Aklais slepkava

Arkādijus dārzs

Aiz loga, satumsušajā pagalmā, snieg. Šīs skūpstu skaņas pret stiklu. Sniegs nokusīs, jo ir tikai novembris, tomēr tā ir priekš­sajūta. Nezinu, kāpēc tas man šķiet tik satraucoši. Es zinu, kas būs: slapjdraņķis, tumsa, gripa, melns ledus, vējš, sāls traipi uz zābakiem. Tomēr gaidīšanas izjūta ir: tu saspringsti kaujai. Ziema ir kaut kas tāds, kurā tu vari iziet, vari nostāties ar to aci pret aci, bet pēc tam sajaukt pēdas, atkāpjoties atpakaļ mājā. Tomēr man žēl, ka šajā mājā nav kamīna.

Mājā, kurā es dzīvoju kopā ar Ričardu, bija kamīns. Tur bija četri kamīni. Viens mūsu guļamistabā, cik atceros. Liesmas, kas laiza miesu.

Es norotu svītera piedurknes, pārvelku aproces pār plaukstām. Kā tos bezpirkstu cimdus, ko kādreiz mēdza valkāt — sakņu tirgo­tāji un tamlīdzīgi ļaudis — lai strādātu aukstumā. Pagaidām rudens ir bijis silts, tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai tas iemidzina manu mod­rību. Vajadzētu izsaukt meistaru, lai pārbauda kurtuvi. Vajadzētu sameklēt flaneļa naktskreklu. Sagādāt krājumus — ceptu pupiņu kon­servus, sveces, sērkociņus. Tāda sniega vētra, kāda uznāca pagājuša ziemā, varētu visu noslāpēt, un tad var palikt bez elektrības, tualete nedarbojas, dzeramā ūdens ir tikai tik daudz, cik tu jaudā izkausēt.

Dārzā vairs nav nekā cita kā vien kritušas lapas, trausli stiebri un dažas sīkstas krizantēmas. Saule zaudē augstumu; tagad agri tumst. Es rakstu pie virtuves galda, mājā. Man pietrūkst krāču šalkoņas. Dažreiz saceļas vējš, brāžas caur kailajiem zariem, un tas ir gandrīz tas pats, tomēr uz to nevar tik droši paļauties.

Nedēļu pēc tam, kad bija notikusi saderināšanās, es tiku nosūtīta uz pusdienām pie Ričarda māsas Vinifredas Grifenas

Praieras. Ielūgums bija nācis no viņas, taču es jutos tā, it kā īstenībā mani turp sūtītu tieši Ričards. Var jau būt, ka es maldījos, jo Vinifreda ietekmēja daudzus un šai gadījumā, iespē­jams, bija ietekmējusi arī Ričardu. Visdrīzāk to bija paveikuši viņi abi kopā.

Pusdienas bija paredzētas Arkādijus dārzā. Tur — Kvīnstrītā, Simpsonsa lielveikala augšējā stāvā — uz pusdienu maltīti devās dāmas; tā bija augsta, plaša telpa, par kuru tika teikts, ka stils tur esot "bizantisks" (tas nozīmēja, ka tur ir arkas un palmas podos), iekārtota ceriņkrāsā un sudrabā, apgaismes ķermeņiem un krēsliem bija plūdlīniju aprises. Ap sienas vidu telpai apkārt stiepās balkons ar dzelzs kaluma margām; tas bija domāts vienīgi vīriešiem, darījumu cilvēkiem. Viņi varēja sēdēt tur augšā un norau­dzīties uz dāmām, kas, rotājušās ar spalvām, čivināja lejā — īstā putnu dārzā.

Es biju uzvilkusi savu labāko dienas apģērbu, vienīgo iespē­jamo šādam gadījumam: tumšzils kostīms ar ieloču svārkiem, balta blūze ar pušķi pie kakla, tumšzila, salmenīcai līdzīga cepure. Šis ansamblis darīja mani līdzīgu skolniecei vai Pestīšanas armijas ziedojumu vācējai. Kurpes pat nepieminēšu; pat vēl tagad, domājot par tām, man sašļūk dūša. Savu neskarto saderināšanās gredzenu es turēju, cieši sažņaugtu kokvilnas cimdā tērptajā dūrē, apzinādamās, ka uzvilkts pirkstā, ja man mugurā tādas drānas, tas izskatītos pēc stikliņa vai arī pēc kaut kā tāda, ko esmu nozagusi.

Metrdotels uzmeta man tādu skatienu, it kā es noteikti būtu ieradusies aplamajā vietā vai vismaz pa aplamajām durvīm, — varbūt es meklēju darbu? Es tiešām izskatījos nabadzīgi ģērbusies un pārāk jauniņa, lai piedalītos dāmu pusdienās. Taču tad es no­saucu Vinifredas vārdu, un viss bija kārtībā, jo Vinifreda pilnīgi dzīvoja Arkādijos dārzā. (Pilnīgi dzīvoja bija viņas pašas izteiciens.)

Man vismaz nebija jāgaida, vienai pašai dzerot glāzi ledus ūdens, kamēr labi ģērbušās sievietes urbjas manī ar skatieniem un prāto, kā esmu tikusi iekšā, — jo tur, pie viena no gaiša­jiem galdiņiem, jau sēdēja Vinifreda. Viņa bija garāka auguma, nekā es atcerējos, — slaida vai varbūt lokana, tā varētu sacīt, lai gan pa daļai par to gādāja korsete. Mugurā viņai bija zaļš ansam­blis, nevis pasteļtoņos, bet gan spirgti, gandrīz kliedzoši zajš. (Kad pēc divdesmit gadiem modē nāca košļājamā gumija ar hlorofilu, tā bija tieši tādā krāsā.) Kājās — pieskaņotas krokodilādas kurpes. Tās bija spīdīgas, gumijai līdzīgas, izskatījās mazliet mitras, gluži kā ūdensrožu lapas, un es nodomāju, ka savu mūžu neesmu redzējusi tik smalkas, neparastas kurpes. Cepure viņai bija tādā pašā tonī — apaļš zaļa auduma virpulis, kurš balansēja uz galvas kā indīga torte.

Tieši tajā mirklī viņa darīja kaut ko tādu, ko man bija mācīts nedarīt nekad, jo tas esot prasti: viņa publiski aplūkoja savu seju pūdernīcas spogulītī. Vēl ļaunāk — viņa pūderēja degunu. Kamēr es vilcinājos, negribēdama, lai viņa pamana, ka esmu pieķērusi viņu šajā vulgārajā nodarbībā, viņa aizknikškināja pūdernīcu ciet un ieslidināja to savā zaļajā krokodilādas somiņā, itin kā nekas nebūtu noticis. Pēc tam izstiepa kaklu, gausi pagrieza pūderēto seju un paraudzījās apkārt ar baltu skatienu, spožu kā auto-mašīnas prožektors. Tad viņa ieraudzīja mani, pasmaidīja un aicinoši pastiepa gurdenu roku. Ap to bija sudraba aproce, kuru es acumirklī iekāroju.

"Sauciet mani par Frediju," viņa sacīja, kad biju apsēdusies. "Tā mani sauc visi mani draugi, un es vēlos, lai mēs kļūstam par tuvām draudzenēm." Tolaik tādām sievietēm kā Vinifreda bija modē izmantot vārda pamazināmās formas, lai izklausītos, ka viņas ir pavisam jauniņas: Billija, Bobija, Villija, Cārlija. Man tādas iesaukas nebija, tāpēc apmaiņai es nevarēju piedāvāt neko.

"Ā, vai tas ir tas gredzens?" viņa teica. "Tiešām skaists, vai ne? Es palīdzēju Ričardam to izraudzīties — viņam patīk, ja eju iepirkties viņa vietā. Iepirkšanās sagādā vīriešiem tādu migrēnu, vai ne? Viņš domāja, ka varbūt derētu smaragds, bet patiesībā nekas nevar mēroties ar briljantu, vai ne?"

Runādama viņa pētīja mani ar interesi un ar zināmu saltu uzjautrinājumu, lai redzētu, kā es uztveršu to, ka mans saderi­nāšanās gredzens tiek pielīdzināts mazsvarīgam, sīkam pirkumam. Acis viņai bija gudras un savādi lielas, ar zaļu ēnojumu uz plak­stiem. Smalciņās uzacis izplūkātas slaidi izliektā līnijā, piešķirot viņai reizē garlaikotu un neticīga izbrīna pilnu sejas izteiksmi, ko kultivēja tā laika kinozvaigznes, lai gan es šaubos, vai Vinifreda jebkad jutās īpaši izbrīnījusies. Lūpas bija tonētas tumši sārteni oranžā krāsā, kura nupat bija nākusi modē, — no saviem pēc­pusdienas žurnāliem biju uzzinājusi, ka to sauc par garneļu toni. Lūpas tikpat kinematogrāfiskas kā uzacis, abi augšlūpas izliekumi izzīmēti smailos Amora lokos. Balss viņai bija tāda, kādu mēdza dēvēt par viskija balsi — zema, gandrīz dobja, ar raupju, kņudīgu virspusi gluži kā kaka mēle — kā samts, kas darināts no ādas.

(Vēlāk es atklāju, ka viņa ir kāršu spēlmane. Bridža, nevis pokera spēlmane, — pokerā, blefošanā viņai būtu veicies labi, taču tas bija pārāk riskanti, pārāk azartiski; viņai patika spēlēt uz summām, kuras ir zināmas. Viņa spēlēja arī golfu, taču lielākoties tikai sabiedrisko kontaktu labad; tas viņai nepadevās tik labi, cik viņa tēloja. Teniss, viņasprāt, prasīja pārāk lielu piepūli; viņa negribētu, lai kāds pamana viņu svīstam. Viņa "burāja", kas viņas izpratnē nozīmēja sēdēt laivā uz spilvena, ar cepuri galvā un ar kokteiļa glāzi rokā.)

Vinifreda man jautāja, ko es vēlētos ēst. Es atbildēju, ka man vienalga. Viņa nosauca mani par "dārgo" un pateica, ka Valdorfa salāti esot brīnišķīgi. Es teicu — jā, labprāt.

Nespēju iedomāties, kā jebkad spētu piespiest sevi nosaukt viņu par Frediju: tas šķita pārāk familiāri, pat necienīgi. Galu galā viņa bija pieaudzis cilvēks — trīsdesmit vai vismaz divdesmit deviņus gadus veca. Sešus vai septiņus gadus jaunāka par Ričardu, tomēr viņi bija draugi: "Mēs ar Ričardu esam tik labi draugi," viņa man teica kā uzticēdama noslēpumu, pirmo, bet ne pēdējo reizi. Tas, protams, bija drauds, tāpat kā daudz kas no tā, ko viņa man pateica šajā vieglajā un uzticēšanās pilnajā tonī. Tas nozīmēja ne tikai to, ka viņai ir pretenzijas, kuras ir pastāvējušas jau pirms manējām, un lojalitātes, kuras es nemaz nevaru cerēt izprast, bet arī to, ka tad, ja es kādreiz nostāšos pret Ričardu, man būs jārēķinās ar viņiem abiem.

Vinifreda stāstīja, ka tieši viņa saplānojot Ričarda laiku — sa­biedriskos pasākumus, kokteiļu vakarus, vakariņas un tā tālāk, — jo Ričards taču esot vecpuisis, un, kā viņa teica (un turpināja teikt gadu pēc gada): "Tās lietiņas kārtojam mēs, meičas." Tad viņa paziņoja, ka ļoti priecājoties par Ričarda lēmumu beidzot apprecēties, turklāt ar tādu jauku, jaunu meiteni kā es. Esot gan bijušas dažas tuvas attiecības — daži piņķeri. (Tā Vinifreda allaž izteicās par sievietēm saistībā ar Ričardu — piņķeri, gluži kā tīkli vai mudžekļi, vai slazdi, vai vienkārši lipīgas auklas gabali, kas pamesti mētājamies zemē un var nejauši pielipt pie kurpes.)

Par laimi, Ričards esot atsvabinājies no šiem piņķeriem, bet tas vēl nenozīmējot, ka sievietes neskraidot viņam pakaļ. Tās skrienot viņam pakaļ pūļiem, teica Vinifreda, pieklusinādama savu viskija balsi, un man acu priekšā pazibēja aina — Ričards saplēstās drēbēs, rūpīgi sasukātie mati izspūruši, viņš panikā bēg, bet viņam nopakaļ joņo bars vajātāju sievišķu. Taču es nejaudāju noticēt tādai ainai. Es nespēju iedomāties Ričardu skrienam vai steidzamies, vai pat baidāmies. Es nespēju iedomāties viņu apdraudētu.

Es māju ar galvu un smaidīju, īsti nezinādama, kāda vieta paredzēta man. Vai es biju viena no lipīgajām piņkerētājām? Varbūt. Tomēr ārēji mani vedināja saprast, ka Ričards ir ārkārtīgi vērtīgs cilvēks un ka man rūpīgi jāapsver katrs savs solis, ja vēlos būt šīs vērtības cienīga. "Taču es esmu pārliecināta, ka jūs tiksiet galā," ar īsu smaidu sacīja Vinifreda. "Jūs esat tik jauna." Vispār jau tieši manas jaunības dēļ bija mazāk ticams, ka es tikšu galā, un uz to Vinifreda arī cerēja. Ar visu patlaban tika galā viņa pati, un viņai ne prātā nenāca atteikties no šī stāvokļa.

Atnesa mūsu Valdorfa salātus. Vinifreda vēroja, kā es paņemu nazi un dakšiņu — tātad es vismaz neēdu ar rokām, to liecināja viņas sejas izteiksme, — un viegli nopūtās. Tagad es aptveru, ka tolaik biju viņai smaga nasta. Viņa, bez šaubām, nosprieda, ka es esmu īgna vai nelaipna: es nepratu tērzēt par niekiem, es biju tik aprobežota, tik laucinieciska. Vai varbūt viņas nopūtu izraisīja sliktas nojautas — Vinifreda paredzēja, ka gaidāms darbs, jo es biju neizveidota mālu pika, un viņai tagad nāksies atrotīt piedurknes un ķerties pie manas veidošanas.

Kas jādara, jādara. Viņa nekavējoties ķērās pie lietas. Viņas metode bija mājieni, netieši norādījumi. (Viņai bija vēl viena metode — runga —, tomēr šajās pusdienās es ar to vēl nesastapos.) Vinifreda sacīja, ka esot pazinusi manu vecomāti vai vismaz dzirdējusi par viņu. Monreālas Monforu sievietes esot bijušas slavenas ar savu stilu, viņa teica, bet Edīlija Monfora, protams, esot nomirusi jau pirms manas dzimšanas. Tādā veidā viņa lika saprast, ka par spīti manam ciltskokam mums tomēr ir jāsāk pilnīgi tukšā vietā.

Vinifreda deva mājienu, ka mans apģērbs esot tas mazākais. Apģērbu, protams, vienmēr varot nopirkt, taču man būšot jā­iemācās to iznesīgi valkāt. "Tā, it kā apģērbs patiesībā būtu jūsu āda, dārgā," viņa teica. Par tādiem matiem nevarot būt ne runas — gari, neiecirtoti, atsukāti atpakaļ, sasprausti ar sprādzi. Pilnīgi skaidrs, ka te prasās pēc šķērēm un ilgviļņiem. Un vēl — mani nagi. Tikai neko pārāk pārdrošu; tam es esot par jaunu. "Jūs varētu būt burvīga," Vinifreda sacīja. "Pilnīgi. Ja vien mazliet papūlētos."

Es klausījos, pazemīga un aizskarta. Es zināju, ka man nepiemīt nekāda burvība. Tās nebija nedz Lorai, nedz man. Burvībai mēs bijām par noslēpumainām vai arī par skarbām. Mēs nekad nebijām apguvušas burvības mākslu, jo Rīnija bija mūs izlutinājusi. Viņa uzskatīja, ka ar to, kas mēs esam, vajadzētu pietikt kuram katram. Mums nebija vajadzības pielabināties cil­vēkiem, censties iegūt viņu labvēlību ar pieglaimošanos un luncināšanos, un skropstu plivināšanu. Manuprāt, tēvs dažā ziņā spētu saskatīt burvības jēgu, tomēr mums viņš nebija ieaudzinājis nenieka no tās. Viņš bija gribējis, lai mēs vairāk atgādinām puikas, un nu mēs tos atgādinājām. Puikām jau nemāca, kā būt burvīgiem. Ļaudis vēl nodomātu, ka viņiem kaut kas aiz ādas.

Vinifreda ar zobgalīgu smaidu uz lūpām vēroja, kā es ēdu. Viņas prātā es jau sāku pārvērsties par īpašības vārdu virteni — par asprātīgu anekdošu virteni, ko viņa stāstīs savām draudzenēm, visām šīm Billijām un Bobijām, un Cārlijām. Ģērbusies kā trūkumcietēja. Ēda, kā pie mieta pastāvējusi. Un tās kurpes!

"Tā," Vinifreda noteica, nevērīgi pabakstījusies pa saviem salātiem, — viņa nekad neizēda šķīvi tukšu, "tagad mums jāliek galvas kopā."

Es nesapratu, ko viņa ar to domā. Viņa vēlreiz īsi nopūtās. "Jāplāno kāzas," viņa sacīja. "Mums nav sevišķi daudz laika. Es domāju — Svētā apustuļa Simona baznīcā, un pēc tam pieņemšana Royal York balles zālē, vidējā."

Es laikam biju iedomājusies, ka mani vienkārši atdos Ričardam kā tādu sainīti; taču nekā, būs jānotiek ceremonijām, un ne vienai vien. Kokteiļu vakariem, tējas dzeršanām, pirmskāzu viesībām ar dāvanu pasniegšanu līgavai, būs jāpozē portretiem, ko drukāt avīzēs. Tas būs kaut kas līdzīgs manas mātes kāzām, kā par tām stāstījusi Rīnija, taču kaut kā ačgārni, trūks dažu fragmentu. Kur tad palika romantiskais ievads, jauneklis, kurš nometies manā priekšā ceļos? Es jutu, kā izbīļa vilnis plūst augšup man no ceļgaliem, līdz sasniedz seju. Vinifreda to redzēja, taču nedarīja neko, lai mani iedrošinātu. Viņa nemaz negribēja, lai es jūtos droša.

"Neraizējieties, dārgā," viņa sacīja tādā tonī, kurš iedvesa gaužām vājas cerības. Viņa paplikšķināja man pa delmu. "Gan es jūs saņemšu rokās." Es jutu, kā no manis aizplūst visa griba — jebkura vēl atlikusī vara pār manu pašas rīcību. (Tiešām! es tagad domāju. Savā ziņā viņa tiešām bija bordeļa madama. Viņa tiešām bija sutenere.)

"Ak debestiņ, paskat, cik pulkstenis!" Vinifreda noteica. Pulkstenis viņai bija no sudraba un plūdens, gluži kā izlieta metāla lente; ciparu vietā tam bija punktiņi. "Man nu jāskrien. Jums atnesīs tēju un augļu pīrāgu, vai ko nu vēlēsieties. Jaunas meitenes ir tādas kārumnieces! Vai varbūt pareizi būtu — tik kāras?" Viņa iesmējās, piecēlās un sniedza man garneļkrāsas skūp­stu — nevis uz vaiga, bet uz pieres. Šis skūpsts kalpoja, lai norādītu man manu vietu, kura bija — tas šķita skaidrs — bērna vieta.

Es noskatījos, kā viņa aiziet pa Arkādijas dārza ņirbošo pastejkrāsas telpu kā slīdēdama, viegli pamādama ar galvu, īsi pavicinādama plaukstu precīzi aprēķinātā kustībā. Gaiss viņas priekšā pašķīrās kā gara zāle; viņas kājas šķita pievienotas nevis pie gūžām, bet gan tieši pie vidukļa; nevienas stūrainas kustības. Es jutu, kā neglīti izspiežas manas pašas ķermeņa daļas — gar lencītēm, pār zeķu augšmalām. Es ilgojos, kaut spētu atdarināt šo gaitu, tik plūstošu un bezmiesisku, un neievainojamu.

Mani aizprecēja nevis no Aviljonas, bet gan no Vinifredas lielā Rouzdeilas angāra — līdz pusei apšūta ar dēļiem, būvēta viltotā Tjūdoru stilā. Tas tika uzskatīts par piedienīgāku, jo vairums viesu bija no Toronto. Tas bija ari mazāk mulsinoši manam tēvam, kurš vairs nespēja atļauties tādas kāzu svinības, kādas par pienācīgām uzskatīja Vinifreda.

Viņš nespēja atļauties pat drēbes: par tām parūpējās Vinifreda. Manā ceļasomā — vienā no manām pilnīgi jaunajām ceļojuma lādēm — atradās tenisa svārciņi, kaut gan es nespēlēju tenisu, peldkostīms, kaut gan es nepratu peldēt, un vairākas deju ldeitas, kaut gan es nemaz nemācēju dejot. Kur lai es būtu apguvusi tādas prasmes? Taču ne jau Aviljonā; pat peldēšanu ne, jo Rīnija neļāva mums brist ūdenī. Tomēr Vinifreda bija uzstājusi, ka šie tērpi ir nepieciešami. Viņa sacīja, ka man jābūt ģērbtai atbilstoši pasākumam, lai kādi arī būtu mani trūkumi, kuros es turklāt nemūžam nedrīkstot atzīties. "Pasakiet, ka jums sāp galva," viņa man teica. "Tas vienmēr ir pieņemams aizbildinājums."

Viņa pateica man arī daudz ko citu. "To, ka jūs garlaiko­jaties, drīkst izrādīt," viņa sacīja. "Bet nekad neizrādiet bailes. Viņi tās saodīs uzreiz, gluži kā haizivis, un acumirklī uzbruks. Varat skatīties uz galda malu — tad pievērsies plakstiņi —, bet nekad neskatieties grīdā, tad jūsu kakls izskatīsies vārgs. Necelieties augšā stalti, jūs neesat zaldāts. Nekad nesarauj ieties. Ja kāds izmet piezīmi, kura jūs aizvaino, sakiet Atvainojiet? — it kā nebūtu sadzirdējusi; deviņos no desmit gadījumiem viņiem nebūs dūšas to atkārtot. Nekad nepaceliet balsi, runājot ar vies­mīli, tas ir vulgāri. Lieciet viņiem pieliekties, tam viņi ir domāti. Neknibinieties ap saviem cimdiem vai matiem. Vienmēr saglabājiet tādu izskatu, it kā jums būtu kas labāks, ko darīt, taču nekad neizrādiet nepacietību. Ja šaubāties, ejiet uz dāmistabu, taču ejiet lēni. Grāciju rada vienaldzība." Tādi bija viņas sprediķi. Man jāatzīstas — lai gan es viņu ienīstu, šiem sprediķiem manā dzīvē ir bijusi ievērojama vērtība.

Pirmskāzu nakti es pavadīju vienā no Vinifredas labākajām guļamistabām. "Sakopiet savu skaistumu," Vinifreda līksmi teica, likdama saprast, ka mans skaistums nebūt nav sakopts. Viņa bija iedevusi man roku krēmu un kokvilnas cimdus — man bija jāuzsmērē krēms un tad jāuzvelk cimdi. Pateicoties šai apstrādei, rokām bija jākļūst baltām un mīkstām — ar tādu faktūru kā nevārītiem bekona taukiem. Es stāvēju savā vannas istabā, klausī­damās, kā šalc ūdens, šļākdamies pret vannas porcelānu, un pār­baudīdama savu seju spogulī. Es sev šķitu izdzēsta, bez vaibstiem, kā nolietotu ziepju ovāls vai dilstošs mēness.

Pa starpdurvīm no savas guļamistabas ienāca Lora un apsēdās uz aizvērtā tualetes vāka. Viņa nebija paradusi klauvēt pie manām durvīm. Viņa bija uzvilkusi vienkāršu kokvilnas naktskreklu, kas agrāk piederējis man, un saņēmusi matus pakausī; kviešu krāsas mati, sasieti astē, karājās pār vienu plecu. Kājas viņai bija basas.

"Kur tavas čības?" es jautāju. Loras seja bija skumīga. Ar šo sejas izteiksmi, balto kreklu un basajām kājām viņa atgādināja grēku nožēlnieci — ķeceri kādā senā gleznā, ceļā uz nāvessoda vietu. Plaukstas viņa bija sažņaugusi pie krūtīm, pirksti ieskāva O veida tukšumu, it kā tur vajadzētu atrasties degošai svecei.

"Es tās aizmirsu." Apģērbusies viņa izskatījās vecāka nekā patiesībā, garā auguma dēļ, bet patlaban viņa izskatījās jaunāka; viņa šķita gadu divpadsmit veca un smaržoja kā zīdainis. So smaržu radīja šampūns, kuru viņa lietoja — viņa izmantoja bērnu šampūnu, jo tas bija lētāks. Lora mēdza taupīt veltīgos sīkumos. Pārlaidusi acis vannas istabai, viņa paraudzījās lejup, uz flīzēto grīdu. "Es negribu, lai tu precies," viņa teica.

"To tu esi parādījusi pietiekami skaidri," es attraucu. Visās norisēs — pieņemšanās, uzlaikošanās, mēģinājumos — Lora bija īgņojusies, pret Ričardu izturējusies bezmaz nepieklājīgi, pret Vinifredu truli paklausīgi, gluži kā nolīgta kalpone. Pret mani — dusmīgi, it kā šīs kāzas labākajā gadījumā būtu ļauns untums, bet sliktākajā — viņas atstumšana. Sākumā man ienāca prātā, ka Lorai varbūt skauž, tomēr tas nebija gluži tas. "Kāpēc lai es neprecētos?"

"Tu esi par jaunu," viņa atteica.

"Mātei bija astoņpadsmit gadu. Un man ir gandrīz deviņ­padsmit." *

"Bet viņa precējās ar vīrieti, kuru mīlēja. Ar kuru gribēja precēties."

"Kā tu zini, ka ar mani nav tāpat?" es noskaitusies noprasīju.

Tas Loru uz mirkli apklusināja. "Tu nevari to gribēt," viņa sacīja, paceldama pret mani skatienu. Acis viņai bija miklas un apsārtušas: viņa bija raudājusi. Tas mani aizkaitināja: kādas tiesības viņai bija uzņemties raudātājas lomu? Ja vispār kādam bija jāraud, tad man pašai.

"Tas, ko gribu es, nav svarīgi," es skarbi atcirtu. "Šis ir vienī­gais prātīgais atrisinājums. Mums nav naudas, varbūt tu vēl neesi ievērojusi? Vai tu gribi, lai mūs izmet uz ielas?"

"Mēs varētu sameklēt darbu," Lora teica. Viņai līdzās uz palodzes stāvēja mans odekolons; viņa izklaidīgi iesmaržojās ar to. Tas bija Gerlēna Liū, Ričarda dāvana. (Vinifreda mani informē­ja, ka to izraudzījusies viņa. Pie parfīmu letēm vīrieši tik ļoti apjūk, vai ne? Smaržas viņus acumirklī apskurbina.)

"Nerunā muļķības," es sacīju. "Kādu darbu tad mēs varētu atrast? Un, pārkāpjot šo robežu, mēs iemīdītu savu vārdu dubļos."

"O, mēs varētu darīt daudz ko," viņa bez pārliecības teica, nolikdama odekolonu. "Mēs varētu strādāt par viesmīlēm."

"No tā mēs nevarētu iztikt. Viesmīlēm ir nožēlojama alga. Viņām jālien uz vēdera, lai dabūtu dzeramnaudas. Viņām visām izveidojas plakanā pēda. Tu nezini, cik kas maksā," es sacīju. Tas bija tāpat kā pūlēties iemācīt aritmētiku putnam. "Fabrikas ir slēgtas, Aviljona brūk kopā, to taisās pārdot; bankas krīt parād­niekiem pie rīkles. Vai tu neesi paskatījusies uz tēvu? Vai neesi viņu redzējusi? Viņš izskatās pēc veča."

"Tad tas ir viņa dēļ," Lora noteica. "Tas, ko tu dari. Man liekas, tas kaut ko izskaidro. Man liekas, tas ir drošsirdīgi."

"Es daru to, kas, manuprāt, ir pareizi," es sacīju. Es jutos tik krietna un reizē tik smagi piemeklēta, ka gandrīz apraudājos. Taču tās tad būtu bijušas spēles beigas.

"Tas nav pareizi," teica Lora. "Tas itin nemaz nav pareizi. Tu varētu darīt tam galu, vēl nav par vēlu. Tu varētu šonakt aizbēgt un atstāt zīmīti. Es dotos tev līdzi."

"Izbeidz činkstēt, Lora. Es esmu pietiekami veca, lai zinātu, ko daru."

"Bet tev būs jāļauj, lai viņš tev pieskaras, saproti, l a nav tikai skūpstīšanās. Tev būs jāļauj, lai viņš…"

"Nebēdā par mani," es attraucu. "Liec mani miera. Es pati visu redzu."

"Kā mēnessērdzīgā," viņa noteica. Tad paņēma mana talka pūdera kārbiņu, atvēra to, paostīja un pamanījās izbārstīt sauju pūdera pa grīdu. "Jā, toties drēbes tev būs skaistas," viņa sacīja.

Es būtu varējusi viņai iesist. Jo tas, protams, bija mans slepe­nais mierinājums.

Kad viņa bija aizgājusi, atstādama uz grīdas pūderaini baltu pēdu nospiedumus, es apsēdos uz gultas malas un truli blenzu uz savu atvērto ceļojuma lādi. Tā bija ļoti moderna, ārpusē gaiši dzeltena, bet iekšpusē tumši zila, ar tērauda apkalumiem, naglu galviņas mirdzēja kā mazas, cietas metāla zvaigznītes. Lāde bija akurāti sakravāta, viss gatavs medusmēneša ceļojumam, tomēr tā man šķita pilna ar tumsu — ar tukšumu, kā tukša telpa.

Tas ir mans pūrs, es domāju. Piepeši tas bija draudīgs vārds — tik svešs, tik galīgs. Pūrs — kā purvs, kā dumbrājs, kurā tu iestiedz un noslīksti.

Zobusuka, man iešāvās prātā. To man vajadzēs. Mans augums palika kūtri sēžam.

Pūru glabā lādē. Pūrs. Vairāk neko tas nenozīmēja: tikai mantas, kuras saliek lādē. Tāpēc nebija jēgas par to uztraukties, jo tas nozīmēja vienīgi bagāžu. Visas tās lietas, kuras es ņēmu sev līdzi, sakravātas lādē.

*