Aklais slepkava

Veļa

Beidzot marts un nedaudzi skopi mājieni par pavasari. Koki joprojām kaili, pumpuri joprojām cieti, iekūņojušies, tomēr tajās vietās, kur trāpa saules stari, jau sāk atlaisties sniegs. Suņu darīšanas atkūst, tad sadilst, to ledainās mežģīnes piesūkušās ar vecām čurām. Gaismā nāk maura joslas, dubļainas un gružiem piebārstītas. Tā droši vien izskatās elles priekškambarī.

Šodien man brokastīs bija kas neparasts. Kaut kādas jaunas brokastu pārslas, ko atvedusi Maira, lai vairotu manu sparu: viņa sirsnīgi tic visam, kas rakstīts pārslu kārbām otrā pusē. Ar vien­tiesīgiem burtiem tādā krāsā kā cukurgailīši, kā pūkainas kokvilnas treniņtērpi, tur ir vēstīts, ka šīs pārslas esot gatavotas nevis no ķimizētas, pārmēru komerciālas kukurūzas un kviešiem, bet gan no mazpazīstamiem graudiem ar grūti izrunājamiem nosaukumiem — arhaiskiem, mistiskiem. Šo graudaugu sēklas esot uzietas pirmskolumba laiku kapenēs un ēģiptiešu piramīdās; šāda detaļa liek ticēt autentiskumam, tomēr, ja padomā, nemaz nav tik iedrošinoša. Šīs pārslas ne tikai izmēzīs tev iekšas kā tāds katlu beržamais; tās arī čukst par atjaunotu dzīvotspēju, par bezgalīgu jaunību, par nemirstī­bu. Kārbas mugurpusi rotā elastīga vītne, sārta kā zarna, priekšpusē ir nefrīta mozaīkas seja bez acīm, un tie, kuri atbild par reklāmu, noteikti nav aptvēruši, ka tā ir acteku bēru ceremonijas maska.

Par godu šīm jaunajām brokastu pārslām es piespiedu sevi kārtīgi apsēsties pie virtuves galda, ar sedziņu škīvjapakšā un ar papīra salveti pie rokas. Tie, kuri dzīvo vieni, gluži nemanāmi pierod ēst stāvus: kāpēc krāmēties ar smalkām izrīcībām, ja nav neviena cita, kas tajās piedalītos vai tās vērtētu? Taču izlaidība vienā jomā var novest pie jucekļa visās.

Vakar es nolēmu izmazgāt vēju, parādīt Dievam garu degunu, strādājot svētdienā. Tiesa, viņam viens pīpis, kas šī par nedēļas dienu: debesīs, tāpat kā zemapziņā — vismaz tā mums tiek apgalvots — laika vispār nav. Bet patiesībā es gribēju parādīt garu degunu Mairai. Lai es neklājot gultu, saka Maira; lai es nenesot smagus grozus ar netīro veļu lejā pa ļodzīgajām kāpnēm uz pagrabu, kur atrodas mūžvecā, drausmīgā veļasmašīna.

Kas mazgā veļu? Maira, kurš gan cits. Ja jau esmu šeit, tad žigli izmazgāšu kādu strēķīti, viņa parasti saka. Tad mēs abas izliekamies, ka viņa nav neko mazgājusi. Mēs sazvērnieciski uz­turam fikciju — vismaz tā strauji pārvēršas par fikciju —, ka es pati spēju tikt ar visu galā. Taču šīs izlikšanās spriedze jau sāk Mairu nogurdināt.

Un viņai arvien biežāk sāp mugura. Viņa grib sameklēt kādu sievieti, kādu ziņkārīgu, nolīgtu svešinieci, kas nāktu šurp un apdarītu visus darbus. Maira aizbildinās ar manu sirdi. Nez kādā veidā viņa ir uzzinājusi gan par to, gan par ārstu, par viņa brīnumlīdzekļiem un pareģojumiem, — es domāju, to viņai būs izpaudusi ārsta palīdze, ķīmiska sarkanmate, kurai mute ne mirkli nestāv ciet. Šajā miestā visi tenko kā negudri.

Pateicu Mairai, ka tā ir mana darīšana, ko iesākt ar savu netīro veļu: to nezināmo sievieti es atgaiņāšu, cik ilgi vien būs iespējams. Cik lielā mērā šādu apņemšanos rada tas, ka man ir kauns? Diezgan lielā. Es negribu, lai kāds cits bāž degunu manos trūkumos, manos traipos un smakās. Maira to drīkst, jo es viņu pazīstu un viņa pazīst mani. Es esmu krusts, kas viņai jānes: es esmu tā, kas pārējo acīs padara viņu tik labu. Viņai vajag tikai izrunāt manu vārdu un pārgriezt acis, un viņai tūdaļ dāvā grēku atlaidi — ja ne eņģeļi, tad vismaz kaimiņi, un tiem izpatikt ir daudz grūtāk.

Nepārprotiet mani. Es neņirgājos par labestību, kura ir tikpat sarežģīta kā ļaunums, toties daudz grūtāk izskaidrojama. Tomēr lāgiem ir grūti ar to samierināties.

Pieņēmusi lēmumu — un jau iepriekš iztēlojusies Mairas iz­misušos blējienus, ieraugot izmazgāto un salocīto dvieļu kaudzi un manu pašapmierināto, triumfējošo smīnu —, es uzsāku pārdrošo veļas mazgāšanas dēku. Es rakņājos pa veļas grozu, par mata tiesu neiegāzdamās tajā uz galvas, un izzvejoju laukā to, ko, manuprāt, varētu valkāt; reizē es vairījos no nostalģijas pēc seno laiku drānām. (Cik burvīgas tās bija! Tādas mantas vairs neražo — po­dziņas apvilktas ar audumu, vīles šūtas ar rokām. Nu, var jau būt, ka ražo, bet es tās nekad neredzu, turklāt tik un tā nevarētu tādas atļauties un tajās iespraukties. Tādiem apģērba gabaliem mēdz būt jostasvieta.)

Sametusi izraudzīto veļu plastmasas grozā, es dodos ceļā, pa­kāpienu pēc pakāpiena, sāniski pa kāpnēm kā tāda Sarkangalvīte cauri briesmām ceļā uz vecmāmiņas māju. Tikai — es jau pati esmu tā vecmāmiņa, un manī pašā ir ļaunais vilks. Un grauž, un grauž.

Pirmais stāvs, tik tālu nu būtu tikts. Pa gaiteni uz virtuvi, tad tālāk, iedegt pagraba gaismu, nervozi ienirt drēgnumā. Gandrīz uzreiz sākas trīsas. Tās vietas šai mājā, ar kurām es reiz spēju tikt galā itin viegli, tagad ir kļuvušas bīstamas: bīdāmie logi pacelti gaida kā slazdi, gatavi uzkrist man uz rokām, kājsoliņš draud sabrukt, bufetes augšējos plauktos kā slepenas mīnas uzglūn trausli stikla trauki. Pusceļā lejup pa pagraba kāpnēm es sapratu, ka labāk nebūtu vajadzējis to visu sākt. Slīpums bija pārāk stāvs, ēnas pārāk blīvas, smārds pārāk draudīgs, kā svaigi liets cements, kas apslēpj kādu izmanīgi noindētu laulātu draugu. Lejā uz grīdas vīdēja tumsas dīķis, tumšs un vizošs, un mitrs kā īsts dīķis. Varbūt tas tiešām bija īsts dīķis; varbūt upe jau sūcās cauri grīdai, kā esmu redzējusi rādām meteoroloģiskajā kanālā. Jebkura no četrām stihijām katrā laikā var uzkulties kādā neparastā vietā: uguns var izlauzties no zemes, zeme var izkust un šļākties tev pār galvu, gaiss var triekties tev virsū kā klints, noraujot jumtu tavai mājai. Tad kāpēc lai nevarētu sākties plūdi?

Es izdzirdu burbuļošanu — varbūt savās iekšās, varbūt arī ne; jutu, kā sirds krūtīs aizrijas panikā. Es zināju, ka šis ūdens ir tikai triks, ko izspēlējusi redze, dzirde vai prāts; tomēr labāk nekāpt lejā. Es nometu veļu uz pagraba kāpnēm, atstāju to. Varbūt atgriezīšos un savākšu to vēlāk, varbūt arī ne. Gan kāds to savāks. Piemēram, Maira, sakniebusi lūpas. Nu es esmu iekri­tusi, nu man noteikti iesmērēs to sievieti. Es pagriezos, gandrīz pakritu, pieķēros pie margām; tad, pa vienam pakāpienam vien, vilkos augšup, pretim saprātīgajai, mierinošajai dienas gaismai virtuvē.

Aiz loga viss bija pelēks, vienmuļi, nedzīvi pelēks — gan debesis, gan čauganais, vecējošais sniegs. Es ieslēdzu elektrisko tēj­kannu; drīz tā uzsāka savu tvaika šūpuļdziesmu. Nudien, nav vairs labi, ja tu atklāj, ka tavi mājsaimniecības piederumi rūpējas par tevi, nevis otrādi. Tomēr tas man bija mierinājums.

Es uzvārīju tasi tējas, izdzēru to, tad izskaloju tasīti. Vismaz savus traukus es vēl jaudāju nomazgāt. Es noliku tasīti plauktā pie pārējām, visas bija apgleznotas ar vecāsmātes Edīlijas rakstiem, lilijas pie lilijām, vijolītes pie vijolītēm, tasītes ar vienādu rakstu cita citai blakus. Vismaz manos trauku skapjos nevalda juceklis. Tomēr man nedeva miera šī aina — nosviestais veļas klēpis uz pagraba kāpnēm. Visas šīs skrandas, šie saņurcītie fragmenti, kā nomestas baltas ādas. Nu, ne gluži baltas. Testaments kaut kam: tukšas lapas, uz kurām kricelējis mans ķermenis, atstājot savu mīklaino liecību par to, kā gausi, bet neatturami izgriezies ar iekšpusi uz āru.

Varbūt vajadzētu mēģināt to visu savākt un iebāzt atpakaļ veļas grozā, un neviens neko neuzzinātu. Neviens nozīmē — Maira.

Kā šķiet, mani ir pievārējusi spodrības kāre.

Labāk vēlu nekā nekad\ saka Rīnija.

Ak Rīnij. Kā es vēlos, kaut tu būtu šeit. Atgriezies un parūpējies par mani!

Bet viņa neatgriezīsies. Man būs jārūpējas par sevi pašai. Par sevi un par Loru, kā esmu svinīgi apsolījusies.

Labāk vēlu nekā nekad.

Kur es paliku? Bija ziema. Nē, to es jau esmu pabeigusi.

Bija pavasaris. 1936. gada pavasaris. Tai gadā viss sāka brukt. Tas ir — turpināja brukt, nopietnāk nekā iepriekš.

Tai gadā no troņa atteicās karalis Edvards; viņš deva priekšroku mīlestībai, nevis godkārei. Nē. Viņš deva priekšroku Vindzoras hercogienes godkārei, nevis savējai. Šo notikumu ļaudis atceras. Un sākās Pilsoņu karš Spānijā. Taču līdz tam visam vēl atlika vairāki mēneši. Kas palicis prātā no marta? Kaut kas. Ričards pie brokastgalda čaukstina avīzi un saka: Tātad viņš tomēr ir to izdarījis.

Todien pie brokastgalda sēdējām tikai mēs abi. Lora brokas­toja ar mums tikai nedēļas nogalēs un arī tad izvairījās, cik vien spēja, izlikdamās, ka ir aizgulējušies. Darba dienās viņa vienatnē ēda virtuvē, jo viņai bija jāiet uz skolu. Vai arī ne gluži vienatnē: tur bija misis Margatroida. Tad misters Margatroids aizveda Loru uz skolu un vēlāk aizbrauca viņai pakaļ, jo Ričards negribēja, lai viņa iet kājām. Patiesībā viņš negribēja, lai Lora aizkuļas neceļos.

Skolā viņa ieturēja arī pusdienas, un otrdienās un ceturt­dienās viņai tur notika flautas stundas, jo mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu vajadzēja obligāti. Bija izmēģinātas klavieres, taču tur nekas nebija iznācis. Tas pats ar čellu. Mums tika sacīts, ka Lora nevēloties vingrināties, tomēr vakaros mēs dažkārt dzir­dējām viņas flautas sērīgās gaudas, kuras neparko neturējās pie nošu raksta. Izklausījās, ka notis tīšām ir aplamas.

"Es ar viņu parunāšu," teica Ričards.

"Mums jau nav par ko sūdzēties," es iebildu. "Viņa tikai dara to, ko pieprasi tu."

Pret Ričardu Lora vairs neizturējās ar klaju nepieklājību. Taču, ja viņš ienāca istabā, Lora no tās izgāja.

Atgriezīsimies pie rīta avīzes. Ričards turēja to starp mums, es redzēju virsrakstu. Viņš bija Hitlers, kura karaspēks bija iegājis Reinzemē. Viņš bija pārkāpis noteikumus, šķērsojis robežu, izdarījis to, kas aizliegts. Nūjā, Ričards sacīja, bija taču pilnīgi skaidrs, ka tas notiks, bet tie pārējie nu ir kā no plaukta nokrituši. Un viņš rāda tiem garu degunu. Slīpēts zellis. Prot pamanīt pre­tinieka vājās vietas. Ierauga izdevību un izmanto to. Tur nu nav vārdam vietas.

Es piekritu, bet neklausījos. Neklausīšanās tajos mēnešos man bija vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru. Man bija jāizdzēš ap­kārtējais troksnis: gluži kā iedama pa virvi, kas novilkta virs Niagaras ūdenskrituma, es nevarēju atļauties skatīties apkārt, bai­dīdamās paslīdēt. Ko gan citu lai dara, ja tas, par ko tu domā katru mīļu brīdi, ir tik bezgala tālu no tās dzīves, kuru tu it kā dzīvo? No tā, kas atrodas tepat uz galda, un uz galda torīt bija vāzīte ar papīrbaltu narcisi iekšā; šis zieds bija no mākslīgi izdiedzēto narcišu poda, ko bija atsūtījusi Vinifreda. Cik jauki no­lūkoties uz tām šai gadalaikā, viņa bija teikusi. Tās ir tik smaržīgas. Kā cerības dvaša.

Vinifreda uzskatīja, ka es esmu nekaitīga. Citiem vārdiem sakot, viņa uzskatīja mani par muļķi. Vēlāk, desmit gadu tālā nākotnē, viņa man teica — pa telefonu, jo mēs vairs nemēdzām satikties: "Biju domājusi, ka tu esi dumja, bet patiesībā tu esi ļauna. Tu vienmēr esi mūs nīduši, jo tavs tēvs bankrotēja un nodedzināja pats savu fabriku, un to tu ņēmi ļaunā mums."

"Viņš to nenodedzināja," es attraucu. "To nodedzināja Ričards. Vismaz nolīga dedzinātājus."

"Tie ir ļaunprātīgi meli. Tavs tēvs bija pilnīgi izputējis, un, ja tā ēka nebūtu bijusi apdrošināta, jūs paliktu bez graša pie dvēse­les! Mēs izvilkām no purva jūs abas — tevi un tavu ap taurēto māsu! Ja nebūtu mūsu, jūs varētu blandīties pa ielu, nevis dīki gulšņāt, šitādas divas nejēdzīgi izlutinātas skuķes! Jums viss vienmēr tika pienests klāt, jums nekad nevajadzēja pūlēties, Ričardam jūs ne reizi pat paldies nepateicāt. Jūs nepakustinājāt ne pirkstu, lai viņam izpalīdzētu, ne reizi, nekad."

"Es darīju to, ko jūs gribējāt. Es turēju muti. Es smaidīju. Es biju greznuma nieciņš. Bet Lora aizgāja par tālu. Loru viņam nebūtu vajadzējis iejaukt."

"Tas viss bija tikai spītība, spītība, spītība! Par visu tu biji parādā mums, un to tu nespēji izturēt. Tev vajadzēja viņam atriebties! Tu viņu nogalināji tieši tāpat kā tad, ja būtu pielikusi revolveri viņam pie galvas un nospiedusi gaili."

"Un kas nogalināja Loru?"

"Lora izdarīja pašnāvību, to tu lieliski zini."

"To pašu es varētu teikt par Ričardu."

"Tie ir nekrietni meli. Turklāt Lora bija pilnīgi nojūgusies. Ne­saprotu, kā tu varēji ticēt kaut vienam viņas vārdam par Ričardu vai par ko citu. Neviens, kurš pie pilna prāta, nebūtu tam ticējis!"

Es vairs nespēju parunāt, tāpēc nometu klausuli. Tomēr pret Vinifredu es biju bezspēcīga, jo tolaik viņai bija ķllniece. Viņai bija Emē.

Taču 1936. gadā Vinifreda vēl bija pietiekami laipna un es vēl biju viņas aizbilstamā. Viņa turpināja vazāt mani no sarīkojuma uz sarīkojumu — Junioru līgas tikšanās, politiski kokteiļvakari, tādas un šitādas komitejas — un apsēdināt mani krēslos un kak­tos, kamēr pati spodrināja nepieciešamos sociālos sakarus. Tagad es saprotu, ka lielākoties viņa tika nevis ieredzēta, bet tikai pa­ciesta — savas naudas un bezgalīgās enerģijas dēļ: vairums sieviešu tajās aprindās labprāt ļāva Vinifredai paveikt lauvas tiesu no tā darba, kas ikreiz bija vajadzīgs.

Ik pa brīdim kāda no viņām pienāca pie manis un piezī­mēja, ka pazinusi manu vecomāti — vai, ja bija jaunāka, tad apliecināja, ka labprāt būtu viņu pazinusi toreiz, zelta laikos pirms Lielā kara, kad vēl bijusi iespējama patiesa elegance. Tā bija parole: tas nozīmēja, ka Vinifreda ir arriviste — jaunbagātniece, bezkaunīga un vulgāra — un ka man vajadzētu aizstāvēt kādu citu vērtību sistēmu. Tad es vāri pasmaidīju un teicu, ka vecāmāte nomirusi ilgi pirms manas dzimšanas. Citiem vārdiem sakot, viņas nevarēja gaidīt, ka es izrādīšu jebkādu pretestību Vini­fredai.

Un kā klājas jūsu gudrajam dzīvesbiedram? viņas mēdza apvai­cāties. Kad gaidāma svarīgā vēsts? Svarīgā vēsts attiecās uz Ričarda politisko karjeru, kura oficiāli vēl nebija sākusies, taču tika uzskatīta par nenovēršamu.

O, es pasmaidīju, to es droši vien uzzināšu pirmā. Tam es neticēju: to es droši vien uzzināšu pēdējā.

Mūsu dzīve — Ričarda un manējā — tolaik bija iegājusi tādā gultnē, kurā tai, manuprāt, bija palikt mūžīgi. Vai, pareizāk sakot, bija divas dzīves — dienas un nakts dzīve: tām bija precīzas un arī nemainīgas aprises. Miers un kārtība, un viss savā vietā, un tā aizsegā risinās piedienīga un sankcionēta varmācība, it kā smaga, brutāla kurpe sistu takti pa grīdas paklāju. Katru rītu es gāju dušā, lai tiktu vaļā no nakts; lai nomazgātu no sevis to zieķi, ko Ričards smērēja sev matos — kaut kādu dārgu, smaržīgu eļļu. Tā iztriepās man pa visu ādu.

Vai viņu uztrauca tas, ka viņa nakts izdarības man ir vienal­dzīgas, pat derdzīgas? Itin nemaz. Visās dzīves jomās iekarošana viņam patika labāk par sadarbību.

Dažreiz — laikam ritot, arvien biežāk, — parādījās zilumi, violeti, tad zilgani, tad dzelteni. Apbrīnojami, cik viegli es tiekot pie zilumiem, smaidot teica Ričards. Pietiekot jau ar pieskārienu vien. Viņš nekad neesot redzējis, ka sieviete tik viegli dabūtu zilumus. Tas tāpēc, ka es esot tik jauna un trausla.

Priekšroku viņš deva augšstilbiem, kur zilumus nevarēja pamanīt. Jebkas pārlieku saredzams varētu kaitēt viņa ambīcijām.

Lāgiem man šķita, ka šīs zīmes uz manas miesas ir sava veida šifrs, kas uzzied un pēc tam izbalo kā neredzamās tintes raksts, pacelts virs sveces. Taču, ja tas bija šifrs, tad kam piederēja šī šifra atslēga?

Es biju smilts, es biju sniegs, — manī rakstīja, pārrakstīja, dzēsa.