Aklais slepkava

Aklais slepkava: Gultas pārklājs

Vai te tu dzīvo? viņa jautā. Viņa ņurca rokās cimdus tā, it kā tie būtu slapji un viņa tos izgrieztu.

Te es esmu apmeties, viņš atbild. Tas ir kas cits.

Šī ir rindu māja, tās visas būvētas no sarkaniem ķieģeļiem, kas satumsuši kvēpos, šauras un augstas, ar stāvām jumtu slīpnēm. Mājas priekšā ir pieputējušas zāles taisnstūris, pie takas aug dažas saulē apsvilušas nezāles. Saplēsta, brūna papīra turza.

Četri soļi līdz lievenim. Logā šūpojas mežģīņu aizkari. Viņš sameklē atslēgu.

Iedama iekšā, viņa atskatās pār plecu. Neraizējies, viņš saka, neviens mūs nenovēro. Turklāt šī ir mana drauga māja. Šodien es esmu te, bet rīt jau projām.

Tev ir daudz draugu, viņa piezīmē.

Daudz nav, viņš saka. Daudz nemaz nevajag, ja starp tiem nav nevienas kraupainas aitas.

Mājā ir priekšnams ar virkni misiņa pakaramo mēteļiem, uz grīdas nodilis linolejs brūni dzeltenā kvadrātu rakstā, tālāk durvis ar matstikla rūti, uz kuras attēloti gārņi vai dzērves. Garkājaini putni, noliekuši savus graciozos, čūskām līdzīgos kaklus starp niedrēm un ūdensrozēm, palikuši pāri no kāda senāka laikmeta: gāzes gaisma. Šīs durvis viņš atslēdz ar citu atslēgu, un abi ieiet krēslainā iekšējā gaitenī; viņš nospiež gaismas slēdzi. Pie griestiem lustra ar trim sārtiem stikla ziediem, divu spuldžu trūkst.

Neizskaties nu tik izbijusies, mīlulīt, viņš saka. Tev te nekas nepielips. Vienkārši neskaries nekam klāt.

Ak, un ja nu tomēr, viņa atbild un aizelsusies īsi iesmejas. Man būs jāpieskaras tev. Tu man pielipsi.

Viņš aizver stikla durvis abiem aiz muguras. Vēl vienas durvis pa kreisi, lakotas un tumšas: viņa iztēlojas, ka no iekšpuses tām piekļauta nosodoši sasmailēta auss, kaut kas nočīkst, it kā svars tiktu pārnests no vienas kājas uz otru. Kāda nenovīdīga, sirma veča — vai tad tāda nepiedienētu šiem mežģīņu aizkariem? Augšup ved garš, noplucis kāpņu posms, paklājs uz katra pakāpiena pienaglots, margu līstīšu rindā rēgojas tukšumi. Uz tapetēm režģu raksts, tajos savijušās vīnstīgas un rozes, reiz bijušas sārtas, tagad gaišbrūnas kā tēja ar pienu. Viņš piesardzīgi apskauj viņu, ar lūpām pieskaras kaklam sānos, priekšā; mutei ne. Viņa notrīc.

No manis pēc tam ir viegli tikt vaļā, viņš čukst. Vari vienkārši doties mājās un ieiet dušā.

Nerunā tā, viņa atbild tāpat čukstus. Tu joko. Tu taču netici, ka es tiešām tā domāju.

Šai gadījumā tu tā drusciņ domā gan, viņš saka. Viņa apliek roku viņam ap vidukli, un abi kāpj augšup pa kāpnēm mazliet neveikli, mazliet lempīgi; viņus kavē pašu ķermeņi. Pusceļā ir apaļš logs ar vitrāžu: caur kobaltzilajām debesīm, caur lēti vio­letām vīnogām, caur galvassāpju sarkanām puķēm krīt gaisma, izkrāsodama viņu sejas. Otrā stāva laukumiņā viņš atkal noskūpsta viņu, šoreiz stiprāk, uzslīdina svārkus augšup pa viņas zīdaina­jām kājām līdz pat zeķu malai, aptausta mazos, cietos gumijas izcilnīšus, spiež viņu pie sienas. Viņa vienmēr valkā zeķturi: dabūt viņu laukā no tā ir tas pats, kas novilkt ronim ādu.

Viņas cepure noripo lejā, rokas viņam ap kaklu, galva un viss augums atliekts atpakaļ, it kā viņu kāds vilktu aiz matiem. Paši mati atsvabinājušies no sprādzēm, atrisuši; viņš pārlaiž plaukstu pār tiem, pār šo palso vālu, kurš uz leju sašaurinās, un domā par liesmu, par baltas sveces vienīgo, mirdzošo liesmu, kas apgriezta otrādi. Taču liesma nespēj degt uz leju.

Istaba atrodas trešajā stāvā, reiz tas droši vien bijis kalpu dzī­voklis. Tiklīdz abi ir iegājuši, viņš aizliek durvīm priekšā ķēdi. Istaba ir maza, šaura un krēslaina, ar vienu logu, kurš pavērts pāris collu platā spraugā, aizlaidne nolaista gandrīz līdz apakšai, abās malās atsieti balti tilla aizkari. Pēcpusdienas saule spīd tieši aizlaidnē, pārvērzdama to zeltā. Gaiss ož pēc sausiem trūdiem un arī pēc ziepēm: vienā stūrī ir maza, trīsstūraina izlietne, virs tās karājas aizsūbējis spogulis; zem izlietnes pabāzta viņa rakstām­mašīnas stūrainā, melnā kaste. Viņa zobusuka emaljētā skārda krūzītē; tā nav jauna zobusuka. Tā ir pārāk labi pazīstama. Viņa novērš acis. Tur ir tumši lakota kumode, sarētota ar cigarešu svi­lumiem un slapju glāžu nospiedumiem, taču lielāko telpas daļu aizņem gulta. Tā ir no misiņa, vecmodīga un jaunavīga, un nokrāsota balta, tikai bumbuļi visos četros galos ne. Tā droši vien čīkstēs. Iedomājoties to, viņa nosarkst.

Viņa redz, ka viņš centies savest gultu kārtībā — nomainījis palagus vai vismaz spilvendrānu, nogludinājis izbalējušo, ūdenszaļo gultas pārklāju. Viņa gandrīz vai nožēlo, ka viņš tā darījis, jo, to redzot, mostas kaut kas līdzīgs žēlumam, it kā badā mirstošs zemnieks būtu sniedzis viņai savu pēdējo maizes gabalu. Bet žēlumu viņa negrib just. Viņa negrib just, ka viņš ir kaut kādā veidā ievainojams. Tikai viņai ir ļauts tādai būt. Viņa noliek somiņu un cimdus uz kumodes. Šo visu viņa pēkšņi apzinās kā sociālu situāciju. Kā sociāla situācija tā ir absurda.

Atvaino, sulaiņa te nav, viņš ierunājas. Gribi iedzert? Ir lēts viskijs.

Jā, lūdzu, viņa atbild. Pudeli viņš glabā kumodes augšējā atvilktnē; viņš izņem to un divas glāzes, ielej. Saki, kad pietiek.

Tagad, lūdzu.

Ledus nav, viņš piebilst, bet vari dabūt ūdeni.

Tas nekas. Viņa norij viskija malku, īsi ieklepojas, uzsmaida viņam, stāvēdama ar muguru pret kumodi.

Ass un ciets, un gruntīgs kā miets, viņš saka, tāds, kādu tu mīli. Ar glāzi rokā viņš apsēžas uz gultas. Par mīlēšanu! Viņš paceļ glāzi. Viņš nesmaida pretī.

Šodien tu esi neparasti negants.

Pašaizsardzība, viņš saka.

Es nemīlu to, es mīlu tevi, viņa saka. Un es zinu atšķirību.

Līdz zināmai robežai, viņš attrauc. Vismaz tā tu domā. Tā var saglābt labo slavu.

Nosauc man vienu pamatotu iemeslu, kāpēc lai es vienkārši neietu prom.

Viņš pasmīn. Tad nāc šurp.

Lai gan zinādams, ka viņa to gaida, viņš neteiks, ka viņu mīl. Varbūt tad viņš paliktu bez bruņām, kā atzinies vainā.

Es vispirms novilkšu zeķes. Tās ir pagalam jau no skatiena vien.

Tāpat kā tu, viņš saka. Atstāj zeķes kājās. Un nāc šurp.

Saule ir aizslīdējusi tālāk; atlicis tikai gaismas ķīlis aizlaidnes kreisajā malā. Ārpusē garām aizdārdina tramvajs, šķindinot zvanu. Tramvaji noteikti ir braukuši garām visu šo laiku. Tad kāpēc licies, ka valda klusums? Klusums un viņa elpa, viņu abu elpa, smaga, aizturēta, lai neatskanētu nekāds troksnis. Vismaz ne pārāk stiprs troksnis. Kāpēc baudai jāskan tik līdzīgi ciešanām? It kā te kāds būtu ievainots. Viņš ir uzlicis plaukstu viņai uz mutes.

Istaba tagad ir tumšāka, tomēr viņa saredz vairāk. Gultas pārklājs nomests kaudzē uz grīdas, palags satinies apkārt un pāri viņiem kā bieza auduma vīnstīga; vienīgā spuldze bez kupola, krēmkrāsas tapetes ar zilajām vijolītēm, sīkām un muļķīgām, ar bēškrāsas traipiem tur, kur droši vien tecējis jumts; ķēde, kas sargā durvis. Ķēde, kas sargā durvis: tā ir pārāk trausla. Viens krietns grūdiens, viens zābaka spēriens. Ja tā notiktu, ko viņa darītu? Viņa jūt, kā sienas kļūst plānākas, pārvēršas ledū. Viņi ir zivis akvārijā.

Viņš aizsmēķē divas cigaretes, vienu sniedz viņai. Abi ieelpo nopūtu. Viņš noglauž viņu ar brīvo roku, tad vēlreiz, izjuzdams viņu ar pirkstiem. Viņš prāto, cik gan viņai laika; bet nejautā. Tikai saņem viņas plaukstas locītavu. Viņai ir mazs zelta pulkstentiņš. Viņš aizsedz tā ciparnīcu.

Tā, viņš saka. Vakara pasaciņu?

Jā, lūdzu, viņa atbild.

Kur mēs palikām?

Tu nupat biji nogriezis mēli tām nabaga meitenēm līgavu plīvuros.

Ak, jā. Un tu iebildi. Ja tev nepatīk šis stāsts, es varu pastāstīt citu, bet nevaru solīt, ka tas būs vairāk civilizēts. Varbūt tas būs vēl ļaunāks. Varbūt tas būs moderns. Dažu beigtu zikroniešu vietā mums varētu būt akriem plaši smirdošu dūņu klaju­mi un simtiem tūkstošu…

Es labāk paturēšu to pašu, viņa steigšus saka. Turklāt tu gribi man stāstīt tieši to.

Viņa nodzēš cigareti brūnajā stikla pelnutraukā, tad pieglaužas viņam, auss pie viņa krūtīm. Viņai patīk šādi klausīties viņa balsī, it kā tā sāktos nevis rīklē, bet gan ķermenī, kā dūkoņa vai dārdoņa vai kā balss, kas runā no dziļas pazemes. Kā asinis, kuras plūst caur viņas pašas sirdi; vārds, vārds, vārds.

The Mail and Empire, 1934. gada 5. decembri APLAUSI BENETAM

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE MAIL AND EMPIRE

Vakar vakarā, savā vaļsirdīgajā uzrunā Impērijas klubā, misters Ričards E. Grifens, Toronto finansists un Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas prezidents, izteica mērenu uzslavu premjermini­stram R. B. Benetam un asas piezīmes viņa kritiķiem. Atsaukdamies uz trokšņaino mītiņu svētdien, Kļavlapu parkā Toronto, kur 15 000 komunistu sarīkoja histērisku sagaidīšanu savam līderim Timām Bakam, kurš tika ieslodzīts cietumā par musinošu sazvērestību, taču sestdien pret galvojumu atbrīvots no Kingstonas Portsmutas labošanas iestādes, misters Grifens pauda bažas par to, ka valdība "padodas spiedienam", ko radījusi petīcija, kuru parakstījušas 20 000 "pievil­tas, asiņojošas sirdis". Viņš sacīja, ka mistera Beneta "nežēlīgās dzelzs dūres" politika esot bijusi pareiza, jo vienīgais veids, kā izvairīties no apvērsuma, esot apcietināt tos, kuri perina sazvērestības, lai gāztu ievēlētās valdības un konfiscētu privāto īpašumu.

Runājot par desmitiem tūkstošiem imigrantu, kuri deportēti saskaņā ar 98. paragrāfu, ieskaitot tos, kuri nosūtīti atpakaļ uz tādām valstīm kā Vācija un Itālija, kur viņus gaida ieslodzījums, misters Grifens izteicās, ka viņi esot atbalstījuši tirānisku varu un tagad varēšot to izbaudīt paši uz savas ādas. Pievērsies ekonomikai, viņš sacīja: lai gan bezdarba līmenis joprojām esot augsts un pastāvīgi notiekot nemieri, no kuriem labumu gūst komunisti un viņu līdzskrējēji, esot arī cerīgas pazīmes, un viņš jūtoties pārliecināts, ka pavasarī Depresija būšot pārvarēta. Tikmēr vienīgā saprātīgā politika esot — atbalstīt līdzšinējo kursu un ļaut, lai sistēma labo savas kļūdas. Vajagot pretoties jebkurai noslieksmei uz mistera Rūzvelta maigā sociālisma pusi, jo šādi centieni spētu vienīgi vēl vairāk iedragāt sirgstošo ekonomiku. Lai gan bezdarba postu atliekot tikai nožēlot, daudzi esot slinki pēc savas dabas, tāpēc bez kavēšanās un iedarbīgi esot jālieto spēks pret nelikumīgiem streikotājiem un iesūtītiem aģitatoriem.

Mistera Grifena piezīmes tika uzņemtas ar aplausiem.