Aklais slepkava

Aukstais pagrabs

Gaisā jaušams sals; mākoņi augsti, vēja nesti. Uz smalkākām namdurvīm parādījušies izkaltētas kukurūzas kūlīši; uz lieveņiem vīpsnājošā sardzē nostājušies izdobti ķirbji. Pēc nedēļas ielās izies saldumu mangotāji bērni, pārģērbušies par balerīnām un zombijiem, citplanētiešiem un skeletiem, zīlniecēm čigānietēm un mirušām rokzvaigznēm, un es, kā parasti, nodzēsīšu gaismu un izlikšos, ka manis nav mājās. Tā ir nevis nepatika pret viņiem, bet gan pašaizsardzība — ja kādi no šiem knēveļiem pazustu, es negribu, lai mani apsūdzētu, ka esmu ievilinājusi viņus iekšā un apēdusi.

Tā es pateicu Mairai, kura rosīgi tirgo resnas, oranžas sveces, melnus keramikas kaķus, satīna sikspārņus un dekoratīvas lupatu raganas, kam galvas darinātas no izkaltētiem āboliem. Viņa iesmējās. Viņa domāja, ka es jokoju.

Vakar man bija gausa diena — sirds smeldza, es tik tikko jaudāju norausties no sofas —, taču šorīt, iedzērusi tableti, sajutos neparasti sparīga. Itin naski tiku līdz virtuļu bodītei. Tur es pār­baudīju tualetes sienu, uz kuras jaunākais uzraksts ir: Ja nevari pateikt neko labu, nerunā vispār, — kam seko: Ja nevari pasākāt neko labu, tad nesūkā vispār. Patīkami apzināties, ka vārda brīvība šai valstī joprojām ir pilnā plaukumā.

Tad es nopirku kafiju un virtuli ar šokolādes glazūru un iznesu ārā pie viena no soliņiem, ko tur nolikuši bodītes saimnieki, ļoti parocīgi, pie paša atkritumu konteinera. Tur nu es sēdēju saules gaismā, vēl aizvien siltā, un gozējos kā bruņurupucis. Garām gāja ļaudis — divas pārbarotas sievietes ar bērnu ratiņiem, jaunāka, tievāka sieviete melnā ādas mētelī ar naglu galvām līdzīgām sudraba kniedēm uz tā un vēl vienu tādu pašu degunā, trīs veci sakārņi vējjakās. Man radās sajūta, ka viņi uz mani blenž. Vai es joprojām esmu tik bēdīgi slavena vai jau tik paranoīda? Vai varbūt es tikai biju skaļi sarunājusies pati ar sevi. To ir grūti izprast. Vai balss vienkārši plūst no manis ārā kā gaiss, tiklīdz neuzmanos? Sačokurojušies čuksti, čaboši ziemas vīnogulāji, rudens vēja svelpoņa sausā zālē.

Kuru uztrauc tas, ko runā ļaudis, es sev teicu. Ja viņi grib noklausīties, tad lai noklausās vien.

Kuru tas uztrauc, kuru tas uztrauc. Mūžīgā pusaudžu atbilde. Tas, protams, uztrauca mani. Man nebija vienalga, ko domā ļaudis. Man nekad nav bijis vienalga. Atšķirībā no Loras es pati nekad neesmu bijusi tik drosmīga kā mani uzskati.

Pie manis pietipināja suns; es atdevu tam pusi virtuļa. "Lai iet labumā," es teicu. Tā sacītu Rīnija, pieķērusi kādu noklausāmies.

Visu oktobri — 1934. gada oktobri — klīda runas par to, kas notiek pogu fabrikā. Stāstīja, ka apkārt blandoties visādi iesūtīti aģitatori; tie nodarbojoties ar musināšanu, īpaši jauno karstgalvju vidū. Tika spriests par kolektīvām pārrunām, par strādnieku tiesībām, par arodbiedrībām. Arodbiedrības taču bija aizliegtas ar likumu, vismaz tādas, kurās obligāti jāiestājas visiem fabrikas strādniekiem, — vai tad ne? Likās, nevienam tas nav īsti skaidrs. Jebkurā gadījumā ap arodbiedrībām bija jaušama tāda kā sēra smaka.

Ļaudis, kuri musināja uz nemieriem, bija huligāni un nolīgti noziedznieki (tā teica misis Hilkouta). Viņi bija ne tikai iesūtīti aģitatori, viņi bija no ārzemēm iesūtīti aģitatori, kas nez kāpēc izklausījās vēl draudīgāk. Mazi, tumsnēji, ūsaini vīriņi, kuri parakstījušies ar asinīm un zvērējuši uzticību līdz nāvei, kuri uz­sāks dumpjus un ies pāri līkiem, un spridzinās bumbas, un naktī ielavīsies iekšā un pārgriezīs mums rīkli, kamēr būsim aizmiguši (tā teica Rīnija). Tādas metodes nu reiz bija šiem nežēlīgajiem boļševikiem un arodbiedrību organizētājiem, kuri sirds dziļumos visi bija vienādi (tā teica Elvuds Marijs). Viņi gribēja ieviest Brīvo Mīlu, sagraut ģimeni, pielikt pie sienas un nošaut katru, kuram ir nauda — pat mazumiņš naudas — vai pulkstenis, vai laulības gredzens. Tā bija izdarīts Krievijā. Tā runāja.

Runāja arī, ka tēva fabrikās izcēlušies nemieri.

Abas baumas — gan par iesūtītajiem aģitatoriem, gan par nemieriem — tika publiski noliegtas. Abām baumām ticēja.

Septembrī tēvs bija uz laiku atlaidis dažus savus strādniekus — dažus jaunākos, kuri saskaņā ar viņa teoriju labāk spēj par sevi parūpēties, — bet atlikušos lūdzis piekrist īsākām darba stundām. Viņš bija paskaidrojis, ka gluži 'vienkārši nepietiekot pasūtinājumu, lai visas fabrikas varētu darboties ar pilnu jaudu. Klienti nepērkot pogas — vismaz ne tās, ko ražo Čeiss un Dēli, bet šim uzņē­mumam esot nepieciešami lieli ražošanas apjomi, lai tas vispār nestu pelņu. Un klienti nepērkot arī lētu, izturīgu apakšveļu: viņi lāpot veco un iztiekot tāpat. Protams, ne jau visi šai valstī esot zaudējuši darbu, tomēr tie, kuriem darbavieta vēl ir, nejūtoties sevišķi droši par to, ka spēšot to saglabāt. Tāpēc viņi, dabiski, taupot naudu, nevis izdodot to. Viņus jau nevarot vainot. Viņu vietā katrs rīkotos tāpat.

Uz skatuves bija uznākusi aritmētika ar visām savām daudza­jām kājām, ar savām daudzajām mugurām un galvām, ar savām nuļļu acīm, kuras nepazina žēlastības. Tā vēstīja, ka divi un divi ir četri. Bet ja nu cilvēkam nav šo divu un divu? Tad neko nevar saskaitīt kopā. Un nevarēja jau arī, lai kā es censtos; es nespēju panākt, lai sarkanie skaitļi inventarizācijas grāmatās pārvēršas par melniem. Tas mani drausmīgi uztrauca; šķita, ka tā ir mana personiskā vaina. Naktī, aizvērusi acis, es redzēju skaitļus, sarakstītus ailēs uz lapas, kas nolikta man priekšā uz vecmodīgā ozolkoka rakstāmgalda pogu fabrikā, — šīs sarkano skaitļu rindas gluži kā mehāniski kāpuri aprija atlikušo naudu. Ja tas, par cik tev izdevās kaut ko pārdot, bija mazāk nekā tas, cik tev jāmaksā par tā ražošanu — kā jau labu laiku notika kompānijā Ceiss un Dēli —, tad skaitļi uzvedās tieši šādi. Tā bija slikta uzvedība — bez mīlestības, bez taisnīguma, bez žēlastības —, bet ko gan citu varēja gaidīt? Skaitļi bija tikai skaitļi. Šai lietā tiem nebija izvēlēs.

Decembra pirmajā nedēļā tēvs paziņoja par fabrikas slēgšanu. Uz laiku, viņš teica. Viņš cerēja, ka uz ļoti īsu laiku. Viņš runāja par atkāpšanos un jaunu ierakumu rakšanu, lai pārgrupētos. Viņš lūdza izpratni un pacietību, un sapulcējušies strādnieki sveica viņu ar vērīgu klusēšanu. Pēc paziņojuma tēvs atgriezās Aviljonā, ieslēdzās savā tornītī un piedzērās līdz nemaņai. Tur, augšā, kaut kas plīsa — stikli. Droši vien pudeles. Mēs ar Loru sēdējām manā istabā, gultā, cieši saķērušās rokās, un klausījāmies tajās dusmās un bēdās, kas plosījās tur augšā, tieši mums virs galvas, gluži kā pērkona negaiss iekšā mājā. Ar tik plašu vērienu tēvs nebija izrīkojies jau krietni sen.

Viņš acīmredzot juta, ka ir pievīlis savus vīrus. Ka cietis neveiksmi. Ka nekas, ko viņš spējis darīt, nav bijis pietiekami labi.

"Es lūgšu par viņu," teica Lora.

"Vai Dievu tas uztrauc?" es noprasīju. "Man liekas, patiesībā viņam par to dziļi nospļauties. Ja tāds Dievs vispār ir."

"To nevar zināt," Lora sacīja. "To uzzina tikai pēc tam."

Pēc kam? To es sapratu gana labi, šādas sarunas mums bija notikušas jau agrāk. Pēc tam, kad mēs būsim mirušas.

Dažas dienas pēc tēva paziņojuma arodbiedrība parādīja savu spēku. Tai jau bija izveidojies dalībnieku kodols, un nu viņi gribēja, lai arodbiedrībā iestājas visi. Pie slēgtās pogu fabrikas tika sarīkots mītiņš un visiem strādniekiem izteikts aicinājums iestāties, jo — kā tur tika sacīts —, kad tēvs atvēršot fabrikas atkal, tad samazināšot izdevumus līdz pēdējam un viņiem visiem maksāšot bada algu. Viņš esot uz mata tāds pats kā pārējie, šādos grūtos laikos viņš noglabāšot savu naudu bankā, bet pats nekustināšot ne pirkstu, līdz ļaudis būšot notriekti no kājām un iedzīti zemē; un tad viņš naski izmantošot izdevību raust naudu uz strādnieku rēķina. Viņš un viņa lielā māja un uzcirtušās meitas — šie dīkdienīgie parazīti, kas pārtiekot no tautas masu sviedriem.

Uzreiz bijis redzams, ka šie tā dēvētie organizatori nav vietējie, tā teica Rīnija, kopā ar mums sēdēdama pie virtuves galda un stāstīdama par to visu. (Mēs vairs neieturējām maltītes ēdamistabā, jo tur vairs neēda tēvs. Viņš bija aizbarikadējies savā tornītī; ēdienus Rīnija nesa turp uz paplātes.) Tiem rupekļiem jau neesot nekādas saprašanas par pieklājību, tāpēc viņi jaucot tur iekšā ari mūs abas, lai gan visi zinot, ka mums ne ar ko nav nekāda sakara. Rīnija teica, lai mēs nepievēršam tam uzmanību, tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Daži vēl arvien bija palikuši lojāli tēvam. Mēs dzirdējām, ka mītiņā radušās domstarpības, tad paceltas balsis, tad sācies kau­tiņš. Ļaudis zaudēja savaldīšanos. Viens vīrs, kam tika iesperts pa galvu, dabūja smadzeņu satricinājumu un tika aizvests uz slim­nīcu. Tas bija viens no streikotājiem — tagad viņi dēvēja sevi par streikotājiem —, tomēr šai negadījumā tika vainoti paši streikotāji, jo, ja reiz sākusies tāda kārtības graušana, tad kas gan var pateikt, ar ko tā beigsies?

Labāk nesākt. Labāk turēt muti. Daudz labāk.

Pie tēva atbrauca Kallija Ficsimonsa. Viņa teica, ka esot loti noraizējusies par viņu. Raizējoties, ka viņš ejot pazušanā. Morālā ziņā — tā viņa to domāja. Kā viņš spējot izturēties pret saviem strādniekiem tik nevērīgi un arī sīkstulīgi? Tēvs teica, lai viņa ieskatoties acīs patiesībai. Viņš nosauca Kalliju par ījaba mieri­nātāju. Un vēl pateica: Kas tev to visu iestāstījis, laikam kāds no taviem sociālistu draudziņiem? Kallija sacīja, ka atbraukusi pati uz savu roku, aiz mīlestības, jo, kaut arī kapitālists, viņš vienmēr esot bijis krietns vīrs, taču nu viņa redzot, ka viņš esot pārvērties par bezsirdīgu plutokrātu. Tēvs atcirta, ka bankrotējis cilvēks nemaz nevarot būt plutokrāts. Kallija ieminējās, ka viņš varētu likvidēt savu īpašumu. Tēvs teica, ka viņa īpašumi neesot daudz vairāk vērti par viņas pakaļu, kuru, ciktāl viņš noprotot, viņa esot par velti izsniegusi visiem, kas vien lūguši. Viņa sacīja, ka tēvs nemaz neesot bijis dusmīgs par tādām bezmaksas dāvanām. Viņš teica — jā, bet slēptās izmaksas esot bijušas par augstām — vispirms jau visas maltītes, kas šai mājā pasniegtas viņas mākslinieciskajiem draugiem, un pēc tam viņa paša asinis, un tagad viņa dvēsele. Kallija nosauca viņu par buržuāzisku reakcionāru. Viņš nosauca Kalliju par līķu mušu. Nu viņi jau kliedza viens uz otru pilnā kaklā. Tad aizcirtās durvis, pa granti aizšņāca riepas, un viss bija galā.

Vai Rīnija priecājās vai bēdājās? Bēdājās. Kallija viņai nebija patikusi, taču pie Kallijas viņa bija pieradusi, un reiz Kallijas klātbūtne arī bija nākusi tēvam par labu. Kas stāsies viņas vietā? Kāda cita pladīte, un labāks ir tas ļaunums, kurš jau pazīstams.

Nākamajā nedēļā izskanēja aicinājums uz vispārēju streiku, lai apliecinātu solidaritāti ar Ceisa un Dēlu strādniekiem. Tika dots rīkojums slēgt visus veikalus un uzņēmumus. Arī komunālo pakalpojumu iestādes. Pārtraukt telefona sakarus un pasta piegādi. Ne piena, ne maizes, ne ledus. (Kas izdeva šos rīkojumus? Neviens neticēja, ka tos izdomājis cilvēks, kurš izrunā šo rīko­jumu tekstu. Šis vīrs apgalvoja, ka esot vietējais, no mūsu pil­sētas, un reiz viņam ticēja, — viņš bija Mortons, Morgans, kaut kas tamlīdzīgs, — taču tad bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka viņš nav vietējais, ne tuvu. Un nevarētu arī būt, ja jau izturējās šādi. Un vispār — kas bija viņa vectēvs?)

Tātad tas nebija šis vīrs. Viņš nav šo nemieru smadzenes, teica Rīnija, jo pirmām kārtām viņam pašam nemaz nav smadzeņu. Tas viss ir tumšo spēku pirksts.

Lora raizējās par Alekšu Tomasu. Viņa teica, ka Alekss kaut kādā veidā esot tai visā iejaukts. Viņa zinot, ka tā ir. Citādi nevarot būt, ja ņem vērā viņa spējas.

Tai pašā dienā, agrā pēcpusdienā, Aviljonā ieradās Ričards Grifens — ar automašīnu, kurai sekoja vēl divas citas. Tie bija lieli automobili, spīdīgi un zemi. Bija atbraukuši vēl pieci citi vīrieši, četri no tiem krietni liela auguma, tumšos mēteļos un pelēkās platmalēs. Ričards Grifens un viens no vīriešiem kopā ar tēvu iegāja viņa kabinetā. Divi no pārējiem nostājās pie abām mājas ārdurvīm, bet otri divi kaut kur aizbrauca ar vienu no dārgajām mašīnām. Mēs ar Loru pa viņas guļamistabas logu vērojām, kā mašīnas atbrauc un aizbrauc. Mums bija piekodināts nemaisīties pa kājām, kas nozīmēja turēties tik tālu, lai mēs arī neko nedzirdētu. Kad jautājām Rīnijai, kas notiek, viņa bažīgi atteica, ka zinot tikpat, cik mēs, tomēr ieklausīšoties cītīgi.

Ričards Grifens nepalika uz vakariņām. Kad viņš brauca prom, viņam sekoja arī divas citas mašīnas. Trešā palika tepat un kopā ar to arī trīs būdīgie vīri. Viņi neuzkrītoši apmetās bijušajā šofera dzīvoklī virs garāžas.

Tie esot detektīvi, teica Rīnija. Citādi nevarot būt. Tāpēc viņi mūždien staigājot mēteļos: zem tiem padusēs esot paslēpti šau­jamie. I ie šaujamie esot revolveri. To viņa zināja no saviem dažadajiem Žurnāliem. Viņa teica, detektīvi esot šeit, lai mūs aizsargam, un, ja mēs pamanītu, ka naktī pa dārzu slapstās kāds svešinieks protams, neņemot vērā šos trīs vīriešus —, tad lai tūlīt kliedzot.

Nakamajā dienā pilsētas galvenajās ielās sākās nemieri. Daudzi viri, kas tajos piedalījās, nekad agrāk šeit nebija redzēti vai, ja arī bija redzēti, tad nebija palikuši atmiņā. Kurš tad atcerēsies klaidoni? Taču daži no viņiem nebija nekādi klaidoņi, viņi bija maskējušies starptautiski aģitatori. Viņi visu laiku bija spiegojuši. Kā viņi tik ātri bija tikuši šeit? Stāstīja, ka uz vilcienu jumtiem. Tieši tā mēdzot ceļot tamlīdzīgi ļaudis.

Nemieri sākās ar mītiņu pie Rātsnama. Vispirms tika teiktas runas, kurās tika pieminēti streiklauži un noziedzīgi kompāniju īpašnieki; pēc tam, skanot skaļām gavilēm, tika sadedzināts mūsu tēva tēls — kartona lelle ar cilindru galvā un cigāru mutē, lai gan ne viens, ne otrs neatbilda īstenībai. Divas lupatu lelles rišainās, sārtās kleitās tika izmērcētas petrolejā un iemestas liesmās nopakaļ pirmajai. Ar tām bijušas domātas mēs ar Loru, teica Rīnija. Tikuši arī izkliegti jociņi, ka tās nu gan esot karstasinīgas lellītes. (Loras un Alekša pastaigas pa pilsētu nebija palikušas nepamanītas.) Rīnija teica, ka to viņai esot pastāstījis Rons Hinkss, domādams, ka viņai tas būtu jāzina. Viņš piebildis, ka mums abām tagad labāk nerādīties pilsētas centrā, jo kaislības sitot augstu vilni un neko nevarot zināt. Viņš ieteicis mums palikt Aviljonā, tur mēs būšot drošībā. Viņš sacījis, ka tās lelles nu gan bijušas gatavā kauna lieta un ka viņš gribētu dabūt savos nagos to, kurš kaut ko tādu sagudrojis.

Tiem galvenās ielas veikaliem un uzņēmumiem, kuru īpašnie­ki bija atteikušies pārtraukt darbu, tika izsisti logi. Pēc tam tika izsisti logi arī tiem, kuri bija slēgti. Tad sākās laupīšana, un pūlis vairs nebija valdāms. Nemiernieki ielauzās avīzes redakcijā un izdemolēja kabinetus; Elvuds Marijs tika piekauts, spiestuves mašīnas sadauzītas. Viņa fotolaboratorija palika neskarta, toties fotokamera gan ne. Tas viņam bija bēdīgs laiks, un par to mēs dzirdējām visos sīkumos, neskaitāmas reizes, vēlāk.

Tai naktī aizdegās pogu fabrika. Liesmas šāvās ārā pa apakšējā stāva logiem: no savas istabas es tās neredzēju, bet garām, šķindinādama zvanu, aizbrauca ugunsdzēsēju mašīna, traukdamās palīgā. Es, protams, jutos apjukusi un izbijusies, tomēr jāatzīstas, ka tajā visā bija arī kaut kas tīkami satraucošs. Ieklausīdamās šķindoņā un tālajos kliedzienos, kas skanēja no tās pašas puses, es dzirdēju kādu kāpjam augšup pa virtuves kāpnēm. Nospriedu, ka tā droši vien ir Rīnija, taču nekā. Tā bija Lora; viņai mugurā bija mētelis.

"Kur tu biji?" es jautāju. "Mums taču pieteikts palikt mājās. Tēvam jau tāpat pietiek raižu, un tu vēl klimsti apkārt."

"Es tikai aizgāju uz oranžēriju," viņa sacīja. "Es lūdzu Dievu. Man vajadzēja klusu vietu."

Ugunsgrēku izdevās apdzēst, tomēr ēkai bija nodarīti lieli postījumi. Tāda bija pirmā ziņa. Tad ieradās misis Hilkouta, aizelsusies nesdama tīrās veļas grozu, un tika palaista garām sargiem. Ļaunprātīga dedzināšana, viņa teica: esot atrastas benzīna kannas. Naktssargs bez dzīvības gulējis uz grīdas. Ar sasistu galvu.

Redzēti divi bēgoši vīrieši. Vai kāds tos pazinis? Ne gluži, tomēr klīstot baumas, ka viens no tiem esot mis Loras kava­lieris. Rīnija attrauca, ka tas neesot viņas kavalieris, Lorai nekāda kavaliera neesot, tas bijis tikai paziņa. Nu, lai kas viņš būtu, sacīja misis Hilkouta, bet tieši viņš acīmredzot esot nodedzinājis pogu fabriku, iegāzis nabaga Alam Deividsonam pa galvu un nositis viņu kā žurku, un lai tas zellis labāk taisoties, ka tiekot prom no šīs pilsētas, ja gribot palikt ar veselu ādu.

Pie vakariņu galda Lora pateica, ka viņai negriboties ēst. Šobrīd viņa nespējot neko ieēst: viņa pati sagatavošot paplāti ar maltīti, ko ieturēt vēlāk. Es noskatījos, kā viņa to uznes pa vir­tuves kāpnēm uz savu istabu. Uz paplātes viss bija divkāršās devās — truša gaļa, ķirbji, vārīti kartupeļi. Ēšana viņai parasti bija tikai tāda knibināšanās — kaut kas tāds, ar ko nodarbināt rokas pie vakariņu galda, kamēr citi sarunājas, — vai arī apnicīgs pienākums, kā, piemēram, sudraba galda piederumu spodrināšana, kas jāpaveic gribot negribot. Sava veida garlaicīgs mājas darbs. Es prātoju, kad gan viņā radies tāds optimisms attiecībā uz ēdienu.

Nākamajā dienā ieradās Karaliskā Kanādas pulka daļas, lai atjaunotu kārtību. Šajā pulkā tēvs bija dienējis kara laikā. Viņam bija ļoti smagi noskatīties, kā šie karavīri vēršas pret savējiem — pret viņa vīriem; vismaz viņš bija domājis, ka tie ir viņa vīri. Nevajadzēja būt nez kādam ģēnijam, lai saprastu, ka strādnieki vairs nav vienisprātis ar šo tēva viedokli, tomēr arī to viņš uztvēra smagi. Vai viņi tiešām bija mīlējuši viņu tikai naudas dēļ? Tā izskatījās.

Kad Karaliskais Kanādas pulks bija ievedis kārtību, ieradās Jātnieku policija. Trīs policisti parādījās pie mūsu namdurvīm. Viņi pieklājīgi pieklauvēja, tad iegāja hallē un apstājās, savas cietās, brūnās platmales turēdami rokās, spožie zābaki čīkstēja uz vaskotā parketa. Viņi vēlējās runāt ar Loru.

"Nāc man līdzi, lūdzu, Airisa," Lora pačukstēja, kad tika pasaukta. "Es nespēju runāt ar viņiem viena." Viņa izskatījās ļoti jauniņa, ļoti bāla.

Mēs abas apsēdāmies rīta istabā uz dīvāniņa, līdzās vecajam gramofonam. Policisti apsēdās krēslos. Viņi nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par Jātnieku policiju — pārāk veci, pārāk resniem vēderiem. Viens gan bija jaunāks, taču viņš te nebija noteicējs. Runāja vidējais. Viņš atvainojās, ka nākoties traucēt mūs šādā laikā, kurš droši vien esot grūts, tomēr lieta esot stei­dzama. Viņi gribot parunāt par misteru Alekšu Tomasu. Vai Lorai esot zināms, ka šis cilvēks ir musinātājs un radikālis, ka viņš atradies bezdarbnieku nometnēs, kur aģitējis un cēlis nemierus?

Lora sacīja, ka, cik viņa dzirdējusi, viņš tikai esot mācījis vīriem lasīt.

Tā uz to varot skatīties no vienas puses, teica policists. Un, ja viņš esot bez vainas, tad viņam, dabiski, neesot ko slēpt, un, ja vajadzētu, viņš ierastos policijā, vai Lora nepiekrītot? Kur viņš pēdējā laikā varētu atrasties?

Lora atbildēja, ka to viņa nevarot pateikt.

Jautājums tika atkārtots citādi. Sis vīrietis tiekot turēts aiz­domās: vai Lora negribot palīdzēt atrast noziedznieku, kas, iespē­jams, pielaidis uguni viņas tēva fabrikai un, iespējams, izraisījis vietējā strādnieka nāvi? Protams, ja varot ticēt aculieciniekiem.

Es iebildu, ka aculieciniekiem nevar ticēt, jo bēdzējs redzēts tikai no mugurpuses, turklāt ārā bijis tumšs.

"Mis Lora?" teica policists, nelikdamies mani dzirdam.

Lora sacīja, ka arī tad, ja zinātu atbildi, viņa to neteiktu. Viņa sacīja, ka cilvēks esot nevainīgs tikmēr, līdz ir pierādīta viņa vaina. Un arī kristīgie principi liedzot viņai iegrūst cilvēku taisni lauvu bedrē. Viņa teica, ka nožēlojot sarga nāvi, taču tur neesot vainīgs Alekss Tomass, jo Alekss Tomass nemūžam nedarītu kaut ko tādu. Taču neko vairāk viņa nevarot pateikt.

Viņa turējās man pie rokas, satvērusi delmu pie plaukstas locītavas; es jutu viņas trīsas — tā, it kā drebētu vilciena sliedes.

Galvenais policists sacīja kaut ko par izmeklēšanas kavēšanu.

Šai brīdī es paziņoju, ka Lorai ir tikai piecpadsmit gadu un no viņas nedrīkst prasīt tādu atbildību kā no pieauguša cilvēka. Es sacīju, ka tas, ko Lora viņiem izpaudusi, bez šaubām, ir kon­fidenciāli, un, ja tas izies ārpus šīs istabas — piemēram, nonāks avīzēs —, tad tēvs gan zinās, kam pateikties.

Policisti pasmaidīja, piecēlās un atvadījās; viņi izturējās pie­klājīgi un mierinoši. Varbūt viņi atskārta, cik nepiedienīgi būtu turpināt izmeklēšanu šajā virzienā. Lai gan tēvs bija sprukās, viņam joprojām bija draugi.

"Nu, tātad," es uzrunāju Loru, kad viņi bija aizgājuši. "Es zinu, ka tu slēp viņu mūsu mājā. Labāk pasaki man, kur."

"Es paslēpu viņu aukstajā pagrabā," teica Lora, viņai trīcēja apakšlūpa.

"Aukstajā pagrabā!" es iesaucos. "Cik muļķīga vieta! Kāpēc tur?"

"Lai bezizejas stāvoklī viņam būtu ko ēst," Lora atteica un izplūda asarās. Es viņu apskāvu, un viņa šņukstēja man uz pleca.

"Lai viņam būtu ko ēst?" es sacīju. "Ievārījums, želeja un marinējumi? Nudien, Lora, tu esi apbrīnojama." Tad mēs abas sākām smieties, un, kad bijām izsmējušās un Lora noslaucījusi acis, es teicu: "Mums jādabū viņš prom no šejienes. Ja nu Rīnija nokāpj lejā paņemt ievārījuma burku vai ko citu un nejauši uzduras viņam? Rīnija dabūtu sirdstrieku."

Mēs pasmējāmies atkal. Mēs bijām ļoti nervozas. Tad es teicu, ka ērtāka vieta būtu bēniņi, jo tur neviens nekad neiet. Es apsolījos visu nokārtot. Lai Lora labāk iet gulēt: ir taču skaidri redzams, ka sasprindzinājums viņu nomocījis un viņa ir galīgi no­kausēta. Viņa klusu nopūtās kā paguris bērns un tad paklausīja. Viņa bija dedzinājusi savus nervus, nēsādama sev līdzi šo milzīgo zināšanas nastu kā tādu ļaunuma maisu, bet tagad bija atdevusi to man un drīkstēja iemigt.

Vai es tiešām ticēju, ka rīkojos šādi tikai tādēļ, lai pasaudzētu viņu — lai palīdzētu, lai parūpētos par viņu, kā biju darījusi vienmēr?

Jā. Tam es tiešām ticēju.

Es nogaidīju, līdz Rīnija bija sakopusi virtuvi un devās pie miera. Tad nokāpu pa pagraba trepēm vēsumā, puskrēslā, zirnekļaina drēgnuma smārdā. Pagāju garām ogļu pagraba durvīm, aizslēgtajām vīna pagraba durvīm. Aukstā pagraba durvis bija aizkrampētas. Es pieklauvēju, pacēlu krampīti, gāju iekšā. Nočabēja mūkoši soļi. Iekšā, protams, bija tumšs; gaisma iespīdēja tikai no gaiteņa. Uz ābolu mucas atradās Loras vakariņu paliekas — truša kauli. Muca izskatījās pēc kāda primitīva altāra.

Sākumā es viņu neredzēju; viņš bija aiz ābolu mucas. Tad es viņu saskatīju. Ceļgals, pēda. "Viss kārtībā," es čukstēju. "Tā esmu es."

"Ā," viņš teica tādā pašā balsī kā parasti. "Uzticamā māsa."

"Kušš," es nošņācu. Gaismu varēja ieslēgt, paraujot ķēdīti, kas nokarājās no spuldzes. Es to pavilku, iedegās gaisma. Alekss Tomass slējās augšā, rāpdamies laukā no mucas aizsega. Pietupās, mirkšķinādams acis, sakautrējies kā vīrietis, kurš pieķerts ar atpogātām biksēm.

"Jums nudien vajadzētu kaunēties," es teicu.

"Jūs droši vien esat ieradusies, lai izmestu mani laukā vai atdotu varas iestādēm," viņš smaidot sacīja.

"Nemuļķojieties," es attraucu. "Es nekādā gadījumā negribētu, lai jūs šeit atrod. Tādu skandālu tēvs nepārciestu."

"Kapitālista meita palīdz boļševiku slepkavam?" viņš noskai­tīja. "Atrasta mīlas ligzdiņa starp ievārījuma burkām? Tāda veida skandālu?"

Es īgni paskatījos uz viņu. Te nebija par ko jokot.

"Varat būt mierīga. Mums ar Loru nekas tāds nav padomā," viņš teica. "Viņa ir lieliska meitene, taču taisās kļūt par svēto, un es neesmu nekāds bērnu nolaupītājs." Tagad viņš bija piecēlies kājās un purināja no drēbēm putekļus.

"Tad kāpēc viņa jūs slēpj?" es jautāju.

"Principa pēc. Kad es palūdzu, viņai bija jāpiekrīt. Es, pēc viņas domām, piederu pie īstās kategorijas."

"Kas tā par kategoriju?"

" Tie zemākie laikam," viņš atbildēja. "Citējot Jēzu." Tas man šķita visai ciniski. Tad viņš pateica, ka Lorai uzskrējis virsū savā ziņā nejauši. Sastapis viņu oranžērijā. Ko tad viņš tur darījis? Nu taču skaidrs, ka slēpies. Un arī cerējis, ka izdošoties aprunāties ar mani, viņš sacīja.

"Ar mani?" es pārvaicāju. "Apžēliņ, kāpēc ar mani?"

"Man likās — jūs zināsiet, ko darīt. Jūs izskatāties tāda lietišķa. Jūsu māsa nav tik…"

"Lora, cik redzams, ir tikusi galā pietiekami labi," es strupi noteicu. Man nepatika, ja citi kritiski izteicās par Loru — par viņas nenoteiktību, vientiesību, nevarību. Kritizēt Loru drīkstēju vienīgi es. "Kā viņa aizdabūja jūs garām tiem durvju sargiem?" es jautāju. "Iekšā mājā? Garām tiem vīriem mēteļos?"

"Pat vīriem mēteļos kādreiz ir jāiet pačurāt," viņš sacīja.

Viņa vulgaritāte mani apmulsināja — tā tik krasi atšķīrās no pieklājīgās uzvedības vakariņu laikā —, taču šādi, iespējams, izpaudās viņa bāreniskā ņirdzība, ko bija pareģojusi Rīnija. Es nolēmu to ignorēt. "Jādomā, jūs neesat bijis tas dedzinātājs," es teicu. Biju gribējusi runāt sarkastiski, tomēr mans sarkasms netika uztverts.

"Es jau neesmu tāds muļķis," viņš sacīja. "Bez iemesla es neko nededzinātu."

"Visi domā, ka vainīgs esat jūs."

"Es neesmu vainīgs," viņš attrauca. "Bet dažiem būtu ļoti izdevīgi tā domāt."

"Kas ir šie daži? Kāpēc?" šoreiz es viņu netirdīju; es biju apjukusi.

"Padomājiet ar galvu," viņš atbildēja. Taču vairāk neteica ne vārda.