Aklais slepkava

Bēniņi

Es paņēmu vienu sveci no krājuma, kurš glabājās virtuvē, nolikts pa rokai gadījumam, ja atslēgtos strāva, aizdedzināju šo sveci, izvedu Alekšu Tomasu no pagraba, tad pavadīju caur virtuvi un augšā pa kāpnēm, pēc tam pa šaurākām kāpnītēm uz bēniņiem, kur iekārtoju viņu aiz trim tukšām lādēm. Vienā ciedrkoka lādē glabājās dažas vecas, stepētas segas, un es izcēlu tās laukā, lai izmantotu guļvietai.

"Te neviens nenāks," es teicu. "Un, ja nāks, palieniet zem segām. Nestaigājiet apkārt, kāds var izdzirdēt soļus. Nededziet gaismu." (Bēniņos karājās spuldze ar ķēdīti, tāpat kā aukstajā pagrabā.) "Rīt mēs atnesīsim jums kaut ko ēdamu," es piebildu, pati nezinādama, kā izpildīšu šo solījumu.

Es nokāpu lejā, tad atgriezos, nesdama naktspodu, kuru no­liku uz grīdas, neteikdama ne vārda. Tieši šī detaļa allaž bija sagādājusi man raizes Rīnijas stāstos par bērnu nolaupītājiem: un kā tad tur bija ar labierīcībām? Viens ir — būt ieslēgtai kriptā, bet pavisam kas cits — būt spiestai saceltiem brunčiem tupēt kaktā.

Alekss Tomass pamāja ar galvu un sacīja: "Laba meitene. īsts draugs. Es jau zināju, ka jūs esat lietišķa."

No rīta mēs ar Loru čukstus noturējām apspriedi guļamistabā. Aplūkojamie jautājumi bija ēdiena un dzēriena piegāde, nepie­ciešamība saglabāt modrību un naktspoda iztukšošana. Viena no mums — izlikdamās, ka lasa, — paliks sardzē manā istabā ar atvērtām durvīm: no turienes bija saredzamas durvis, kas veda uz bēniņu kāpnēm. Otra aizies pakaļ un iznesīs. Mēs norunājām, ka šo uzdevumu veiksim pamīšus. Lielais šķērslis būs Rīnija, kura visādā ziņā nojautīs ko nelabu, ja izturēsimies pārāk zaglīgi.

Mēs vēl nebijām izstrādājušas plānu, kā rīkoties, ja mūs pieķers. Tādu plānu mēs arī neizstrādājām. Viss tika improvizēts.

Alekša Tomasa pirmās brokastis sastāvēja no mūsu grauzdiņu garozām. Parasti mēs neēdām garozas, ja vien netikām piespies­tas, — Rīnijai joprojām bija paradums teikt: Atcerieties badacie­tējus armēņus, — taču šoreiz, kad Rīnija paskatījās, garozas bija nozudušas. Patiesībā tās atradās Loras tumšzilo svārku kabatā.

"Alekss Tomass tagad ir badacietēji armēņi," es pačukstēju, kad steidzāmies augšup pa kāpnēm. Taču Lorai tas nelikās smiek­līgi. Viņai tas likās pareizi.

Rīti un vakari bija mūsu apmeklējumu laiks. Mēs sirojām pieliekamajā, pievācām pārpalikumus. Mēs nesām augšā zaļus burkānus, bekona ādiņas, pusēstas vārītas olas, pārlocītas maizes rikas ar sviestu un ievārījumu iekšpusē. Reiz pat vistas stilbiņa frikasē — pārdrošs triks. Tāpat arī glāzes ar ūdeni, tases ar pienu, ar aukstu kafiju. Tukšos šķīvjus mēs nesām lejā, paslēpām zem savām gultām, līdz gaiss bija tīrs, tad nomazgājām tos savas guļamistabas izlietnē un atlikām atpakaļ virtuves skapītī. (To darīju es; Lora bija pārāk neveikla.) Labos porcelāna traukus mēs neaiztikām. Ja nu kaut kas saplīstu? Pat parastu šķīvi varētu pamanīt: Rīnija bija vērīga. Tāpēc ar galda piederumiem mēs rīkojāmies loti piesardzīgi.

Vai Rīnija turēja mūs aizdomās? Droši vien. Parasti viņa vien­mēr nojauta, ka mums kaut kas ir aiz ādas. Taču viņa nojauta arī to, kad prātīgāk būtu īsti nezināt, kas tur īsti ir. Manuprāt, viņa gatavojās apgalvot, ka viņai nav ne jausmas — gadījumā ja mūs pieķertu. Reiz viņa mums pateica, lai mēs izbeidzot čiept rozīnes; viņa sacīja, ka mēs sākot pārvērsties par caurbirām, un kur tad mums uzreiz gadījusies tik traka ēstgriba? Un viņa noskaitās pazudušas ķirbju pīrāga ceturtdaļas dēļ. Lora pateica, ka esot to apēdusi; viņai uznākusi pēkšņa izsalkuma lēkme, viņa sacīja.

"Ar visām garozām?" Rīnija dzēlīgi noprasīja. Lora nekad neēda Rīnijas pīrāgu garozas. Tās neēda neviens. Arī Alekss Tomass ne.

"Es tās izbaroju putniem," Lora teica. Tiesa kas tiesa: to viņa bija izdarījusi — pēc tam.

Sākumā Alekss Tomass atzinīgi novērtēja mūsu pūliņus. Viņš teica, ka mēs esot īsti draugi un ka bez mums viņš būtu pagalam. Tad viņš sagribēja cigaretes — viņš mirstot vai nost, cik ļoti griboties uzsmēķēt. Mēs atnesām dažas no sudraba šķirstiņa uz klavierēm, taču brīdinājām, lai viņš nesmēķē vairāk kā vienu cigareti dienā — dūmus kāds varētu saost. (So ierobe­žojumu viņš ignorēja.)

Tad viņš paziņoja: bēniņos pats sliktākais esot tas, ka šeit neesot iespējams rūpēties par tīrību. Mute viņam esot kā gatavā renstele. Mēs nozagām veco zobusuku, ko Rīnija izmantoja sudraba spodrināšanai, un izmazgājām to tik pamatīgi, cik vien spējām; viņš teica, ka tas esot labāk nekā vispār nekas. Kādu dienu mēs aiznesām viņam mazgājamo bļodu, dvieli un krūzi ar siltu ūdeni. Vēlāk viņš nogaidīja, līdz lejā neviena nebija, un izlēja netīro ūdeni pa bēniņu logu. Bija lijis, tāpēc zeme jau bija slapja un šļakstu neviens neievēroja. Reiz vēlāk, kad gaiss šķita tīrs, mēs atļāvām viņam nokāpt pa bēniņu kāpnēm un ieslēdzām viņu mūsu abu kopīgajā vannas istabā, lai viņš varētu kārtīgi nomazgāties. (Rīnijai mēs bijām pateikušas, ka palīdzēsim viņai un turpmāk pašas uzturēsim kārtībā šo vannas istabu, un viņas atbilde bija: Brīnumi nebeidzas nekad)

Kamēr risinājās Alekša Tomasa mazgāšanās, Lora sēdēja savā guļamistabā, es sēdēju savējā, un mēs abas sargājām vannas istabas durvis. Es pūlējos nedomāt par to, kas tur iekšā notiek. Iztēlojoties Alekšu Tomasu bez drēbēm, manī kaut kas iesāpējās, un šo domu bija nepanesami risināt tālāk.

Alekss Tomass tika aprakstīts avīžu ievadrakstos un ne tikai mūsu vietējā avīzē vien. Tur bija sacīts, ka viņš esot ļaunprātīgs dedzinātājs un slepkava, turklāt no tās sliktākās sugas — tāds, kurš nogalina, aukstasinīga fanātisma vadīts. Taikonderogā viņš esot ieradies, lai iefiltrētos darbaspēka vidū un sētu nevienprātības sēklas, un tas viņam esot izdevies, kā liecinājis vispārējais streiks un nemieri. Viņš esot paraugs tam, kādu ļaunumu rada univer­sitātes izglītība, — gudrs puisis, gudrāks, nekā pašam nāktu par labu, bet prātu viņam sagrozījuši slikti biedri un vēl sliktākas grāmatas. Tika citēti viņa audžutēva, prezbiteriešu mācītāja, vārdi: viņš katru vakaru lūdzot Dievu par Alekša dvēseli, tomēr šī paaudze esot odžu dzimums. Nepalika noklusēts arī tas, kā viņš izglābis mazo Alekšu no kara šausmām: Alekss no tiesas bijusi pagale, no uguns izrauta, viņš teica, bet tas vienmēr esot risks — ievest savā mājā svešinieku. Starp rindām bija jaušams mājiens, ka tādas pagales labāk jāatstāj turpat ugunī.

Kā papildinājumu tam policija bija nodrukājusi meklējamā noziedznieka plakātu ar Alekša attēlu, tas bija piesprausts pasta kantorī un citās sabiedriskās vietās. Par laimi, attēls nebija diez cik skaidrs: Alekss bija pacēlis roku, kas daļēji aizsedza seju. Tā bija fotogrāfija no avīzes, tā pati, kurā Elvuds Marijs pogu fab­rikas piknikā bija noknipsējis mūs visus trīs. (Dabiski, mēs ar Loru abās malās bijām nogrieztas nost.) Elvuds Marijs bija pa­ziņojis, ka no negatīva būtu varējis nokopēt labāku attēlu, taču, kad sācis meklēt, tad atklājis, ka negatīvs ir pazudis. Tas gan neesot nekāds pārsteigums: avīzes redakcijas demolēšanas laikā esot gājis bojā daudz kas.

Mēs aiznesām Aleksam avīžu izgriezumus un arī vienu poli­cijas plakātu — to Lora bija slepus norāvusi no telefonu staba. Par sevi Alekss lasīja ar sērīgu mulsumu. "Viņi tīko pēc manas galvas," — tā viņš teica. Pēc dažām dienām viņš pajautāja, vai mēs varētu atnest viņam papīru — rakstāmpapīru. Kopš mistera Ērskina laikiem bija saglabājusies burtnīcu kaudzīte: mēs aiznesām viņam tās un arī zīmuli.

"Kā tu domā, ko viņš raksta?" Lora jautāja. Mēs netikām gudras. Gūstekņa dienasgrāmatu, savu aizstāvības runu? Varbūt vēstuli kādam, kurš varētu viņu izglābt. Tomēr viņš nelūdza neko aiznest uz pastu, tāpēc vēstule tā nevarēja būt.

Alekša Tomasa aprūpēšana satuvināja mūs ar Loru; tik tuvas mēs nebijām jutušās jau labu laiku. Viņš bija mūsu vaina, mūsu noslēpums un arī drošsirdīgais projekts — tāds, kurā mēs beidzot varējām dalīties. Mēs bijām divas labas, mazas samarietes, mēs cēlām laukā no bedres vīru, kurš bija iekritis zagļu vidū. Mēs bijām Marija un Marta, kas palīdz — nu, ne jau Jēzum, tik tālu negāja pat Lora, tomēr bija pilnīgi skaidrs, kurai no mums viņa paredzējusi kuru lomu. Es biju Marta, kas rosījās fonā, apdarīdama mājassoli; viņa bija Marija, kas nolika pie Alekša kājām tīru atdevību. (Kam vīrietis dod priekšroku? Šķiņķim un olām vai pielūgsmei? Dažreiz vienam, dažreiz otram, atkarībā no tā, cik viņš izsalcis.)

Ēdiena paliekas Lora nesa augšup pa bēniņu kāpnēm tā, it kā tas būtu tempļa upuris. Naktspodu viņa nesa lejup tā, it kā tas būtu relikviju šķirstiņš vai dārga svece, kura draud tūdaļ apdzist.

Naktīs, pēc tam kad Alekss Tomass bija pabarots un padzirdīts, mēs viņu apspriedām — kā viņš todien izskatījies, vai nav pārāk izdēdējis, vai ir klepojis —, mēs negribējām, lai viņš saslimst. Ko viņam varētu ievajadzēties, ko mums derētu nočiept nākamajā dienā. Tad mēs ierāpāmies katra savā gultā. Par Loru es nezinu, bet es parasti iztēlojos Alekšu tur, bēniņos, tieši virs manis. Arī viņš droši vien cenšas iemigt, grozās šurpu turpu savā guļvietā, taisītā no sapelējušām segām. Nu viņš ir iemidzis. Nu viņš sapņo — garus sapņus par karu un ugunsgrēkiem, par grūs­tošiem ciemiem, kuru drupas izkaisītas visapkārt.

Nezinu, kurā brīdī šie viņa sapņi pārvērtās par vajāšanas un glābšanās sapņiem; nezinu, kurā brīdī viņam piebiedrojos es, bēg­dama rokrokā ar viņu, pustumsā, prom no degoša nama, pār grambainiem decembra laukiem, pa rugājiem klāto zemi, kas pamazām sāka sasalt, pretim tālo mežu tumšajai svītrai.

Bet patiesībā tas nebija viņa sapnis, to es zināju. Tas bija manējais. Tur dega Aviljona, pa zemi bija izkaisītas tās atlūzas — labais porcelāns, Sevras vāze ar rožu ziedlapiņām, sudraba ciga­rešu šķirstiņš, kas stāvējis uz klavierēm. Pašas klavieres, ēdamistabas logu vitrāžas — asinssarkanais kauss, Izoldes ieplaisājusī arfa — viss, no kā es biju ilgojusies tikt prom, tas tiesa, bet ne jau pateicoties tādam sabrukumam. Es biju gribējusi atstāt mājas, taču tām bija jāpaliek uz vietas nemainīgām un jāgaida mani, lai es pēc patikas varētu tajās atgriezties.

Kādu dienu, kad Lora bija izgājusi — viņai vairs nekas nedraudēja, mēteļos tērptie vīri bija prom un policisti tāpat, ielās atkal valdīja kārtība —, es nolēmu doties ceļojumā uz bēniņiem viena. Man bija arī dāvana — pilna kabata ar korintēm un žāvētām vīģēm, kas čieptas no Ziemassvētku pudiņam paredzētajām izejvielām. Es izlūkoju apkārtni — Rīnija virtuvē bija pamatīgi aizņemta ar misis Hilkoutu —, pēc tam devos pie bēniņu durvīm un pieklauvēju. Tolaik mums jau bija īpašs klauvējiens — viens lēns, trīs ātrāki ar īsām pauzēm. Tad es uz pirkstgaliem lavījos augšup pa šaurajām bēniņu kāpnēm.

Alekss Tomass tupēja pie mazā, ovālā lodziņa, cenzdamies izmantot dienas gaismu, cik nu tās bija. Manu klauvējienu viņš acīmredzot nebija dzirdējis: viņš bija uzgriezis man muguru, uz pleciem uzklājis vienu stepēto segu. Likās, viņš raksta. Es saodu cigaretes dūmus — jā, viņš smēķēja, tur jau bija viņa roka ar cigareti pirkstos. Man šķita aplam, ka viņš tur cigareti tik tuvu segai.

īsti nezināju, kā paziņot par savu klātbūtni. "Es esmu šeit," es teicu.

Viņš salēcās un nosvieda cigareti. Tā uzkrita uz segas. Es ieelsos un nometos ceļos, lai to nodzēstu, — acu priekšā pazibēja nu jau ierastais skats, Aviljona liesmās. "Tas nekas," viņš sacīja. Arī viņš bija nometies ceļos, mēs abi pētījām, vai nav palikusi kāda dzirkstele. Un nākamais, ko es apjēdzu, bija tas, ka mēs gulējām uz grīdas, viņš bija mani satvēris un skūpstīja uz lūpām.

To es nebiju gaidījusi.

Vai es to biju gaidījusi? Vai tas tiešām notika tik pēkšņi, vai varbūt bija ievads: kāds pieskāriens, kāds skatiens? Vai es biju viņu kaut kā pamudinājusi? To es neatceros, bet vai tas, ko es atceros, ir tas pats, kas notika īstenībā?

Tagad ir: es esmu vienīgā, kas vēl ir dzīva.

Jebkurā gadījumā — viss notika uz mata tā, kā Rīnija bija stāstījusi par vīriešiem kinoteātros, atšķirība tikai tā, ka es nejutos sašutusi. Taču viss pārējais bija tiesa: es biju sastingusi kā sālsstabs, es nespēju pakustēties, man nebija kur patverties. Mani kauli bija pārvērtušies kūstošā vaskā. Viņš jau bija atpogājis man gandrīz visas pogas, pirms es jaudāju piecelties sēdus, pavirzīties nost, bēgt.

To es darīju bez vārdiem. Rāpjoties lejup pa bēniņu trepēm, atglaužot matus, sabāžot blūzi svārkos, man radās iespaids, ka — man aiz muguras — viņš par mani smejas.

īsti nezināju, kas varētu notikt, ja kaut ko tādu es pieļautu otru reizi, bet, lai nu kā, tas būtu bīstami, vismaz man. Es būtu taisni uzprasījusies, es dabūtu, ko pelnījusi, es piesauktu nelaimi. Es nevarēju atļauties vēlreiz palikt bēniņos divatā ar Alekšu Tomasu un nedrīkstēju arī paskaidrot iemeslu Lorai. Viņai tas būtu pārāk sāpīgi: viņa nemūžam nespētu to saprast. (Bija kāda cita iespēja — varbūt kaut ko līdzīgu viņš bija izdarījis arī ar Loru. Bet nē, tam es nejaudāju noticēt. Viņa nekad nebūtu to pieļāvusi. Vai tad būtu?)

"Mums jādabū viņš laukā no pilsētas," es sacīju Lorai. "Tā nevar turpināties. Kāds noteikti pamanīs."

"Vēl ne," Lora atteica. "Vilciena sliedes joprojām tiek novēro­tas." Viņa to varēja zināt, jo vēl arvien strādāja baznīcas zupas virtuvē.

"Nu, tad vajag atrast viņam vietu kaut kur citur pilsētā," es ierosināju.

"Kur? Citas vietas nav. Un šī ir vislabākā — šeit viņi nekad neiedomātos meklēt."

Alekss Tomass teica, ka negribot te palikt līdz sniegam. Viņš teica, ka pa ziemu bēniņos nobeigtos. Viņš teica, ka viņam trakoti griboties izkustēties. Viņš teica, ka aizietu pāris jūdžu tālāk gar sliedēm un ielēktu preču vilcienā — tur esot augsts uzbērums, vieglāk tikt iekšā. Viņš teica, ja vien varētu tikt līdz Toronto, tad varētu paslēpties — tur viņam esot draugi, un savukārt tiem esot draugi. Tad viņš kaut kādā veidā aizlaistos uz Statiem, kur būtu drošāk. Spriežot pēc avīzēs lasītā, varas iestādēm esot aizdomas, ka viņš jau ir tur. Taikonderogā viņu vairs nemeklējot nekādā gadījumā.

Pirmajā janvāra nedēļā mēs nospriedām, ka nu viņam ir pie­tiekami droši doties prom. Ģērbtuves tālākajā stūrī mēs nočiepām viņam vecu tēva mēteli un iesaiņojām līdzi pusdienas — maizi un sieru, un ābolu —, un palaidām viņu ceļā. (Vēlāk tēvs mek­lēja mēteli, un Lora pateica, ka atdevusi to kādam klaidonim, kas pa daļai bija tiesa. Tā kā šāda rīcība viņai būtu gluži rak­sturīga, tad tā netika apšaubīta, tēvs tikai pakurnēja.)

Alekša promiešanas naktī mēs izlaidām viņu pa sētaspuses durvīm. Viņš sacīja, ka esot mums daudz parādā; viņš sacīja, ka to neaizmirsīšot. Viņš apskāva katru no mums — kā brālis, vienādi ilgi. Bija acīm redzams, ka viņš grib tikt no mums vajā.

Ja neņem vērā, ka bija nakts, sajūta dīvainā kārtā bija tāda, it kā viņš grasītos doties uz skolu. Pēc tam mēs raudājām — kā mātes. Reizē tas bija arī atvieglojums — ka viņš ir prom, ka esam no viņa brīvas, — bet mātes jūt arī to.

Viņš bija atstājis vienu no lētajām burtnīcām, ko bijām viņam iedevušas. Protams, mēs to nekavējoties atšķīrām, lai redzētu, vai viņš tajā kaut ko ierakstījis. Uz ko mēs cerējām? Uz atvadu vēs­tuli, kas paustu nemirstīgu pateicību? Siltas jūtas pret mums? Kaut ko tamlīdzīgu.

Lūk, ko mēs ieraudzījām:

ankorīns nakrods

berels oniksors

karcinīls porfiriāls

diamīts kvarcefīrs

ebonorts rints

fulgors safirions

glucs tristoks

horcs ulints

iridiss vorvers

jocints votanīts

kalkils ksenors

lazariss jorula

malahonts zikrons

"Dārgakmeņi?" teica Lora.

"Nē. Neizklausās pareizi," es sacīju.

"Vai tas ir svešvalodā?"

Es nezināju. Nodomāju, ka šis saraksts aizdomīgi izskatās pēc koda. Varbūt Alekss Tomass (galu galā) bija tas, par ko viņu apsūdzēja citi cilvēki: kaut kāds spiegs.

"Man liekas, mums vajadzētu tikt no tā vaļā," es teicu. "Es to izdarīšu," aši nobēra Lora. "Sadedzināšu savā kamīnā." Viņa salocīja burtnīcu un iebāza sev kabatā.

Nede|u pet Ale kša Tomasa aiziešanas Lora ienāca manā istabā. "Es gribētu atdot tev šo," viņa sacīja. Tā bija fotogrāfija ar mums trim, ta, kuru Elvuds Marijs uzņēmis piknika laikā. Taču sevi l.ora bija nogriezusi nost — palikusi bija tikai viņas roka. Viņa nebūtu varējusi novākt šo roku, neizrobojot malu. Attēlu viņa nebija ietonējusi nemaz '— atskaitot savu nogriezto roku. Tā bija ietonēta ļoti gaiši dzeltenā krāsā.

"Žēlīgais Dievs, Lora!" es iesaucos. "Kur tu to ņēmi?"

"Es nokopēju dažas bildes," viņa teica. "Kad strādāju pie Elvuda Marija. Man ir arī negatīvs."

Nezināju, dusmoties vai uztraukties. Šādi sagraizīt fotogrāfiju — tas bija gaužām dīvaini. Skatoties uz Loras gaišdzelteno roku, kas pa zāli līda uz Alekša pusi kā spožs krabis, man pār muguru pārskrēja šermuļi. "Kāpēc tu tā izdarīji?"

"Tāpēc, ka tas ir tas, ko tu gribi paturēt atmiņā," viņa atbildēja. Tas bija tik pārdroši, ka man aizrāvās elpa. Viņa veltīja man tiešu skatienu, un šāds skatiens no jebkura cita cilvēka nozīmētu izaicinājumu. Taču šī bija Lora: viņas balsī neskanēja ne īgnums, ne greizsirdība. Pēc pašas domām, viņa tikai kon­statēja faktu.

"Tas nekas," viņa piebilda. "Man pašai ir otra."

"Un tavējā nav manis?"

"Nē," viņa atteica. "Nav. No tevis tur ir tikai roka." Vairs nekad es netiku dzirdējusi, ka viņa tik ļoti pietuvotos tam, lai atzītos mīlestībā pret Alekšu Tomasu. Protams, ja neņem vērā dienu pirms viņas nāves. Tomēr pat tad viņa nelietoja vārdu mīlēt.

Man būtu vajadzējis izmest laukā šo sakropļoto fotogrāfiju, tomēr es to neizdarīju.

Viss atgriezās savā ierastajā, vienmuļajā gultnē. Pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs ar Loru savstarpējās sarunās vairs nepieminējām Alekšu Tomasu. Gan vienai, gan otrai bija pārāk daudz tāda, ko nav iespējams izteikt. Sākumā es mēdzu uzkāpt bēniņos — tur vēl arvien jautās vājš dūmu smārds —, tomēr pēc kāda laika mitējos, jo nekāda labuma no tā nebija.

Mēs atkal nodarbojāmies ar ikdienas dzīvi, ciktāl tas bija iespējams. Tagad naudas bija mazliet vairāk, jo tēvam galu galā bija apsolīta apdrošināšanas maksa par nodegušo fabrikas ēku. Ar to nepietika, tomēr — kā viņš teica — mums bija ļauts atvilkt elpu.

/