Aklais slepkava

Vīrietis ar liesmojošu galvu

Vakar vakarā es iedzēru vienu no ārsta parakstītajām tabletēm. Tā gan palīdzēja iemigt, bet tad man rādījās sapnis, un šis sapnis nebūt nebija labāks par tiem, kuri man rādījās tāpat bez zālēm.

Es stāvēju uz Aviljonas steķiem, apkārt kā zvārgulīši šķindēja salūzušais, zaļganais upes ledus, bet man mugurā nebija ziemas mēteļa — tikai kokvilnas kleitiņa ar tauriņu rakstu. Un galvā cepure no plastmasas puķēm drausmīgās krāsās — tomātu sarkanā, šaušalīgā ceriņkrāsā —, ko no iekšpuses izgaismoja sīciņas spul­dzītes.

Kur ir manējā,? jautāja Lora tādā balsī kā toreiz, kad viņai bija pieci gadi. Es paskatījos lejup uz viņu, bet tad mēs vairs nebijām bērni. Lora bija kļuvusi veca, tāpat kā es; acis viņai bija kā mazas, izžuvušas rozīnes. Tas mani pārbiedēja, un es pamodos.

Pulkstenis bija trīs naktī. Nogaidīju, līdz sirds mitējās protestēt, tad notaustījos lejup pa kāpnēm un uzvārīju sev pienu. Vajadzētu gan būt pietiekami gudrai, lai nepaļautos uz zālēm. Bezsamaņu nevar tik lēti nopirkt.

Bet turpināsim.

Nokāpusi no Karalienes Mērijas klāja, mūsu ģimene pavadīja trīs dienas Ņujorkā. Ričardam bija jāpabeidz kaut kādi darījumi; bet mēs tikmēr varot apskatīt pilsētu, viņš teica.

Lora negribēja nedz iet skatīties Rockettes priekšnesumus, nedz uzbraukt Brīvības statujas vai Empire State Building virsotnē. Viņa negribēja arī iet uz veikaliem. Viņa sacīja, ka gribot vienkārši staigāt pa ielām un skatīties uz to, kas tur redzams, bet Ričards iebilda, ka vienatnē tas viņai esot bīstami, tāpēc es gāju viņai līdzi.

Lora nebija runātīga, — īsts atvieglojums pēc Vinifredas, kura bija apņēmusies būt tik runātīga, cik tas vispār ir cilvēka spēkos.

Pēc tam mēs vairākas nedēļas pavadījām Toronto, kamēr Ričards paveica visas iekavētās veikalu lietas. Tad mēs devāmies uz Aviljonu. Tur mēs vizināšoties ar jahtu, teica Ričards. Viņa tonis lika saprast, ka tas ir vienīgais, kam Aviljonā vēl derīga; un ka viņš ar prieku upurē savu laiku, lai izpatiktu mūsu untumiem. Vai, izsakoties maigāk, lai mūs iepriecinātu — lai iepriecinātu mani un arī Loru.

Man šķita, ka Loru viņš ir sācis uzlūkot kā mīklu — kā tādu mīklu, kuras minēšana tagad ir viņa uzdevums. Lāgiem biju pieķērusi Ričardu vērojam Loru ar tādu pašu skatienu, ar kādu viņš pētīja biržas lappuses avīzē — meklēdams āķi, slepenu triku, sviru, ķīli, piekļūšanas iespēju. Saskaņā ar viņa skatu uz dzīvi, šāds āķis vai slepens triks bija it visam. Vai nu tas — vai cena. Viņš gribēja dabūt Loru savā varā, piemīt viņas kaklu pie zemes ar savu zābaku — kaut vai vieglītēm. Taču Loras kalds nebija tam piemērots. Tāpēc Ričards pēc katra šāda mēģinājuma palika stāvam ar vienu kāju gaisā gluži kā lāču mednieks, kas pozē gleznā, no kuras nozudis nomedītais lācis.

Kā Lorai tas izdevās? Ne jau pretojoties viņam, vairs ne: tagad viņa izvairījās no klajām sadursmēm ar Ričardu. Lorai tas izdevās atkāpjoties, novēršoties, panākot, lai Ričards zaudē līdzsvaru. Viņš allaž metās Loras virzienā, allaž tvēra, allaž satvēra tukšu gaisu.

Viņš gribēja panākt, lai Lora viņu novērtē, pat apbrīno. Vai lai vienkārši jūtas pateicīga. Kaut ko tamlīdzīgu. Kādu citu jaunu meiteni Ričards būtu mēģinājis uzpirkt ar dāvanām — ar pērļu kaklarotu, kašmira svīteri — ar tādām mantām, pēc kurām būtu jāilgojas katrai sešpadsmit gadu vecai meičai. Taču viņš bija pietie­kami gudrs, lai saprastu, ka nav jēgas iesmērēt kaut ko tādu Lorai.

Gaidi vien, ka izspiedīsi ūdeni no akmens, es nodomāju. Ri­čards viņu nemūžam neizpratīs. Un cenas viņai nav, jo Ričardam nav nekā tāda, ko viņa alktu iegūt. Jebkurā divu gribu sacīkstē, lai kas būtu viņas pretinieks, es joprojām liktu visas cerības uz Loras uzvaru. Savā ziņā viņa bija spītīga kā ēzelis.

Es tiešām domāju, ka Lora ar vislielāko prieku piekritīs pavadīt kādu laiku Aviljonā — viņa tik negribīgi bija to atstājusi —, taču, kad šis nodoms tika izpausts, viņa šķita vienaldzīga. Viņa negribēja izrādīt Ričardam atzinību ne par ko, tā to sapratu es. "Vismaz satiksim Rīniju," — tas bija viss, ko viņa pateica.

"Man |oti žēl, bet Rīnija pie mums vairs nestrādā," Ričards sacīja. "Viņu palūdza aiziet."

Kad tas noticis? Pirms kāda laika. Pirms mēneša, pirms vai­rākiem mēnešiem? Ričards atbildēja nenoteikti. Viņš sacīja, ka tam par iemeslu bijis Rīnijas vīrs, kurš pārāk stipri dzēris. Tāpēc mājas remonts neesot veikts tādā veidā, kādu jebkurš saprātīgs cilvēks uzskatītu par pietiekami ātru un apmierinošu, un Ričards neredzot jēgu maksāt lielu naudu par slinkošanu un par to, ko varētu apzīmēt vienīgi par nepakļaušanos saimniekam.

"Viņš negribēja, lai Rīnija tur ir, kad atbrauksim mēs," Lora teica. "Viņš zināja, ka viņa nostātos mūsu pusē."

Mēs staigājām pa Aviljonas pirmo stāvu. Pati māja šķita saru­kusi; mēbeles pārklātas ar putekļu drānām, vismaz tas, kas atlicis no mēbelēm, — masīvākās, tumšākās bija aizvāktas, droši vien pēc Ričarda rīkojuma. Varēju iztēloties Vinifredu apgalvojam, ka neviens taču nevēlēsies, lai viņa mājā atrodas bufete, kas rotāta ar tik rupjām, nepārliecinošām koka vīnogulāju vijām. Ādā iesietās grāmatas joprojām bija bibliotēkā, tomēr man radās nojauta, ka ilgi tās tur nepaliks. Portreti, kuros vectēvs Bendžamins redzams kopā ar premjerministriem, bija nozuduši: kāds — bez šaubām, Ričards, — beigu beigās būs ievērojis viņu pasteļkrāsas sejas.

Aviljonā reiz bija valdījusi tādas stabilitātes gaisotne, kas robežojās ar nesamierināmību, — māja bija kā liels, stūrains lauk­akmens, kas iemests laika upes vidū un neviena labā nav ar mieru izkustēties, — bet tagad tā bija noplukuši, pazemīga, itin kā kuru katru brīdi gatavotos sabrukt. Tai vairs nepiemita savu pašas pretenziju drosme.

Cik demoralizējoši, teica Vinifreda, cik viss esot noputējis, un virtuvē esot peles, viņa redzējusi spiras, un tur esot arī mitrenes. Taču jau šodien pat ar vilcienu atbraukšot Margatroidi kopā ar diviem citiem, jaunākiem kalpotājiem, kas pievienoti mūsu svītai, un drīz viss mirdzēšot un laistīšoties kā kuģa zvans, atskaitot, protams (te viņa iesmējās), pašu kuģi, ar kuru viņa domāja Nāriņu. Ričards patlaban bija laivu mājā un apskatīja jahtu. Rīnijas un Rona Hinksa uzraudzībā bija vajadzējis noberzt veco krāsu un pārkrāsot jahtu, bet tas bija vēl viens nepadarīts darbs. Vinifreda nespēja saprast, kas Ričardam padomā ar to veco sili, — ja Ričards tiešām vēloties būrāt, tad varētu nogremdēt to sagrabējušo dinozauru un nopirkt jaunu burulaivu.

"Manuprāt, viņš uzskata, ka tai ir sentimentāla vērtība," es teicu. "Tas ir — mūsu izpratnē. Loras un manējā."

"Un vai tā ir?" Vinifreda noprasīja ar savu uzjautrināto smaidiņu.

"Nē," atbildēja Lora. "Kāpēc gan? Tēvs nekad mūs tajā ne­vizināja. Viņš vizināja tikai Kalliju Ficsimonsu." Mēs atradāmies ēdamistabā; vismaz garais galds vēl bija savā vietā. Es prātoju, ko Ričards — vai drīzāk Vinifreda — nolems darīt ar Tristanu un Izoldi un viņu stiklaino, vecmodīgo mīlasstāstu.

"Kallija Ficsimonsa bija atbraukusi uz bērēm," Lora sacīja. Mēs bijām divatā; Vinifreda bija uzkāpusi augšstāvā uz savu kos­mētisko atpūtu, kā pati to dēvēja. Uz plakstiem viņa bija uzlikusi vates piciņas, samitrinātas kumelīšu uzlējumā, bet seju noklājusi ar dārgu, zaļu dūņu putru.

"Ak tā? Tu man neesi stāstījusi."

"Man piemirsās. Rīnija bija nikna uz viņu."

"Par to, ka viņa atbrauca uz bērēm?"

"Par to, ka viņa nebija atbraukusi agrāk. Pret Kalliju viņa izturējās visai rupji. Viņa teica: "Tu esi stundu par vēlu un grasi par lētu.""

"Bet viņa jau nevarēja Kalliju ciest! Viņa vienmēr dusmojās, kad Kallija atbrauca paciemoties! Viņa uzskatīja Kalliju par padauzu!"

"Viņa droši vien nebija tik pamatīga padauza, lai izdarītu Rīnijai pa prātam. Viņa noslinkoja un nepaveica savu darbu, kā nākas."

"Padauzas darbu?"

"Nu, pēc Rīnijas domām, Kallijai vajadzēja izturēt līdz galam. Vismaz būt šeit tad, kad tēvs bija nonācis tādās grūtībās. Kliedēt viņa drūmās domas."

"To visu teica Rīnija?"

"Ne gluži, bet varēja tak noprast, ko viņa domā."

"Ko darīja Kallija?"

"Izlikās, ka nesaprot. Un pēc tam viņa darīja to, ko bērēs dara visi. Raudāja un meloja."

"Ko meloja?" es jautāju.

"Viņa sacīja — kaut arī politiskā ziņā abu uzskati ne vienmēr esot sakrituši, tēvs tomēr esot bijis bezgala labs cilvēks. Rīnija ņurdēja — politiskā ziņā, ko tu neteiksi, bet klusītēm, pie sevis."

"Manuprāt, viņš tiešām centās tāds būt," es piezīmēju. "Tas ir — labs."

"Nu, viņš necentās pietiekami," Lora noteica. "Vai tad tu neatceries, kā viņš mēdza sacīt? Ka mēs esam atstātas viņam uz kakla, it kā mēs būtu kāda cilpa."

"Viņš centās, cik spēdams," es paliku pie sava.

"Vai atceries tos Ziemassvētkus, kad viņš pārģērbās par Santa Klausu? Tas bija pirms mātes nāves. Man nupat bija apritējuši pieci gadi."

"Jā," es apstiprināju. "Tieši to jau es saku. Viņš centās."

"Tas man riebās," Lora noteica. "Man vienmēr ir riebušies tāda veida pārsteigumi."

Mums bija likts gaidīt ģērbtuvē. Halles dubultdurvīm priekšā bija caurspīdīgi aizkari, tāpēc mēs nevarējām ieskatīties plašajā hallē, kur pa vecai modei atradās kamīns; un tur bija novietota Ziemassvētku eglīte. Mēs sēdējām uz ģērbtuves dīvāniņa, aiz kura pie sienas atradās garens spogulis. Pie garā stieņa karājās mēteļi — tēva mēteļi, mātes mēteļi, virs tiem cepures — mātes cepures ar garām putnu spalvām, tēva — ar īsākām. Tur oda pēc gumijas botēm, pēc svaigiem priežu sveķiem un ciedriem no vītnēm, kas bija aptītas ap parādes kāpņu margām, un pēc vaska uz siltiem grīdas dēļiem, jo kurējās kurtuve: radiatori šņāca un tinkšķēja. No palodzes apakšas vilka auksts vējš, atnesdams nežēlīgo, pacilājošo sniega smaržu.

Ģērbtuvē bija viena griestu lampa; tai bija dzeltens zīda abažūrs. Stikla durvīs es redzēju mūsu atspulgu: mūsu tumšzilās samta klei­tiņas ar mežģīņu apkaklītēm, mūsu baltās sejas, mūsu palsos, vidū pāršķirtos matus, mūsu palsās rokas, saliktas klēpi. Mūsu baltās zeķītes, mūsu melnās lakādas kurpītes. Mums bija mācīts sēdēt, sakrustojot kājas pie potītēm — nekad ne celi pār celi —, un tieši tā mēs arī sēdējām. Spogulis mums aiz muguras pacēlās kā stikla burbulis, kas nirst ārā no mūsu galvvidiem. Es dzirdēju mūsu ieelpas un izelpas: gaidīšanas elpu. Izklausījās, it kā elpotu kāds cits — kaut kas liels, bet neredzams, paslēpies mēteļos, kas apslāpē skaņu.

Piepeši dubultdurvis atvērās. Tur stāvēja kāds vīrs sarkanās drānās, sarkans milzis, kurš slējās augšup kā tornis. Viņam aiz muguras bija nakts tumsa un liesmu blāzma. Viņa seju klāja balti dūmi. Galva viņam liesmoja. Viņš metās uz priekšu: rokas bija izstieptas. No viņa mutes skanēja auri vai kliedzieni.

Es mirkli izbijos, tomēr biju pietiekami liela, lai saprastu, kas ar to domāts. Šīm skaņām vajadzēja nozīmēt smieklus. Tas bija tikai tēvs, kurš tēloja Santa Klausu, un viņš nemaz nedega — tā bija atblāzma no eglītes, sveču vainags ap viņa galvu. Viņš bija uzvilcis savus sarkanos brokāta rītasvārkus — otrādi, ar mugurpusi uz priekšu — un bārdu uzmeistarojis no vates.

Māte mēdza sacīt, ka viņš neapzinoties pats savu spēku: viņš neapzinājās, cik liels ir salīdzinājumā ar pārējiem. Viņam droši vien nenāca ne prātā, cik briesmīgs viņš var izskatīties. Vismaz Lorai viņš šķita briesmīgs.

"Tu kliedzi un kliedzi," es sacīju. "Tu nesaprati, ka viņš tikai izliekas."

"Vēl ļaunāk," Lora teica. "Es nospriedu, ka viņš izliekas visās citās reizēs." "Kā tā?"

"Es nodomāju, ka tāds viņš ir īstenībā," Lora pacietīgi pa­skaidroja. "Ka patiesībā viņš deg. Visu laiku."