Aklais slepkava

Limonāde

Kaut kad tajā mēnesī pēc mātes nāves — precīzi neatceros, kad, — tēvs pateica, ka vedīšot mani uz pilsētu. Viņš nekad nebija pievērsis daudz uzmanības man vai Lorai — mūs viņš bija atstājis mātes un pēc tam Rīnijas ziņā —, tāpēc šis pazi­ņojums mani iztrūcināja.

Loru viņš neņēma līdzi. Pat neierosināja to.

Par gaidāmo izbraukumu viņš pavēstīja pie brokastu galda. Pēdējā laikā viņš pieprasīja, lai mēs ar Loru ieturam brokastis kopā ar viņu, nevis virtuvē ar Rīniju kā agrāk. Mēs sēdējām garā galda vienā galā, tēvs — otrā. Viņš reti runāja ar mums: parasti viņš lasīja avīzi, un mēs jutām pārāk lielu bijību, lai viņu traucētu. (Mēs viņu, protams, dievinājām. Viņu varēja vai nu dievināt, vai ienīst. Mērenākas emocijas viņš neizraisīja.)

Saule, iespīdēdama caur logu vitrāžām, apbēra viņu ar krā­sainas gaismas lāsumiem, it kā viņš būtu apšļakstīts ar zīmēšanas tušu. Joprojām atceros viņa kobaltzilo vaigu, nedabiski spilgtos dzērveņkrāsas pirkstus. Arī mēs ar Loru varējām izmantot šīs krāsas. Mēs pabīdījām savus biezputras šķīvjus mazliet pa kreisi, mazliet pa labi, tā ka pat mūsu garlaicīgā, pelēkā auzu putra pār­vērtās, kļūstot zaļa vai zila, sarkana vai violeta: pasaku ēdiens, vai nu noburts, vai saindēts, atkarībā no mana untuma vai Loras noskaņojuma. Pēc tam, ēdot, mēs rādījām viena otrai visādas gri­mases, bet klusu, klusu. Mūsu mērķis bija — šādi uzvesties nemanītām, nepiesaistot tēva uzmanību. Nu, kaut kas taču mums bija jādara, lai izklaidētos.

Tajā neparastajā dienā tēvs agri atbrauca no fabrikām, un mēs devāmies uz pilsētu. Tā nebija sevišķi tālu; tai laikā nekas mūsu pilsētiņā neatradās pārāk tālu. Tēvam labāk patika iet kājām, nevis braukt ar automašīnu pašam vai ļaut, lai viņu kāds ved. Man šķiet, tas bija kroplās kājas dēļ: viņš gribēja pierādīt, ka to spēj. Viņam patika platiem soļiem staigāt pa pilsētu, solis viņam bija plats par spīti klibošanai. Es tipināju viņam blakus, pūlē­damās pielāgoties nelīdzenajai gaitai.

"Mēs iesim pie Betijas," tēvs sacīja. "Nopirkšu tev limonādi." Ne viens, ne otrs nebija noticis vēl nekad. Betijas krodziņš esot domāts pilsētniekiem, nevis mums ar Loru, teica Rīnija. Tik zemu mēs nedrīkstot nolaisties. Turklāt limonādes dzeršana esot postošs netikums un maitājot zobus. Tagad, kad divas tik aizliegtas lietas tika piedāvātas vienlaikus un vēl tik bezrūpīgi, mani gan­drīz pārņēma panika.

Taikonderogas galvenajā ielā atradās piecas baznīcas un četras bankas, visas celtas no akmens klučiem, visas vienādi masīvas. Dažreiz nācās izlasīt nosaukumus uz tām, lai atšķirtu citu no citas; tiesa, bankām nebija torņu. Betijas krodziņš atradās blakus vienai bankai. Tam bija sauljums ar zaļām un baltām svītrām, logā bilde — pīrāgs ar sautētu vistas gaļu; tas izskatījās pēc cakām apmalotas zīdaiņa aubītes, salipinātas no kūku mīldas. Krodziņā bija nespodri dzeltena gaisma, gaiss smaržoja pēc vaniļas, kafijas un kausēta siera. Griesti bija no rievota skārda; lejup no tiem nokarājās ventilatori ar tādām lāpstiņām kā aeroplānu propelleriem. Vairākas sievietes ar cepurēm galvā sēdēja pie maziem, grezniem, baltiem galdiņiem; tēvs sveicinot pamāja viņām, viņas pamāja pretī.

Vienā telpas pusē galdiņi bija atdalīti cits no cita ar tumšām koka starpsienām. Tēvs apsēdās pie viena no tiem, un es ieslīdēju krēslā viņam pretim. Viņš pajautāja, kādu limonādi es vēlētos, taču es nebiju radusi būt divatā ar viņu publiskā vietā un jutos bikla. Un es nemaz nezināju, kāda limonāde šeit ir. Tad viņš pasūtināja man zemeņu limonādi, bet sev — tasi kafijas.

Viesmīle bija melnā kleitā un baltā cepurītē, uzacis izplūkātas šaurās svītriņās, sarkanās lūpas spīdīgas kā ievārījums. Viņa uzru­nāja manu tēvu par kapteini Ceisu, bet tēvs viņu — par Agnesi. Spriežot pēc tā un arī pēc veida, kā viņš bija atbalstījis elkoņus uz galda, es atskārtu, ka šī vieta viņam acīmredzot jau ir pazīstama.

Agnese teica, vai šī esot viņa mazā meitiņa, cik jauka; viņa uzmeta man nepatikas pilnu skatienu. Kafiju tēvam viņa atnesa gandrīz nekavējoties, mazliet līgodamās uz saviem augstajiem papēžiem, un, likdama tasīti uz galda, īsi pieskārās tēva rokai. (Es ievēroju šo pieskārienu, kaut gan vēl nepratu to iztulkot.) Tad viņa atnesa man limonādi konusveidīgā glāzē, kura izskatījās pēc otrādi apgrieztas āksta cepures; tajā bija divi salmiņi. Burbuļi iecirtās man degunā, acīs sariesās asaras.

Tēvs iemeta cukurgraudu kafijā un apmaisīja to, tad atbalstīja karotīti pret tases malu. Es pētīju viņu pār savu limonādes glāzi. Pēkšņi viņš izskatījās citāds; kā cilvēks, kuru es nekad nebiju redzējusi, — tāds kā gaisīgāks, mazāk blīvs, toties katra detaļa skaidrāka. Es reti redzēju viņu tik tuvu. Mati bija taisni atsukāti atpakaļ, sānos īsi apgriezti, atkāpušies no deniņiem; veselā acs blāvi zila, kā zils papīrs. Sakropļotajā, vēl arvien glītajā sejā vīdēja tā pati izklaidīgā izteiksme, kāda viņam bieži bija rītos, pie brokastu galda, it kā viņš ieklausītos kādā dziesmā vai tālā eksplozijā. Ūsas bija sirmākas, nekā biju ievērojusi iepriekš, un, tagad to apsverot, šķita ērmīgi, ka vīriešiem uz sejas dīgst šādi rugāji, bet sievietēm ne. Pat viņa ikdienas drēbes šai nespodrajā, vaniļas smaržas piesātinātajā gaismā bija kļuvušas noslēpumainas, it kā piederētu kādam citam un viņš tās būtu tikai aizņēmies. Tās viņam bija par lielām, tur tas āķis. Viņš bija sarucis. Tomēr vienlaikus arī kļuvis garāks.

Viņš man uzsmaidīja un pajautāja, vai limonāde esot garšī­ga. Pēc tam apklusa un nogrima domās. Tad izņēma cigareti no sudraba etvijas, kuru vienmēr nēsāja līdzi, aizsmēķēja un izpūta dūmus. "Ja kaut kas notiks," viņš pēdīgi ierunājās, "tev jāapsola, ka tu parūpēsies par Loru."

Es svinīgi pamāju ar galvu. Kas ir šis kaut kaš Kas var notikt? Es bailīgi gaidīju kādu sliktu vēsti, pati nezinādama, kādu tieši. Varbūt viņš taisās kaut kur braukt — pāri okeānam. Stāsti par karu, ko biju dzirdējusi, nebija palikuši bez pēdām. Tomēr tuvāk viņš nepaskaidroja.

"Tad sitīsim saujā?" viņš teica. Mēs sniedzām rokas pār galdu; viņa plauksta bija cieta un sausa, kā ādas kofera rokturis. Zilā acs mani pētīja, kā apsverot, vai uz mani var paļauties. Es pacēlu zodu, izslēju plecus. Es izmisīgi vēlējos izpelnīties no viņa labu vērtējumu.

"Ko var nopirkt par pieciem centiem?" viņš noprasīja. Šis jautājums pārsteidza mani nesagatavotu, es nespēju atbildēt: es nezināju. Mums ar Loru netika dota kabatas nauda tēriņiem, jo Rīnija teica, ka mums esot jāiemācās izprast dolāra vērtību.

No savas tumšās žaketes iekškabatas tēvs izņēma piezīmju grā­matiņu cūkādas vākos un izplēsa no tās vienu lapu. Tad sāka runāt par pogām. Viņš sacīja — nekad neesot par agru iemācīties vienkāršākos ekonomikas principus, kuri man būšot nepieciešami, lai rīkotos prātīgi, kad izaugšu lielāka.

"Iedomājies, ka tu sāc ar divām pogām," viņš teica. Izde­vumus tad sastādīšot tā summa, kāda vajadzīga, lai saražotu šīs pogas, bet bruto ienākumus — tā summa, par kādu šīs pogas būšot iespējams pārdot, un tīro pelņu zināmam laika posmam varētu aprēķināt, no šīs summas atskaitot izdevumus. Tad dalu tīrās peļņas varot paturēt sev, bet atlikumu izmantot, lai saražotu četras pogas, bet pēc tam pārdot tās un nopelnīt tik daudz, lai sa­ražotu astoņas. Ar savu sudraba zīmuli viņš uzzīmēja mazu tabulu: divas pogas, tad četras pogas, tad astoņas pogas. Pogas uz lapas apstulbinoši vairojās; stabiņā tām blakus krājās naudas kaudze. Tas bija tāpat kā lobīt zirņus — zirņi šajā bļodā, pākstis tajā. Tēvs jautāja, vai es saprotot.

Es pētīju viņa seju, lai redzētu, vai viņš runā nopietni. Pietiekami bieži biju dzirdējusi, ka viņš saukā pogu fabriku par lamatām, par plūstošajām smiltīm, par lāstu, par akmeni kaklā, taču tādās reizēs viņš bija dzēris. Šobrīd viņš bija pietiekami skaidrā. Neizskatījās, ka viņš cenšas kaut ko izklāstīt, izskatījās, ka viņš cenšas atvainoties. Viņam no manis kaut kas bija vajadzīgs, ne tikai atbilde uz šo jautājumu. Likās, viņš grib, lai es viņam piedodu, lai atsvabinu no kāda nozieguma nastas; bet ko gan viņš bija man nodarījis? Neko tādu, ko es spētu iedomāties.

Es jutos apjukusi un arī dumja: lai ko nu viņš šobrīd lūdza vai prasīja, tas bija pāri manai saprašanai. Tā bija pirmā reize, kad kāds vīrietis gaidīja no manis vairāk, nekā es biju spējīga dot, taču tā nepalika pēdējā.

"Jā," es sacīju.

Nedēļā pirms savas nāves — vienā no tiem šausmīgajiem rītiem — mana māte pateica kaut ko dīvainu, lai gan tobrīd tas man nelikās dīvaini. Viņa sacīja: "Sirds dziļumos tēvs jūs mīl."

Viņa nemēdza runāt ar mums par jūtām, kur nu vēl par mīlestību — nedz par savējo, nedz par citu, atskaitot vienīgi Dieva mīlestību. Bet vecākiem taču bija jāmīl savi bērni, tāpēc šos viņas vārdus es acīmredzot biju uztvērusi kā apliecinājumu: par spīti ārējam iespaidam mans tēvs ir tāds pats, kādi ir — vai par kādiem tiek uzskatīti — citi tēvi.

Tagad man šķiet, ka tas būs bijis sarežģītāk. Tas varēja būt brīdinājums. Tā varēja būt arī nasta. Pat ja mīlestība tiešām mājoja sirds dziļumos, tad tai virsū bija sakrauts milzums visa kā cita, un, ja sāktu rakt, ko tur varētu atrast? Ne jau nu vienkāršu balvu, mirdzošu tīrā zeltā; drīzāk kaut ko mūžvecu un, iespē­jams, nelaimi nesošu, piemēram, dzelzs amuletu, kas rūsē starp seniem kauliem. Šī mīlestība bija sava veida talismans, taču smags gan; liels smagums, ko man nēsāt līdzi, dzelzs ķēdē pakarinātu kaklā.