Aklais slepkava

Ietonēšana

Meža zosis lido uz dienvidiem, čērkstēdamas kā aizrūsējušas eņģes; gar upes krastu blāvi sarkanas deg sumahu sveces. Ir okto­bra pirmā nedēļa. Laiks vilnas drēbēm, kas izceltas no naftalīna; laiks naksnīgām miglām un rasai, un slideniem lieveņa pakāpieniem, un vēlīniem gliemežiem; lauvmutītēm, kas sasparojušās pēdējiem ziediem; tām rišainajām, krāšņajām, sārti violetajām kāpostgalvām, kādu agrāk nebija vispār, bet kuras tagad redzamas visur.

Laiks krizantēmām, bēru puķēm; proti, baltajām. Mirušajiem tās droši vien galīgi apnikušas.

Rīts bija spirgts un skaidrs. Es saplūcu dārziņā mazu pušķīti dzeltenu un sārtu lauvmutīšu un aiznesu tās uz kapsētu, lai noliktu pie dzimtas kapenēm — uzdāvinātu abiem domīgajiem eņģeļiem uz baltā kluča: tā viņiem būs kāda pārmaiņa, es nodo­māju. Nonākusi tur, es veicu savu mazo rituālu — a pgāju apkārt piemineklim, lasīdama vārdus. Man pašai šķiet, ka daru to klusām, tomēr lāgiem pieķeru skanam savu balsi, tā murmina kā jezuīts, lasīdams lūgšanu grāmatu.

Senie ēģiptieši apgalvoja, ka izrunāt mirušo vārdus nozīmē atsaukt viņus dzīvē: tas ne vienmēr atbilst mūsu vēlmēm.

Apgājusi ap pieminekli, es ieraudzīju meiteni — jaunu sie­vieti — nometušos ceļos pie kapenēm vai, drīzāk, pie Loras kapa. Galva viņai bija noliekta. Viņa bija ģērbusies melnā: melni džinsi, melns T-krekls un jaka, maza, melna mugursomiņa, kādas tagad nēsā rokassomu vietā. Viņai bija gari, melni mati — kā Sabrinai, es nodomāju, sirds man spēji salēcās: Sabrina ir at­griezusies no Indijas, vai kur nu viņa bijusi. Viņa ir atgriezusies, iepriekš nebrīdinot. Viņa ir mainījusi savas domas par mani. Viņa ir gribējusi mani pārsteigt, un nu es esmu sabojājusi pār­steigumu.

Taču, paskatījusies vērīgāk, es redzēju, ka meitene ir sveša: droši vien kāda pārpūlējusies pēdējā kursa studente. Sākumā nodomāju, ka viņa skaita lūgšanu, bet nē, viņa lika uz kapa puķi: vienu baltu neļķi, kātiņš ietīts folijā. Kad viņa piecēlās, es ieraudzīju, ka viņa raud.

Lora saviļņo cilvēkus. Es ne.

Avīzē The Herald and Banner pēc pogu fabrikas piknika pa­rādījās parastā atskaite — kurš zīdainis uzvarējis Skaistākā zīdaiņa konkursā, kuram bijis Labākais Suns. Un krietni saīsināti arī tas, ko savā runā teicis tēvs: Elvuds Marijs bija piešķīris viņa vārdiem optimistisku nokrāsu, tāpēc izklausījās, ka fabrikās viss rit kā parasti. Avīzē bija arī daži fotoattēli — uzvarējušais suns kā tumšs, grīdas vīkšķim līdzīgs siluets; uzvarējušais zīdainis, tukls kā adatu spil­ventiņš^ cakainā aubītē; stepa dejotāji, rokās satvēruši milzīgu, no papes darinātu āboliņa lapu; tēvs uz paaugstinājuma. Fotogrāfija nebija izdevusies: mute viņam bija pavērta, un izskatījās, it kā viņš žāvātos.

Vienā attēlā bija redzams Alekss Tomass ar mums abām — es pa kreisi, Lora pa labi, kā divi grāmatu rindas balsti. Mēs abas skatījāmies uz viņu un smaidījām; smaidīja arī viņš, taču bija iz­stiepis uz priekšu roku, kā mēdz darīt gangsteri, lai aizsegtu seju, kad aresta laikā plaiksnī zibspuldzes. Tomēr Aleksam bija izdevies aizklāt tikai pusi sejas. Zem attēla bija paraksts: "Mis Ceisa un mis Lora Ceisa izklaidē pilsētas viesi."

Elvudam Marijam tai pēcpusdienā nebija izdevies sadzīt mums pēdas, lai uzzinātu Alekša vārdu, bet, kad viņš atbrauca uz mūsu māju, tad sastapa tikai Rīniju, kura paziņoja, ka mūsu vārdus nemaz nedrīkstot mest vienā maisā ar Dievs vien zina ko, un lie­dzās to viņam izpaust. Tomēr Marijs bija publicējis fotogrāfiju, un Rīnija jutās aizvainota — gan mūsu, gan Elvuda Marija dēļ. Viņa uzskatīja, ka šī fotogrāfija ir uz nepiedienības robežas, lai gan mūsu kājas tajā nemaz nebija redzamas. Viņa teica, ka mums abām esot tik muļķīgi smaidi kā tādām zostiņām, kas nelaimīgi samīlējušās; un vēl mutes vaļā, brīnums, ka mēs neesot siekalo­jušās. Mēs esot izgāzušās kā vecas sētas: tagad visa pilsēta smiešoties mums aiz ac un, jo mēs jūsmojot par kaut kādu klaidoni, kurš izskatas pec indiaņa — vai, vēl ļaunāk, pēc žīda — un staigā arrotitam piedurknēm, komunists vēl turklāt.

"Ib l'lvudu Mariju vajadzētu nopērt," Rīnija teica. "Ko viņš iedomājās ka ir ellīgi slīpēts?" Viņa saplēsa avīzi un iestūķēja iekuru kastē, lai to neieraudzītu tēvs. Avīzi viņš noteikti bija izlasījis Fabrikā, bet, ja arī bija, tad nebilda par to ne vārda.

Lora iegriezās apciemot Elvudu Mariju. Viņa neizteica pārme­tumus un neatkārtoja ne vārda no tā, ko par Mariju bija sacījusi Rīnija. Tikai pavēstīja viņam, ka vēloties kļūt par fotogrāfi tāpat kā viņš. Nē: tā melot viņa nespētu. Pie tāda secinājuma nonāca tikai pats Marijs. Īstenībā Lora pateica, ka grib uzzināt, kā no negatīviem taisa fotoattēlus. Tā bija patiesība, katrs vārds.

Elvudam Marijam glaimoja šāda labvēlības zīme no Aviljonas augstumiem — lai gan viņš pats nereti pārkāpa pieklājības nor­mas, tomēr reizē bija arī drausmīgs snobs —, un viņš atļāva Lorai trīs pēcpusdienas nedēļā piepalīdzēt fotolaboratorijā. Viņa drīkstēja noskatīties, kā Marijs attīsta fotogrāfijas, uzņemtas dažādos blakusdarbos — kāzās, bērnu izlaidumos un tā tālāk. Lai gan avīzi salika un drukāja daži vīri sētaspuses telpā, Elvuds veica gandrīz visu citu nepieciešamo, ieskaitot fotogrāfiju attīstīšanu.

Viņš sacīja, ka varbūt varētu iemācīt Lorai arī ietonēt foto­attēlus: tas tagad nākot modē. Ļaudis nesot šurp savas vecās, melnbaltās bildes, lai viņš piešķirtu tām spilgtumu, pievienojot dzīvīgas krāsas. Tas tika paveikts, ar otiņu pabalinot tumšākās vietas, tad apstrādājot attēlu ar sēpijas tonētāju, lai rastos sārts apakštonis. Tad sekoja pati tonēšana. Krāsas bija mazās tūbiņās un pudelītēs, tās vajadzēja ļoti rūpīgi uzklāt ar smalkām otiņām, bet lieko krāsu piesardzīgi nosusināt. Tur bija nepieciešama gaume un prasme saplūdināt krāsas, lai vaigi neizskatītos kā sarkani apļi vai miesa kā bēškrāsas drēbe. Bija nepieciešama laba redze un droša roka. Tā esot māksla, teica Elvuds, — un viņš bez liekas plātības lepojoties, ka esot to apguvis. Vienā avīzes redakcijas skatloga stūrī viņš bija novietojis rotējošu statni ar šo tonēto fotogrāfiju izlasi — tā bija sava veida reklāma. Izdaiļojiet savas atmiņas, ar roku bija rakstīts uz plāksnītes, ko Elvuds bija no­vietojis statņa pakājē.

Fotogrāfijās visbiežāk bija redzami jauni vīrieši Lielā kara mun­dieros, kas tagad jau šķita vecmodīgi; arī līgavas un līgavaiņi. Vēl bija skolu izlaiduma bildes, iesvētību bildes, nopietni ģimenes portreti, zīdaiņi kristību kleitiņās, meitenes izejamos tērpos, bērni svētdienas drēbēs, kaki un suņi. Gadījās pa neparastākam māj­dzīvniekam — bruņurupucis, makao papagailis — un pavisam reti kāds zīdainis zārciņā, ar vaskainu seju, vienās rišās.

Krāsas nekad neklājās dzidri, kā būtu klājušās uz balta papīra: tās izskatījās dūmakainas, kā redzamas caur marli. Tās nepadarīja cilvēkus reālākus; tie drīzāk kļuva ultrareāli: kādas dīvainas pusvalsts pilsoņi, pārdabiski spilgti, tomēr mēmi, un reālisms tur vairs nebija no svara.

Lora man pastāstīja, ko dara divatā ar Elvudu Mariju; viņa to pastāstīja arī Rīnijai. Es gaidīju iebildumus, traci; gaidīju, ka Rīnija pateiks — Lora pazemojas vai rīkojas vulgāri un kom­promitējoši. Kas zina, kas var notikt tumšā fotolaboratorijā, kur ir jauna meitene un vīrietis, un nodzēsta gaisma? Bet Rīnija izteica viedokli, ka Elvuds jau nemaksājot Lorai par darbu: viņš Loru mācot, un tas esot pavisam kas cits. Tas pašu Elvudu nostādot algota darbinieka līmenī. Par to, ka Lora kopā ar viņu atrodoties laboratorijā, neviens neko sliktu nedomāšot, jo Elvuds tak esot mīkstais. Man ir aizdomas, ka Rīnija klusībā uzelpoja, redzēdama, ka Lora izrāda interesi arī par ko citu, ne tikai par Dievu.

Un Lora tiešām izrādīja interesi, taču, kā parasti, krita galējībās. Viņa nočiepa Elvudam dažus tonēšanas piederumus un atnesa tos mājās. To es uzzināju nejauši: atrados bibliotēkā, uz labu laimi šķirstīju grāmatas un neviļus pievērsu uzmanību ierāmētajām foto­grāfijām, kurās bija redzams vectēvs Bendžamins kopā ar dažādiem premjerministriem. Seram Džonam Sparovam Tompsonam tagad bija maigi mēļa seja, seram Makenzijam Bauelam — žultaini zaļa, seram Čārlzam Taperam — blāvi oranža. Vectēva Bendžamina bārda un ūsas bija ieguvušas gaiši sarkanu toni.

Tovakar es pieķēru Loru nozieguma vietā. Turpat uz viņas ku­modes atradās gan mazās tūbiņas, gan smalkās otiņas. Un arī mūsu abu studijas portrets — mēs ar Loru samta kleitiņās un lakādas sandalēs. Lora bija izņēmusi fotogrāfiju no ietvara un patlaban to­nēja mani gaiši zilu. "Lora," es teicu, "žēlīgā debess, ko tu tur dari? Kāpēc tu izkrāsoji tās bildes? Tur, bibliotēkā. Tēvs pārskaitīsies."

"Es tikai vingrinājos," Lora sacīja. "Un tos vīriešus tiešām derēja izdaiļot. Man liekas, tagad viņi izskatās labāk."

"Viņi izskatās ērmīgi!" es atcirtu. "Vai ļoti slimi. Kur tu esi redzējusi zaļu seju! Vai mēļu."

Lora nebūt nesatraucās. "Tās ir viņu dvēseles krāsas," viņa teica. "Tādās krāsās viņiem būtu jābūt."

"Tu iekulsies lielās nepatikšanās! Visi zinās, kas to izdarījis."

"Neviens nekad uz tām neskatās," viņa sacīja. "Visiem ir vien­alga."

"Tikai neskaries klāt vecaimātei Edīlijai," es brīdināju. "Un mirušajiem tēvočiem! Tēvs noraus tev ausis!"

"Es gribēju ietonēt viņus zeltainus, lai parādītu, ka viņi ir debesu spozmē," Lora teica. "Bet nav zelta krāsas. Tēvočus, nevis vecomāti. Viņu es tonēšu tēraudpelēku."

"Neiedrošinies! Tēvs netic nekādai debesu spozmei. Un labāk nes tās krāsas atpakaļ, kamēr vēl neesi apsūdzēta zagšanā."

"Es neesmu izlietojusi daudz," Lora sacīja. "Turklāt es aiznesu Elvudam burciņu ar ievārījumu. Tā ir godīga apmaiņa."

"Rīnijas ievārījumu droši vien. No aukstā pagraba — vai tu viņai paprasīji? Zini, viņa tās burkas pārskaita." Es paņēmu rokā mūsu dubultportretu. "Kāpēc es esmu zila?"

"Tāpēc, ka tu esi aizmigusi," Lora atbildēja.

Tonēšanas piederumi nebija vienīgais, ko viņa čiepa. Viens no Loras pienākumiem bija negatīvu sistematizēšana. Elvudam pa­tika, ja viņa darbnīcā un arī fotolaboratorijā valdīja nevainojama kārtība. Negatīvi bija salikti spīdīgās aploksnēs, sakārtotās pēc fotografēšanas datumiem, tāpēc Lora viegli varēja sameklēt piknika fotogrāfijas negatīvu. Kādu dienu, kad Elvuds bija prom un Lora laboratorijā rīkojās viena pati, viņa bija izgatavojusi no šī negatīva divas melnbaltas fotogrāfijas. To viņa nestāstīja nevienam, pat man ne, — pateica tikai vēlāk. Nokopējusi bildes, viņa ielika negatīvu savā somiņā un aiznesa līdzi uz mājām. To viņa neuzskatīja par zagšanu: šo attēlu pirmām kārtām bija nozadzis Elvuds pats, ne­lūgdams mums atļauju, un Lora paņēma no viņa tikai kaut ko tādu, kas patiesībā nekad nebija viņam piederējis.

īstenojusi savu nodomu, Lora vairs negāja uz Elvuda Marija fotodarbnīcu. Viņa nepateica Marijam iemeslu un nebrīdināja viņu iepriekš. Tas man likās nepieklājīgi un tā tiešām bija, jo Elvuds to uztvēra kā necieņu. Viņš lūkoja izdibināt no Rīnijas, vai Lora nav saslimusi, bet Rīnija pateica vienīgi, ka Lora droši vien mainījusi domas par fotografēšanu. Tas meitēns jau esot pilns ar iedomām; mūždien ar kaut ko aizraujoties un tagad acīmredzot būšot aizrāvusies ar kaut ko citu.

Tas modināja Elvuda ziņkārību. Viņš sāka uzmanīt Loru — vēl vairāk, nekā lika viņa parastā okšķerēšanas kāre. Es to nesauktu gluži par spiegošanu — viņš jau neuzglūnēja Lorai, paslēpies krū­mos. Viņš gluži vienkārši pievērsa Lorai lielāku uzmanību. (Tomēr viņš vēl nebija pamanījis, ka nočiepts viens negatīvs. Viņam ne prātā nenāca, ka Lora varētu būt uzmeklējusi viņu kāda slēpta motīva dēļ. Lorai bija tik atklāts skatiens, tik naivi platas acis, tik gaiša, noapaļota piere, ka tikai nedaudzi jelkad turēja viņu aizdomās par divkosību.)

Sākumā Elvuds neieraudzīja neko ievērības cienīgu. Loru varēja vērot soļojam pa galveno ielu, svētdienas rītos dodoties uz baznīcu, kur viņa svētdienas skolā mācīja piecgadīgos bērnus. Trijos citos nedēļas rītos viņa palīdzēja unitāriešu baznīcas zupas virtuvē, kas bija ierīkota blakus dzelzceļa stacijai. Tās misija bija — izsniegt bļodiņas ar kāpostainu zupu izsalkušajiem, nosmulušajiem vīriešiem un zēniem, kuri blandījās gar sliedēm: godājami centieni, taču ne jau visi pilsētnieki tos uzlūkoja atzinīgi. Daži domāja, ka šie vīri ir musinātāji un sazvērnieki vai, vēl ļaunāk, komunisti; citi uzskatīja, ka ēdienu nevajadzētu dot par brīvu, jo viņiem pašiem sūri grūti jānopelna katrs kumoss. Atskanēja saucieni: "Meklējiet darbu!" (Apvainojumi nebūt neskanēja tikai no vienas puses vien, tomēr klaidoņi tos izteica klusinātāk. Skaidrs, ka viņi greizi ska­tījās uz Loru un viņai līdzīgiem baznīcas labdariem. Skaidrs, ka viņi atrada veidus, kā izpaust savu noskaņojumu. Joks, dzēlīga vīp­snā, dunka, īgns skatiens. Nav smagāka pienākuma par piespiedu pateicību.)

Vietējā policija cītīgi uzmanīja, lai šiem vīriem prātā neienāk visādas gudrības — piemēram, par palikšanu Taikonderogā. Viņi bija jāatbīda tālāk, jāpārceļ uz citurieni. Tomēr viņiem nebija atļauts kāpt vagonos turpat dzelzceļa stacijā, jo ar to nebūtu mierā dzelzceļa kompānija. Izcēlās strīdiņi un dūru cīņas, un — kā savā avīzē izteicās Elvuds Marijs — policija ļāva vaļu stekiem.

Tā nu šie vīri gāja prom gar sliedēm un lūkoja ielavīties va­gonos kaut kur tālāk, taču tas bija grūtāk, jo tur vilcieni jau bija uzņēmuši gaitu. Notika vairāki nelaimes gadījumi, viens cilvēks pat gāja bojā, — kāds zēns, kuram nevarēja būt vairāk par seš­padsmit gadiem, pakrita zem riteņiem un tika, burtiski, pārgriezts uz pusēm. (Pēc šī notikuma Lora uz trim dienām ieslēdzās savā istabā un atteicās no ēdiena: šim zēnam viņa bija pasniegusi zupas bļodiņu.) Elvuds Marijs sacerēja ievadrakstu, kurā teica, ka atgadījums gan esot bēdīgs, taču tajā neesot vainojams dzelzceļš un kur nu vēl pilsēta: ko gan cilvēki domājot, tik muļķīgi likdami uz spēles dzīvību?

Lora lūdzās no Rīnijas kaulus, ko izmantot baznīcas zupas katlā. Rīnija teica, kur lai viņa raujot tik daudz kaulu; kauli vis neaugot kokos. Lielā tiesa kaulu viņai esot vajadzīga pašai — Aviljonai, mums. Viņa sacīja, nieciņš ar nieciņu iztaisot sieciņu, un vai tad Lora nesaprotot, ka šajos grūtajos laikos tēvam tiešām esot no svara katrs grasis, ko vien var nopelnīt? Tomēr Rīnija nekad nespēja ilgi pretoties Lorai, tāpēc no viņas varēja sagaidīt kādu kaulu, divus vai trīs. Lora negribēja nedz pieskarties kauliem, nedz tos redzēt — šai ziņā viņa bija pārlieku jūtīga —, tāpēc Rīnija tos ietina. "Te nu būs. Nē, nudien, tie klaidoņi noēdīs mums matus no galvas," viņa ar nopūtu sacīja. "Ieliku arī vienu sīpolu." Rīnija domāja, ka Lorai gan nevajadzētu strādāt zupas virtuvē — tādai jaunai meitenei tas esot par grūtu.

"Nav pareizi saukt viņus par klaidoņiem," teica Lora. "Visi viņus atstumj. Viņi tikai grib strādāt. Viņi jau tikai grib atrast darbu."

"Nu kā tad," Rīnija novilka skeptiskā, tracinošā tonī. Palikusi divatā ar mani, viņa mēdza sacīt: "Viņa ir tik līdzīga savai māte, nudien, kā izspļauta."

Es nemēdzu iet Lorai līdzi uz zupas virtuvi. Viņa mani neaicināja, un man jebkurā gadījumā nebūtu laika: tēvs tagad bija ieņēmis galvā, ka man jāapgūst visi pogu ražošanas smalkumi, kas esot mans pienākums. Faute de mieux, Ceisā un Dēlos man bija jāuzņemas dēla loma, un, ja liktenis man reiz lemtu uz­ņemties vadību, tad derēja sasmērēt rokas jau laikus.

Es zināju, ka biznesā man nav nekādu spēju, tomēr biju pārāk iebiedēta, lai spurotos pretī. Katru rītu es devos tēvam līdzi uz fabriku, lai redzētu (viņa vārdiem sakot), kas notiek reālajā pasaulē. Ja es būtu zēns, viņš būtu licis, lai sāku strādāt pie slīdošās lentes, balstoties uz analoģiju no armijas: virsnieks nevar gaidīt, ka viņa vīri spēs paveikt to, ko nespēj viņš pats. Taču tagad viņš uzdeva man veikt inventarizāciju un aprēķināt piegādes bilanci — izejvielas iekšā, gatavā produkcija ārā.

Es to veicu slikti, zināmā mērā tīšām. Es garlaikojos un arī baidījos. Kad ik rītu ierados fabrikā, ģērbusies savos mūķenes svārkos un blūzēs, tipinādama tēvam nopakaļ kā šunelis, man bija jāiet caur strādnieku rindām. Es jutu, ka sievietes saīgst un vīrieši blenž. Es zināju, ka aiz muguras viņi par mani zobojas — par manu izturēšanos (sievietes) un par manu augumu (vīrieši) — un ka tas viņiem ir veids, kā atkosties. Dažā ziņā es viņus nevainoju — viņu vietā es būtu rīkojusies tāpat —, tomēr visviens jutos apvainota.

Deguns gaisā. Laikam iedomājusies, ka šī ir Sābas ķēniņiene.

Paņemtu šo tā kārtīgi priekšā, tad būtu nost no tā augstā plaukta.

Tēvs neko nemanīja. Vismaz bija nolēmis nemanīt.

Kādu pēcpusdienu pie Rīnijas virtuves durvīm nostājās Elvuds Marijs — ar izrieztām krūtīm un pašapzinīgu stāju, kā jau sliktu ziņu nesējs. Es palīdzēju Rīnijai gatavot konservus: bija vēls sep­tembris, un mēs konservējām pēdējos tomātus no virtuves dār­ziņa. Rīnija allaž bija saimniekojusi taupīgi, bet šajos laikos bija grēks jel ko aizlaist postībā. Viņa laikam bija aptvērusi, cik izdilis ir tas lieko dolāru pavediens, kurš notur viņu šajā darba­vietā.

Esot kaut kas tāds, ko mums gan derētu uzzināt, sacīja Elvuds Marijs. Rīnija uzmeta acis viņam un viņa uzpūtīgajai pozai, novērtēdama, cik svarīga varētu būt gaidāmā vēsts, un atrada to gana nopietnu esam, lai aicinātu Mariju iekšā. Pat piedāvāja viņam tasi tējas. Tad palūdza pagaidīt, ar stangām izcēla no vārošā ūdens pēdējās burkas un aizskrūvēja tās. Pēc tam viņa apsēdās.

Te nu bija šī vēsts. Mis Lora Ceisa esot redzēta pilsētā — Elvuds teica — kopā ar kādu jaunu vīrieti, ar to pašu jauno vīrieti, kura sabiedrībā nofotografēta pogu fabrikas piknikā. Vispirms abi pamanīti pie zupas virtuves; bet vēlāk sēdējuši uz parka soliņa — un ne tikai uz viena vien — un smēķējuši ciga­retes. Vismaz vīrietis smēķējis; kas attiecoties uz Loru, to viņš nevarot apzvērēt, Elvuds sacīja un savilka lūpas urskulī. Viņi redzēti līdzās Kara memoriālam pie Rātsnama, pēc tam uz Jubilejas tilta, kur, atbalstījušies uz margām, skatījušies lejup uz krācēm, — iecienīta vieta romantiskiem pārīšiem. Iespējams, viņi esot manīti pat nomalē, pie Telšu laukuma, un tas gandrīz pil­nīgi droši liecinot par apšaubāmu uzvedību vai vismaz tās iedīgļiem — lai gan par to viņš nevarot galvot, jo pats neesot to redzējis.

Lai nu kā, viņš domājot, ka mums būtu jāzina. Tas esot pieaudzis vīrietis, un vai mis Lorai neesot tikai četrpadsmit gadu? Kāds kauns — šādi izmantot meitenes uzticēšanos! Marijs atzvila krēslā un sērīgi pašūpoja galvu, apmierināts kā sivēns zirņos, acis mirdzēja ļaunā priekā.

Rīnija aizsvilās dusmās. Viņa nevarēja ciest, ja kāds apsteidza viņu tenku lauciņā. "Mēs ļoti pateicamies, ka esat mums ziņo­jis," viņa ar saltu pieklājību noteica. "Jārīkojas ir laikus. Kas vienu soli žēlo, tas desmit pazaudē." Tādā veidā viņa sargāja Loras godu: vēl nebija noticis nekas tāds, ko nevarētu novērst.

"Nu, ko es tev teicu?" Rīnija sacīja, kad Elvuds Marijs bija prom. "Viņam nudien nav kauna." Rīnija, protams, runāja nevis par Elvudu, bet gan par Alekšu Tomasu.

Kad Lorai pieprasīja paskaidrojumus, viņa nenoliedza neko, atskaitot to, ka abi esot redzēti Telšu laukumā. Parka soliņi un tā tālāk — jā, viņa esot uz tiem sēdējusi, bet ne sevišķi ilgi.

Un viņa arī nespēja saprast, kāpēc Rīnija ceļ tādu traci. Alekss Tomass nebija nekāds plikata ar smukām acīm (šo izteicienu bija lietojusi Rīnija). Un viņš nebija arī brunču mednieks (otrs viņas izteiciens). Lora noliedza, ka jebkad mūžā būtu izsmēķējusi kādu cigareti. Bet "knakstīšanās" — vēl viens Rīnijas teiciens — viņai šķita derdzīga. Ko gan viņa bija nodarījusi, lai modinātu tik nekrietnas aizdomas? Bija acīm redzams, ka viņa to nesaprot.

Es nodomāju, ka Lora ir gluži kā cilvēks, kuram nav dzirdes: mūzika skan, tu kaut ko dzirdi, bet tas nav tas pats, ko dzird visi pārējie.

Lora stāstīja, ka visos šajos gadījumos — un tādi bijuši tikai trīs — viņi ar Alekšu Tomasu risinājuši nopietnas sarunas. Par ko? Par Dievu. Alekss Tomass esot zaudējis ticību, un Lora cenšoties palīdzēt viņam to atgūt. Tas esot ļoti grūti, jo viņš esot gaužām cinisks — vai varbūt viņa gribēja teikt skeptisks. Viņš domājot, ka jaunais laikmets būšot šīs, nevis nākamās pasaules laikmets — cilvēka laikmets cilvēces labā —, un viņš to ap­sveikšot no sirds. Alekss apgalvojot, ka viņam neesot dvēseles, turklāt viņam esot nospļauties par to, kas ar viņu notikšot pēc nāves. Tomēr Lora bija apņēmusies turpināt savus pūliņus, lai cik grūts liktos uzdevums.

Es ieklepojos, aizsegusi muti ar plaukstu. Smieties es neuz­drīkstējos. Pietiekami bieži biju redzējusi, kā Lora šo nevainīgo sejas izteiksmi izmanto pret misteru Ērskinu, un man šķita, ka arī tagad viņa dara tieši to pašu: pūš mums miglu acīs. Rīnija, rokas iespraudusi sānos, stāvēja ieplestām kājām un pavērtu muti, izskatīdamās pēc apstulbušas cāļu mātes.

"Kāpēc viņš vēl arvien ir pilsētā, to es gribētu zināt," Rīnija, pūlēdamās pārvarēt apjukumu, uzbruka no citas puses. "Viņš tak teicās tikai atbraucis ciemos."

"Ak, viņam te ir kādas darīšanas," Lora mīlīgi atbildēja. "Bet viņš var atrasties, kur pašam tīk. Šī nav vergu valsts. Ja vien neņem vērā tos, kuri vergo, lai saņemtu algu." Es nojautu, ka centieni vest nomaldījušos avi uz pareizā ceļa nav palikuši vien­pusīgi: savu bija darījis arī Alekss Tomass. Ja tā turpināsies, mums mājā ieviesīsies mazs boļševiks.

"Vai viņš nav par vecu?" es ieminējos.

Lora uzmeta man niknu skatienu — kam par vecu? — kā izaicinādama, lai jau es iejaucos vien. "Dvēselei nav vecuma," viņa sacīja.

"Ļaudis trin mēles," teica Rīnija: tas vienmēr bija viņas izšķirošais arguments.

"Tā ir viņu darīšana," Lora attrauca. Viņas balsī skanēja cildens aizkaitinājums: ļaudis bija krusts, kas viņai jānes.

Mēs ar Rīniju vairs nezinājām padoma. Ko tur varēja darīt? Mēs būtu varējušas pateikt tēvam, kurš tad aizliegtu Lorai satik­ties ar Alekšu Tomasu. Bet viņa nebūtu klausījusi, jo uz spēles taču bija likta dvēsele. Mēs nolēmām — ja pateiksim tēvam, tad izcelsies lielākas nepatikšanas, nekā šis atgadījums pelnījis; un galu galā — kas tad bija noticis? Nekas tāds, uz ko būtu iespē­jams norādīt tieši. (Tolaik, šai jautājumā, starp mums ar Rīniju valdīja dziļa uzticēšanās; mēs allaž likām galvas kopā.)

Dienām ritot, es jutu, ka Lora vazā mani aiz deguna, lai gan nespēju izprast, kā tieši. Nedomāju, ka viņa melo, tomēr arī visu patiesību viņa nestāstīja. Reiz es redzēju viņus ar Alekšu Tomasu, dziļi iegrimušus sarunā, lēnām aizstaigājam gar Kara memoriālu; tad reiz uz Jubilejas tilta, reiz — dīki sēžot pie Betijas restorāna, abi itin nemaz nemanīja sev veltītos skatienus, ieskaitot manējo. Tas bija klajš izaicinājums.

"Tev vajag vest viņu pie prāta," Rīnija man teica. Taču es nespēju vest Loru pie prāta. Es vispār arvien mazāk spēju ar viņu sarunāties; vai, pareizāk sakot, — es gan runāju, bet vai viņa klausījās? Tas bija tas pats, kas sarunāties ar baltu dzēšpapīra lapu: vārdi izlidoja no manas mutes un nozuda aiz viņas sejas, kā iegrimdami krītoša sniega mūrī.

Kad nepavadīju laiku pogu fabrikā — šis pasākums ar katru dienu šķita aizvien veltīgāks, pat tēvam, — es sāku viena pati klimst apkārt. Es mēdzu iet uz priekšu pa upes krastu, mēģinā­dama iztēloties, ka man ir kāds mērķis, vai stāvēt uz Jubilejas tilta, it kā gaidīdama kādu, raudzīdamās lejup uz melno ūdeni un atcerēdamās stāstus par sievietēm, kuras tajā metušās. Tā viņas bija rīkojušās mīlestības dēļ, jo tieši tā mīlestība ietekmēja cil­vēku. Tā pielavījās tev klāt, sagrāba tevi, pirms paguvi atjēgties, un tad tu vairs neko nevarēji darīt. Tiklīdz mīlestība bija tevi piemeklējusi, tā nežēlīgi rāva tevi prom. Vismaz tā bija rakstīts grāmatās.

Citkārt es gāju pa galveno ielu, pievērsdama nopietnu uzma­nību tam, kas izlikts skatlogos, — zeķu un kurpju pāriem, cepurēm un cimdiem, skrūvgriežiem un uzgriežņu atslēgām. Es pētīju kinozvaigžņu plakātus stiklotajās vitrīnās pie kinoteātra Bijou un salīdzināju šīs sejas ar to, kā pati izskatos vai izskatītos, ja pārsukātu matus pār vienu aci un pienācīgi apģērbtos. Man nebija atļauts iet iekšā; kinoteātrī es pirmo reizi iegāju tikai tad, kad jau biju apprecējusies, jo Rīnija teica, ka Bijou esot necienīga vieta, vismaz jaunām meitenēm bez pavadoņiem. Turp medībās dodoties vīrieši, kam prātā nešķīstības. Viņi mēdzot apsēsties tev blakus un līpot klāt kā mušpapīrs, un tu nepagūstot ne aci pamirkšķināt, kad viņi jau rāpjoties tev virsū.

Rīnijas aprakstos meitene vai sieviete vienmēr bija nekustīga, toties ar daudziem rokturiem, gluži kā tāda kāpelēšanai paredzēta vingrošanas ierīce. Maģiskā kārtā viņai bija laupīta spēja iekliegties vai pakustēties. Viņa bija sastingusi kā sālsstabs, viņa bija para­lizēta — no šoka, sašutuma vai kauna. Viņai nebija kur patverties.