Aklais slepkava

Balvas pasniegšana

Šorīt es pamodos, juzdama izbailes. Sākumā nesapratu, kāpēc, bet tad atcerējos. Šodien ir ceremonijas diena.

Saule bija augstu, istabā jau pārāk silti. Gaisma ieplūda caur tīkla aizkariem, karājās gaisā kā dūņas dīķī. Galva man bija kā maiss, pilns ar mīkstu ķēpu. Joprojām naktskreklā, nosvīdusi aiz kādām bailēm, kuras biju atbīdījusi malā kā lapotus zarus, es uzslējos sēdus un izkāpu no savandītās gultas, tad piespiedu sevi uzsākt parastos rītausmas rituālus — tās ceremonijas, kuras mēs veicam, lai izskatītos, ka esam pie pilna prāta, un būtu pieņe­mami citiem cilvēkiem. Mati ir jāpieglauž, pēc tam kad sazin kādas parādības naktī likušas tiem saslieties stāvus, no acīm jā­izmazgā stingas neticības izteiksme. Jāiztīra zobi, kādi nu tie ir. Dievs vien zina, kādus kaulus esmu grauzusi miegā.

Tad es iegāju dušā, turēdamās pie stieņa, kuru te ierīkot mani pierunājusi Maira, un centos nenomest zemē ziepes: man ir bail paslīdēt. Lai nu kā, miesa krietni jāapšlāc ar ūdeni, lai no ādas noskalotu naksnīgās tumsas smārdu. Man ir aizdomas, ka man piemīt kāds smārds, kuru pati vairs nespēju sajust, — sasutušas miesas un duļķainu, savecējušu čuru smaka.

Noslaucījusies, iesvaidījusies ar losjonu un iepūderējusies, gluži kā miltrasas klāta, es kaut kādā šī vārda nozīmē biju atjaunota. Tomēr joprojām neatlaidās bezsvara sajūta vai, drīzāk, tāda sajūta, it kā es grasītos spert soli pār klints malu. Ikreiz, liekot kāju uz priekšu, es ar tās purngalu vispirms viegli pieskaros grīdai, it kā tā zem manis varētu pazust. Vietā mani notur tikai un vienīgi virsmas spriegums.

Labāk kļuva, kad apģērbos. Bez stalažām es diez cik labi neizskatos. (Tomēr — kas noticis ar manām īstajām drēbēm? Šie bezveidīgie pasteļtoņi un ortopēdiskās kurpes taču noteikti pieder kādai citai. Bet tas viss ir mans; vēl ļaunāk, tas man tagad piestāv.)

Pēc tam -— kāpnes. Man ir drausmīgi bail noripot pa tām lejā — pārlauzt sprandu, gulēt izplestām rokām un kājām, tā ka redzama apakšveļa, pēc tam izkust pūžņainā peļķē, pirms kādam ienāk prātā ierasties un mani atrast. Tas būtu tik nejēdzīgs veids, kā nomirt. Es tiku galā pa vienam pakāpienam vien, cieši sažņaugusi margas; tad pa gaiteni uz virtuvi, kreisās rokas pirksti velkas pa sienu kā kaķa ūsas. (Lielākoties es vēl redzu. Es vēl staigāju. Esiet pateicīgas arī par mazu žēlastību, mēdza teikt Rīnija. Kāpēc? jautāja Lora. Kāpēc tā ir tik mazar)

Man negribējās ēst brokastis. Es izdzēru glāzi ūdens un pa­vadīju laiku nervozējot. Pusdesmitos man pakaļ atbrauca Volters. "Nu, vai laiks ir pietiekami karsts?" viņš sāka ar parasto ievadu. Ziemā tiek teikts — pietiekami auksts. Slapjš un sauss ir paredzēti pavasarim un rudenim.

"Kā tad tev šodien klājas, Volter?" es apvaicājos kā allaž.

"Cenšos nedarīt blēņas," viņš kā allaž atbildēja.

"Tas ir pats labākais, ko var gaidīt no mums katra," es sacīju. Viņš demonstrēja savu smaida versiju — plānu plaisiņu sejā kā žūstošos dubļos —, atvēra man automašīnas durtiņas un apsēdināja mani pasažieru sēdeklī. "Šodien liela diena, ko?" viņš teica. "Pie­sprādzējies, citādi mani vēl arestēs." Piesprādzējies — to viņš izmeta kā joku; viņš ir gana vecs, lai atcerētos senākas, bezrūpīgākas dienas. Tagad viņš būtu viens no tiem jaunekļiem, kuri vada ma­šīnu, elkoni izbāzuši laukā pa logu, plaukstu uzlikuši draudzenei uz ceļgala. Pārsteidzoši iedomāties, ka viņa draudzene taču bija Maira.

Viņš piesardzīgi pagrieza mašīnu prom no ietves malas, un mēs klusēdami sākām braukt. Volters ir liela auguma vīrs — stūrains kā cokols, ar tādu kaklu, kurš drīzāk ir nevis kakls, bet gan trešais plecs; no viņa plūst visai patīkams novalkātu ādas zābaku un ben­zīna smārds. Pēc rūtainā krekla un beisbola cepurītes es secināju, ka viņš nav paredzējis piedalīties izlaiduma ceremonijā. Viņš nelasa grāmatas, un tāpēc mēs abi varam justies ērtāk: viņa izpratnē Lora ir mana māsa, žēl, ka viņa mirusi, un tas tad arī viss.

Man būtu vajadzējis apprecēties ar tādu vīrieti kā Volters. Viņam ir zelta rokas.

Nē: man nebūtu vajadzējis precēties vispār. Tad būtu aiztaupīts daudz nepatikšanu.

Volters apturēja mašīnu pie vidusskolas. Tā ir celta pēckara modernisma stilā, piecdesmit gadu veca, bet man joprojām jauna: es nespēju pierast pie šī plakanuma, pie šī izteiksmes trūkuma. Ēka izskatās pēc taras kastes. Pa ietvi, pār zālienu un iekšā pa parādes durvīm plūda jaunieši un viņu vecāki, drānas viņiem bija visās vasaras krāsās. Mūs gaidīja Maira, jautri uzsauca, stāvēdama uz kāpnēm baltā kleitā ar lielu, sarkanu rožu rakstu. Sievietēm, kurām tik pamatīga pēcpuse, nevajadzētu valkāt tērpus ar tik lie­lām puķēm virsū. Korsetēm ir zināmas priekšrocības, kaut gan es nebūt nevēlos, lai tās atkal nāk modē. Viņa bija safrizējusies — vienās blīvās, sirmās, tādās kā vārītās sprodziņās, gluži kā angļu advokāta parūka.

"Tu esi novēlojies," viņa teica Volteram.

"Nekā, neesmu vis," Volters attrauca. "Ja es esmu novēlojies, tad visi citi ir ieradušies par agru, un cauri. Ko tad viņa te būtu sēdējusi un kūkojusi?" Viņi ir paraduši runāt par mani trešajā personā, it kā es būtu bērns vai mājdzīvnieks.

Volters nodeva manu roku Mairas gādībā, un mēs kopā devā­mies augšup pa lieveņa pakāpieniem kā trīskāju lēkšanas sacīkstēs. Es jutu to pašu, ko droši vien juta Mairas roka: trauslu delma kaulu, ko klāj ļengana biezputra un dzīslas. Būtu vajadzējis paņemt līdzi spieķi, tomēr es nespēju iedomāties, ka varētu ņemt to līdzi uz skatuves. Kāds pret to noteikti pakluptu.

Maira aizveda mani aiz kulisēm, pajautāja, vai man nevajagot uz dāmistabu — to viņa nekad nepiemirst —, un tad apsēdi­nāja mani ģērbtuvē. "Tagad vienkārši paliec tepat," viņa teica. Un aizsteidzās prom pārliecināties, vai viss ir kārtībā, pēcpuse nolīgojās vien.

Ap ģērbtuves spoguli virknējās mazas, apaļas spuldzītes kā teātros; apgaismojums bija glaimojošs, taču es nejutos glaimota: es izskatījos slima, āda bez vienas asins lāsītes kā ūdenī izžulgusi gaļa. Vai tur vainīgas bailes vai īsta slimība? Lai nu kā, es nebiju labākajā formā.

Samekleju ķemmi un pavirši sabikstīju matus galvvidu. Maira mūždien draud aizvest mani pie "savas meitenes" uz to vietu, ko pati vēl aizvien dēvē par "Skaistumkopšanas salonu" — oficiālais nosaukums ir "Frizētava" ar uzmundrinošu piebildi "Unisekss" —, bet es turpinu pretoties. Vismaz matus es vēl arvien varu saukt par savējiem, lai gan tie slienas gaisā tā, it kā es būtu pasēdējusi elektriskajā krēslā. Zem tiem vīd galvas ādas laukumiņi, pelēcīgi sārti kā peļu pēdiņas. Ja es kādreiz iekļūšu stiprā vējā, visi mani mati aizlidos kā pieneņpūkas, paliks tikai mazs, bakurētains, kuku­rūzas vālītei līdzīgs pliks pauris.

Maira bija atstājusi man vienu no savām īpašajām, brūnajām kūciņām, naski izceptām absolventu tējas vakaram, — ķites šķēli, pārklātu ar šokolādes dūņām, — un aizskrūvējamu plastmasas krūzi ar pašas brūvētu, akumulatora skābei līdzīgu kafiju. Es nespēju ne dzert, ne ēst, bet kam gan Dievs ir radījis tualetes? Ticamības labad atstāju dažas brūnas drupačas.

Tad iebrāzās Maira, uzrāva mani kājās un aizveda sev līdzi, un direktors spieda man roku, teikdams, cik jauki, ka es esot ieradusies; pēc tam mani nodeva tālāk direktora vietniekam, Absolventu asociācijas prezidentam, Angļu valodas nodaļas vadītā­jai — sievietei bikškostīmā —, Jauniešu tirdzniecības kameras pārstāvim un, visbeidzot, vietējam parlamenta loceklim, kurš, kā jau viņi visi, par visu vari allaž grib būt lietas kursā. Tik daudz nospodrinātu zobu nebiju redzējusi zibam kopš Ričarda politiķa laikiem.

Maira pavadīja mani līdz krēslam, tad nočukstēja: "Es būšu tepat aiz kulisēm." Sāka spēlēt skolas orķestris, nobira daži spalgi bemoli, un mēs dziedājām "Ak Kanāda!", kuras vārdus es nekad nespēju ielāgot, jo tie mūždien tiek mainīti. Mūslaikos daļa dziesmas tiek dziedāta franciski, kas kādreiz būtu bijis gluži neiedomājami. Mēs apsēdāmies, apliecinājuši savu kolektīvo lep­numu par kaut ko tādu, ko nemākam izrunāt.

Tad skolas kapelāns uzsāka lūgšanu, nolasīdams Dievam lek­ciju par daudzajiem līdz šim nepieredzētajiem sarežģījumiem, kādi gaida mūsdienu jauniešus. Dievs to noteikti ir dzirdējis jau agrāk, tas viņam droši vien ir apnicis tikpat stipri kā mums, pārējiem. Pēc tam pie vārda nāca vēl citi: divdesmitā gadsimta beigas, metam laukā vecos, laižam iekšā jaunos, nākotnes pilsoņi, no mūsu gurušajām rokām jums, un tā tālāk. Es ļāvu domām klīst; biju gana gudra, lai zinātu, ka no manis gaida tikai to, lai es neizgāžos. Tikpat labi es būtu varējusi atkal sēdēt līdzās katedrai vai kādās nebeidzamās vakariņās blakus Ričardam un turēt muti. Ja man pajautāja — tas gadījās reti —, kāds esot mans vaļasprieks, es parasti atbildēju, ka darbs dārzā. Labākajā gadījumā puspatiesība, tomēr pietiekami garlaicīga, lai izturētu pārbaudi.

Nu absolventiem bija laiks doties pēc saviem diplomiem. Viņi kāpa uz skatuves, svinīgi un starojoši, daždažādos lielumos, visi tik skaisti, cik skaisti var būt vienīgi jaunie. Pat neglītie bija skaisti, pat īgnie, resnie, pat pumpainie. Neviens no viņiem to nesaprot — cik skaisti viņi ir. Un tomēr viņi ir kaitinoši, šie jaunie. Stāja viņiem parasti ir drausmīga, un, spriežot pēc dzies­mām, viņiem patīk gausties un vēl izbaudīt savas ciešanas; sauklis smaidi un paciet acīmredzot ir aizgājis to pašu ceļu, ko fokstrots. Viņi paši neapjēdz, kā viņiem veicies.

Man viņi neveltīja tikpat kā ne skatiena. Viņiem es droši vien šķitu vecmodīga, bet, manuprāt, tāds liktenis ir visiem: tie, kas jaunāki par viņiem, pazemina viņus līdz vecmodīgo kategorijai. Ja vien, protams, zeme nav piešķaidīta ar asinīm. Karš, sērgas, slepkavības, jebkurš smagu pārbaudījumu vai vardarbības veids, jā, pret to viņi jūt cieņu. Asinis nozīmē, ka mēs esam bijuši nopietni.

Nu tika pasniegtas balvas — datorzinībās, fizikā, kaut kas neskaidri noņurdēts, biznesa pamatos, angļu literatūrā, nākamo nesaklausīju. Pēc tam Absolventu asociācijas vīrs noklepojās un ņēmās svētulīgi apcerēt Vinifredu Grifenu Praieru, svēto zemes virsū. Kā visi sāk melst, tiklīdz runa ir par naudu! Man liekas, vecā ragana to visu iztēlojās, rakstīdama savu novēlējumu, lai cik tas sīkstulīgs. Viņa zināja, ka mani aicinās būt klāt; viņa gribē­ja, lai es mokos zem pilsētas asā skatiena, kamēr tiek cildināts viņas dāsnums. Izmantojiet šo naudu, pieminēdami mani. Man riebās sagādāt viņai šo gandarījumu, taču es nevarēju no tā izvairīties, citādi tiktu noturēta par nobijušos vai vainīgu, vai vienaldzīgu. Vēl ļaunāk: par aizmāršīgu.

Tad pienāca kārta Lorai. Godinājuma vārdus bija uzņēmies sacīt politiķis: šeit bija nepieciešams takts. Kaut kas tika teikts par Loras dzimto vietu, par viņas drosmi, par "uzticību izraudzī­tajam mērķim", lai ko nu tas nozīmētu. Toties nekas netika bilsts par viņas nāvi, kura pēc visu šīs pilsētas iedzīvotāju domām — par spīti izmeklēšanas rezultātiem — ir tik tuvu pašnāvībai, cik velns parāvis ir tuvu lamuvārdam. Un ne zilbes par grāmatu, kurai vairums no viņiem vislabprātāk ļautu nogrimt aizmirstībā. Tomēr tā nav aizmirsta, šeit nē: pat pēc piecdesmit gadiem tā ir saglabājusi savu sēra un tabu auru. Tas man šķiet visai ne­izprotami: kas attiecas uz juteklību, viss tur ir novecojis, rupjie vārdi it nemaz nelīdzinās tiem, ko ikdienā var dzirdēt ielu stūros, sekss ir tik piedienīgs kā dejas ar vēdekļiem — gandrīz ērmīgs, kā zeķturi ar gumijām.

Un būtība jau, protams, bija pavisam citāda. Cilvēki atceras ne tik daudz pašu grāmatu, cik tās sacelto furoru: mācītāji baznīcās pēla to kā piedauzīgu, un ne tikai šeit; publiskā bibliotēka bija spiesta aizvākt to no plauktiem, vienīgā pilsētas grāmatnīca attei­cās to iepirkt. Klīda runas, ka tā tikšot cenzēta. Ļaudis brauca uz Stretfordu, Londonu vai pat Toronto un pirka to paslepus, kā toreiz mēdza pirkt prezervatīvus. Atgriezušies mājās, viņi aizvilka ciet aizkarus un lasīja — ar nosodījumu, ar baudu, kāri un līksmi —, pat tie, kuriem agrāk ne prātā nebija nācis vērt vaļā kādu romānu. Lasītprieku nekas neveicina tik labi kā krietna dubļu liekšķere.

(Bez šaubām, tika pausts arī viens otrs labvēlīgs viedoldis. Līdz galam es nemaz netiku — sižets nebija pietiekami interesants. Bet nabadzīte vēl bija tik jauna. Varbūt kāda cita grāmata viņai būtu izdevusies labāk, ja viņa nebūtu aizgājusi no dzīves. Iespējams, pats labākais, ko viņi spētu par to pateikt.)

Ko viņi gaidīja no šī romāna? Izvirtību, neķītrības, apstipri­nājumu savām ļaunākajām aizdomām. Bet varbūt daži no viņiem paši pret savu gribu vēlējās tikt pavesti. Varbūt viņi meklēja kaislību; varbūt rakņājās pa šo grāmatu kā pa noslēpumainu sainīti — kā pa dāvanu kārbu, kuras dziļumā, paslēpts čaukstoša zīdpapīra kārtās, guļ kaut kas tāds, pēc kā viņi allaž ilgojušies, bet nekad nav spējuši iegūt.

Taču viņi gribēja ari aptaustīt reālos cilvēkus šai romānā — proti, vēl citus, ne tikai Loru pašu: viņas realitāte tika uzskatīta par pašsaprotamu. Viņi gribēja reālus ķermeņus, kuri mats matā atbilstu tiem ķermeņiem, ko viņiem uzbūruši vārdi. Viņi gribēja reālu iekāri. Vairāk par visu viņi gribēja zināt: kas bija tas vī­rietis? Gultā ar jauno sievieti, ar šo burvīgo, mirušo jauno sie­vieti; gultā ar Loru. Daži, protams, domāja, ka to zina. Bija klī­dušas tenkas. Tie, kam asāks prāts, drīz tika skaidrībā. Izturējās tā, it kā būtu nez kāda šķīstā. It kā ne mušu no deguna nespē­tu nodzīt. Tas tikai pierāda, ka pēc vāka vien vēl nevar spriest par grāmatu.

Bet tad Lora jau vairs nebija sasniedzama. Klāt viņi varēja tikt vienīgi man. Sāka pienākt anonīmas vēstules. Kāpēc es esot nolēmusi publicēt šīs neķītrības? Un turklāt vēl Ņujorkā — Lielajā Sodomā. Kāda draņķība! Vai man nemaz neesot kauna? Es esot pieļāvusi, lai mana ģimene — tik augsti cienījama! — un līdz ar to arī visa pilsēta krīt negodā. Lora nekad neesot bijusi īsti pie pilna prāta, tādas aizdomas visiem bijušas vienmēr, un grāmata to pierādot. Man būtu vajadzējis pasargāt viņas piemiņu. Man būtu vajadzējis pielaist manuskriptam uguni. Skatīdamās tur lejā, aktu zālē, uz galvu neskaidro jūkli — uz vecākajām galvām —, es spēju iztēloties senu dusmu, senas skaudības, sena nosodījuma dvaku, kas ceļas no šī galvu jūkļa kā no atdziestoša purva.

Kas attiecas uz pašu grāmatu, tā palika nepieminama — aiz­stumta prom no acīm kā tāds nevērtīgs, apkaunojošs radagabals. Tik plāna grāmatiņa, tik bezpalīdzīga. Neaicināta viešņa šajās dīvainajās dzīrēs, tā lidinājās pa skatuves stūriem kā nevarīgs nak­tstauriņš.

Kamēr es ļāvos sapņiem, kāds satvēra mani aiz delma, es tiku piecelta kājās, rokā man tika iegrūsta aploksne, pārsieta ar zeltī­tu lenti, ar čeku iekšā. Tika nosaukts balvas ieguvējas vārds. Es to nesaklausīju.

Viņa tuvojās man, pa skatuvi klaudzēja papēdīši. Viņa bija gara auguma; tagad visas jaunās meitenes ir ļoti garas, tam par iemeslu droši vien ir kādas atšķirības pārtikā. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā, kas izskatījās askētiska starp vasaras krāsām; tajā bija ieausti sudraba pavedieni vai pērlītes — kaut kādi vizuļi. Mati viņai bija gari un tumši. Ovāla seja, lūpas nokrāsotas ķiršsarkanas; viegli saraukta piere, ciešs, pētošs skatiens. Ādai gaiši dzeltens vai brūns apakštonis — vai viņa varētu būt indiete, arā­biete vai ķīniete? Tas bija iespējams pat Taikonderogā: mūslaikos visi ir visur.

Sirds man salēcās: ilgas izšāvās man cauri kā krampji. Varbūt mana mazmeita — varbūt Sabrina tagad izskatās šāda, es nodomāju. Varbūt jā, varbūt ne, kā lai es to zinu? Iespējams, es viņu pat nepazītu. Viņa tik ilgi ir turēta nošķirtībā no manis; viņa tiek turēta nošķirtībā. Ko tur lai dara?

"Mis Grifena," nošņāca politiķis.

Es salīgojos, atguvu līdzsvaru. Jā, ko tad es biju grasījusies teikt?

"Mana māsa Lora tik ļoti priecātos," es iedvesu mikrofonā. Balss man trīcēja; man šķita, ka tūdaļ ģībšu. "Viņa labprāt palīdzēja cilvēkiem." Tas bija tiesa, es biju nozvērējusies neteikt neko nepatiesu. "Viņai tik ļoti patika lasīšana un grāmatas." Arī tiesa, līdz zināmai robežai. "Jums viņa būtu novēlējusi visu to labāko nākotnē." Arī tiesa.

Man izdevās pasniegt viņai aploksni; meitenei nācās pieliek­ties. Es iečukstēju — vai vismaz gribēju iečukstēt — viņai ausī: Lai tev veicas. Esi piesardzīga. Visiem, kuri nolēmuši noņemties ar vārdiem, ir nepieciešama šāda svētība, šāds brīdinājums. Vai es tiešām biju runājusi vai vienkārši atvērusi un aizvērusi muti kā zivs?

Viņa pasmaidīja, pār visu seju un matiem iemirdzējās un iedzirkstījās sīciņi, spoži vizulīši. So iespaidu radīja manas acis un skatuves gaismas, kuras bija pārāk spilgtas. Man būtu vajadzējis uzlikt brilles ar tonētajiem stikliem. Es stāvēju un mirkšķināju acis. Tad viņa izdarīja kaut ko negaidītu: viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. Caur viņas lūpām es sajutu savas ādas faktūru: mīksta kā zamšs, krunkaina, pūderēta, mūžveca.

Tagad kaut ko pačukstēja arī viņa, taču es īsti nesadzirdēju. Vai tas bija vienkāršs paldies vai kāda cita vēsts — vai tas varētu būt? — svešā valodā?

Viņa pagriezās, lai ietu prom. Gaisma, kas staroja no viņas, bija tik žilbinoša, ka man nācās aizvērt acis. Es nebiju dzirdējusi, es nevarēju redzēt. Tumsa nāca tuvāk. Aplausi dauzīja man ausis kā plandoši spārni. Es sagrīļojos un gandrīz pakritu.

Kāds modrs darbonis satvēra mani zem rokas un aizveda atpakaļ pie krēsla. Atpakaļ neziņā. Atpakaļ garajā ēnā, ko meta Lora. Tālāk no nepatikšanām.

Taču vecā rēta ir atvērusies, ārā plūst neredzamās asinis. Drīz es būšu iztukšota.