Aklais slepkava

Aklais slepkava: AaA firziksievietes

Vakaros notiek dejas, gludi vizošas dejas uz slidenas grīdas. Piespiedu jautrība: no tās viņa nevar izvairīties. Visapkārt plaiksnī zibspuldzes: nekad nav iespējams noteikt, uz kurieni tās notēmētas vai kad avīzē parādīsies tavs attēls, galva atgāzta, visi zobi redzami.

Rītos viņai sāp pēdas.

Pēcpusdienās viņa patveras atmiņās, zvilnēdama atpūtas krēslā uz klāja, uzlikusi saulesbrilles. Viņa atsakās no peldbaseina, no apļu mešanas mērķī, no badmintona, no bezgalīgajām, bezjēdzīgajām spēlēm. Laika kavēkļi vajadzīgi tam, lai kavētu laiku, un viņai ir pašai savs laika kavēklis.

Suņi savās saitēs met nebeidzamus lokus pa klāju. Aiz tiem soļo augstāko aprindu suņu staidzinātāji. Viņa izliekas, ka lasa.

Daži bibliotēkā raksta vēstules. Viņai tas būtu bezjēdzīgi. Pat ja viņa nosūtītu vēstuli, viņš tik bieži maina dzīvesvietas, ka var­būt nesaņemtu to nekad. Toties to varētu saņemt kāds cits.

Rāmās dienās viļņi dara to, kam nolīgti. Tie ieaijā. Jūras gaiss, ļaudis mēdza daudzināt, — o, tas tik ļoti nāk par labu. Tikai elpojiet dziļi. Tikai atslābinieties. Tikai ļaujieties.

Kāpēc tu stāsti man šos skumjos stāstus? viņa jautā — pirms vairākiem mēnešiem. Viņi guļ, ietinušies viņas kažokā, ar zvērādas pusi uz āru, tā licis viņš. Pa ieplīsušo rūti velk auksts gaiss, garām aizžvadz tramvaji. Vienu mirklīti,' viņa saka, man poga spiežas mugurā.

Tādus stāstus nu es zinu. Skumjus. Bet katrs stāsts, novests līdz loģiskajam atrisinājuma, ir skumjš, jo beigās visi nomirst. Dzimšana, kopošanās un nāve. Izņēmumu nav, ja nu vienīgi attiecībā uz kopošanos. Daži nabadziņi nedabū pat to.

Bet pa vidu var būt laimīgi posmi, viņa ieminas. Starp dzimšanu un nāvi — vai tad ne? Lai gan man šķiet, ja tic paradīzei, tad stāsts savā ziņā varētu būt laimīgs — tas ir, stāsts par miršanu. Tevi ieaijā eņģeļu pulki, un tā tālāk.

Nūja. Kad nomirsi, debesis tevi gaidīs kliņģeris. Nē, paldies.

Tomēr var būt laimīgi posmi, viņa neatlaižas. Vismaz vairāk, nekā stāstos parasti iekļauj tu. Necik daudz tādu tu neiekļauj.

Tu domā to posmu, kurā mēs apprecamies un apmetamies mazā mājiņā, un mums ir divi bērni? To posmu?

Tu esi negants.

Labi, viņš saka. Tu gribi laimīgu stāstu. Redzu, ka tu nelik­sies mierā, pirms tādu nedzirdēsi. Te būs.

Ritēja deviņdesmit devītais gads karā, kurš kļuva pazīstams kā Simtgadu karš jeb Ksenoriešu kari. Ksenoru — planētu, kura atradās citā telpas dimensijā — apdzīvoja ārkārtīgi saprātīgu un ārkārtīgi cietsirdīgu būtņu dzimums, dēvēts par ķirzakcilvēkiem, bet paši sevi viņi tā nesauca. Viņi bija septiņas pēdas gari, zvīņaini un pelēki. Acu zīlītes bija vertikālas kā kaķiem vai čūskām. Āda viņiem bija tik sīksta, ka drēbes parasti nevajadzēja valkāt, atskaitot īsas bikses, darinātas no karkinīla — lokana, sarkana metāla, kurš uz Zemes nav pazīstams. Tās aizsargāja vitālās ķermeņa daļas, kuras arī bija klātas ar zvīņām un, piebildīsim, milzīgas, bet reizē vārīgas.

Nu, paldies Dievam, vismaz kaut kas bija vārīgs, viņa smie­damās saka.

Es jau domāju, ka tas tev patiks. Lūk, un viņu nodoms bija — sagūstīt lielu daudzumu Zemes sieviešu un radīt ar iz­cilām īpašībām apveltītu būtņu dzimumu, pa pusei cilvēkus, pa pusei ksenoriešu ķirzakcilvēkus, kas labāk par viņiem būtu piemē­roti dzīvei uz dažādām citām apdzīvojamām visuma planētām — spējīgi pielāgoties svešām atmosfērām, lietot dažādu pārtiku, preto­ties nezināmām slimībām un tā tālāk —, bet kuriem piemistu arī ksenoriešu spēks un ārpuszemes saprāts. Šis superdzimums izplatītos visumā un iekarotu to, pa ceļam aprijot citu planētu iemītniekus, jo ķirzakcilvēkiem bija nepieciešama izplešanās telpa un jauni proteīna avoti.

Ksenora ķirzakcilvēku kosmosa flote pirmo reizi bija uzbrukusi Zemei 1967. gadā, raidot iznīcinošus triecienus pa lielākajām pil­sētām, kurās bija gājuši bojā miljoni. Valdot vispārējai panikai, kirzakcilvēki bija pārvērtuši Eirāzijas un Dienvidamerikas daļas par savām vergu kolonijām, pakļāvuši jaunākās sievietes saviem ellišķīgajiem vairošanās eksperimentiem un aprakuši vīriešu mirstīgās atliekas milzīgās bedrēs, pēc tam kad bija apēduši tās viņu ķermeņa daļas, kurām deva priekšroku. Viņiem garšoja smadzenes un jo sevišķi sirdis, un nieres, viegli apceptas.

Taču ksenoriešu piegādes līnijas iznīcināja raķešu uguns no slepenām Zemes instalācijām, tādējādi atņemot vitālās sastāvdaļas ķirzakcilvēku nāvējošo zorha staru ieročiem; Zeme bija atguvusies un devās prettriecienā — ne tikai ar saviem karaspēkiem, bet arī ar gāzes mākoņiem, kurus veidoja no retajām Irīdas horca vardēm iegūta inde, kuru Ulintas nakrodi reiz izmantojuši saviem bultu galiem un pret kuru, kā bija atklājuši Zemes zinātnieki, ksenorieši bija sevišķi uzņēmīgi. Tā nu izredzes bija izlīdzinājušās.

Turklāt viņu karkinīla bikses viegli uzliesmoja, ja vien izdevās tām precīzi trāpīt ar raķeti, kura jau bija pietiekami sakarsusi. Zemes snaiperi ar saviem ieročiem, kuriem bija optiskie tēmēkļi un fosfora tāldarbības lodes, kļuva par dienas varoņiem, lai gan viņiem draudēja barga atmaksa, kurā ietilpa spīdzināšana ar elek­trību līdz šim nepazīstamos un neizturami sāpīgos veidos. Ķirzak­cilvēkiem diez kā nepatika, ja uzliesmoja viņu ķermeņa intīmākās daļas, un tas arī bija saprotams.

Tagad, 2066. gadā, ķirzakcilvēki bija atsisti atpakaļ, vēl citā telpas dimensijā, kur viņus vajāja Zemes kaujas piloti savos maza­jos, ašajos, divvietīgajos uzbrukuma kuģīšos. Viņu galīgais mērķis bija pilnīgi iznīcināt ksenoriešus, paturot varbūt tikai kādus pāris dučus, ko izstādīt īpaši nocietinātos zoodārzos ar neplīstoša stikla logiem. Taču ksenorieši nepadevās bez kaujas uz dzīvību un nāvi. Viņiem joprojām bija dzīvotspējīga flote un azotē pietaupīti vēl daži slepeni triki.

Azotē? Man likās, virs jostasvietas viņi bija kaili.

Apžēliņ, neskaldi matus. Tu saproti, ko es domāju.

Vils un Boids bija divi veci čomi — divi rētaini un kaujās rū­dīti uzbrukuma kuģu veterāni, karojuši jau trīs gadus. Uzbrukuma kuģu dienestā tas bija ilgs laiks, jo tur tika ciesti lieli zaudējumi. Komandieri mēdza sacīt, ka drosme abiem esot lielāka par sprie­šanas spējām, tomēr pagaidām viņi bija tikuši cauri sveikā — par spīti savai pārsteidzībai vienā riskantā uzbrukumā pēc cita.

Bet mūsu stāsta sākumā abus bija panācis ksenoriešu zorha kuģis, un nu abi bija pamatīgi sašauti un stipri kliboja. Zorha stari bija izsituši caurumu viņu degvielas tvertnē, iznīcinājuši sakarus ar vadības centru uz Zemes un izkausējuši stūres iekārtu, un šī uzbrukuma laikā Boids bija ievainots galvā, bet Viļam skafandrā lija asinis no neredzamas brūces kaut kur ap vidukli.

Rādās, ka ar mums ir cauri, teica Boids. Mēs esam samalti miltos. Šitais verķis tagad uzies gaisā kuru katru mirkli. Žēl tikai, ka nepaguvām aizraidīt pie tēviem vēl kādus pāris simtus to zvīņaino maitasgabalu.

Jā, taisni manas domas. Nu, tad priekā, vecais draugs, sacīja Vils. Izskatās, ka tev tur iekšā kaut kas tek — sarkana sula. Kāju pirksti cauri. Ha ha.

Ha ha, piebalsoja Boids, saviebies sāpēs. Baigais jociņš. Tev vienmēr ir bijusi draņķīga humora izjūta.

Pirms Vils paguva atbildēt, kuģis zaudēja vadību un sagriezās reibinošā spirālē. Viņus sagrāba kāds gravitācijas lauks, bet no kādas planētas? Viņiem nebija ne jausmas, kur viņi atrodas. Mākslīgā gravitācijas sistēma viņiem bija čupā, un abi vīri zaudēja samaņu.

Atžilbuši viņi nespēja noticēt savām acīm. Viņi vairs neatradās ne savā uzbrukuma kuģī, ne cieši piegulošajos metāla skafandros. Tagad viņiem mugurā bija vaļīgas, zaļas drānas no kāda spīdīga materiāla, un viņi zvilnēja uz mīkstām, zeltainām sofām kuplu vīteņaugu ieskautā lapenē. Brūces bija sadzijušas, un Vila kreisās rokas vidējais pirksts, norauts kādā senākā uzbrukumā, bija ataudzis. Viņi jutās veselības un labsajūtas caurstrāvoti.

Caurstrāvoti, viņa nomurmina. Ak tu manu dieniņ.

Jā, mums, zēniem, šad tad patīk izmantot kādu izmeklētu vārdiņu, viņš saka, runādams ar mutes kaktiņu kā gangsteris filmā. Tad visa tā bodīte rādās bišķiņ smalkāka.

Tā liekas gan.

Turpināsim. Es neko nesaprotu, teica Boids. Kā tu domā, mēs esam miruši?

Ja mēs esam miruši, tad man nav iebildumu, sacīja Vils. Te ir forši, te ir baigi forši.

Domāju gan.

Šai mirklī Vils klusu iesvilpās. Viņiem tuvojās divas tik kār­dinošas dāmas, kādas abi savu mūžu nebija redzējuši. Viņas bija īsti firziķi. Mati abām bija tādā krāsā, kādā mēdz būt grozi, kas pīti no šķeltām vītola klūdziņām. Viņas bija ģērbušās garos tērpos violeti zilā nokrāsā, tie krita sīkās krokās un kustoties čaukstēja. Viļam tie visvairāk atgādināja mazos papīra bruncīšus, kādus aptin ap augļiem vīzdegunīgos augstākās klases pārtikas veikalos. Rokas un kājas sievietēm bija kailas; katrai bija neparasta galvasrota no smalka, sarkana tīkliņa. Āda bija sulīgi, zeltaini sārta. Viņu kus­tības bija tik maigi viļņojošas, it kā viņas būtu apmērcētas sīrupā.

Esiet sveicināti, Zemes vīrieši, ierunājās pirmā.

Jā, sveicināti, piebalsoja otrā. Mēs jau sen jūs gaidām. Jūsu ierašanos mēs vērojām ar savas starpplanētu telekameras palīdzību.

Kur mēs esam? jautāja Vils.

Jūs esat uz planētas AaĀ, atbildēja pirmā. Šis vārds skanēja kā piepildījuma nopūta ar īsu kunkstu vidū — tā nokunkst zīdaiņi, miegā apgriezdamies uz otriem sāniem. Un tas skanēja arī kā mirēja pēdējā dvaša.

Kā mēs šeit nonācām? Vils jautāja. Boids bija zaudējis va­lodu. Viņa skatiens slīdēja pār krāšņajiem, nobriedušajiem kuplu­miem, kas pavērās acīm. Man gribētos iegremdēt tur zobus, viņš domāja.

Jūs nokritāt no debesīm ar visu savu kuģi, atbildēja pirmā sie­viete. Tas diemžēl ir gājis bojā. Jums būs jāpaliek šeit, pie mums.

To nebūs grūti pārciest, Vils sacīja.

Jūs tiksiet labi aprūpēti. Jūs esat pelnījuši atlīdzību. Jo, sargā­dami savu pasauli no ksenoriešiem, jūs sargājat arī mūsējo.

Tas, kas notika tālāk, ir jāaizsedz ar kautrības plīvuru.

Tiešām jāaizsedz?

Pēc brīža es to nodemonstrēšu. Jāpiebilst vēl tikai, ka Boids un Vils bija vienīgie vīrieši uz planētas AaĀ, tāpēc šīs sievietes, protams, bija jaunavas. Taču viņas prata lasīt domas, un katra jau iepriekš saprata, ko varētu uzkārot Vils un Boids. Tāpēc jau pavisam drīz tika īstenotas pašas trakākās abu draugu fantāzijas.

Pēc tam tika baudīta garda nektāra maltīte, kura, kā tika paskaidrots vīriešiem, atvairot vecumu un nāvi; tad notika pa­staiga pa burvīgajiem dārziem, kur ziedēja neiedomājamas puķes; un tad abi tika ievesti plašā telpā pilnā ar pīpēm, un viņi varēja izraudzīties, kuru vien vēlējās.

Pīpes? Tādas, kādu smēķē tu?

Tās bija pieskaņotas rītakurpēm, kuras viņiem tika izsniegtas pēc tam.

Uz to es laikam būšu uzprasījusies.

Būsi gan, viņš smaidot piekrīt.

Un kļuva arvien labāk. Viena no meitenēm bija seksbumba, otra bija nopietnāka un prata tērzēt par mākslu, literatūru un filosofiju, nemaz nerunājot par teoloģiju. Šķita, meitenes zina, kas kuru brīdi tiek no viņām gaidīts, un pārslēdzās atbilstoši Boida un Vila garastāvoklim un tieksmēm.

Un tā laiks pagāja harmonijā. Ritot dienām, kuras bija pati pilnība, vīrieši vairāk uzzināja par planētu AaĀ. Pirmkārt, uz tās netika ēsta gaļa un nebija gaļēdāju dzīvnieku, toties bija daudz tauriņu un dziedātājputnu. Vai man jāpiebilst, ka dievam, kuru pielūdza uz AaĀ, bija liela ķirbja veidols?

Otrkārt, tur nebija dzimšanas kā tādas. Šīs sievietes izauga kokos, pie kātiņa, kurš bija nostiprināts galvvidū, un, kad no­gatavojās, priekšteces viņas noplūca. Treškārt, tur nebija nāves kā tādas. Kad pienāca laiks, katra firziķsieviete — tā viņas drīz iesauca Boids un Vils — vienkārši izjauca savu molekulu struktūru, un molekulas, plūstot caur kokiem, drīz savienojās jaunā, svaigā sievietē. Tāpēc pati pēdējā sieviete gan substances, gan veidola ziņā bija identiska pašai pirmajai.

Kā viņas zināja, ka ir pienācis laiks? Izjaukt molekulu struk­tūru?

Pirmkārt, pēc smalkajām krunciņām, kas parādījās viņu sam­tainajā ādā, kad viņas bija pārbriedušas. Otrkārt, pēc mušām.

Pēc mušām?

Pēc augļu mušām, kuras baros sijājās virs viņu sarkanajiem matu tīkliņiem.

Un tas, pēc tavām domām, ir laimīgs stāsts?

Pagaidi. Tas vēl nav galā.

Pēc kāda laika šī eksistence, lai cik brīnišķīga, sāka Boidam un Viļam apnikt. Pirmkārt, sievietes viņus nemitīgi pārbaudīja, lai redzētu, vai viņi ir laimīgi. Vīrietim tas var kļūt par nastu. Turklāt nebija nekā tāda, ko -šīs meičas nebūtu ar mieru darīt. Viņas bija pilnīgi bezkaunīgas vai nepazina kaunu, visviens. Pēc pieprasījuma viņas uzvedās kā pēdējās padauzas. Pat apzīmējums "ielene" viņām būtu par maigu. Un viņas spēja arī kļūt biklas un klīrīgas, vairīgas, kautras; viņas spēja pat šņukstēt un raudāt — arī to pēc pasūtinājuma.

Sākumā Viļu un Boidu tas sajūsmināja, bet pēc kāda laika sāka kaitināt.

Ja šīm sievietēm iesita, tecēja nevis asinis, bet tikai sula. Ja iesita stiprāk, viņas izkusa saldā, šķiedrainā biezenī, kas drīz pārvērtās par citu firziķsievieti. Likās, viņas nejūt sāpes, un Vils un Boids sāka prātot, vai viņas vispār jūt baudu. Vai visa šī ekstāze bija tikai tēlota?

Jautātas par to, meičas tikai smaidīja un izvairījās no atbildes. Viņas nebija iespējams izdibināt.

Zini, ko man tagad gribētos? vienā jaukā dienā ieteicās Vils.

Varu derēt, ka to pašu, ko man, atsaucās Boids.

Pamatīgu, lielu, grilētu steiku, no kura pil asinis. Lielu kaudzi kartupeļu čipsu. Un vienu aukstu aliņu.

Tieši tā. Un pēc tam vienu zvērīgu izkaušanos ar tiem zvīņainajiem riebekļiem no Ksenora.

Tu esi pareizi sapratis.

Viņi nolēma doties izlūkos. Lai gan viņiem bija pateikts, ka AaA uz visām pusēm ir vienāda un ka viņi atrastu tikai citus kokus un lapenes, citus putnus un tauriņus, citas krāšņas sievietes, abi tomēr devās uz rietumiem. Pēc ilga laika un bez kādiem pie­dzīvojumiem viņi nonāca pie neredzamas sienas. Tā bija slidena kā stikls, bet mīksta un pakļāvīga, ja tai piespiedās. Pēc tam tā atlēca atpakaļ vietā. Tā bija augstāka, nekā viņi spēja aizsniegties vai uzrāpties. Tā bija kā milzīgs kristāla burbulis.

Manuprāt, mēs esam iespundēti lielā, caurspīdīgā cicī, teica Boids.

Viņi apsēdās sienas pakājē, dziļa izmisuma pārņemti.

Šiten ir miers un pārpilnība, sacīja Vils. Naktīs mīksta gulta un saldi sapņi, tulpes uz saulaina brokastgalda, mazs sievišķītis, kas vāra kafiju. Visa mīlestība, par kādu jebkad esi sapņojis, visos veidos un variantos. Viss, ko vīriem gribas, kad viņi ir tur, ārā, un karo citā telpas dimensijā. Tas ir tas, par ko citi vīrieši atdo­tu dzīvību. Vai man taisnība?

Nu tu gan pateici, sacīja Boids.

Bet tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība, Vils turpināja. Tas noteikti ir slazds. Tas pat var būt kāds velnišķīgs ksenoriešu iz­gudrojums, lai atturētu mūs no kara. Paradīze, bet laukā no tās mēs nevaram tikt. Un kaut kas tāds, no kā tu nevari tikt laukā, ir elle.

Bet šī nav elle. Šī ir laime, teica firziķsieviete, materializēdamās netāla koka zarā. No šejienes nav kurp doties. Nomierinieties. Izklaidējieties. Gan pieradīsiet.

Un nu stāsts ir galā.

Un viss? viņa jautā. Tu taisies atstāt abus šos vīrus iespun­dētus tur uz visiem laikiem?

Es izdarīju to, ko tu gribēji. Tu gribēji laimi. Bet es varu atstāt viņus tur vai izlaist ārā, atkarībā no tavas vēlēšanās.

Tad laid viņus ārā.

Ārā ir nāve. Atceries?

Ak jā. Skaidrs. Viņa pagriežas uz sāniem, pārvelk sev pāri kažoku, apliek roku viņam apkārt. Bet attiecībā uz firziķsievietēm tu maldies. Viņas nav tādas, kā tu domā.

Kādā ziņā es maldos?

Tu vienkārši maldies.

The Mail and Empire, 1936. gada 19. septembrī

GRIFENS BRĪDINA PAR SARKANO BRIESMĀM SPĀNIJĀ

SPECIĀLI AVĪZEI THE MAIL AND EMPIRE

Pagājušā ceturtdienā, teikdams iedvesmotu runu Impērijas klubā, ievērojamais rūpnieks Ričards E. Grifens (Grifena-Ceisa Karaliskā apvienotā kompānija) brīdināja par iespējamām briesmām, kuras apdraud pasaules kārtību un mierīgu starptautisko tirdzniecību civilā konflikta dēļ, kas patlaban risinās Spānijā. Viņš teica, ka republikāņi rīkojas pēc sarkano norādījumiem, ko jau apliecinājusi privātīpašuma sagrābšana, mierīgo iedzīvotāju nogalināšana un zvē­rības, kas pastrādātas pret reliģiju. Daudzas baznīcas ir apgānītas un nodedzinātas, mūķeņu un priesteru slepkavošana esot kļuvusi par ikdienišķu parādību.

Misters Grifens atzina, ka ģenerāļa Franko vadīto nacionālistu iejaukšanās ir bijusi paredzama reakcija. Sašutuši un drosmīgi spāņi, visu šķiru pārstāvji, ir apvienojušies, lai aizstāvētu tradīcijas un pilsonisko kārtību, un pasaule ar bažām gaida šī konflikta atrisinājumu. Republikāņu triumfs palielinātu Krievijas agresiju, un daudzas mazākas valstis kļūtu apdraudētas. No kontinentālajām zemēm tikai Vācija un Francija, un zināmā mērā arī Itālija ir pietiekami spēcīgas, lai pretotos šim vilnim.

Misters Grifens uzsvēra: Kanādai vajadzētu sekot Lielbritānijas, Francijas un Savienoto Valstu piemēram un norobežoties no šī konflikta. Neiejaukšanās politika ir saprātīga, un tai vajag pie­vērsties nekavējoties, jo no Kanādas pilsoņiem nevar prasīt, lai viņi riskē ar savu dzīvību šajā svešu zemju cīniņā. Tomēr jau šobrīd slepena rūdītu komunistu straume virzās no mūsu kontinenta uz Spāniju, un, lai gan šādu rīcību vajadzētu aizliegt ar likumu, valstij tomēr jāpriecājas, ka radusies iespēja šādā veidā attīrīties no graujošiem elementiem, netērējot nodokļu maksātāju naudu.

Mistera Grifena runa izpelnījās skaļus aplausus.