Aklais slepkava

Aklais slepkava: Parka soliņš

Kāpēc uz Zikrona dzīvo cilvēki? Tas ir — tādi paši cilvēki kā mēs. Ja tā ir cita telpas dimensija, tad vai tur nevajadzētu dzīvot runājošām ķirzakām vai kam tamlīdzīgam?

Tā notiek tikai lubenēs, viņš atbild. Tas viss ir izdomāts. Pa­tiesībā bija tā: Zemi kolonizēja zikronieši, kuri bija attīstījuši spēju pārceļot no vienas telpas dimensijas uz citu vairākus tūkstošus gadu pēc tā laikmeta, par kuru mēs runājam. Šeit viņi ieradās pirms astoņiem tūkstošiem gadu. Līdzi viņi atveda daudz augu sēklu, un tāpēc mums ir āboli un apelsīni, nemaz nerunājot par banāniem, — pietiek paskatīties uz banānu, lai saprastu, ka tas nācis no kosmosa. Viņi atveda arī dzīvniekus — zirgus, suņus, kazas un tā tālāk. Viņi uzbūvēja Atlantīdu. Un pēc tam aiz pār­liekas gudrības uzspēra gaisā paši sevi. Mēs esam klaidoņu pēcteči.

Ak tā, viņa saka. Tad jau viss skaidrs. Cik tas tev parocīgi.

Tiklīdz vajadzēs, man viss būs kārtībā. Runājot par citām Zikrona īpatnībām — tur ir septiņas jūras, pieci mēneši un trīs saules dažādā spožumā un krāsās.

Kādās krāsās? Šokolādes, vaniļas un zemeņu?

Tu neuztver mani nopietni.

Atvaino. Viņa pieliec galvu uz sarunbiedra pusi. Tagad es klau­sos. Redzi?

Viņš saka: pirms nopostīšanas šī pilsēta — sauksim to agrā­kajā vārdā par Sekel-Nornu, aptuvenā tulkojumā tas nozīmē "lik­teņa pērle" — tika uzskatīta par vienu no pasaules brīnumiem. Pat tie, kuri apgalvo, ka pilsētu iznīcinājuši viņu senči, ar lielu patiku apraksta tās skaistumu. Tur bija ierīkoti dabīgi avoti, kuri plūda greznās strūklakās neskaitāmo piļu dārzos un pagalmos, izliktos ar akmens plāksnēm. Visur ziedēja puķes, gaisā skanēja putnu vīteri. Netālu pletās zaļojoši līdzenumi, kur ganījās treknu gnarru ganampulki un kuploja augļu dārzi, birzis un meži ar augstiem kok iem, kurus vel nebija izcirtuši tirgotāji vai sadedzinājuši ļauni ienaidnieki. Sausās gravas tolaik bija upes; no tām atzarojās kanāli, kuri apūdeņoja laukus ap pilsētu, un augsne bija tik lekna, ka stasta labības vārpas bijušas triju collu platumā.

Sekel-Nornas aristokrātus dēvēja par snilfardiem. Tie bija pras­mīgi metāla apstrādātāji un izgudroja asprātīgas mehāniskas ierīces, kuru noslēpumus rūpīgi glabāja. Tai laikā viņi jau bija izgud­rojuši pulksteni, stopu un rokas sūkni, taču vēl nebija tikuši līdz iekšdedzes dzinējam, tāpēc transportam joprojām izmantoja lopus.

Snilfardu vīrieši valkāja austa platīna maskas, kuras kustējās kopā ar sejas ādu un kalpoja tam, lai slēptu viņu īstās emocijas. Sievietes aizplīvuroja seju ar zīdam līdzīgu audumu, austu no čaza tauriņa kokoniem. Tiem, kas nebija snilfardi, par sejas aizsegšanu draudēja nāvessods, jo sejas izteiksmes aizplīvurošana un slepe­nība pienācās vienīgi dižciltīgajiem. Snilfardi grezni ģērbās, bija lietpratēji mūzikā un spēlēja dažādus instrumentus, lai izrādītu savu gaumi un māku. Viņi vērpa galma intrigas, rīkoja krāšņas dzīres un uzsāka sarežģītas mīlas dēkas cits ar cita sievu. Šo romānu dēļ notika dueļi, tomēr pieņemamāk bija, ja vīrs izlikās neko nezinām.

Sīkīpašniekus, kalpus un vergus dēvēja par ignirodiem. Viņi valkāja noplukušas, pelēkas tunikas, kas atkailināja vienu plecu un krūti, arī sievietēm, kuras — lieki teikt — bija viegls laupījums snilfardu vīriešiem. Ignirodi ņēma ļaunā savu likteni, tomēr slēpa to, izlikdamies par muļķiem. Ik pa laikam viņi uzsāka dumpi, kurš allaž tika nežēlīgi apspiests. Zemākie viņu vidū bija vergi, kurus drīkstēja pēc patikas pirkt, mainīt un arī nogalināt. Likums liedza ignirodiem lasīt, taču viņiem bija slepeni šifri, ko viņi ar akmens šķembām ieskrāpēja zemē. Snilfardi jūdza viņus arklos.

Snilfards, kurš cieta bankrotu, varēja tikt pazemināts par ignirodu. No tāda likteņa bija iespējams izvairīties, pārdodot savu sievu vai bērnus, lai nomaksātu parādus. Daudz retāk gadījās, ka ignirods ieguva snilfarda statusu, jo ceļš augšup parasti ir grūtāks nekā ceļš lejup; pat ja viņš spētu sakrāt nepieciešamo naudas daudzumu un atrast snilfardu līgavu sev vai savam dēlam, tad būtu nepieciešama vēl zināma summa kukuļiem un paietu kāds laiks, līdz snilfardu sabiedrība viņu pieņemtu.

Man liekas, nu nāk gaismā tavs boļševisms, viņa saka. Es jau zināju, ka agrāk vai vēlāk tā notiks.

Gluži otrādi. Kultūra, kuru es aprakstu, balstās uz seno Mezopotāmiju. Tā parādās Hamurapi likumos, hetu likumos un tā tālāk. Vai vismaz daļa no tās. Katrā ziņā tas, kas teikts par plīvu­riem un par sievas pārdošanu. Es varētu nosaukt tev nodaļu un pantu.

Nenosauc man šodien nodaļu un pantu, lūdzu, viņa saka. Man trūkst spēka, es jūtos pārāk ļengana. Es vīstu.

Ir augusts, daudz par karstu. Mitrums lidinās pār viņiem kā neredzama migla. Četri pēcpusdienā, gaisma kā izkusis sviests. Viņi sēd uz parka soliņa, ne pārāk tuvu blakus; virs viņiem kļavas zari ar novārgušām lapām, zem kājām saplaisājusi zeme, apkārt nokaltusi zāle. Maizes garoziņa, ko knābā zvirbuļi, saņurcīti papīri. Nav tā labākā vieta. Urdz dzeramā ūdens strūklaka; pie tās sazvē­restības plānus kaļ trīs nosmuluši bērni — meitene sauļošanās kostīmā un divi puikas šortos.

Kleita viņai bāli dzeltenā krāsā; delmi līdz elkoņiem kaili, uz tiem smalki, palsi matiņi. Viņa ir novilkusi savus kokvilnas cim­dus, samurcījusi tos kamolā, rokas nervozas. Viņš nebēdā par šo nervozitāti: ir patīkami domāt, ka par visu viņai jau tagad jāmaksā zināma cena. Galvā viņai salmu cepure, apaļa kā skolniecei; mati atsprausti atpakaļ; izmukusi valga cirta. Ļaudis mēdza nogriezt matu cirtas, glabāt tās, ielikt medaljonos; vīrieši nēsāja tās pie sirds. Agrāk viņš nekādi nespēja saprast, kālab.

Kur tad tev jāiet? viņš jautā.

Iepirkties. Paskaties uz manu somu. Nopirku zeķes; ļoti la­bas — no vislabākā zīda. Uz ādas vispār nav jūtamas. Viņa vāri pasmaida. Man ir tikai piecpadsmit minūtes.

Viņa ir nometusi cimdu, tas guļ zemē viņai pie kājas. Viņš patur to acīs. Ja viņa aizies un to aizmirsīs, viņš to pievāks. Ieelpos viņu, kad pašas nebūs klāt.

Kad es tevi redzēšu? viņš jautā. Karstais vējš sakustina lapas, tām cauri krīt gaisma, visapkārt viņai virmo ziedputekšņi, zelta mākonis. Patiesībā putekļi.

Tu redzi mani tagad, viņa saka.

Nerunā tā, viņš iebilst. Pasaki, kad. Kleitas trīsstūrveida izgrie­zumā vizmo āda, sviedru plēvīte.

Es vēl nezinu, viņa atbild. Atskatās pār plecu, pārlaiž acis parkam.

Te neviena nav, viņš saka. Neviena, kuru tu pazīsti.

Nekad nevar zināt, kad kāds atnāks, viņa attrauc. Nekad nevar zināt, ko tu pazīsti.

Tev vajadzētu suni, viņš ieminas.

Viņa smejas. Suni? Kāpēc?

Tad tev būtu aizbildinājums. Tu varētu iet ar to pastaigāt. Ar mani un ar suni.

Suns būtu uz tevi greizsirdīgs, viņa saka. Un tu domātu, ka suns man patīk labāk.

Bet suns tev nepatiktu labāk, viņš iebilst. Vai ne?

Viņa iepleš acis. Kāpēc ne?

Suņi neprot runāt, viņš saka.

The Toronto Star, 1975. gada 25. augusta rakstnieces MĀSASMEITA GĀJUSI BOJĀ KRĪTOT

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE TORONTO STAR

Emē Grifena (38), slavenā rūpnieka, nelaika Ričarda E. Grifena meita un ievērojamās romānu autores Loras Čeisas māsasmeita, trešdien atrasta mirusi savā pagrabstāva dzīvoldī Cērčstrītā, kur kri­tiena rezultātā lauzusi sprandu. Līķis acīmredzot gulējis dzīvoklī vismaz vienu dienu. Kaimiņu Džosa un Beatrises Kelliju uzmanību tam pievērsusi mis Grifenas četrus gadus vecā meitiņa Sabrina, kura bieži nākusi pie viņiem paēst, kad māte nav bijusi atrodama.

Klīst baumas, ka mis Grifena ilgi cīnījusies ar narkotiku un alkohola atkarību un vairākkārt gulējusi slimnīcā. Līdz izmeklēšanas beigām viņas meita ir nodota aizbildnībā pie savas vectantes, misis Vinifredas Praieras. Nedz misis Praiera, nedz Emē Grifenas māte, misis Airisa Grifena no Taikonderogas, nevēlējās sniegt mums ne­kādus komentārus.

Šis skumjais notikums vēlreiz parāda, cik zemā līmenī pašlaik ir mūsu sociālais dienests un cik nepieciešami ir uzlabojumi liku­mos, lai riska grupas bērni tiktu labāk aizsargāti.