Aklais slepkava

Ceļojuma lāde

Vienīgais veids, kā uzrakstīt patiesību, ir — pieņemt, ka tas, ko tu raksti, nekad netiks lasīts. Ka to nelasīs neviens cits, pat ne tu pats, kaut kad vēlāk. Citādi tu sāc aizbildināties. Rakstītais teksts tev jāuzlūko kā gara tintes vītne, kas plūst no tavas labās rokas rādītājpirksta; tev jāredz, ka tava kreisā roka to izdzēš.

Neiespējami, protams.

Es laižu vaļā savu rindiņu, es laižu vaļā savu rindiņu, šo melno pavedienu, ko vērpju pār lappusi.

Vakar man pienāca paciņa: jauns Aklā slepkavas izdevums. Šis eksemplārs ir tikai pieklājība: naudu tas nenesīs, vismaz man ne. Grāmata tagad ir sabiedrības īpašums un to var publicēt jebkurš, tāpēc Loras mantinieki nedabūs redzēt nekādu peļņu. Tā notiek, kad pagājis zināms gadu skaits pēc rakstnieka nāves: tu zaudē kontroli. Grāmata ir šeit, pasaulē, vairojas Dievs zina cik daudzās formās, un man nav nekādas teikšanas.

Šī izdevēju grupa saucas Artemesia Press-, tā ir angļu. Man šķiet, tie ir tie paši, kas gribēja, lai es uzrakstu priekšvārdu, ko es, protams, atteicos darīt. Droši vien to vada bariņš sieviešu, ja jau nosaukums tāds. Interesanti, kura Artemīda viņām prātā — per­siešu ģenerāliene no Hērodota, tā, kura ierāva asti kājstarpē, kad kauja pavērsās pret viņu pašu, vai romiešu matrona, kura apēda sava mirušā vīra pelnus, lai viņas miesa kļūtu par dzīvām kapenēm? Varbūt izvarotā renesanses gleznotāja: no tām viņa ir vienīgā, kuru atceras vēl tagad.

Grāmata ir uz mana virtuves galda. Piemirsti divdesmitā gad­simta meistardarbi, kursīvā rakstīts zem nosaukuma. Uz apvāka iekšējā atloka mums tiek pavēstīts, ka Lora bijusi "moderniste".

Viņu "ietekmējušas" tādas autores kā Džūna Bārnsa, Elizabete Smārta, Kārsona Makkallersa — rakstnieces, par kurām es skaidri zinu, ka Lora viņu darbus nekad nav lasījusi. Toties vāka ilustrā­cija nav pārāk slikta. Izbalējuši, brūngani violeti toņi, fotogrāfijas iespaids: sieviete krekliņā pie loga, redzama caur tilla aizkaru, seja ēnā. Viņai aiz muguras daļēji 'saskatāms vīrietis — delms, plauk­sta, pakausis. Manuprāt, visai atbilstoši.

Es nolēmu, ka pienācis laiks piezvanīt savam advokātam. Ne savam īstajam advokātam. Tas, kuru es mēdzu uzskatīt par savējo, tas, kurš nokārtoja to lietu ar Ričardu, kurš tik varonīgi cīnījās ar Vinifredu, kaut arī veltīgi, — tas ir miris jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Kopš tā laika es šīs juridiskās firmas ietvaros esmu dota no rokas rokā gluži kā grezna sudraba tējkanna, kura tiek iesmērēta katrai jaunai paaudzei par kāzu dāvanu, bet kuru neviens nekad neizmanto.

"Misteru Saiksu, lūdzu," es teicu meitenei, kura pacēla klausuli. Droši vien kaut kāda sekretāre. Iztēlojos viņas nagus — garus, sarkanbrūnus un smailus. Bet varbūt tādi nagi nemaz neatbilst mūsdienu sekretārei. Varbūt tie ir zili kā ledus.

"Atvainojiet, misters Saikss ir apspriedē. Ko lai viņam pasaku, kas zvana?"

Tikpat labi viņi varētu izmantot robotus. "Misis Airisa Grifena," es teicu savā labākajā dimantcietajā balsī. "Esmu viena no viņa vecākajām klientēm."

Tomēr tāpēc vēl nevienas durvis neatvērās. Misters Saikss jo­projām bija apspriedē. Izskatās — dikti aizņemts puisis. Bet kāpēc es domāju par viņu kā par puisi? Viņam noteikti ir pāri piec­desmitiem — varbūt dzimis tai pašā gadā, kad nomira Lora. Vai viņa tiešām ir mirusi jau tik sen — tik ilgu laiku, ar kuru pie­tiek, lai izaugtu un nobriestu advokāts? Vēl viena no šīm lietām, kas uzskatāma par patiesību, jo visi citi piekrīt, ka tā ir .patiesība, lai arī man pašai tā neliekas.

"Vai es varētu pateikt misteram Saiksam, kādā jautājumā jūs zvanāt?" sekretāre jautāja.

"Runa ir par manu testamentu," es teicu. "Es gatavojos to sastādīt. Viņš bieži ir man teicis, ka tas būtu jāizdara." (Meli, taču es gribēju, lai viņas izklaidīgajās smadzenēs aizķeras fakts, ka mēs ar misteru Saiksu esam tik tuvi kā cimds ar roku.) "Runa ir par to un vēl par dažiem jautājumiem. Es drīzumā varētu ierasties Toronto uz konsultāciju pie viņa. Varbūt viņš varētu man pie­zvanīt, ja gadās brīvs mirklis."

Iztēlojos, kā misters Saikss saņem šo ziņu; iztēlojos vieglos šer­muļus, kas pārskries pār viņa skaustu, kad viņš mēģinās atcerēties klienti ar tādu vārdu un kad tas viņam izdosies. Zosāda pa visu miesu. Tāda ir sajūta — pat man, — kad, lasot, avīzi, uzduries kādam sīkam rakstiņam, kurā pieminēti cilvēki, kurus reiz apvijusi spozme un laba vai slikta slava un kuri sen uzskatīti par mirušiem. Tomēr izrādās, ka viņi turpina dzīvot kādā sarukušā, satumsušā veidolā, apauguši ar gadu garozu, gluži kā vaboles zem akmens.

"Protams, misis Grifena," teica sekretāre. "Es gādāšu, lai viņš jums piezvana." Viņas droši vien mācās kursos — daiļrunības kursos —, lai apgūtu precīzi nepieciešamo labvēlīgas uzmanības un nicinājuma sajaukumu. Bet kālab es sūdzos? Reiz šo prasmi līdz pilnībai apguvu arī es pati.

Es noliku klausuli. Šaubu nav, misters Saikss tagad brīnīsies kopā ar saviem jauneklīgajiem čomiem, kuriem pamazām taisās pliks pauris un resns vēders un kuri braukā ar mersedesiem: Kas tad tai grošai ir, ko novēlēt?

Proti — tāds, ko būtu vērts pieminēt?

Vienā manas virtuves stūrī stāv ceļojuma lāde, klāta ar noplu­kušām uzlīmēm. Tā ir no manu pūra ceļasomu komplekta — reiz bijusi no gaišas, dzeltenas teļādas, tagad apdilusi, tērauda apkalumi nobružāti un samelnējuši. Es turu to aizslēgtu, atslēga dziļi iegremdēta aizvākotā burkā, kurā sabērtas kliju pārslas. Kafijas un cukura kārbas pārāk kristu acīs.

Es cīnījos ar burkas vāciņu — jāizdomā kāda labāka paslēp­tuve, kurai vieglāk tikt klāt, — pēdīgi atvēru to un izzvejoju atslēgu. Ar zināmām pūlēm notupos, pagriezu atslēgu slēdzenē, pacēlu lādes vāku.

Šo lādi es jau krietnu laiku nebiju vērusi vaļā. Mani ap­sveica vecu papīru apsvilušais rudens lapu smārds. Tur bija visas piezīmju grāmatas lētos kartona vākos, līdzīgos presētām zāģu skaidām. Un arī manuskripts mašīnrakstā, krusteniski pārsiets ar mūžvecu virtuves auklu. Un vēstules izdevējiem — no manis, protams, nevis no Loras, tad viņa jau bija mirusi, — un izlabotās korektūras. Un arī naidīgās vēstules — beigās es tās vairs ne­uzglabāju.

Un arī pieci pirmizdevuma eksemplāri, apvāki gluži kā jauni — bezgaumīgi, bet tādi jau apvāki mēdza būt tolaik, tajos gados tūdaļ pēc kara. Krāsas — spilgti oranža, blāvi violeta, gaiši zaļa — dru­kātas uz plāna papīra, zīmējums šausmīgs — viltots Kleopatras tips ar izspīlētām, zaļām krūtīm un melni apvilktām acīm, ar violetām kaklarotām no nabas līdz zodam, ar milzīgām, uzmestām, oranžām lūpām, kuras gluži kā džins iznirst no violetas cigaretes dūmu līkločiem. Skābe ieēdas lapās, indīgais vāks izbalo kā izbāzta tropu putna spalvas.

(Es saņēmu sešus brīveksemplārus — tos dēvēja par autoreksemplāriem, — bet vienu no tiem atdevu Ričardam. Nezinu, kas ar to noticis. Iespējams, viņš to saplēsa, kā allaž mēdza saplēst papīrus, kurus nevēlējās glabāt. Nē — tagad es atceros: tā tika atrasta kopā ar viņu jahtā, uz kambīzes galda, blakus viņa galvai. Vinifreda nosūtīja grāmatu man atpakaļ ar zīmīti: Redzi> ko Tu esi izdarījusi! Es izmetu grāmatu ārā. Negribēju, lai manā tuvumā ir kaut kas tāds, kas jebkad pieskāries Ričardam.)

Bieži esmu prātojusi, ko iesākt ar šo visu — ar šo grabažu krājumu, ar šo mazo arhīvu. Nespēju piespiest sevi to pārdot, bet nespēju arī piespiest sevi mest to visu laukā. Ja es riedarīšu neko, izvēle paliks Mairas ziņā, kura pēc tam kārtos manas man­tas. Nav nekādu šaubu, ka pēc pirmajiem šoka mirkļiem — pieņemot, ka viņa sāks lasīt, — tiks plēsts un ņurcīts. Pēc tam uzrauts sērkociņš, un — neviens neko neuzzinās. To viņa iztulkos kā lojalitāti: tā būtu rīkojusies Rīnija. Vecajos laikos nepatikšanas palika ģimenē, kur tām vēl arvien ir vislabākā vieta, — lai gan nepatikšanām neviena vieta nav laba. Kāpēc atkal celt visu gais­mā pēc tik daudziem gadiem, ja visi, kas tur iesaistīti, gluži kā noguruši bērni ir tik glīti apguldīti savos kapos?

Varbūt šo lādi ar visu tās saturu vajadzētu novēlēt kādai universitātei vai bibliotēkai. Tur to vismaz novērtētu, kaut arī piedauzīgā veidā. Ir visai daudz pētnieku, kas labprāt dabūtu savos nagos visas šīs papīra drazas. Materiāls, tā viņi to sauc — tā viņi apzīmē laupījumu. Mani viņi droši vien iztēlojas kā sakumpušu, vecu pūki, kurš tup uz negodīgā ceļā iegūtas man­tības, — kā izdēdējušu suni uz siena kaudzes, kā izkaltušu, piekasīgu cietumsardzi, kā atslēgu glabātāju ar sakniebtām lūpām, viņa sargā pazemes cietumu, kurā pie sienas pieķēdēta nobadinātā Lora.

Gadiem ilgi viņi ir bombardējuši mani ar vēstulēm, gribē­dami iegūt pašas Loras vēstules — gribēdami iegūt manuskriptus, piemiņas lietas, intervijas, anekdotes — visas šaušalīgās detaļas. Siem uzmācīgajiem vēstījumiem es parasti sacerēju strupas at­bildes.

"Cienītā mis V., pēc manām domām, Jūsu iecere sarīkot "pie­miņas ceremoniju" uz tilta, kur risinājusies Loras Čeisas traģiskā bojāeja, ir reizē bezgaumīga un patoloģiska. Jūs laikam esat zau­dējusi prātu. Man šķiet, Jūs ciešat no pašintoksikācijas. Izmēģiniet klizmu."

"Cienītā misis X., esmu saņēmusi Jūsu vēstuli, kurā stāstāt par iecerēto disertāciju, tomēr nevaru teikt, ka tās nosaukumā es saskatītu lielu jēgu. Jūs to tur noteikti saskatāt, citādi Jūs nebūtu to izdomājusi. Nekādi nespēju Jums palīdzēt. Un palīdzību Jūs arī neesat pelnījusi. "Dekonstrukcija" rada asociācijas ar mūru graujamo lodi, un "problematizēt" nav nekāds darbības vārds."

"Godātais Dr. Y., runājot par Jūsu pētījumu par teoloģiskajām implikācijām Aklajā slepkavā: manas māsas reliģiskie uzskati bija stingri, taču reti atbilda tam, ko mēdz dēvēt par vispārpieņemto normu. Viņai nepatika Dievs, viņa neatzina Dievu par labu esam, viņa neapgalvoja, ka saprot Dievu. Viņa sacīja, ka mīl Dievu, un, tāpat kā attiecībā uz cilvēkiem, tas bija kaut kas pavisam cits. Nē, viņa nebija budiste. Nerunājiet muļķības. Iesaku Jums iemācīties lasīt."

"Godātais profesor Z, esmu ņēmusi vērā Jūsu viedokli, ka jau sen pienācis laiks sarakstīt Loras Ceisas biogrāfiju. Varbūt viņa tiešām bija, kā Jūs sakāt, "viena no mūsu svarīgākajām rakst­niecēm gadsimta vidū". To es nezinu. Taču par manu sadarbību tajā, ko Jūs dēvējat par "savu projektu", nevar būt ne runas. Man nav ne mazākās vēlēšanās apmierināt Jūsu kāri pēc pudelītēm ar sakaltušām asinīm un pēc nocirstiem svēto pirkstiem.

Lora Čeisa nav "Jūsu projekts". Viņa bija mana māsa. Viņa nebūtu vēlējusies, lai pēc nāves kāds ap viņu gramstās, un nav svarīgi, ar kādu eifēmismu šo gramstīšanos var aizstāt. Tas, kas uzrakstīts uz papīra, var nodarīt lielu postu. Cilvēki pārāk reti ņem to vērā."

"Cienītā mis V., šī ir Jūsu ceturtā vēstule par vienu un to pašu tematu. Izbeidziet man uzplīties. Jūs esat liekēde."

Gadu desmitiem šī indīgā kricelēšana sniedza man drūmu gandarījumu. Man patika laizīt pastmarkas, tad gluži kā rokasgranātas sasviest vēstules spīdīgajā, sarkanajā pastkastē, jūtoties tā, it kā es būtu izrēķinājusies ar kādu nopietnu, alkatīgu okšķeri. Taču pēdējā laikā es vairs nerakstu atbildes. Kālab kaitināt svešus cilvēkus? Viņiem nospļauties, ko es par viņiem domāju. Viņiem es esmu tikai piedēklis: Loras liekā, trešā roka, kura nav pievienota ne pie viena ķermeņa, roka, kura pasniegusi Loru tālāk — pasaulei, viņiem. Viņi uzlūko mani kā kapliču — kā dzīvu mauzoleju, resursu, tā viņi to dēvē. Kāpēc lai es izdarītu viņiem kādus pa­kalpojumus? No mana viedokļa viņi ir maitēdāji — hiēnas, visi kā viens; šakāļi, kas saoduši sprāgoņu, kraukļi, kas meklē uz ceļa sabrauktus dzīvniekus; līķu mušas. Viņi grib izsijāt mani kā tādu kaulu čupu, meklējot metāla gabalus un sasistus māla podus, ķīļ­raksta lauskas un papirusa skrandas, mākslas retumus, pazaudētas rotaļlietas, zelta zobus. Ja viņiem rastos kaut vai tikai aizdomas par to, ko es te glabāju, tad viņi atmūķētu atslēgas, ielauztos un tiktu iekšā, ieblieztu man pa galvu, aizlaistos ar visu zagto mantu un justos vairāk nekā attaisnojami.

Nē. Tad universitātei ne. Kāpēc sagādāt viņiem tādu gan­darījumu?

Varbūt manai ceļojuma lādei vajadzētu nonākt pie Sabrinas, par spīti tam, ka viņa apņēmusies palikt nesasniedzama, par spīti tam — lūk, kas kremt, — ka viņa tik neatlaidīgi neliekas par mani zinis. Tomēr asinis ir biezākas nekā ūdens, to zina katrs, kas pagaršojis abus. Pēc tiesas un taisnības šīs mantas pieder viņai. Varētu pat teikt, ka tas ir viņas mantojums: galu galā viņa ir mana mazmeita. Un Loras māsas mazmeita. Viņa taču noteikti gribēs noskaidrot savu izcelsmi, kad reiz atradīs tam laiku.

Tomēr nav šaubu, ka Sabrina atraidītu tādu velti. Tagad viņa ir pieaugusi, to es sev nemitīgi atgādinu. Ja viņai ir kas man jautājams, vispār kaut kas man sakāms, tad viņa dos man ziņu.

Bet kāpēc viņa to nedara? Kas var kavēt viņu tik ilgi? Vai viņas klusēšana ir veids, kā atriebties par kaut ko vai par kādu? Tikai ne par Ričardu. Viņu Sabrina nemaz nepazina. Un ne par Vinifredu, no kuras viņa aizbēga. Tad par viņas māti — par nabaga Emē?

Diez, cik daudz Sabrina atceras? Viņai bija tikai četri gadi.

Emē nāve nebija mana vaina.

Kur Sabrina ir tagad un ko viņa var meklēt? Es iztēlojos viņu kā diezgan tievu meiteni ar nedrošu smaidu, mazliet askētisku; tomēr piemīlīgu, nopietnās acis zilas kā Lorai, garie, tumšie mati savīti ap galvu kā aizmigušas čūskas. Tiesa, plīvura viņai droši vien nav; drīzāk viņai ir ērtas sandales vai pat zābaki, zoles nomīdītas. Vai varbūt viņa ir sākusi valkāt sari? Viņas tipa meitenes mēdz tā darīt.

Viņa ir devusies kaut kādā misijā — barot Trešās pasaules nabagus, mierināt mirējus; izpirkt mūsu visu grēkus. Neauglīgs uzdevums — mūsu grēki ir vesela elle, un gals tiem vēl nav saredzams. Bet viņa, bez šaubām, iebilstu, ka tieši tas arī ir Dieva nolūks — neauglīgi pūliņi. Viņam vienmēr ir paticis veltīgums. Viņš domā, ka tas ir cēli.

Sai ziņā Sabrina ir atsitusies Lorā: tā pati nosliece uz absolū­tismu, tā pati neielaišanās kompromisos, tas pats nicinājums pret lielām cilvēciskām vājībām. Lai ar tādiem uzskatiem tiktu cauri sveikā, ir jābūt skaistai. Citādi tie atgādina vienkāršu kašķēšanos.