Aklais slepkava

Karaliska zale

Gadalaiks patlaban pagriežas savās eņģēs, zeme aizšūpojas tālāk no gaismas; vasaras papīra drazas zem ceļmalas krūmiem plīv gluži kā sniega pareģojums. Gaiss žūst, sagatavojot mūs gaidā­majai centrāli apkurināmās ziemas Sahārai. Man jau plaisā īkšķu gali, seja savīst vēl vairāk. Ja es spētu aplūkot savu ādu spogulī — ja vien es spētu pietiekami pietuvoties vai pietiekami attāli­nāties —, tad ieraudzītu, ka starp galvenajām grumbām to krustām šķērsām izvago sīkas rieviņas, gluži kā smalks grebums ziloņkaulā.

Vakarnakt es redzēju sapnī, ka manas kājas ir apaugušas ar matiem. Nevis mazliet, bet gan pamatīgi, — kamēr es skatījos, tur kušķos un sprogās dīga tumši mati, izplezdamies augšup man pa stilbiem kā dzīvnieka kažoks. Es sapņoju, ka nāk ziema, tāpēc man jāliekas ziemas guļā. Vispirms man izaugs kažoks, pēc tam es ielīdīšu alā, pēc tam aizmigšu. Tas viss šķita normāli, it kā es to būtu darījusi jau agrāk. Tad es — pat sapnī — atcerējos, ka šai ziņā nekad neesmu bijusi spalvaina sieviete un tagad vispār esmu plika gluži kā ķirzaka, vismaz manas kājas; tāpēc, lai gan šīs spalvainās kājas bija savienotas ar manu ķermeni, tās nekādi nevarēja būt manas. Un tās arī neko nejuta. Tās bija kaut kā cita vai kāda cita kājas. Man vajadzēja vienīgi sekot šīm kājām, vilkt pār tām ar plaukstu, lai noskaidrotu, kas ir šis kāds vai kaut kas.

Mani pamodināja šis satraukums, vismaz es tā nospriedu. Es sapņoju, ka Ričards ir atgriezies. Dzirdēju viņu elpojam gultā man blakus. Tomēr tur neviena nebija.

Tad es pamodos pa īstam. Kājas man bija notirpušas: miegā biju sametusies līkumu līkumos. Es sataustīju naktslampiņas slēdzi, atšifrēju pulksteņa ciparus: bija divi naktī. Sirds man sāpīgi dauzījās, it kā es būtu skrējusi. Vecajam teicienam taisnība, es nodomāju. Murgi tiešām spēj nogalināt.

Es steidzos tālāk, sāniski kricelēdama uz papīra lapas. Tagad šīs sacīkstes, kurās piedalos es un mana sirds, ir gausas, tomēr es esmu apņēmusies nonākt pie mērķa pirmā. Kas tur ir? Beigas — jeb Beigas. Vai nu viens, vai otrs. Abi ir sava veida galamērķi.

1935. gada janvāris un februāris. Dzija ziema. Krita sniegs, sasala elpa; sprēgāja kurtuves, cēlās dūmi, tinkšķēja radiatori. Automašīnas noskrēja no ceļiem un ieripoja grāvjos; braucēji, zaudējuši cerības uz palīdzību, atstāja motoru ieslēgtu un no­smaka izplūdes gāzēs. Uz parka soliņiem un pamestās noliktavās tika atrasti miruši klaidoņi, stīvi kā manekeni, it kā pozētu nabadzības reklāmai veikala skatlogā. Mirušie, kurus nebija iespē­jams apbedīt, jo tēraudcietajā zemē nevarēja izrakt kapus, gaidīja savu kārtu sanervozējušos apbedītāju saimniecības ēkās. Žurkām klājās labi. Mātes ar bērniem, nespēdamas atrast darbu vai samaksāt īri, ar visu iedzīvi tika izliktas ārā, sniegā. Bērni slidoja pa Luveto upes aizsalušo dzirnavdīķi, divi ielūza ledū, viens noslīka. Caurules aizsala un pārsprāga.

Mēs ar Loru arvien mazāk bijām kopā. Viņu tiešām varēja sastapt reti: viņa piedalījās unitāriešu baznīcas palīdzības kampaņā bezdarbniekiem, vismaz pati tā teica. Rīnija paziņoja, ka no nākamā mēneša strādāšot pie mums tikai trīs dienas nedēļā; viņa sacīja, ka sāpot kājas, šādā veidā maskēdama faktu, ka mēs vairs nevaram atļauties maksāt viņai par pilnu darba nedēju. Es to zināju tik un tā, tas bija skaidrs katram. Arī tēvam, kura seja izskatījās kā rīts pēc dzelzceļa katastrofas. Pēdējā laikā viņš savā tornītī pavadīja daudz laika.

Pogu fabrika stāvēja tukša, iekšā viss pārogļojies un sakritis gruvešos. Nebija naudas, lai to remontētu: apdrošināšanas kom­pānija liedzās maksāt, pamatojot savu lēmumu ar šīs ļaunprātīgās dedzināšanas mīklainajiem apstākļiem. Ļaudis sačukstējās, ka viss nemaz neesot tā, kā izskatoties: daži pat deva mājienus, ka uguni pielaidis tēvs pats, lai gan tāds apmelojums bija no gaisa grābts. Abas pārējās fabrikas joprojām bija slēgtas; tēvs lauzīja galvu, lai izdomātu, kādā veidā atsākt tajās darbu. Viņš aizvien biežāk brauka ja uz Toronto darīšanās. Dažkārt viņš ņēma līdzi mani, un i nes apmetāmies viesnīcā Royal York, kas tolaik tika uzskatīta par pašu smalkāko. Visi kompāniju prezidenti, ārsti un juristi, kuriem bija šādas noslieces, izmitināja tur savas mīļākās un ļāvās nedēļu ilgai uzdzīvei, taču to es toreiz nezināju.

Kas maksāja par šiem mūsu izpriecas braucieniem? Man ir aizdomas, ka Ričards, kurš šajos gadījumos bija klāt. Viņš bija tas, ar kuru tēvs risināja savas darījumu sarunas; pēdējais, kurš atlicis no sarukušā partneru loka. Darījumu sarunas attiecās uz fabriku pārdošanu un bija sarežģītas. Tēvs jau iepriekš bija lūkojis tās pārdot, taču šajos laikos neviens negribēja tās pirkt — ar tādiem noteikumiem, kādus uzstādīja viņš. Tēvs gribēja pārdot tikai akciju mazāko daļu. Viņš gribēja, lai fabrikas paliek viņa kontrolē. Viņš gribēja kapitāla injekciju. Viņš gribēja, lai fabrikas atsāk ražošanu un lai viņa vīriem ir darbs. Tēvs dēvēja viņus par "saviem vīriem", it kā viņi vēl arvien atrastos armijā un tēvs vēl arvien būtu viņu kapteinis. Viņš negribēja izstāties no neizde­vīgas spēles un pamest viņus, jo, kā visiem zināms vai reiz bijis zināms, kapteinim ir jānogrimst līdz ar kuģi. Tagad kapteiņi vairs necenstos rīkoties šādi. Tagad viņi saņemtu naudu, satītu makšķeres un pārceltos uz Floridu.

Tēvs teica, ka izbraukumos es viņam esot vajadzīga, lai "rak­stītu piezīmes", taču es nekad neko nerakstīju. Es uzskatīju, ka atrodos tur tikai tādēļ, lai viņam kāds būtu līdzi — morālam atbalstam. Tas viņam neapšaubāmi bija nepieciešams. Viņš bija izdēdējis kā nabags, rokas viņam pastāvīgi drebēja. Vajadzēja pūles pat tam, lai uzvilktu savu parakstu.

Lora šajās ekskursijās nebrauca. Viņas klātbūtne nebija vaja­dzīga. Viņa palika pilsētā, izdalīdama trīs dienas veco maizi un ūdeņaino zupu. Viņa bija pasākusi arī pati izlaist maltītes, it kā nejustos tiesīga ēst.

"Jēzus ēda," sacīja Rīnija. "Viņš ēda visu ko. Viņš gan sevi neierobežoja."

"Jā," teica Lora, "bet es neesmu Jēzus."

"Nu, paldies Tam Kungam, ka viņai pietiek prāta, lai apjēgtu vismaz to," Rīnija kurnēja, atstāstīdama visu man. Loras vakariņu atlikumu — divas trešdaļas — viņa sameta atsevišķā podā, paredzētā ēdiena paliekām, jo būtu tīrais grēks un kauns laist to postībā. Tajos gados Rīnija ārkārtīgi lepojās ar to, ka nekad neko nemeta ārā.

Tēvs vairs nealgoja šoferi un pats vairs neuzdrīkstējās sēsties pie stūres. Uz Toronto mēs braucām ar vilcienu, izkāpām Jūnionstacijā un devāmies pār ielu uz viesnīcu. Pēcpusdienās, kamēr risinājās sarunas, man bija kaut kā jāizklaidējas pašai uz savu roku. Tomēr lielākoties es sēdēju viesnīcas istabā, jo baidījos no pilsētas un kaunējos par savām vecmodīgajām drēbēm, kuras lika man izskatīties par vairākiem gadiem jaunākai, nekā biju īstenībā. Es lasīju žurnālus — Lādies' Home Journal, Collier's, Mayfair. Visvairāk es lasīju īsos stāstus, kuros bija runa par romantisku mīlestību. Ne sautējumi, ne tamborēšanas musturi mani neinteresēja, toties uzmanību saistīja skaistumkopšanas padomi. Es lasīju arī sludinājumus. Lateksa korsete, elastīga abos virzienos, palīdzētu man labāk spēlēt bridžu. Pat ja es smēķētu kā skurstenis, arī tas nekas, jo mute man smaržotu svaigi kā ziedoņa vēsma, ja vien es lietotu Spuds. Kaut kas ar nosaukumu larvekss darītu galu manām nedienām, ko izraisījušas kodes. Bigvinas viesnīcā pie skaistā Līču ezera, kur sajūsmina katrs mirklis, es krast­malā varētu veikt tievēšanas vingrinājumus mūzikas pavadījumā.

Kad dienas darījumi bija galā, mēs visi trīs — tēvs, Ričards un es — ieturējām vakariņas restorānā. Tādās reizēs es cietu klusu, jo ko gan es būtu varējusi teikt? Sarunu temati bija ekonomika un politika, Depresija, stāvoklis Eiropā, vispasaules komunisma draudīgā virzīšanās uz priekšu. Ričards izteica viedokli, ka finansu ziņā Hitlers neapšaubāmi esot ieviesis Vācijā kārtību. Mazāk atzinīgi viņš izteicās par Musolīni, kurš esot nepraša un diletants. Ričards bija saņēmis priekšlikumu ieguldīt naudu jauna auduma ražošanā, ko patlaban uzsākot itālieši — tas tiekot turēts lielā noslēpumā; šis audums tiekot ražots no uzkarsēta piena pro­teīna. Bet, teica Ričards, ja šis audums samirkstot, tad drausmīgi ožot pēc siera, tāpēc Ziemeļamerikas dāmas to nemūžam ne­pieņemtu. Viņš palikšot pie mākslīgā zīda, kaut gan mitrs tas

burzoties, turklāt viņš cītīgi ievākšot ziņas un nelaidīšot garām neko daudzsološu. Kaut kam taču jārodas, kādam mākslīgam audu­mam, kurš acumirklī pārspētu zīdu un lielā mērā arī kokvilnu. Dainas gribot tādus izstrādājumus, kurus nevajagot gludināt, — radus, ko var pakarināt uz veļas auklas, un tie izžūst nesa-ņurdjušies. Viņas vēloties arī zeķes, izturīgas un reizē caurspīdīgas, tādas, kuras izceļ kāju. Vai tad tas neesot tiesa? — Ričards smaidot jautāja man. Viņam bija paradums vērsties pie manis, ja runa bija par kaut ko, kas attiecas uz dāmām.

Es pamāju ar galvu. Es vienmēr māju ar galvu. Es nekad neklausījos diez cik cītīgi, ne tikai tāpēc, ka šīs sarunas mani garlaikoja, bet arī tāpēc, ka tās mani sāpināja. Man bija sāpīgi noskatīties, kā mans tēvs piekrīt viedokļiem, kurus, kā es nojautu, patiesībā neuzskata par pareiziem.

Ričards teica, ka būtu ielūdzis mūs uz vakariņām savās mājās, taču, tā kā viņš esot vecpuisis, tad maltīte būtu gaužām vienkārša. Viņš teica, ka mitinoties drūmā dzīvoklī; viņš teica, ka būtībā esot gatavais mūks. "Kas tā par dzīvi, ja sieviņas nav?" viņš smaidot sacīja. Tas izklausījās pēc citāta. Un, manuprāt, tiešām bija citāts.

Ričards bildināja mani viesnīcas Royal York Karaliskajā zālē. Viņš bija ielūdzis mūs ar tēvu pusdienās; taču pēdējā mirklī, kad gājām pa viesnīcas gaiteņiem uz liftu, tēvs pateica, ka nevarēšot piedalīties. Man esot jāiet vienai, viņš sacīja.

Skaidrs, ka abiem viss jau bija norunāts.

"Ričards tev kaut ko jautās," tēvs man teica. Viņa balsī skanēja atvainošanās.

"Ak tā?" es sacīju. Droši vien kaut ko par drēbju gludināšanu, taču tas mani īpaši neuztrauca. Manā skatījumā Ričards bija pieaudzis vīrietis. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, man astoņ­padsmit. Viņš jau sen vairs nevarēja būt interesants.

"Man šķiet, viņš tev jautās, vai tu būtu ar mieru kļūt par viņa sievu," tēvs noteica.

Tobrīd mēs atradāmies vestibilā. Es apsēdos. "Ak tā," es sacīju. Pēkšņi es aptvēru to, kas taču bija acīm redzams jau labu

laiku. Man nāca smiekli, it kā būtu izspēlēts kāds joks. Un reizē es jutos tā, it kā mana pakrūte būtu izkususi gaisā. Tomēr balss man palika mierīga. "Ko man darīt?"

"Es jau esmu devis savu piekrišanu," tēvs atbildēja. "Tātad jāizšķiras tev pašai." Tad viņš piemetināja: "No tā ir atkarīgs zināms iznākums."

"Zināms iznākums?"

"Man ir jādomā par jūsu nākotni. Tas ir — gadījumā, ja ar mani kaut kas notiktu. Sevišķi par Loras nākotni." Viņš gribēja sacīt — ja es neapprecēšos ar Ričardu, mums nebūs naudas. Un vēl viņš gribēja sacīt, ka mēs abas — es un it īpaši Lora — nemūžam nespētu par sevi pastāvēt. "Man jādomā arī par fab­rikām," viņš turpināja. "Man jādomā par biznesu. To vēl varētu glābt, bet mani vajā baņķieri. Viņi jau min uz papēžiem. Un ilgi vairs negaidīs." Tēvs bija atbalstījies uz sava spieķa un skatījās paklājā, un es redzēju, cik ļoti viņš nokaunējies. Cik salauzts. "Es negribu, lai viss būtu bijis veltīgi. Tavs vectēvs, un pēc tam… Piecdesmit, sešdesmit gadi smaga darba — viss vējā."

"Nūjā. Es saprotu." Es biju piespiesta pie sienas. Un man nebija nekā cita, ko piedāvāt vietā.

"Atņemtu arī Aviljonu. Un pārdotu."

«nav-

lesam?

"Tā ir ieķīlāta līdz jumtam." "Ak tā."

"Var būt vajadzīga zināma apņēmība. Zināma drosme. Pa­ciesties, sakost zobus un tā tālāk."

Es klusēju.

"Tomēr, protams," tēvs sacīja, "lēmuma pieņemšana ir tavā ziņā."

Es klusēju.

"Es nevēlētos, lai tu dari kaut ko tādu, kas tev ir pilnīgi nepieņemami," viņš teica, ar veselo aci skatīdamies man garām, mazliet saraucis pieri, it kā redzeslokā nupat būtu nonācis kāds ārkārtīgi svarīgs objekts. Man aiz muguras bija tikai siena.

Es klusēju.

"Labi. Tas nu ir pateikts." Likās, viņš uzelpo. "Grifens ir ļoti saprātīgs cilvēks. Un, manuprāt, sirds dziļumos arī krietns."

"Laikam jau gan," es sacīju. "Viņš noteikti ir ļoti krietns."

"Tu būtu labās rokās. Un, protams, Lora tāpat."

"Protams," es vāri izdvesu. "Lora tāpat."

"Tad galvu augšā!"

Vai es viņu vainoju? Nē. Vairs ne. Atskatoties viss ir redzams pilnīgi skaidri, taču viņš jau darīja tikai to, kas tiktu uzskatīts — un tolaik tika uzskatīts — par atbildīgu rīcību. Viņš rīkojās pēc labākās sirdsapziņas.

Ričards mums pievienojās kā pēc režisora mājiena, un abi vīrieši sarokojās. Tika saņemta un īsi paspiesta arī mana roka. Pēc tam elkonis. Tā vīrieši toreiz stūrēja sievietes apkārt — saņemtas pie elkoņa —, un tāpat arī es, saņemta pie elkoņa, tiku iestūrēta Karaliskajā zālē. Ričards sacīja, ka gribējis doties uz Venēcijas kafejnīcu, kur gaisotne esot vieglāka un vairāk at­gādinot svētkus, taču tur diemžēl vairs neesot bijis brīvu galdiņu.

Tagad to ir dīvaini atcerēties, taču tolaik viesnīca Royal York bija visaugstākā celtne un Karaliskā zāle — vislielākā ēdamzāle Toronto. Ričardam patika viss, kas ir liels. Zālē bija lielu, škautņainu pīlāru rindas, mozaīkas griesti, virkne lustru ar bārkšu pušķiem apakšā: sastingusi pārpilnība. Zāle šķita stīva, smagnēja, izblīdusi — kaut kādā veidā dzīslota. Prātā nāk vārds porfīrs, lai gan porfīra tur varbūt nemaz nebija.

Bija dienasvidus vienā no tām mulsinošajām ziemas dienām, kuras ir gaišākas, nekā tām vajadzētu būt. Baltās saules gaismas strēles ielauzās pa smago drapēriju spraugām, drapērijas, šķiet, bija sarkanbrūnas un noteikti no samta. Caur parastajām viesnī­cas ēdamistabas smakām — sutināti dārzeņi un remdena zivs — jautās karsta metāla un svilstoša auduma smārds. Galdiņš, ko bija rezervējis Ričards, atradās tumšā stūrī, prom no asās dienasgaismas. Vāzītē bija ielikta roze, vēl pumpurā; pāri tai es cieši skatījos uz Ričardu, ziņkārīgi gaidīdama, kā viņš iesāks savu sakāmo. Vai viņš satvers manu roku, saspiedīs to, vilcināsies, stomīsies? Tā es nedomāju.

Es nejutu pret viņu pārmērīgu nepatiku. Viņš man vienkārši nepatika. Par viņu man bija maz priekšstata, jo nekad nebiju daudz par viņu domājusi, lai gan — laiku pa laikam — biju ievērojusi viņa drānu smalkumu. Lāgiem viņš bija pārlieku uzcir­ties, taču viņu vismaz nevarēja saukt par neglītu, itin nemaz. Man šķita, ka viņš ir ļoti laba partija. Man mazliet reiba galva. Es joprojām nezināju, kā rīkošos.

Atnāca viesmīlis. Ričards pasūtināja maltīti. Pēc tam ieskatījās pulkstenī. Pēc tam sāka runāt. No viņa teiktā es dzirdēju maz. Viņš smaidīja. Viņš sniedza man mazu, melnu samta kārbiņu, es to atvēru. Iekšā atradās vizuļojoša gaismas šķemba.

To nakti es pavadīju, drebēdama viesnīcas milzīgajā gultā, aptvērusi pati sevi ar rokām. Pēdas man bija ledainas, ceļgali pievilkti pie krūtīm, vaigs uz spilvena; manu acu priekšā bez­galībā aizstiepās iecietinātā, baltā palaga arktiskie plašumi. Es zināju, ka nekad nespēšu tos šķērsot, atkal atrast ceļu, atgriezties tur, kur ir silti; es zināju, ka esmu zaudējusi virzienu; es zināju, ka esmu apmaldījusies. Pēc gadiem mani šeit atradīs kāda bezbailīgo grupiņa — pakritušu savās pēdās, viena roka izstiepta kā tveroties pie salmiņa, vaibsti izžuvuši, pirkstus apgrauzuši vilki.

Es jutu bailes, taču tās nebija bailes no Ričarda kā tāda. Likās, it kā viesnīcai Rojai York būtu norauts izgaismotais kupols un uz mani noraudzītos kāda ļauna klātbūtne, kas mīt kaut kur virs debesu melnās, vizuļainās, tukšās virsmas. Tas bija Dievs, kas noskatījās lejup ar savas acs vienaldzīgo, ironisko prožektoru. Viņš mani vēroja; viņš vēroja manu bezizejas stāvokli; viņš vēroja manu nespēju viņam ticēt. Manai istabai nebija grīdas: es karājos gaisā īsi pirms kritiena. Mans kritiens būs bezgalīgs — bezgalīgi lejup.

Tomēr šādas nomācošas izjūtas ne sevišķi bieži saglabājas rīta dzidrajā gaismā, kad esi jauna.