Aklais slepkava

Aklais slepkava: Junionstacija

Viņa noliec kaklu, atbalsta pieri pret galda malu. Iztēlojas viņa ierašanos.

Ir krēsla, stacijā iedegtas gaismas, viņa seja tajās izskatās iz­vārguši. Kaut kur netālu ir krasts, koši zils: viņš dzird kaiju klaigas. Viņš ielec vilcienā caur šņācošu tvaiku mākuļiem, iemet plauktā savu audekla somu; tad atkrīt sēdeklī, izņem nopirkto sendviču, iztin to no saburzītā papīra, pārplēš uz pusēm. Viņš ir gandrīz pārāk noguris, lai ēstu.

Viņam līdzās sēd veca sieviete, kura ada kaut ko sarkanu, svīteri. Viņš zina, kas tas ir, jo viņa ir to pateikusi; ja būtu ļauts, viņa izstāstītu visu, kas ar to saistīts, par saviem bērniem, par saviem mazbērniem; viņai līdzi noteikti ir arī momentuzņēmumi, taču šo stāstu viņš nevēlas dzirdēt. Viņš nespēj domāt par bērniem, pēc tam kad redzējis pārāk daudzus mirušus. Tieši bērni palikuši viņam prātā, pat vēl vairāk nekā sievietes, vairāk nekā vecie vīri. Viņi vienmēr bija tik negaidīti: viņu miegainās acis, vaskainās rokas, pirkstiņi ļengani, noplukusī lupatu lelle piesūkusies ar asinīm. Viņš novēršas, paraugās uz savu seju naksnīgajā logā, iekritušas acis, mati, kas izskatās mitri, āda zaļganīgi melna, to aizmiglo sodrēji un garāmskrejošo koku tumšās aprises.

Gar večiņas ceļgaliem viņš izspraucas ejā, nostājas starp va­goniem, uzpīpē, izsviež nosmēķi, izčurājas tukšumā. Viņš jūt, kā pats aiziet šo ceļu — prom nekurienē. Te viņš varētu izkrist laukā, un viņu nekad neatrastu. f

Purvājs, neskaidri saredzams apvārsnis. Viņš atgriežas savā vietā. Gaiss vilcienā ir vēss un drēgns vai pārkurināts un piedvindzis; viņš vai nu svīst vai drebinās, varbūt reizē svīst un drebinās: viņš deg un salst kā iemīlējies. Sēdekļa atzveltnes asais polsterējums ir apsmulis un neērts, un berž viņam vaigu. Pēdīgi viņš iemieg, mute pavērta, galva nolīkusi sānis pret netīro rūti. Ausīs tikšķ adāmadatas, un tām cauri rīb riteņi pa dzelzs sliedēm, gluži kā nerimtīga metronoma takts.

Tagad viņa iztēlojas viņu sapņojam. Viņa iztēlojas, kā viņš redz sapnī viņu, tāpat kā pati sapņo par viņu. Pa mitra šīfera krāsas debesīm abi lido viens otram pretim ar tumšiem, neredzamiem spārniem, meklē, meklē, griežas atpakaļ, cerības un ilgu dzīti, baiļu apstulbināti. Savos sapņos viņi saskaras, savijas, tas vairāk līdzinās sadursmei, un tās ir lidojuma beigas. Viņi krīt zemē, auklās sa­pinušies izpletņlēcēji, izgāzušies un ar pelniem notriepušies eņģeļi, mīla pland viņiem nopakaļ kā saplēsts zīds. Augšup viņus sagaidīt traucas ienaidnieka artilērijas uguns.

Paiet diena, nakts, diena. Kādā pieturā viņš izkāpj, nopērk ābolu, kokakolu, puspaciņu cigarešu, avīzi. Būtu vajadzējis paņemt līdzi blašķi vai pat veselu pudeli — aizmiršanās labad, kas tajā glabājas. Pa lietus aizmiglotajiem logiem viņš skatās uz garajiem, līdzenajiem laukiem, kuri ritinās vaļā kā rugājaini paklāji, uz koku skupsnām; acis no miegainības šķielē. Vakarā kvēlo gauss saulriets, kas, viņam tuvojoties, atkāpjas uz rietumiem, savīzdams no sārta par violetu. Pienāk nakts ar savām lēkmēm, ar rāvieniem un apstāšanos, ar vilciena dzelzs iekliedzieniem. Aiz viņa acīm plešas sarkanums, sarkana blāzma no sīkiem, slepus sakrātiem uguns­grēkiem, no eksplozijām gaisā.

Viņš pamostas, kad debesis kļūst gaišākas; vienā pusē viņš saredz ūdeni, lēzenu, bez krastiem un sudrabainu, beidzot kāds iekšzemes ezers. Otrā sliežu pusē ir mazas, dūšu zaudējušas mājiņas, pagalmos uz auklām karājas veļa. Tad aprepējis ķieģeļu skurstenis, fabrika ar tukšām acīm un slaidu dūmeni; tad vēl viena fabrika, tās daudzie logi atspulgo bezgala bālu zilgmi.

Viņa iztēlojas, kā viņš izkāpj agrā rītā, iet caur staciju, pa garo, velvēto halli, kur rindojas kolonnas, pa marmora grīdu. Tur lidinās atbalsis, neskaidra skaļruņu valoda, tās vēstis neizprotamas. Gaiss ož pēc dūmiem — pēc cigarešu, vilcienu, pašas pilsētas dūmiem, kas vairāk atgādina putekļus. Arī viņa soļo caur šiem putekļiem vai dūmiem; viņa ir gatava izplest rokas, ļaut, lai viņš paceļ viņu gaisā. Prieks sagrābj viņu aiz rīkles, neatšķirams no panikas. Viņa neredz viņu. Ausmas saule iespīd pa augstajiem, velvētajiem logiem, dūmainais gaiss uzliesmo, grīda vizuļo. Nu viņš ir labi saskatāms, tālajā galā, katra detaļa skaidra — acs, mute, roka, — tomēr viss trīsuļo kā atspulgs ņirbošā dīķī.

Tomēr viņas prāts nespēj viņu noturēt, viņa nespēj apturēt atmiņu ainu, kurā būtu redzams, kāds viņš izskatās. It kā vējš būtu pārlaidies pār ūdeni un. viņš būtu izkaisīts lauzītās krāsās, sīkos vilnīšos; tad viņš atgūst savu veidolu citur, aiz nākamās kolonnas, iemiesodamies pazīstamajā augumā. Ap viņu plešas mirdzums.

Šis mirdzums ir viņa prombūtne, taču viņai tā šķiet kā gaisma. Tā ir vienkāršā, dienišķā gaisma, kura apspīd visu, kas viņai apkārt. Katru rītu un nakti, katru cimdu un kurpi, katru krēslu un šķīvi.