Aklais slepkava

Skaists skats

Rīnija ir atgriezusies. Viņa nav sevišķi apmierināta ar mani. Tā, jaunkundzīt. Kā tu tagad taisnosies? Ko tu nodarīji Lorai? Vai tu nekad nelabosies?

Uz tādiem jautājumiem nav atbildes. Atbildes ir tā sapinušās ar jautājumiem, tik samezglojušās un daudzškiedrainas, ka patiesībā tās nemaz nav atbildes.

Un nu mani tiesās. Es to zinu. Es zinu, ko jūs drīz do­māsiet. Jūsu domas būs loti līdzīgas manējām: Vai man būtu vajadzējis izturēties citādi? Jūs, bez šaubām, tā uzskatīsiet, bet vai man bija izvēle? Tāda izvēle man būtu tagad, bet tagad jau nav toreiz.

Vai man būtu vajadzējis spēt lasīt Loras domas? Vai man būtu vajadzējis zināt, kas notiek? Vai man būtu vajadzējis paredzēt, kas notiks tālāk? Vai es biju savai māsai sargs?

Būtu vajadzējis ir veltīgs teiciens. Tas runā par to, kas nav noticis. Tas iederas paralēlā universā. Tas iederas citā telpas dimensijā.

Kādā februāra trešdienā es kāpu lejā pa kāpnēm pēc dienasvidus snaudas. Tolaik es jau bieži gulēju dienasvidu: biju septī­tajā mēnesī, un naktīs bija grūti iemigt. Bija kādi sarežģījumi arī ar manu asinsspiedienu; potītes parasti pietūka, un man bija ieteikts pēc iespējas vairāk gulēt, paliekot zem kājām spilvenus. Es jutos kā milzīga vīnoga, pierietējusi ar cukuru un violetu sulu, gatava pārplīst; es jutos neglīta un apgrūtinoša.

Atceros, todien sniga lielām, maigām, valgām pārslām: piecē­lusies kājās, es biju paskatījusies pa logu un ieraudzījusi kastaņu, gluži baltu, kā gigantisku koralli.

Mākoņkrāsas dzīvojamā istabā bija Vinifreda. Tas nebūtu nekāds brīnums — te viņa nāca un gāja kā savās mājās —, taču tur bija arī Ričards. Parasti šai dienas laikā viņš atradās savā birojā. Abiem rokā bija glāze. Abi izskatījās sadrūmuši.

"Kas noticis?" es jautāju. "Vai kas slikts?"

"Apsēdies," Ričards teica. "Te, man blakus." Viņš paplikšķināja pa sofu.

"Tas tev būs šoks," sacīja Vinifreda. "Man ļoti žēl, ka tam bija jāatgadās tik grūtā laikā."

Runāja viņa. Ričards turēja manu roku un skatījās grīdā. Lāgiem viņš nogrozīja galvu, it kā Vinifredas stāsts viņam liktos vai nu neticams, vai pārlieku patiess.

Te būs viņas sacītā kodols.

Lora beidzot bija salūzusi. Salūzusi, viņa teica, it kā Lora būtu rotaļlieta. "Mums būtu vajadzējis jau agrāk gādāt tai nabaga meitenei palīdzību, bet mēs domājām, ka viņa nomierināsies," Vinifreda sacīja. Taču šodien slimnīcā, devusies savā labdarības vizītē, Lora bija zaudējusi apvaldu. Par laimi, klāt bijis ārsts un ticis ataicināts vēl otrs — speciālists. Rezultātā ticis konstatēts, ka Lora apdraud gan sevi, gan citus, un Ričards diemžēl bijis spiests nodot viņu psihiatriskās klīnikas aprūpē.

"Ko tu te runā? Ko viņa izdarīja?"

Vinifreda bija savilkusi seju žēlā izteiksmē. "Viņa draudēja sevi ievainot. Un arī pateica šo to tādu — nu, viņa nepārprotami cieš no mānijas."

"Ko cfiņa pateica?"

"Nezinu, vai man vajadzētu tev to sacīt."

"Lora ir mana māsa," es noskaldīju. "Man ir tiesības zināt."

"Viņa apgalvoja, ka Ričards gribot tevi nogalināt."

"Tieši tādos vārdos?"

"Bija skaidrs, ko viņa grib pateikt," Vinifreda atbildēja.

"Nē, lūdzu, pasaki man precīzi."

"Viņa nosauca Ričardu par melīgu, nodevīgu vergu tirgotāju, par pagrimušu briesmoni, kas kalpo Mamonam."

"Es zinu, ka reizēm viņai ir galēji viedokļi, un viņai tiešām ir nosliece izteikties bez aplinkiem. Bet cilvēku jau nevar iespundēt trakomājā tikai tāpēc vien, ka viņš pateicis kaut ko tādu."

"Tas vēl nebija viss," Vinifreda mīklaini piebilda.

Ričards, lai mani mierinātu, sacīja, ka tā neesot parasta klī­nika — tajā nepastāvot Viktorijas laiku standarti. Tā esot privāta klīnika, ļoti laba, viena no labākajām. Bella Vista. Par Loru tur rūpēšoties lieliski.

"Kāds tad ir skats?" es noprasīju.

"Kā, lūdzu?"

"Bella Vista. Tas nozīmē — skaists skats. Tad kāds skats no turienes paveras? Ko Lora redzēs pa logu?"

"Ceru, ka to tu nebūsi domājusi kā joku," Vinifreda teica.

"Nē. Tas ir ļoti svarīgi. Vai tur ir maurs, dārzs, strūklaka vai kas? Vai kaut kāda netīra ieliņa?"

Neviens no viņiem neprata atbildēt. Ričards apgalvoja, ka tur noteikti esot kāda dabas ainava. Bella Vista, viņš teica, atrodoties ārpus pilsētas. Ainava tās apkārtnē esot speciāli veidota.

"Vai tu esi tur bijis?"

"Es zinu, ka tu esi satraukta, dārgā," Ričards sacīja. "Varbūt tev vajadzētu atgulties."

"Es nupat gulēju. Lūdzu, atbildi."

"Nē, es tur neesmu bijis. Protams, ne."

"Tad kā tu zini?"

"Nu, paklausies, Airisa," iejaucās Vinifreda. "Kāda tam nozīme?"

"Es gribu viņu redzēt." Man bija grūti noticēt, ka Lora pēkšņi sabrukusi, bet es jau arī biju tā pieradusi pie Loras dīvainībām, ka tās man vairs nelikās savādas. Man būtu bijis viegli nepamanīt novirzes — kaut kādas nodevīgas pazīmes, kas liecinātu _ ar garīgu trauslumu.

Pēc Vinifredas vārdiem, ārsti bija teikuši, ka pagaidām par Loras apciemošanu nevar būt ne runas. To viņi bija īpaši uzsvēruši. Psihiski viņa esot pārāk nestabila, un ne tikai tas, — viņa esot agresīva. Turklāt vajagot ņemt vērā arī manu stāvokli.

Es sāku raudāt. Ričards sniedza man savu mutautu. Tas bija viegli iecietināts un smaržoja pēc odekolona.

"Tev jāzina vēl kaut kas," Vinifreda sacīja. "Tas ir ārkārtīgi nožēlojami."

"Varbūt to vajadzētu atstāt uz vēlāku laiku," Ričards apslāpēti ieminējās.

"Tas ir ļoti sāpīgi," Vinifreda māksloti negribīgi noteica. Tāpēc es, protams, uzstāju, ka gribu to dzirdēt tūliņ un tagad.

"Nabaga meitene apgalvo, ka esot stāvoklī," Vinifreda sacīja. "Tāpat kā tu."

Es mitējos raudāt. "Un? Ir?"

"Protams, ka ne," Vinifreda atbildēja. "Kā lai tas būtu iespēi»

jams?

"Kas ir tēvs?" īsti nespēju iztēloties, ka Lora kaut ko tādu izmelojusi no zila gaisa. Ko gan viņa no sevis iedomājas?

"To viņa liedzas izpaust," sacīja Ričards.

"Viņa, protams, bija histērijā," Vinifreda turpināja, "tāpēc ru­nāja juceklīgi. Liekas, viņa ir ieņēmusi galvā, ka bērns, ko gaidi tu, patiesībā ir viņas bērns — kaut kādā veidā, kuru viņa ne­prata izskaidrot. Tie, bez šaubām, bija tīrie murgi."

Ričards pašūpoja galvu. "Cik skumji," viņš nomurmināja klu­sinātā un svinīgi nopietnā balsī kā apbedītājs: tik apslāpēti kā caur biezu, sarkanbrūnu paklāju.

"Speciālists — psihiatrijas speciālists — sacīja, ka Lora acīm­redzot esot ārprātīgi greizsirdīga uz tevi," Vinifreda teica. "Greiz­sirdīga par visu — viņa grib dzīvot tavu dzīvi, viņa grib būt tu, un tas ir ieguvis šādu formu. Ārsts norādīja, ka tevi vajag pasargāt." Viņa nodzēra mazu malciņu no glāzes. "Vai tev pašai nav bijis nekādu aizdomu?"

Nu jūs redzat, kas viņa bija par gudru sievieti.

Emē piedzima aprīļa sākumā. Tajos laikos vēl izmantoja ēteri, un tāpēc dzemdību laikā es nebiju pie samaņas. Es ieelpoju, un mana apziņa izdzisa, bet pamodusies es biju vārgāka un plaka­nāka. Bērna tur nebija. Viņš bija zīdaiņu telpā kopā ar pārējiem. Tā bija meitene.

"Bērnam taču nekas nekaiš, vai ne?" es jautāju. Par to es ļoti bažījos.

"Desmit pirkstiņi rokām, desmit pirkstiņi kājām," moži nobēra medicīnas māsa, "un arī nekā lieka nav."

Bērnu atnesa vēlāk pēcpusdienā, ietītu sārtā sedziņā. Prātā jau biju devusi viņai vārdu. Emē nozīmēja tā, kuru mīl\ un es tiešām cerēju, ka viņu kāds mīlēs. Es šaubījos par savām pašas spējām viņu mīlēt — vai mīlēt tik stipri, cik viņai nepieciešams. No manis jau tāpat necik daudz nebija palicis pāri: neticēju, ka ar šo pārpalikumu pietiks.

Emē izskatījās kā jebkurš jaundzimušais — sejiņa saspiesta, it kā viņa lielā ātrumā būtu ietriekusies sienā. Mati gari un tumši. Viņa skatījās manī pa gandrīz aizvērto actiņu spraugām — ska­tījās ar neuzticību. Kā mēs gan dabūjam trūkties, kad dzimstam, es nodomāju; cik nejauks pārsteigums droši vien ir šī pirmā, skarbā saskarsme ar āra gaisu. Man tiešām bija žēl šīs mazās radībiņas; es nozvērējos, ka darīšu viņas labā visu, kas būs manos spēkos.

Kamēr mēs pētījām viena otru, ieradās Vinifreda un Ričards. Māsa sākumā noturēja viņus par maniem vecākiem. "Nē, šis ir lepnais tētis," Vinifreda noteica, un viņi visi sāka smieties. Abi bija atnesuši puķes un smalki izšūtu zīdaiņa pūriņu vienos sarežģītos tamborējumos un atlasa lentēs.

"Cik burvīga!" Vinifreda sacīja. "Bet, ak tu debestiņ, mēs gaidījām blondīni. Viņa ir drausmīgi tumša. Kas par matiem!"

"Piedod," es uzrunāju Ričardu. "Es zinu, tu gribēji puiku."

"Nākamreiz, dārgā," Ričards atteica. Viņš nemaz nešķita sa­traukts.

"Tie ir tikai pirmie matiņi," māsa paskaidroja Vinifredai. "Tādi ir daudziem jaundzimušajiem, dažiem pat sniedzas līdz mugurai. Tie izkrīt, un izaug īstie mati. Varat pateikties savai laimes zvaigznei, ka viņai nav zobu vai astes, kā dažam labam gadās."

"Vectēvs Bendžamins bija tumšmatis," es sacīju, "pirms no­sirmoja, un vecāmāte Edīlija tāpat, un, protams, tēvs, taču es nezinu par abiem viņa brāļiem. Gaišmatainā ģimenes puse bija mātes radi." To es pateicu savā parastajā sarunas tonī un atvieglota redzēju, ka Ričards tam nepievērš uzmanību.

Vai es jutos pateicīga, ka šeit nav Loras? Ka viņa ir ieslodzīta kaut kur tālu prom, kur nav man sasniedzama? Un no kurienes viņai neesmu sasniedzama es; tāpēc viņa nevar nostāties pie manas gultas kā nelūgta feja kristībās un noprasīt: Ko tu tur runā?

Viņa, bez šaubām, būtu sapratusi. Viņa būtu sapratusi uzreiz.

Meness spoži spīdēja

Vakar vakarā es noskatījos, kā jauna sieviete aizdedzina pati sevi: slaida, jauna sieviete, ģērbusies caurspīdīgās, viegli uzliesmo­jošās drānās. To viņa izdarīja, protestēdama pret kaut kādu netais­nību; bet kāpēc viņa domāja, ka, pārvērzdama sevi ugunskurā, kaut ko atrisinās? Ak, nedari tā, man gribējās viņai pateikt. Nesadedzini savu dzīvi. Lai kāds būtu iemesls, tas nav tā vērts. Tomēr viņai tas acīmredzot bija tā vērts.

Kas viņas apmāj, šīs jaunās meitenes, kurām ir talants uz upurēšanos? Vai tā viņas rīkojas tādēļ, lai pierādītu, ka arī meite­nēm ir drosme, ka viņas spēj ko vairāk nekā tikai raudāt un gausties, ka arī viņas var pašpārliecināti skatīties acīs nāvei? Un kur rodas šī tieksme? Vai tā sākas ar izaicinājumu, un, ja tā, tad ar izaicinājumu kam? Lielajai, svina smagajai, smacējošai lietu kārtībai, lielajiem kaujasratiem ar naglotajiem riteņiem, aklajiem tirāniem, aklajiem dieviem? Vai šīs meitenes ir pietiekami pārdrošas vai pietiekami augstprātīgas, lai domātu, ka spēj kaut ko tam­līdzīgu apturēt, upurējot sevi uz kāda teorētiska altāra, vai varbūt tā ir sava veida deklarācija? Visai apbrīnojami, ja kāds apbrīno apsēstību. Arī visai drosmīgi. Taču pilnīgi veltīgi.

Šai ziņā es raizējos par Sabrinu. Kas viņai padomā tur, pasaules malā? Vai viņai iekodusi kristiešu vai budistu muša, vai galvu viņai sajaucis kas cits? To, ko tu dari pašam zemākajam no viņiem, to tu dari Man. Vai tie ir vārdi, kas rakstīti viņas caurlaidē uz veltīgumu? Vai viņa grib izpirkt grēkus, ko pastrādājusi viņas iz­postītā, ar naudu apsēstā, nožēlojamā ģimene? Tiešām ceru, ka nē.

Tas nedaudz piemita pat Emē, taču lēnāk ritošā, izvairīgākā formā. Lora nobrauca no tilta, kad Emē bija astoņi gadi, Ričards nomira, kad viņai bija desmit. Šie notikumi neizbēgami būs viņu ietekmējuši. Un tad viņa tika saraustīta gabalos starp Vinifredu un mani. Tagad Vinifreda nebūtu uzvarējusi šajā kaujā, bet toreiz uzvarēja. Viņa nozaga man Emē, un, lai kā es centos, atgūt viņu es vairs nespēju.

Nav brīnums, ka Emē, sasniegusi attiecīgo vecumu un dabūjusi savās rokās Ričarda novēlēto naudu, aizbēga un pievērsās dažādiem ķīmiskiem mierinājuma veidiem, un sodīja sevi ar veselu virkni vīriešu. (Kas, piemēram, bija Sabrinas tēvs? Grūti pateikt, un Emē to arī nepateica. Izvēlies, kurš labāk tīk, viņa sacīja.)

Es centos saglabāt saikni ar viņu. Es nemitējos cerēt uz iz­līgumu — galu galā viņa bija mana meita, un es jutos vainīga viņas dēļ un gribēju viņai atlīdzināt — atlīdzināt par to slīkšņu, kādā bija pārvērtusies viņas bērnība. Taču tad viņa jau bija no­stājusies pret mani — un arī pret Vinifredu, tas vismaz bija kāds mierinājums. Nevienu no mums viņa nelaida klāt ne sev, ne Sabrinai — īpaši Sabrinai. Viņa negribēja, lai mēs Sabrinu sa­maitājam.

Dzīvesvietu Emē mainīja bieži, nerimtīgi. Pāris reižu viņa tika izlikta uz ielas, jo nebija maksājusi īri; viņu arestēja par miera traucēšanu. Vairākkārt viņa nonāca slimnīcā. Laikam jau būtu jāteic, ka viņa kļuva par nelabojamu alkoholiķi, kaut gan man derdzas šis apzīmējums. Naudas viņai bija gana, tāpēc nekad nevajadzēja meklēt darbu, un labi vien bija, jo viņa nevienā ne­būtu noturējusies. Vai varbūt nemaz nebija labi. Varbūt viss būtu citādi, ja Emē nevarētu klīst apkārt; ja viņa būtu spiesta domāt par nākamo maltīti, nevis apcerētu visas savas traumas, kurās, viņasprāt, bijām vainojamas mēs. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz pašnožēlu, žēlo sevi vēl vairāk, ja viņiem ir nepelnīti ienākumi.

Pēdējo reizi, kad aizbraucu apciemot Emē, viņa dzīvoja noplu­kušā rindu mājā Toronto, netālu no Parlamentstrītas. Bērns, kurš acīmredzot bija Sabrina, tupēja pelēku smilšu kastē pie takas — nosmulējusies, izspūrusi skrandainīte šortos, bet bez T-krekla. Turēdama rokā vecu skārda krūzi, viņa ar saliektu karoti bēra tajā smiltis. Viņa bija izdomas bagāts mazs radījums: paprasīja man divdesmit piecus centus. Vai es tos viņai iedevu? Droši vien. "Es esmu tava vecāmāte," es teicu, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu jukusi. Nav šaubu, ka par tādu personu viņa nekad nebija dzirdējusi.

Toreiz es dabūju dzirdēt dažus bargus vārdus no vieniem kaimiņiem. Tie likās esam pieklājīgi ļaudis, vismaz gana pieklā­jīgi, lai pabarotu Sabrinu, kad Emē piemirsa atnākt mājās. Viņu uzvārds, cik atceros, bija Kelliji. Viņi bija tie, kas izsauca policiju, kad Emē tika atrasta kāpņu lejasgalā ar lauztu sprandu. Nokritusi, nogrūsta vai nolēkusi, to mēs nekad neuzzināsim.

Todien man būtu vajadzējis paķert Sabrinu un laisties prom. Doties uz Meksiku. Tā es arī būtu izdarījusi, ja zinātu, kas notiks — ka Vinifreda viņu nozags un ieslēgs, lai es netieku klāt, tāpat kā bija izrīkojusies ar Emē.

Vai pie manis Sabrinai būtu klājies labāk nekā pie Vinifredas? Kā viņa jutās, augdama pie bagātas, atriebīgas, kašķīgas večas? Nevis pie otras nabadzīgas, atriebīgas, kašķīgas večas, proti, pie manis. Taču es būtu viņu mīlējusi. Šaubos, vai viņu mīlēja Vinifreda. Sabrinu viņa paturēja tikai tādēļ, lai iespītētu man; lai sodītu mani; lai parādītu, ka ir uzvarējusi.

Tomēr todien es nenolaupīju nevienu bērnu. Es pieklauvēju pie durvīm un, kad atbildes nebija, atvēru tās un iegāju iekšā, tad uzkāpu pa stāvajām, tumšajām, šaurajām kāpnēm uz Emē dzīvokli otrajā stāvā. Emē bija virtuvē, sēdēja pie mazā, apaļā galdiņa, skatīdamās uz savām rokām, kurās bija kafijas krūze ar smaidošu ģīmīti virsū. Krūzi viņa bija pacēlusi pie pašām acīm un grozīja šurpu turpu. Seja viņai bija bāla, mati sapinkājušies. Nevaru sacīt, ka viņa man būtu likusies ļoti pievilcīga. Viņa smēķēja cigareti. Visdrīzāk atradās kādu narkotiku iespaidā, sajau­kumā ar alkoholu; to es saodu istabā kopā ar veciem dūmiem, netīro izlietni, neizmazgāto atkritumu spaini.

Es lūkoju ar viņu runāt. Iesāku laipni, taču Emē nebija tādā omā, lai klausītos. Viņa pateica, ka viņai esot apnicis, esot apnikuši mēs visi. Visvairāk viņai esot apnicis justies tā, it kā no viņas visu slēptu. Ģimene esot visu notušējusi; neviens nestāstot viņai patiesību; mūsu mutes virinoties un laukā nākot vārdi, bet no šiem vārdiem neesot nekādas jēgas.

Tomēr viņa esot visu izskaitļojusi. Viņa esot aplaupīta, viņai esot atņemts mantojums, jo es neesot viņas īstā māte un Ričards neesot bijis īstais tēvs. Tas viss esot rakstīts Loras grāmatā, viņa sacīja.

Es noprasīju, ko viņa ar to domā. Emē atcirta, ka tas taču esot skaidrs kā uz delnas: viņas īstā māte esot Lora, bet īstais tēvs bijis tas vīrietis, tas — no Aklā slepkavas. Tante Lora esot viņu mīlējusi, bet mēs esot visu izjaukuši — kaut kādā veidā novākuši šo nezināmo mīļoto. Aizbiedējuši viņu, atpirkušies no viņa, likuši viņam bēgt, vienalga; viņa pietiekami ilgi esot dzīvojusi Vinifredas mājā, lai saprastu, kā rīkojoties tādi ļaudis kā mēs. Un tad, kad izrādījies, ka Lora gaida viņa bērnu, mēs esot aizsūtījuši Loru prom, lai izvairītos no skandāla, un, kad dzemdībās nomiris mans bērns, tad mēs esot nozaguši Loras bērnu un adoptējuši to, un uzdevuši par savējo.

Emē nebūt nerunāja sakarīgi, tomēr šī bija viņas teiktā būtība. Jūs redzat, cik stipri viņu būs valdzinājusi šī fantāzija: kurš gan negribētu, lai viņa māte ir mītiska būtne, nevis reāla sieviete, kura iejaukta visādos netīros darījumos? Ja vien rastos izdevība.

Es sacīju, ka Emē dziļi maldās, ka ir visu saputrojusi, taču viņa neklausījās. Neesot brīnums, ka, dzīvojot kopā ar Ričardu un mani, viņa nekad neesot jutusies laimīga. Mēs nekad neesot izturējušies kā viņas īstie vecāki, jo patiesībā arī nemaz neesot bijuši īstie. Un neesot brīnums, ka tante Lora metusies lejā no tilta — tas tāpēc, ka mēs esot salauzuši viņai sirdi. Lora droši vien atstājusi Emē vēstuli, kurā visu paskaidrojusi, lai viņa to izlasītu, kad paaugsies, bet mēs abi ar Ričardu to noteikti esot iznīcinājuši.

Neesot brīnums, ka es esot bijusi tik drausmīga māte, viņa turpināja. Es nekad neesot viņu īsti mīlējusi. Ja es būtu viņu mīlējusi, tad viņa man būtu bijusi pirmajā vietā. Es būtu ņēmusi vērā viņas jūtas. Es nebūtu pametusi Ričardu.

"Varbūt es nebiju ideāla māte," es teicu. "Esmu ar mieru to atzīt, tomēr es darīju visu, ko vien spēju tādos apstākļos — apstākļos, par kuriem tu patiesībā zini gaužām maz." Ko viņa dara ar Sabrinu? es turpināju. Ļauj viņai skraidīt apkārt pa āru pusplikai, netīrai kā ubadzei; tā nu ir nolaidība, bērns kuru katru brīdi var pazust, bērni pazūd nemitīgi. Es esmu Sābrinas vecā­māte, es |oti labprāt ņemtu viņu pie sevis un…

"Tu neesi viņas vecāmāte," Emē sacīja. Nu viņa jau raudāja. "Viņas vecāmāte ir tante Lora. Vai — bija. Viņa ir mirusi, un viņu nogalināji tu!"

"Neesi nu tāda muļķe," es viņu apsaucu. Tā bija aplama atbilde: jo kaislīgāk tu kaut ko tādu noliedz, jo vairāk tavs pre­tinieks tam tic. Tomēr aplama atbilde nereti izlaužas tad, ja esi nobijies, un Emē bija mani nobiedējusi.

Kad es biju pateikusi vārdu muļķe, viņa sāka uz mani kliegt. Es pati esot muļķe, viņa bļāva. Es esot bīstama muļke, tik liela muļke, ka pati nemaz nezinot, cik liela. Viņa lietoja vairākus vārdus, kurus šeit neatkārtošu, tad paķēra kafijas krūzi ar uzzī­mēto smaidu un svieda ar to man. Pēc tam grīļodamās metās man virsū; viņa gaudoja, izgrūzdama smagas, sirdi plosošas elsas. Rokas viņai bija izstieptas — manuprāt, draudīgi. Es biju uztraukta, satricināta. Es kāpos atpakaļ, tverdamās pie margām, vairīdamās no citiem priekšmetiem — no kurpes, no apakštases. Nonākusi pie ārdurvīm, es metos bēgt.

Varbūt man pašai būtu vajadzējis izstiept rokas. Būtu vajadzē­jis viņu apskaut. Būtu vajadzējis raudāt. Tad man būtu vajadzējis apsēsties viņai līdzās un izstāstīt šo stāstu, kuru tagad stāstu jums. Taču es to neizdarīju. Es palaidu izdevību garām, un to es rūgti nožēloju.

Tikai trīs nedēļas vēlāk Emē nokrita pa kāpnēm. Protams, es par viņu sēroju. Viņa bija mana meita. Tomēr jāatzīst, ka es sēroju par to Emē, kāda viņa bija bijusi daudz jaunākos gados. Es sēroju par to, par ko viņa būtu varējusi kļūt; es sēroju par viņas zaudētajām iespējām. Vairāk par visu es sēroju par savām pašas kļūmēm.

Pēc Emē nāves Vinifreda sagrāba Sabrinu savos nagos. Iegūšana savā īpašumā nodrošina deviņas desmitdaļas tiesību, un viņa pirmā parādījās uz skatuves. Viņa aizrāva Sabrinu sev līdzi uz savu izgreznoto savrupmāju Rouzdeilā, un neviens nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad viņa jau bija pasludinājusi sevi par oficiālo aizbildni. Es apsvēru, vai neuzsākt cīņu, bet tā jau atkal būtu cīņa par Emē — un tajā man bija lemts zaudēt.

Kad Vinifreda uzņēmās gādību par Sabrinu, man vēl nebija ne sešdesmit gadu; tolaik es joprojām spēju vadīt mašīnu. Laiku pa laikam es aizbraucu uz Toronto un izsekoju Sabrinu kā privātde­tektīvs vecā kriminālromānā. Es blandījos ap viņas pamatskolu — ap viņas jauno pamatskolu, ap viņas jauno, ekskluzīvo pamat­skolu, — lai tikai īsu mirkli ieraudzītu viņu un pārliecinātos, ka par spīti visam viņai klājas labi.

Piemēram, es biju lielveikalā tai rītā, kad Vinifreda aizveda Sabrinu uz ītona veikalu, lai nopirktu viņai balles kurpes, pāris mēnešu pēc tam, kad bija pievākuši viņu sev. Nav šaubu, ka pārējos apģērba gabalus Vinifreda Sabrinai pirka, ar viņu pašu nemaz neaprunājusies — tas būtu Vinifredas garā —, bet kurpes ir jāuzlaiko, un nez kāda iemesla dēļ Vinifreda nebija uzticējusi šo uzdevumu algotiem izpalīgiem.

Bija Ziemassvētku sezona — veikala kolonnas bija apvītas ar mākslīgām akvifolijām, virs ieejām gluži kā adataini nimbi karājās vainagi, darināti no apzeltītiem priežu čiekuriem un sarkanām samta lentēm —, un Vinifreda sev par lielu aizkaitinājumu iestrēga korāļu dziedātāju barā. Es atrados blakus ejā. Mana garde­robe vairs nebija tāda kā kādreiz — es biju ģērbusies vecā tvīda mētelī, zemu pār pieri pārvilkusi lakatu, — un, lai gan Vinifreda skatījās tieši man virsū, viņa mani nepamanīja. Droši vien no­turēja mani par apkopēju vai diedelējošu imigranti.

Viņa, kā parasti, bija uzcirtusies līdz pēdējam, tomēr par spīti tam izskatījās krietni apdeldēta. Nūjā, viņai jau tuvojās septiņ­desmit, un pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas stila grims sliecas piešķirt cilvēkam mūmijas izskatu. Viņai nebūtu vajadzējis tā turēties pie savas oranžās lūpukrāsas, tā viņai bija par spilgtu.

Es saskatīju piepūderētās, neiecietīgās krunkas starp viņas uzacīm, saspringto muskuļu mezglu sārtinātajā vaigā. Viņa vilka Sabrinu līdzi aiz vienas rokas, pūlēdamās izlauzties caur druknu, ziemas mēteļos ģērbušos pircēju kori; viņai droši vien riebās šī aizrautīgā, neveiklā dziedāšana.

Turpretī Sabrina gribēja paklausīties mūziku. Viņa ļengani slīga lejup, pārvērtusies smagā nastā, kā bērni mēdz darīt, — tā ir pretošanās, kura ārēji nav manāma. Roka viņai slējās stāvus gaisā kā rātnai meitenītei, kura ldasē grib atbildēt uz jautājumu, bet sejas izteiksme bija drūma kā īgnam velnēnam. Tas, ko viņa darīja, droši vien sagādāja sāpes pašai. ŠI stāja, šī prasība. ŠI apņemšanās izturēt.

Patlaban tika dziedāts Labais ķēniņš Vāclavs. Sabrina zināja vārdus: es redzēju kustamies viņas mazo mutīti. "Mēness spoži spī­dēja, naktī lauskis spēra," viņa dziedāja. "Tad, kad, salu ielaizdams, ubags durvis vē-ē-ra."

Tā ir dziesma par izsalkumu. Es nojautu, ka Sabrina to saprot — viņa droši vien joprojām atcerējās, kāds ir izsalkums. Vinifreda parāva viņu aiz rokas un nervozi paskatījās apkārt. Mani viņa neredzēja, bet sajuta, tāpat kā govs labi nožogotās ganībās sajūt vilku. Tomēr govis jau nav tādas kā meža zvēri; tās ir pieradušas būt drošībā. Vinifreda bija tramīga, taču ne nobijusies. Ja es vispār kādreiz ienācu viņai prātā, tad viņa noteikti domāja, ka esmu kaut kur tālu projām, laimīgā kārtā nost no acīm, āra tumsā, kurai viņa mani atdevusi.

Tad man uzmācās neganta vēlēšanās paķert Sabrinu uz rokām un skriet prom. Es varēju iztēloties Vinifredas drebelīgās gaudas, kamēr es sprauktos gar flegmātiskajiem korāļu dziedātājiem, kuri tik omulīgi auro par ziemas salu.

Es būtu turējusi Sabrinu cieši, es nebūtu paklupusi, nebūtu no­metusi viņu zemē. Bet es arī netiktu necik tālu. Tai pašā mirklī viņi jau būtu man uz pēdām.

Tad es viena pati devos ārā uz ielas un gāju un gāju, no­liektu galvu, saslietu apkakli, pa pilsētas centra ietvēm. No ezera pūta vējš, lejup virpuļoja sniegs. Bija diena, taču zemo mākoņu un sniega dēļ gaisma bija nespodra; pa nenotīrītajām ielām garām gausi kūlās automašīnas, sarkanās gabarītugunis attālinājās no manis kā kuprainu, atmuguriski skrienošu zvēru acis.

Rokās es biju sažņaugusi sainīti — biju aizmirsusi, ko esmu nopirkusi, — un man nebija cimdu. Tie laikam bija izkrituši veikalā, zem ļaužu kājām. Tikpat kā nejutu to trūkumu. Reiz es varēju putenī staigāt ar kailām rokām un nemaz to nejust. Tādu pakalpojumu spēj izdarīt mīlestība, naids vai šausmas, vai gluži vienkārši niknums.

Man reiz bija kāda fantāzija par sevi — un, starp citu, ir joprojām. Pietiekami smieklīga fantāzija, lai gan nereti tieši ar tādu tēlu palīdzību mēs veidojam savus likteņus. (Jūs ievērosiet, cik viegli es pāreju uz augstu stilu — veidojam savus likteņus —, līdzko aizkllstu šajā virzienā. Bet tas nekas.)

Šajā fantāzijā Vinifreda un viņas draugi ar naudas vainagiem galvā ir sapulcējušies ap Sabrinas rišaino, balto gultiņu, kamēr viņa pati iemigusi, un spriež, ko viņai dāvāt. Sabrinai jau ir uzdāvināts gravēts sudraba kauss no Birks, bērnistabas tapetes ar pieradinātu lāču attēliem, pirmās pērles viņas pērļu virtenei un visas pārējās zelta veltes, caur un cauri comme il faut, kuras saullēktā pārvēr­tīsies oglēs. Nu viņi kaļ plānus par ortodontu un tenisa nodar­bībām, un klavierstundām, un deju stundām, un smalku vasaras nometni. Kādas cerības viņai atliek?

Šai mirklī sēra dzeltenas gaismas zibsnī, dūmu mākulī un melnu ādas spārnu plandoņā parādos es, nelūgtā krustmāte, kraupainā avs. Arī es vēlos viņai kaut ko dāvināt, es saucu. Man ir tiesības!

Vinifreda un viņas bars smejas un rāda ar pirkstiem. Tu? Tu jau sen esi padzītai Vai pēdējā laikā esi ieskatījusies spogulī? Tu esi galīgi nolaidusies, izskaties simt divus gadus vecai Vācies atpakaļ uz savu piekvēpušo, veco alu! Ko tad tu vari uzdāvināt?

Es varu uzdāvināt patiesību, es saku. Es esmu pēdējā, kas to vēl var. Un šai telpā tā ir vienīgā manta, kura arī no rīta vēl būs tepat.