Aklais slepkava

Sanisaida

Trīs dienas pēc tam bija jāierodas Lorai. Šoferis aizveda mani uz Jūnionstaciju sagaidīt vilcienu, bet viņas tajā nebija. Viņas nebija arī Aviljonā: es piezvanīju Rīnijai, lai pārbaudītu, un iz­raisīju veselu emociju vētru: viņa vienmēr esot zinājusi, ka kaut kas tāds notiks, tāda jau Lora esot. Viņa aizbraukusi Lorai līdzi uz staciju, viņa nosūtījusi ceļojuma lādi un visu izdarījusi, kā norādīts, viņa veikusi visus piesardzības pasākumus. Būtu vajadzējis braukt kopā ar Loru līdz galam, paskat, kas nu esot iznācis! Viņu noteikti nolaupījis kāds balto vergu tirgotājs.

Loras lāde ieradās laikus, bet pati Lora šķita pazudusi. Ričards uztraucās vairāk, nekā es būtu varējusi paredzēt. Viņš baidījās, ka Loru var būt pievākuši nezināmi spēki — cilvēki, kuri tur naidu pret viņu, Ričardu. Tie varēja būt sarkanie vai arī kāds biznesa sāncensis, kuram visi līdzekļi labi: tādi ļaundari eksistēja. Ričards lika saprast, ka tie ir noziedznieki, sametušies uz vienu roku ar visdažādākajiem ļaudīm — ar ļaudīm, kuri neapstātos nekādu šķēršļu priekšā, lai tikai pierādītu, ka uz Ričardu izdarīts nepie­ļaujams spiediens — un tas viss viņa politisko sakaru paplaši­nāšanās dēļ. Kas zina, drīz varbūt sāks pienākt šantāžas vēstules.

Tajā augustā viņam radās aizdomas par daudz ko; viņš teica, ka mums jābūt ārkārtīgi modriem. Jūlijā Otavā bija notikusi liela demonstrācija — tūkstošiem, desmitiem tūkstošiem vīru tajā pa­ziņoja, ka palikuši bez darba, un pieprasīja darbavietas un godīgu algu, un viņus uzkūdīja graujoši elementi, kuri apņēmušies gāzt valdību.

"Varu derēt, ka tur bija iejaukts arī tas jauneklis, kā viņu tur sauca," Ričards teica, vērodams mani piemiegtām acīm.

"Kāds jauneklis?" es vaicāju, skatīdamās ārā pa logu.

"Esi uzmanīgāka, dārgā. Loras draugs. Tas melnīgsnējais. Tas jaunais noziedznieks, kurš nodedzināja tava tēva fabriku."

"Tā nenodega," es teicu. "Uguni laikus nodzēsa. Turklāt nekas netika pierādīts."

"Viņš aizšmauca," Ričards sacīja. "Skrēja, ko nagi nes. Tas man ir pietiekams pierādījums."

Otavas demonstranti tika ievilināti slazdos ar slepenas kara vil­tības palīdzību, un šo viltību bija ieteicis — pēc paša vārdiem — tieši Ričards, kurš pēdējā laikā apgrozījās augstās aprindās. Demon­strācijas vadoņi tika aizmānīti uz Otavu, uz "oficiālām sarunām", bet viss demonstrantu bars iestrēga Redžainā. Sarunām, kā jau iecerēts, nebija nekādu rezultātu, taču tad sākās dumpji: musi­nātāji bija cēluši nemieru, pūlis kļuva nevaldāms, bija nogalinātie un ievainotie. Tas viss bija komunistu pirksts, jo viņi jau uzmetās par karoti katrai apšaubāmai putrai, un kurš tad varēja pateikt, ka Loras nolaupīšana nav viena no šīm putrām?

Man šķita, ka Ričards lieki satraucas. Bažījos arī es, tomēr domāju, ka Lora ir tikai kaut kur aizklīdusi — kaut kas novērsis viņas uzmanību. Tas vairāk izskatītos pēc viņas. Lora noteikti bija izkāpusi aplamajā stacijā, aizmirsusi mūsu telefona numuru, ap­maldījusies.

Vinifreda teica, ka vajagot apzvanīt slimnīcas: varbūt Lora saslimusi vai noticis kāds nelaimes gadījums. Taču slimnīcās viņas nebija.

Divas dienas raizējušies, mēs paziņojām policijai, un drīz pēc tam, par spīti Ričarda piesardzības pasākumiem, šī vēsts nonāca avīzēs. Reportieri apsēda ietvi pie mūsu mājas. Viņi fotografēja, kaut arī tikai mūsu durvis un logus; viņi zvanīja pa telefonu; viņi diedelēja intervijas. Jo viņiem bij^ vajadzīgs skandāls. "Skolniece no ievērojamas augstāko aprindu ģimenes pieķerta mīlas ligzdiņā." "Jūnionstacijā atrasts sakropļots līķis." Viņi gribēja saņemt ziņu, ka Lora aizbēgusi ar precētu vīrieti vai ka viņu nolaupījuši anarhisti, vai ka viņas līķis atrasts rūtainā ceļasomā bagāžas glabā­tavā. Sekss vai nāve, vai abi kopā — tas viņiem bija prātā.

Ričards teica, ka mums esot jāizturas pieklājīgi, bet nevajagot sniegt nekādu informāciju. Viņš teica, ka neesot jēgas lieki naidoties ar presi, jo reportieri esot atriebīgi, sīki salašņas, kuri gadiem ilgi turot ļaunu prātu un vēlāk atmaksājot tādā brīdi, kad tu to gaidi vismazāk. Viņš teica, ka pats visu nokārtošot.

Vispirms viņš izplatīja ziņu, ka es esot uz nervu sabrukuma robežas, un lūdza respektēt manu privāto dzīvi un trauslo veselību. Tas lika reportieriem mazliet atkāpties; viņi, protams, nosprieda, ka es esmu stāvoklī, kas tajos laikos vēl tika ņemts vērā un reizē arī uzskatīts par iemeslu tam, ka sievietei vairs īsti nestrādā galva. Pēc tam Ričards izziņoja atlīdzību par informāciju, nenosaukdams precīzu summu. Astotajā dienā pienāca anonīms telefona zvans: Lora nebūt neesot mirusi, viņa strādājot vafeļu bodītē Sanīsaidas izpriecu parkā. Runātājs apgalvoja, ka pazinis viņu pēc apraksta, kas publicēts visās avīzēs.

Tika nolemts, ka mēs ar Ričardu brauksim turp, lai vestu Loru atpakaļ. Vinifreda sacīja, ka Loru, visticamāk, piemeklējis novēlots šoks, ņemot vērā tēva nepiedienīgo nāvi un to apstākli, ka līķi uzgājusi tieši viņa. Pēc tik smaga pārbaudījuma prāts sa­šķobītos kuram katram, un Lora esot nervoza meitene. Visdrīzāk, viņa pati īsti neapjēdzot, ko dara vai runā. Kad mēs viņu atve­dīšot, viņai katrā ziņā būšot jāiedod spēcīgs nomierinošs līdzeklis un jāved viņa pie ārsta. Taču pats svarīgākais esot tas, teica Vini­freda, ka par notiekošo nedrīkstot tikt izpausts ne pušplēsts vārds. Piecpadsmit gadu veca meitene šādi aizbēgusi no mājām — tas slikti atsauktos uz ģimeni. Ļaudis vēl nodomātu, ka pret viņu slikti izturējušies, un tas varētu kļūt par nopietnu traucēkli. Viņa domāja — par traucēkli Ričardam un viņa politiskajām izredzēm nākotnē.

Tolaik Sanīsaida bija vieta, kurp ļaudis devās vasarā. Ne jau tādi ļaudis kā Ričards un Vinifreda — viņiem tā bija par trok­šņainu, par sviedrainu. Karuseļi, desiņas, iesala dzēriens, šautuves, skaistuma konkursi, publiska peldēšanās: vārdu sakot, vulgāras izklaides. Ričards un Vinifreda nebūtu vēlējušies nonākt tik tuvu citu cilvēku padusēm vai tādiem ļautiņiem, kuri savu naudu skaita desmitcentu monētās. Tomēr es nezinu, kāpēc tēloju tādu svēto, jo to nebūtu vēlējusies arī es pati.

Tagad Sanīsaida ir zudusi — kaut kad piecdesmitajos gados to no zemes virsas noslaucīja divpadsmit asfaltētas šosejas joslas. Tā jau sen ir nojaukta, gluži tāpat kā tik daudz kas cits. Taču tajā augustā jautrība Sanīsaidā vēl sita augstu vilni. Mēs braucām turp ar Ričarda divdurvju auto, taču parka tuvumā to nācās atstāt dzīvās satiksmes un ļaužu baru dēļ, kas drūzmējās uz ietvēm un putekļainajiem ceļiem.

Tā bija nejauka diena, svelmaina un dūmakaina; karstāka par elles vārtu eņģēm, kā tagad teiktu Volters. Pār ezera krastu slīga neredzama, bet gandrīz taustāma migla, ko veidoja sastāvējies par­fīms un eļļa no iedegušiem, kailiem pleciem, sajaukusies ar ver­došu cīsiņu tvaikiem un ar cukura karameļu sviluma smārdu. Ieiet pūlī bija tas pats, kas iegrimt sautējumā — tu kļuvi par sastāv­daļu, tu ieguvi zināmu smaržu. Pat Ričardam zem panamas malas piere bija mikla.

Virs galvas žņerkstēja metāls pret metālu, skanēja draudīgi dārdi un sieviešu spiedzienu koris: kalnu dzelzceļš. Es nekad nebiju ar tādu vizinājusies un pavērtu muti blenzu augšup, līdz Ričards teica: "Aizver muti, dārgā, ieskries vēl muša." Vēlāk es dzirdēju kādu dī­vainu stāstu — no kā? No Vinifredas, šaubu nav; tamlīdzīgas lietas viņa mēdza stāstīt, lai apliecinātu, ka zina, kas īsti notiek dzīvē, zemās kārtas dzīvē aiz kulisēm. Stāsts bija par to, ka meitenes, kuras iekūlušās nelaimē — Vinifredas apzīmējums, it kā šīs meitenes savu nelaimi būtu sabrūvējušas vienas pašas, — lūk, ka šīs nelaimīgās meitenes braucot uz Sanīsaidu vizināties ar kalnu dzelzceļu, cerē­damas, ka šādi spēs izraisīt abortu. Vinifreda smējās: Skaidrs, ka tas nelīdzēja, viņa teica, un, ja būtu līdzējis, ko viņas būtu iesākušas tad? Ar visām tām asinīm? Augstu gaisā? Iedomājieties tik!

Kamēr viņa to stāstīja, es iztēlojos sarkano serpentīnu, ko mēdza sviest no okeāna laineriem to atiešanas brīdī un kas no augšas krita pār skatītājiem; vai līniju virteni, garas, biezas, sarkanas līnijas, kuras ritinās laukā no kalnu dzelzceļa un no tajā brauco­šajām meitenēm gluži kā krāsa, kas izšļākta no spaiņa. Kā garas spilgti sarkanu mākoņu svēdras. Kā teksts, kas ierakstīts debesīs.

Tagad es domāju: bet, ja teksts, tad kāda veida? Dienasgrā­matas, romāni, autobiogrāfijas? Vai vienkārši grafīti: Mērija mīl Džonu. Bet Džons nemīl Mēriju vai mīl viņu nepietiekami stipri.

Nepietiekami, lai glābtu viņu no šādas sevis iztukšošanas, švlkājot visiem pāri šos sarkanos, sarkanos burtus.

Vecs stāsts.

Taču tajā 1935. gada augusta dienā es vēl nebiju dzirdējusi par abortiem. Ja šis vārds tiktu izteikts manā klātbūtnē — bet tas netika izteikts —, tad man nebūtu ne jausmas, ko tas nozīmē. To nebija pieminējusi pat Rīnija: augstākais, viņa bija devusi mājienus par kaut kādiem ķēķa slakteriem, un mēs ar Loru — slepus noklausīdamās uz sētaspuses kāpnēm — bijām domājušas, ka viņa runā par kanibālismu, kas mums šķita intriģējoši.

Kalnu dzelzceļš kaukdams joņoja garām, no šautuves skanēja popkorna paukšķiem līdzīgs troksnis. Citi smējās. Es atskārtu, ka man sāk gribēties ēst, taču nevarēju ieminēties, ka derētu kaut ko iekost; tobrīd tas nebūtu īsti vietā, un runāt par ēdienu būtu nepieklājīgi. Ričards bija drūms kā pats liktenis; viņš turēja mani pie elkoņa un stūrēja caur pūli. Otru roku viņš bija iebāzis kabatā: šeit, viņš teica, noteikti mudžot manīgi kabatzagļi.

Mēs tikām līdz vafeļu bodītei. Lora nebija redzama, taču Ričards nemaz nevēlējās uzreiz runāt ar Loru, viņam padomā bija kas labāks. Ieviest kārtību viņam patika, sākot ar galotni, vienmēr, ja vien iespējams. Tāpēc Ričards apvaicājās, vai varētu privāti aprunāties ar vafeļu bodītes īpašnieku — liela auguma vīru ar tumšu zodu; viņš oda pēc sasmakuša sviesta. Šis vīrs uzreiz sa­prata, kādēļ Ričards ieradies. Viņš pagājās nostāk no savas bodītes, slepus atskatīdamies pār plecu.

Vai bodītes īpašnieks apzinoties, ka esot devis patvērumu maz­gadīgai bēglei? Ričards noprasīja. Lai Dievs žēlīgs! vīrietis šausmās iesaucās. Lora esot viņu apmānījusi — teikusi, ka viņai esot deviņ­padsmit gadu. Bet viņa esot čakla, strādājot kā zirgs, uzkopjot bodīti, piepalīdzot cept vafeles, ja pircēju sagadoties pārlieku daudz. Kur viņa nakšņojot? Vīrietis sastomījās. Kāds tepat netālu esot sa­gādājis viņai gultasvietu, bet tas neesot bijis viņš. Un te nenotiekot it nekas šaubīgs, jo citādi viņš to zinātu, mums esot jātic uz vārda. Viņa esot laba meitene, un viņš dzīvojot laimīgā laulībā, ne tā kā dažs labs cits šejienietis. Viņam bijis meitenes žēl — viņš nospriedis, ka viņa droši vien iekļuvusi kādās nepatikšanās. Pret tādiem jaukiem bērniem viņam esot mīksta sirds. Jā, un piezva­nījis esot tieši viņš, bet ne jau tikai atalgojuma dēļ; viņš nolēmis, ka meitenei labāk klāšoties savā ģimenē, pareizi?

Te viņš gaidpilni paskatījās uz Ričardu. Tika iedota nauda, tomēr nez kāpēc — tā man šķita — ne gluži tik daudz naudas, cik vīrs bija cerējis saņemt. Tad tika ataicināta Lora. Viņa ne­pretojās. Uzmetusi mums vienu vienīgu skatienu, viņa nolēma nepretoties. "Paldies par visu," viņa sacīja vafeļu vīram. Abi sa­rokojās. Viņa neaptvēra, ka saimnieks ir viņu pārdevis.

Mēs ar Ričardu saņēmām viņu katrs aiz viena elkoņa; mēs vedām viņu atpakaļ caur visu Sanīsaidu. Es jutos kā nodevēja. Ričards iesēdināja viņu mašīnā, mums abiem pa vidu. Es mieri­noši apliku roku viņai ap pleciem. Es biju dusmīga uz Loru, tomēr zināju, ka jāizturas mierinoši. Viņa oda pēc vaniļas un karsta, salda sīrupa, un nemazgātiem matiem.

Kad bijām ieveduši Loru mājā, Ričards ataicināja misis Margatroidu un lika atnest Lorai glāzi ledus tējas. Taču viņa nedzēra; viņa sēdēja pašā sofas vidū, sakļāvusi ceļgalus kopā, stīva, akme­ņainu seju, acis kā šīferis.

Vai viņai esot kāda nojausma par to, cik daudz raižu un satraukuma viņa radījusi? jautāja Ričards. Nē. Vai viņai tas esot vienalga? Atbildes nebija. Viņš tiešām cerot, ka Lora vairs ne­mēģināšot pastrādāt ko tamlīdzīgu. Atbildes nebija. Jo tagad viņš esot, tā teikt, in loco parentis, uzņēmies atbildību par viņu, un esot stingri apņēmies pildīt šo savu pienākumu, lai ko tas viņam maksātu. Un, tā kā ikvienam līgumam esot divi slēdzēji, tad viņš cerot, ka Lora apzināšoties arī savu atbildību pret viņu — pret mums, viņš piebilda, — un tas nozīmējot labi uzvesties un pakļauties prasībām saprāta robežās. Vai to viņa saprotot?

"Jā," Lora sacīja. "Es saprotu, ko jūs domājat."

"Es tiešām tā ceru," Ričards noteica. "Es tiešām ceru, ka tu to saproti, jaunā dāma."

Sī jaunā dāma mani iztrūcināja. Tas bija pārmetums, it būt jaunai un arī būt dāmai — tas būtu kaut kas nosodāms. Ja jau tā, tad šis pārmetums attiecās arī uz mani. "Ko tu tur ēdi?" viņš jautāja, lai mainītu tematu.

"Ābolus karamelē," Lora atbildēja. "Virtuļus no Svaigo, mīksto virtu[u bodītes, otrā dienā tie bija lētāki. Cilvēki tur bija ļoti jauki. Karstas desiņas."

"Ak debestiņ," es teicu, veltīdama Ričardam vāru, nosodošu smaidu.

"To ēd citi cilvēki," Lora sacīja, "īstajā dzīvē," — un es sāku mazliet izprast, kāpēc Sanīsaida viņai šķitusi tik vilinoša. Tur bija citi cilvēki — tie cilvēki, kuri Loras izpratnē vienmēr bijuši un paliks citi. Viņa ilgojās kalpot šiem citiem cilvēkiem. Ilgojās kaut kādā veidā viņiem pievienoties. Taču tas viņai nekad neizdevās. Te nu atkal bija atkārtojusies Taikonderogas zupas virtuve.

"Lora, kāpēc tu tā izdarīji?" es jautāju, līdzko bijām palikušas vienas. (Uz jautājumu Kā tu to izdarīji? atbilde bija vienkārša: Londonā viņa bija izkāpusi no vilciena un apmainījusi savu biļeti pret citu, vēlākam braucienam. Vismaz viņa nebija devusies uz kādu citu pilsētu: tad mēs viņu varbūt nebūtu atraduši nekad.)

"Ričards nogalināja tēvu," viņa sacīja. "Es nespēju dzīvot viņa mājā. Tas nav pareizi."

"Patiesībā tas nav taisnīgi," es iebildu. "Tēvs nomira nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ." To sakot, man bija kauns par sevi: es runāju kā Ričards.

"Varbūt tas nav taisnīgi, toties tā ir patiesība. Būtībā tā ir patiesība," viņa noteica. "Un es gribēju dabūt darbu."

"Bet kāpēc?"

"Lai pierādītu, ka mēs — lai pierādītu, ka es to varu. Ka man, ka mums nav vajadzīgs…" Viņa novērsās un sāka kodīt pirkstu.

"Nav vajadzīgs kas?"

"Tu zini," viņa atbildēja. "Viss šis." Viņa pamāja ar roku uz rišoto tualetes galdiņu, uz pieskaņotajiem, puķainajiem aizkariem. "Sākumā es aizgāju pie mūķenēm. Uz Jūras Zvaigznes klosteri."

Ak Dievs, es nodomāju, taču ne atkal mūķenes. Man bija šķitis, ka mūķenēm mēs esam pielikušas punktu. "Un ko viņas teica?" es jautāju laipni un bez kādas intereses.

"Tur nekas neiznāca," Lora atbildēja. "Pret mani viņas izturējās ļoti jauki, tomēr pateica nē. Ne jau tikai tāpēc, ka es neesmu katoliete. Viņas sacīja, ka man neesot īsta aicinājuma, es tikai vairoties no saviem pienākumiem. Viņas sacīja, ja es gribot kalpot Dievam, tad tas man jādara dzīvē, kuru viņš man dāvājis." Pauze. "Bet kādā dzīvē?" viņa teica. "Man nekādas dzīves nav!"

Tad viņa sāka raudāt, un es apskāvu viņu laika nodeldētā žestā — kā toreiz, kad viņa' bija maza. Beidz nu pinkšķēt. Ja man būtu brūnā cukura graudiņš, es būtu viņai to iedevusi, bet brūnā cukura laiks mums jau sen bija aiz muguras. Cukurs nelīdzētu.

"Kā lai mēs tiekam prom no šejienes?" viņa vaimanāja. "Pirms nav par vēlu?" Viņai vismaz pietika saprāta baidīties; viņai saprāta bija vairāk nekā man. Bet es domāju, ka tā ir tikai pusaudžu melodrāma. "Par vēlu kam?" es maigi jautāju. Vajadzēja tikai dziļi ievilkt elpu; dziļi ievilkt elpu, nomierināties, novērtēt stāvokli. Nebija vajadzības krist panikā.

Es domāju, ka spēšu tikt galā ar Ričardu, ar Vinifredu. Es domāju, ka varēšu dzīvot kā pelīte tīģeru pilī, neredzama lodājot apkārt aiz sienām; palikdama klusu, turēdama galvu noliektu. Nē: nu gan es novērtēju sevi par augstu. Es taču nesaskatīju briesmas. Es pat nezināju, ka viņi ir tīģeri. Vēl ļaunāk: nezināju, ka pati varu kļūt par tīģeri. Nezināju, ka šādos apstākļos par tīģeri var kļūt Lora. Un vispār jebkurš.

"Paskaties uz visu no gaišās puses," cik vien mierinoši spē­dama, es sacīju Lorai. Un paplikšķināju viņai pa muguru. "Atnesīšu tev krūzīti silta piena, un tad tu varēsi krietni izgulēties. Rīt tu jutīsies labāk." Taču viņa tikai raudāja un raudāja, un nebija no­mierināma.