Aklais slepkava

Klaipu dēvējas

Dārza galā aiz žoga aug savvaļas plūmju koks. Tas ir vecs, mezglains, uz zariem melni māzeru izciļņi. Volters saka, to vaja­dzētu nocirst, bet es esmu norādījusi, ka, formāli ņemot, tas koks nemaz nav mans. Jebkurā gadījumā — tas man ir mīļš. Katru pa­vasari tas zied, nelūgts, nekopts; vēlā vasarā tas birdina manā dārzā plūmes — mazas, zilas, ovālas, noputējušas ar ziedputekšņiem. Tāds dāsnums. Šorīt salasīju pēdējās, vēja notriektās — nedaudzās, ko man atstājušas vāveres, jenoti un apreibušas lapsenes, — un kāri apēdu tās, sula no plūmju ievainotās miesas notraipīja man zodu kā asinis. Es to neievēroju, līdz pie manis iegriezās Maira ar kārtējo tunča sautējumu. Apžēliņ, viņa sacīja un aizelsusies iesmējās savus putna smieklus. Ar ko tu esi kāvusies?

Šīs Darba svētku vakariņas es atceros visos sīkumos, jo tā bija vienīgā reize mūžā, kad mēs visi atradāmies vienā istabā.

Telšu laukumā joprojām turpinājās līksmošanās, bet ne tādā veidā, lai gribētos būt tur tuvu klāt, jo lētie un stiprie dzērieni, lai arī slepeni, nu tika patērēti pilnā sparā. Mēs ar Loru bijām aizgājušas no turienes jau agri, lai palīdzētu Rīnijai gatavoties vakariņām.

Šī gatavošanās bija risinājusies jau vairākas dienas. Tiklīdz saņēmusi ziņu par gaidāmajām viesībām, Rīnija bija sameklējusi savu vienīgo pavārgrāmatu — Fannijas Meritas Fārmeres Bostonas kulinārijas skolas pavārgrāmatu. Patiesībā tā nemaz nepiederēja viņai: tā bija piederējusi vecaimātei Edīlijai, kura — protams, kopā ar savām dažādajām virējām — bija meklējusi tajā padomu, plānodama vakariņas ar divpadsmit ēdieniem. Rīnija bija grāmatu mantojusi, taču ikdienā nelietoja — pati apgalvodama, ka tas viss jau esot viņai galvā. Tomēr šoreiz runa bija par kaut ko īpaši smalku.

Es biju lasījusi šo pavārgrāmatu vai vismaz ieskatījusies tajā tādās dienās, kad romantizēju savu vecomāti. (Tagad es jau biju no tā atteikusies. Es zināju, ka viņa tikai būtu likusi man ceļā šķēršļus tāpat, kā darīja Rīnija un tēvs, tāpat kā darītu mana māte, ja nebūtu nomirusi. Visu vecāku cilvēku dzīves mērķis bija likt man ceļā šķēršļus. Nekam citam viņi nenodevās.)

Pavārgrāmatai bija vienkārši vāki nopietnā sinepju krāsā, un arī iekšpusē bija aprakstītas vienkāršas norises. Fannija Merita Fārmere bija nežēlīgi pragmatiska — nesatricināma savā strupajā Jaunanglijas manierē. Pieņemdama, ka lasītājs nezina itin neko, viņa arī sāka no nekā: "Dzērieni ir dažādi. Ūdens ir dzēriens, kuru cilvēkam dāvā daba. Visos dzērienos ir augsts ūdens pro­cents, tāpēc par to derīgajām īpašībām uzskatāmas šādas: I. Slāpju dzesēšana. II. Ūdens ievadīšana asinsrites sistēmā. III. Ķermeņa tem­peratūras regulēšana. IV. Palīdzība ūdens izvadīšanā. V. Barošana. VI. Nervu sistēmas un dažādu orgānu stimulēšana. VII. Medicīniski mērķi," — un tā tālāk.

Garša un bauda neietilpa viņas sarakstos, taču pašā grāmatas sākumā bija dīvains Džona Raskina epigrāfs:

Ēdienu gatavošana — tā ir Mēdejas un Kirkes, Helēnas un Sābas ķēniņienes prasme. Tās ir zināšanas par visām zālītēm un augļiem, balzamiem un garšvielām, par visu, kas dziedinošs un salds laukos un birzēs un gards ēdienos. Tā ir rūpība un izdoma, laba griba un laikus sagādāti piederumi. Tā ir jūsu vecmāmiņu taupība un moderno ķīmiķu zinība; tā ir izmēģināšana bez izšķērdēšanas; tas ir angļu pamatīgums un franču un arābu viesmīlība; un, īsos vārdos sakot, tas no­zīmē, ka jums ir jābūt nevainojamām un allaž dāmām — klaipu devējām.

Man bija grūti iztēloties Trojas Helēnu priekšautā, piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, uz vaiga miltu traips; un, cik es zināju par Kirki un Mēdeju, tad vienīgais, ko viņas jebkad vārījušas, bija burvju dzērieni, lai noindētu savus tiešos mantiniekus vai pārvērstu vīriešus par cūkām. Kas attiecas uz Sābas ķēniņieni, tad es šaubījos, vai viņa savā mūžā ir uzgrauzdējusi kaut vai maizes gabaliņu. Es prātoju, kur gan misters Raskins smēlies šos savādos priekšstatus — gan par dāmām, gan par ēdienu gatavošanu. Tomēr šāds iedomu tēls droši vien būs šķitis valdzinošs krietni daudzām vidusšķiras sievietēm manas vecāsmātes laikos. Viņām vajadzēja izturēties no­svērti, būt nepieejamām, pat karaliskām un tomēr pārzināt mistis­kas un potenciāli nāvējošas receptes un būt spējīgām iesvelt vīriešos viskvēlākās kaislības. Un turklāt vēl būt nevainojamām un allaž dāmām — klaipu devējām. Augstsirdīga dāsnuma dāvātājām.

Vai kāds jelkad bija uztvēris kaut ko tādu nopietni? Mana vecāmāte jau nu noteikti. Lai to saprastu, vajadzēja tikai paskatīties uz viņas portretiem — uz šo smaidu kā kaķim, kurš notiesājis kanārijputniņu, uz šiem puspievērtajiem plakstiem. Par ko viņa sevi iztēlojās — par Sābas ķēniņieni? Šaubu nav.

Kad mēs atgriezāmies no piknika, Rīnija šaudījās apkārt pa virtuvi. Viņa diez kā neizskatījās pēc Trojas Helēnas: par spīti visam darbam, kas bija paveikts jau iepriekš, viņa bija uztraukusies un nelāgā omā; viņa svīda, mati juka laukā. Viņa sacīja, ka būšot jāsamierinās ar to, kas ir, jo ko tad citu varot gaidīt, viņa tak nemākot darīt brīnumus, un tikai ar brīnuma palīdzību varot iz­taisīt nezin ko no nekā. Un vēl viena papildu vieta, pēdējā mirklī, šitam Aleksam, kā nu viņu tur sauc. Dikti jau slīpēts gan, spriežot pēc ārienes.

"Viņu sauc vārdā," Lora teica. "Tāpat kā visus citus."

"Viņš nav kā visi citi," Rīnija attrauca. "Tas ir redzams pir­majā acu uzmetienā. Drīzāk viņš ir kaut kāds indiāņu jauktenis vai pat čigāns. Tikai jau nu ne kauls no mūsu, pārējo, kaula."

Lora cieta klusu. Parasti viņai nebija noslieces uz sirdsapziņas pārmetumiem, taču šoreiz nudien šķita, ka viņa mazliet nožēlo savu impulsīvo rīcību, ielūdzot Alekšu Tomasu uz vakariņām. Tomēr, kā viņa uzsvēra, ielūgumu vairs nebija iespējams atsaukt — tas būtu vēl daudz rupjāk par parastu nepieklājību. Ielūgts ir ielūgts, lai kas viņš būtu.

To saprata arī tēvs, lai gan nebūt nejutās iepriecināts: Lora bija pārsteigusies un uzurpējusi viņa namatēva lomu, un nu viņš nepagūs ne attapties, kad Lora aicinās katru bāreni un klaidoni, un nelaimesputnu pie viņa vakariņu galda, it kā viņš būtu pats Labais ķēniņš Vāclavs. Šis svētulīgās tieksmes vajadzēs iegrožot, tēvs teica; viņam te neesot nekāda nabagmāja.

Kallija Ficsimonsa bija lūkojusi viņu mierināt: Alekss neesot nekāds nelaimesputns, viņa bija apliecinājusi. Tiesa, šim jauneklim neesot nekāda redzama darba, tomēr, cik noprotams, viņam esot kāds ienākumu avots, vismaz nekad neesot dzirdēts, ka viņš būtu no kāda aizņēmies naudu. Kas tas, diez, par ienākumu avotu? teica tēvs. Kallija dievojās, ka nezinot: par šo jautājumu Alekss ldusējot kā kaps. Varbūt viņš aplaupa bankas, ar dzēlīgu sarkasmu iemi­nējās tēvs. Itin nemaz, Kallija atbildēja; turklāt Alekšu pazīstot daži viņas draugi. Tēvs piezīmēja, ka viens jau neizslēdzot otru. Tai laikā mākslinieki viņam jau bija sākuši krist uz nerviem. Pārāk daudzi no viņiem bija pievērsušies marksismam un strādniekiem un ap­sūdzējuši tēvu zemnieku ekspluatācijā.

"Aleksam nav ne vainas. Parasts jauneklis," Kallija teica. "Viņš vienkārši atbrauca līdzi. Viņš ir vienkārši paziņa." Kallija negribēja, lai tēvam rodas aplams priekšstats — ka Alekss Tomass varētu būt viņas pielūdzējs, tātad kaut kādā ziņā sāncensis.

"Ko es varu palīdzēt?" virtuvē jautāja Lora.

"Mazāk par visu," Rīnija atteica, "man ir vajadzīgs vēl viens traucēklis. Lūdzama, nemaisies pa kājām un neko neapgāz! Palīdzēs Airisa. Viņai vismaz pirksti nav kā sapīti." Rīnija uzskatīja, ka, dodama atļauju palīdzēt, izrāda labvēlību: viņa vēl arvien īgņojās uz Loru un tāpēc izturējās tik noraidoši. Taču šāds soda veids Lorai bija kā pīlei ūdens. Viņa paņēma savu saules cepuri un devās pastaigāt pa zālienu.

Viens no maniem uzdevumiem bija — sakārtot uz galda ziedus un viesu kartes. Galda rotāšanai es biju nogriezusi dažas cinnijas maura malās — šai gadalaikā nebija gandrīz nekā cita. Rindodama uz galda viesu kartes, sev blakus es novietoju Alekšu Tomasu, Kalliju viņam pretim, bet Loru galda tālajā galā. Man šķita, ka šādi viņš būs izolēts — vai vismaz izolēta būs Lora.

Mums ar Loru nebija tērpu, kas piedienētu saviesīgām vakari­ņām. Tomēr kleitas mums bija. No tumšzila samta, kā jau parasti, vel no tiem laikiem, kad bijām mazākas; apakšmala kleitām bija izlaista un, lai noslēptu apdilušo eģi, apšūta ar melnu lenti. Kād­reiz tam bija bijušas ari baltas mežģīņu apkaklītes, Loras kleitai tada bija joprojām; no savējās es biju noņēmusi mežģīnes, tad kakla izgriezums kļuva dziļāks. Šīs kleitas bija par šaurām, vismaz manēja; bet, ja padomā, arī Loras kleita tāpat. Pēc pieņemtajām normām Lora nebija pietiekami veca, lai piedalītos šādās svinīgās vakariņās, taču Kallija teica, ka būtu cietsirdīgi likt viņai vienatnē kvernēt savā istabā, īpaši tāpēc, ka viņa personiski esot ielūgusi vienu no mūsu viesiem. Tēvs piekrita, ka tā būšot pareizi. Un piebilda, ka Lora tagad visviens esot izstiepusies kā maiksts un izskatoties tikpat veca kā es. Bija grūti uzminēt, kādu vecumu viņš ar to domā. Viņš nekad nejaudāja ielāgot mūsu dzimšanas datumus.

Noliktajā laikā ciemiņi vispirms sapulcējās viesistabā, lai iedzertu šeriju, kuru pasniedza Rīnijas neprecētā māsīca, nolīgta šim notikumam. Mums ar Loru nebija atļauts dzert šeriju un arī vīnu pie vakariņām. Nešķita, ka Lora ņemtu šo aizliegumu pie sirds, toties es gan. Rīnija šai ziņā nostājās tēva pusē, bet viņa jau bija atturībniece. "Manām lūpām nekad nepieskarsies lūpas, kuras pieskaras stipriem dzērieniem," viņa mēdza sacīt, izgāzdama pus­tukšās vīna glāzes izlietnē. (Bet tur nu viņa maldījās — nepagāja ne gads pēc šīm svinīgajām vakariņām, kad viņa apprecējās ar Ronu Hinksu, savā laikā ievērojamu dzērāju. Maira, ja tu lasi šo, liec aiz auss: pirms tam, kad Rīnija iztēsa no tava tēva sabiedrības pīlāru, viņš bija ievērojams žūpa.)

Rīnijas māsīca bija vecāka par Rīniju un noplukuši līdz izmi­sumam. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā ar baltu priekšautu, kā pieklājas, bet zeķes viņai bija no brūnas kokvilnas un nošļukušas, un rokas varēja būt arī tīrākas. Pa dienu viņa strādāja pārtikas bodē, kur viens no viņas darbiem bija kartupeļu bēršana maisiņos; tāda veida netīrumus ir grūti nomazgāt.

Rīnija bija pagatavojusi kanapē maizītes ar olīvu ripiņām, cieti vārītām olām un mazītiņiem marinētu dārzeņu gabaliņiem; un izcepusi arī siera mīklas bumbiņas, kuras nebija izdevušās tā, kā cerēts. Tās bija saliktas vienā no vecāsmātes Edīlijas labākajām paplātēm no apgleznota vācu porcelāna ar tumšsarkanām peonijām, kuram bija zelta lapas un kāti. Paplātē bija ieklāta apaļa sedziņa, vidu nolikts šķīvītis ar sālītiem riekstiem un kanapē maizītes izkārlotas kā puķes ziedlapiņas, piespraudītas pilnas ar zobu bakstāma­jiem. Māsīca sniedza tās viesiem spēji, pat draudīgi, kā tēlodama uzbrukumu laupīšanas nolūkā.

"Tā ēdmaņa izskatās gaužām septiska," tēvs sacīja ironiskajā tonī, kurā es biju iemācījusies saklausīt slēptas dusmas. "Labāk atturieties, citādi vēlāk nožēlosiet." Kallija iesmējās, bet Vinifreda Grifena Praiera graciozi paņēma siera bumbiņu un ielika sev mutē tā, kā mēdz darīt sievietes, sargādamās izsmērēt lūpukrāsu, — lūpas izvirzītas uz priekšu, veidojot tādu kā piltuvi, — un noteica, ka tā garšojot interesanti Māsīca bija aizmirsusi kokteiļu salvetes, tāpēc Vinifreda palika ar taukainiem pirkstiem. Es ziņkārīgi vēroju, vai viņa tos aplaizīs vai noslaucīs gar kleitu vai varbūt gar mūsu dīvānu, taču novērsos nepiemērotā mirklī un palaidu to garām. Nospriedu, ka gan jau gar dīvānu.

Vinifreda bija nevis Ričarda Grifena sieva (kā es biju nodomā­jusi), bet gan māsa. (Vai viņa bija precējusies, atraitne vai šķīrusies? Tas nebija gluži skaidrs. Pēc misis viņa lika savu meitas uzvārdu, kas norādīja, ka ar kādreizējo misteru Praieru atgadījies kaut kas nelabs, ja vien viņš tiešām bija kādreizējais. Viņš tika reti piemi­nēts un nekad netika redzēts, taču klīda runas, ka viņam esot daudz naudas un ka viņš "ceļojot". Vēlāk, kad mēs ar Vinifredu vairs nesarunājāmies, es mēdzu sacerēt pati savus stāstus par šo misteru Praieru: Vinifreda ir likusi viņu izbāzt un glabā kartona kastē, apkaisītu ar naftalīnu; Vinifreda un šoferis ir iemūrējuši viņu pagrabā, lai paši varētu nodoties baudkārām orģijām. Orģijas varbūt nemaz nebija tik tālu no patiesības, tomēr man jāteic: lai ko Vinifreda darīja šai virzienā, tas allaž tika darīts diskrēti. Viņa izdzēsa savas pēdas — manuprāt, tas ir sava veida tikums.)

Tovakar Vinifreda bija ģērbusies melnā kleitā, vienkārši pie­grieztā, tomēr satriecoši elegantā, to greznoja trīskārša pērļu virtene. Viņas auskari bija kā mazītiņi vīnogu ķekariņi, arī darināti no pērlēm, bet vēl ar zelta kātiņiem un lapiņām. Turpretī Kallija Ficsi­monsa bija ģērbusies uzsvērti nevērīgi. Jau pirms pāris gadiem viņa bija metusi malā savas fuksiju sarkanās un safrāndzeltenās drapērijas, savus pārgalvīgos krievu emigrantu modeļus, pat savu cigarešu iemuti. laj-ad viņa pa dienu mēdza staigāt platās biksēs, svīteros ar V veida izgriezumu un kreklos ar uzrotītām piedurknēm; viņa bija ari apgriezusi matus un saīsinājusi savu vārdu par Kelu.

Viņa bija atmetusi ar roku kritušu karavīru pieminekļiem: pēc tiem vairs nebija liela pieprasījuma. Tagad viņa darināja bareljefus, kuros bija attēloti strādnieki un zemnieki, zvejnieki eļļjakās un indiāņu traperi, un mātes priekšautos, padusē pasitušas zīdaiņus, ar otru plaukstu piesegušas acis, lai raudzītos saulē. Vienīgie klienti, kas varēja atļauties kaut ko tādu pasūtināt, bija apdrošināšanas kompānijas un bankas, kuras noteikti vēlējās piestiprināt šos barel­jefus pie savu ēku fasādēm, lai parādītu, ka iet kopsolī ar laiku. Kallija teica, ka esot nomācoši strādāt tādu vulgāru kapitālistu labā, taču galvenais jau esot paustā vēsts, un katrs, kurš pa ielu ejot garām bankām un tā tālāk, vismaz varēšot aplūkot šos barel­jefus bez maksas. Tā esot māksla tautai, viņa sacīja.

Viņa bija lolojusi kādu cerību, ka tēvs viņai palīdzēs — sa­meklēs vairāk darbu bankās. Bet tēvs dzedri atteica, ka viņš ar bankām vairs nebūt nesadzīvojot kā cimds ar roku.

Šai vakarā viņa bija ģērbusies džersija kleitā putekļu lupatas krāsā — šo krāsu saucot par taupe, proti, par pelēkbrūnu, viņa mums paskaidroja; franciski tas esot kurmis. Uzvilkta mugurā jebkurai citai, šī kleita būtu izskatījusies pēc apšļukuša maisa ar piedurknēm un jostu, bet Kallija panāca, lai tā izskatās lieliski, ne gluži moderna vai šika — šī kleita lika saprast, ka tamlīdzīgas īpašības nemaz nav vērts ievērot, — bet drīzāk pēc kaut kā tāda, kas ir gandrīz nepamanāms, tomēr ass, piemēram, kāds parasts virtuves rīks — teiksim, ledus cērte — mirkli pirms slepkavības. Šī kleita bija kā pacelta dūre klusējošā pūlī.

Tēvs bija smokingā, kuru būtu derējis izgludināt. Arī Ričardam Grifenam mugurā bija smokings, kuru gludināt nevajadzēja. Alekss Tomass bija ģērbies brūnā žaketē un pelēkās flaneļa biksēs, pārāk biezās tik siltam laikam; un apsējis arī kaklasaiti ar sarkaniem punktiem uz zila fona. Krekls viņam bija balts, apkaklīte par platu. Šīs drānas izskatījās kā aizlienētas. Nu jā, viņš jau nebija gaidījis, ka viņu ielūgs vakariņās.

"Cik burvīga māja," ar mākslotu smaidu sacīja Vinifreda Grifena Praiera, kad mēs iegājām ēdamistabā. "Tā ir tik — tik labi saglabājusies! Kas par apbrīnojamām logu vitrāžām — cik loti fin de siecle! Tas droši vien ir tas pats, kas dzīvot muzejā!"

Patiesībā viņa domāja, ka te viss ir izgājis no modes. Es jutos pazemota: vienmēr biju uzskatījusi šos logus par visai smalkiem. Taču es redzēju, ka Vinifredas spriedums ir arī ārpasaules sprie­dums — šī pasaule pārzināja tādas lietas un izteica attiecīgu vērtē­jumu, un šai pasaulei es tik izmisīgi vēlējos pievienoties. Tagad es atskārtu, cik negatava tai esmu. Cik laucinieciska, cik neaptēsta.

"Tie ir īpaši smalki eksemplāri," teica Ričards. "No zināma laikposma. Un arī paneļiem ir augsta kvalitāte." Par spīti viņa pedantiskajam un aizbildnieciski labvēlīgajam tonim es jutos pa­teicīga: man ne prātā nenāca, ka viņš veic inventarizāciju. Viņš lieliski prata saskatīt, kad režīms sācis grīļoties: viņš zināja, ka mēs jau esam zem āmura vai drīz tur nonāksim.

"Vai ar vārdu muzejs jūs domājāt putekļus?" jautāja Alekss Tomass. "Vai varbūt gribējāt sacīt — vecmodība."

Tēvs uzmeta viņam drūmu skatienu. Vinifreda, gods kam gods, nosarka.

"Nevajag uzbrukt vājākiem," sacīja Kallija ar slēptu tīksmi balsī.

"Kāpēc ne?" Alekss attrauca. "Visi citi tā dara."

Ēdienkartē Rīnija nudien bija iekļāvusi pat putna pienu vai vismaz tik daudz putna piena, cik mēs tolaik varējām atļauties. Tomēr viņa bija pārvērtējusi savus spēkus. Viltotā vēžu biezeņzupa, asaris Provansas gaumē, vista Providensas gaumē — tas viss nāca galdā, ēdiens pēc ēdiena, nebeidzamā procesijā, kā paisuma vilnis vai ļauns liktenis. Biezeņzupa garšoja pēc skārda, vista pēc miltiem, turklāt tā bija apstrādāta ar pārāk rupjiem paņēmieniem, tāpēc apkaltuši un kļuvusi sīksta. Tas nebija gluži piedienīgs skats — vienā telpā tik daudz cilvēku, kas košļā barību tik domīgi un sparīgi. īstais nosaukums tam bija gremošana — nevis ēšana.

Vinifreda Praiera bīdīja ēdienu šurpu, turpu pa šķīvi, kā spēlēdama domino. Es jutu pret viņu niknumu un biju apņē­musies notiesāt visu, pat kaulus. Es nenodošu Rīniju. Nodomāju, ka vecajos laikos viņa nemūžam nebūtu pieļāvusi tādu kļūmi — laika trūkuma dēļ iekritusi pati un iegāzusi arī mūs. Vecajos laikos būtu nolīgti lietpratēji.

Ari Alekss Tomass man blakus pildīja savu pienākumu. Viņš zāģēja tā, itin kā dzīvība būtu likta uz spēles; vista zem viņa naža čīkstēja. (Bet par šādu aizrautību Rīnija nebūt nejutās pateicīga. Skaidrs kā diena, ka viņa veda sīku uzskaiti par to, kas ko apēdis. Tas Alekss, kā viņu tur sauc, tas nu gan locīja iekšā, viņa vēlāk paziņoja. Varētu nodomāt, ka pastāvējis pie mieta.)

Šādos apstākļos sarunas nevedās. Tomēr pēc siera plates iestājās aprimas brīdis, — čeders bija pārāk nenobriedis un mīksts, krē­juma siers pārāk vecs, bleu pārāk iesmacis, — kura laikā mēs varējām ieturēt pauzi, novērtēt stāvokli un paskatīties apkārt.

Tēvs pievērsa savu vienīgo zilo aci Aleksam Tomasam. "Tātad, jaunais cilvēk," viņš iesāka tonī, kuru pats, iespējams, uzskatīja par laipnu, "kas tad atvedis jūs uz mūsu jauko pilsētu?" Viņš runāja kā ģimenes galva garlaicīgā Viktorijas laiku lugā. Es sāku skatīties galdā.

"Es apciemoju draugus, ser," Alekss atbildēja — pietiekami pieklājīgi. (Vēlāk mēs dzirdējām Rīnijas komentārus par šo viņa pieklājību. Bāreņiem esot labas manieres, jo labas manieres viņiem bāreņu patversmēs esot iedauzītas ar dauzīšanu. Tikai bārenis spējot būt tik pašpārliecināts, bet aiz šīs viņu pašpārliecības slēpjoties atriebīga daba — klusībā viņi par visiem ņirgājoties. Nu jā, kā lai viņi negribētu atriebties, ja paši tikuši tā iznerroti. Vairums anarķistu un bērnu nolaupītāju esot bāreņi.)

"Mana meita stāsta, ka jūs gatavojoties kļūt par garīdznieku," tēvs teica. (Ne Lora, ne es nebijām bildušas par to ne vārda — ziņu avots acīmredzot bija Rīnija, un gluži paredzami vai varbūt ļaunprātīgi viņa bija mazliet sajaukusi faktus.)

"Reiz gatavojos gan, ser," Alekss atbildēja. "Tomēr man nācās atteikties no šī nodoma. Ceļi šķīrās."

"Un tagad?" jautāja tēvs, kurš bija paradis saņemt konkrētas atbildes.

"Tagad es vienkārši lieku lietā atjautību un grozos, kā māku," Alekss sacīja. Un pasmaidīja, lai apliecinātu, ka arī pats to nosoda.

"Tas jums droši vien nenākas viegli," nomurmināja Ričards, un Vinifreda iesmējās. Es jutos pārsteigta: nebiju gaidījusi, ka viņam būs šāda humora izjūta.

"Viņš laikam grib sacīt, ka strādā par avīžu reportieri," viņa teica. "Mūsu vidū ir spiegs!"

Alekss vēlreiz pasmaidīja un neatbildēja. Tēva skatiens bija drūms. Viņa uztverē avīžu reportieri bija salašņas. Tie ne tikai meloja, bet arī pārtika no citu nelaimes — viņš saukāja tos par līķu mušām. Vienīgais izņēmums bija Elvuds Marijs, jo tēvs bija pazinis viņa ģimeni. Tenku vācele bija pats sliktākais, ko viņš mēdza teikt par Elvudu.

Pēc tam saruna pievērsās pašreizējam stāvoklim — politikai, ekonomikai — kā jau parasti tajos laikos. Viss arvien vairāk ejot uz leju, tāds bija tēva viedoklis; gan jau krīze drīz būšot pāri, tā domāja Ričards. Esot grūti pateikt, sacīja Vinifreda, taču viņa cerot, ka izdošoties visu noturēt grožos.

"Ko noturēt grožos?" jautāja Lora, kura līdz šim vēl nebija bildusi ne vārda. Šķita, ka ir ierunājies krēsls.

"Sociālu nemieru iespēju," paskaidroja tēvs tai pārmetošajā tonī, kurš nozīmēja, ka Lorai tagad jāapklust.

Alekss piezīmēja, ka šauboties par to. Viņš nupat esot atgriezies no nometnēm.

"Nometnēm?" tēvs neizpratnē jautāja. "No kādām nometnēm?"

"No bezdarbnieku nometnēm," Alekss teica. "No Beneta darba nometnēm. Desmit stundu darbadiena un niecīga samaksa. Puišiem tur diez kā nepatīk — un es sacītu, ka viņi kļūst nemierīgi."

"Nabags nevar būt izvēlīgs," ieminējās Ričards. "Tas ir labāk nekā mētāties pa renstelēm. Viņi saņem trīs krietnas maltītes — varbūt vairāk nekā dažs strādnieks, kuram jāuztur ģimene, un man ir stāstīts, ka ēdiens neesot slikts. Varētu domāt, ka viņi būs pateicīgi, bet tādiem ļaudīm pateicība parasti ir sveša."

"Viņi nav nekāda īpaša ļaužu suga," Alekss noteica.

"Ak kungs, salonu sociālists," Ričards sacīja. Alekss nodūra acis šķīvī.

"Ja viņš tāds ir, tad tāda esmu arī es," iejaucās Kallija. "Tomēr es nedomāju, ka noteikti jābūt sociālistam, lai saprastu…"

"Un ko jūs tajās nometnēs darījāt?" tēvs noprasīja, pārtrauk­dams viņu. (Abi ar Kalliju pēdējā laikā bieži strīdējās. Kallija gri­bēja, lai viņš atbalsta arodbiedrību kustību. Tēvs teica — Kallija gribot, lai divi un divi kopā ir pieci.)

Šajā mirkli tika ienesta bombe glacee. Tolaik mums jau bija elek­triskais ledusskapis — bijām to nopirkuši tieši pirms Krīzes —, un, lai gan pret tā saldētavu Rīnija izturējās ar aizdomām, šovakar viņa tomēr bija to izmantojusi, kā nākas. Bombe bija apaļa kā futbolbumba, spilgti zaļa un cieta kā krams, un uz laiku pie­saistīja sev visu mūsu uzmanību.

Kamēr tika pasniegta kafija, Telšu laukumā sākās uguņošana. Mēs visi izgājām uz steķiem, lai tajā nolūkotos. Skats bija skaists, jo redzēt varēja ne tikai pašas raķetes, bet arī to atspulgu Žogsas upē. Gaisā šāvās sarkanas, dzeltenas un zilas dzirksteļu strūkla­kas — eksplodējošas zvaigznes, krizantēmas, līgani vītoli, veidoti no gaismas.

"Ķīnieši izgudroja šaujampulveri," teica Alekss, "taču nekad neizmantoja to ieročiem. Tikai uguņošanai. Tomēr nevaru sacīt, ka tā man sevišķi patiktu. Pārāk atgādina smago artilēriju."

"Vai jūs esat pacifists?" es jautāju. Šķita, ka viņš tiešām varētu būt kaut kas tamlīdzīgs. Ja viņš atbildētu apstiprinoši, es viņam tūdaļ iebilstu, jo gribēju piesaistīt viņa uzmanību. Viņš lielākoties sarunājās ar Loru.

"Pacifists ne," Alekss sacīja. "Bet mani vecāki gāja bojā karā. Vismaz es pieņemu, ka viņi ir gājuši bojā."

Nu mēs dzirdēsim bāreņa dzīvesstāstu, es nodomāju. Pēc Rīnijas nebeidzamās kurnēšanas atliek cerēt, tas būs aizraujošs.

"Jūs nemaz īsti nezināt?" vaicāja Lora.

"Nē," Alekss atbildēja. "Es esot atrasts sēžam uz apsvilušu drupu kaudzes izdegušā mājā. Visi citi tajā bija pagalam. Es acīmredzot biju paslēpies zem apgāztas vannas vai katla — zem kāda metāla trauka."

"Kur tas notika? Kas jūs atrada?" Lora čukstēja.

"Tas nav īsti zināms," Alekss teica. "Neviens skaidri nezina. Tas nebija ne Francijā, ne Vācijā. Bet gan tālāk uz austrumiem — kādā no tām mazajām valstiņām. Mani droši vien nodeva no vienām rokām citās; pēc tam es kaut kā nonācu Sarkanā Krusta aprūpē."

"Vai jūs pats to atceraties?" es jautāju.

"Ne gluži. Notikumu gaitā tika sajauktas dažas detaļas — mans vārds un tā tālāk —, un beigās es tiku pie misionāriem, kuri uzskatīja, ka šajos apstākļos man vislabāk būtu visu aizmirst. Tie bija prezbiterieši, dikti tīrīgi ļaudis. Mums visiem noskuva matus, lai neieviestos utis. Atceros to sajūtu, ka tev pēkšņi nav matu — cik vēsi bija. īstas atmiņas man ir tikai kopš tā laika."

Lai gan tagad Alekss man patika jau labāk, man ar kaunu jāatzīstas, ka šim stāstam es ticēju tikai pa pusei. Tajā bija par daudz melodrāmas — par daudz laimīgu un nelaimīgu nejaušību. Es vēl biju pārāk jauna, lai ticētu nejaušībām. Un, ja viņš bija centies atstāt iespaidu uz Loru — vai viņš centās? — tad labāku paņēmienu nemaz nebūtu varējis izvēlēties.

"Tas droši vien ir briesmīgi," es sacīju, "nezināt, kas tu īsti esi."

"Tā es kādreiz domāju," Alekss teica. "Bet tad es atskārtu, ka šis īstais ir cilvēks, kuram nav nepieciešams zināt, kas viņš īsti ir — parastajā izpratnē. Un ko gan patiesībā nozīmē dzimta un tā tālāk? Cilvēki to lielākoties izmanto kā aizbildinājumu savam snobismam vai neveiksmēm. Es esmu brīvs no šāda kārdinājuma, un tas arī viss. Es esmu brīvs no pinekļiem. Mani nesaista nekas." Viņš sacīja vēl kaut ko, bet debesīs uzsprāga raketes, un es nesaklausīju viņa vārdus. Toties Lora gan; viņa nopietni pamāja ar galvu.

(Ko viņš bija teicis? To es uzzināju vēlāk. Viņš bija teicis: Vismaz mani nekad nemoka ilgas pēc mājām.)

Virs mums uzliesmoja gaismas pienene. Mēs visi skatījāmies augšup. Tādos brīžos ir grūti neskatīties. Ir grūti nestāvēt un nebrīnīties ar vaļēju muti.

Vai viss sākās tovakar — uz Aviljonas stekiem, zem uguņošanas raķešu piebārstītām debesīm? To nav viegli pateikt. Sākumi ir pēkšņi un arī mānīgi. Tie pielavās tev klāt no sāniem, tie turas ēnā, tie uzglūn nepazīti. Un tad, vēlāk, metas tev virsū.