenā kleitā — kokvilnas kleitā, karstuma dēļ. Bija vasaras nogale gadu pēc manām kāzām; zeme bija izkaltusi kā pliens. Pēc Vinifredas pamudinājuma es biju pievērsusies dārzkopībai: man vajagot kādu vaļasprieku, viņa teica. Viņa bija nolēmusi, ka es varētu sākt ar akmensdārzu, jo pat tad, ja es aizlaistu augus postā, akmeņi tomēr paliktu. Akmeņus nav tik viegli nomaitāt, viņa pajokoja. Viņa atsūtīja, pašas vārdiem sakot, trīs vīrus, uz kuriem var paļauties; viņiem bija jārok zeme un jāizkārto akmeņi, lai es pēc tam varētu dēstīt puķes.

Dārzā jau atradās daži akmeņi, ko pasūtinājusi Vinifreda: mazi, lielāki, līdzīgi plātnēm, izmētāti, kā pagadās, vai sakrauti kaudzē kā apkrituši domino kauliņi. Mēs visi — trīs vīri, uz kuriem var paļauties, un es — stāvējām un skatījāmies uz šo juceklīgo akmeņu kaudzi. Viņiem galvā bija cepures, jakas novilktas, krekla piedurknes atrotītas, bikšturi atklāti skatienam; viņi gaidīja manus rīkojumus, bet es nezināju, ko viņiem teikt.

Tolaik es vēl gribēju kaut ko mainīt — darīt kaut ko pati, izveidot kaut ko, lai cik bezcerīga būtu izejviela. Es joprojām domāju, ka tas man izdosies. Taču es itin neko nezināju par dārzkopību. Man nāca raudiens, bet sāc tik raudāt, un viss būs pagalam: ja tu raudāsi, vīri, uz kuriem var paļauties, sāks tevi nicināt, un tad uz viņiem vairs nevarēs paļauties.

Volters izstīvēja mani no mašīnas, tad klusēdams gaidīja, pa­licis man aiz muguras, gatavs satvert mani, ja es gāztos gar zemi. Es stāvēju uz ietves un skatījos uz māju. Akmensdārzs joprojām bija turpat, lai gan galīgi pamests novārtā. Protams, bija ziema, tāpēc grūti pateikt, tomēr es šaubījos, vai tajā kaut kas vairs aug, varbūt tikai pūķamēles, bet tās jau aug jebkur.

Uz piebraucamā ceļa stāvēja liels atkritumu konteiners, pilns ar koka šķēpelēm, ar apmetuma gabaliem: risinājās remonts. Vai nu remonts, vai arī bija noticis ugunsgrēks: viens logs augšstāvā bija izsists. Maira apgalvo, ka tādās mājās apmetoties bezpajumtnieki: tiklīdz māju atstāj nepieskatītu, vismaz Toronto, tie ir iekšā vienā rāvienā un rīko savas narkomānu balles vai vēl nezin ko. Viņa esot dzirdējusi par sātaniskiem kultiem. Viņi sakurot ugunskurus uz cietkoksnes grīdām, aizdambējot tualetes un ķēzot izlietnēs, viņi zogot krānus, glītākus durvju rokturus, visu, ko var pārdot. Lai gan dažreiz logus izdauza bērni, joka pēc. Jaunajiem uz to ir talants.

Izskatījās, ka māja nevienam nepieder, ka tā ir pārejas stā­voklī kā glezna nekustamā īpašuma reklāmas brošūrā. Tā vairs nešķita jebkādā veidā saistīta ar mani. Es centos atcerēties savu soļu skaņu, ziemas zābakos pa sauso, gurkstošo sniegu, steidzoties mājup, vēlu, gudrojot aizbildinājumus; vārtu tumšais nolaižamais režģis; tas, kā ielas laternu gaisma krita sniega kupenās, gar malām zilās kā ledus, izraibinātās ar suņu čuru dzelteno Breila rakstu. Toreiz ēnas bija citādas. Mana nemierīgā sirds, mana elpa, kas ritinās vaļā, balti dūmi saltajā gaisā. Manu pirkstu drudžainais siltums; manu lūpu sūrstoņa zem svaigi uzklātās pomādes.

Dzīvojamā istabā bija kamīns. Es mēdzu sēdēt pie tā kopā ar Ričardu, gaisma ņirbēja pār mums, pār mūsu glāzēm, katra uz paliktnīša, lai pasargātu pulējumu. Seši vakarā, martini laiks. Ričardam patika veikt dienas kopsavilkumu: tā viņš to dēvēja. Viņam bija paradums uzlikt plaukstu man uz skausta — atstāt to tur, vienkārši viegli turēt tur uzliktu, kamēr viņš vadīja kop­savilkuma norisi. Kopsavilkums bija tas, ko izdarīja tiesneši, pirms lietu izšķīra zvērināto tiesa. Vai tā viņš sevi redzēja? Varbūt. Taču viņa iekšējās domas, viņa motīvi man nereti palika neizprotami.

Tas bija viens spriedzes avots mūsu starpā: mana nespēja viņu saprast, uzminēt viņa vēlmes, un vainu viņš saskatīja mana tīša­jā un pat agresīvajā uzmanības trūkumā. Patiesībā vainīgs bija arī apjukums un vēlāk bailes. Turpinot mūsu kopdzīvi, viņš man arvien mazāk atgādināja vīrieti ar ādu un funkcionējošām ķermeņa daļām, toties arvien vairāk — gigantisku virves mudžekli, kuru man gluži kā noburtai bija lemts katru dienu censties atmudžināt. Tas man neizdevās nekad.

Es stāvēju pie savas mājas, pie savas bijušās mājas, gaidīdama, ka mani modīsies jebkādas emocijas. Nemodās nekādas. Izbau­dījusi abus, es nezinu, kas ir sliktāk: spēcīgas jūtas vai pilnīgs jūtu trūkums.

No kastaņas, kura auga maurā, nokarājās divas kājas, sievie­tes kājas. Mirkli es nodomāju, ka tās ir īstas kājas, kuras rāpjas lejup, glābjas, bet tad es paskatījos vērīgāk. Tās bija zeķbikses, piebāztas ar kaut ko — droši vien ar tualetes papīru vai apakš­veļu — un izsviestas pa augšstāva logu kāda sātaniska rituāla vai pusaudžu draiskulības, vai bezpajumtnieku dzīru laikā. Ieķērušās zaros.

Šīs bezmiesiskās kājas acīmredzot bija izmestas pa manu logu. Pa manu kādreizējo logu. Iztēlojos, kā senos laikos raugos ārā pa šo logu. Kaldama plānus, kā nemanītai tikt laukā un norāpties lejā pa koka stumbru — nosviest kurpes, pārcelt kājas pār palodzi, sniegties lejup ar vienu zeķē ieautu pēdu un tad ar otru, cieši turoties pie kāda atbalsta. Tomēr es to nebiju izdarījusi.

Skatīties ārā pa logu. Vilcināties. Domāt: cik ļoti es esmu zudusi pati sev.

*