Aklais slepkava

Aklais slepkava: Vestnesis

Nu, tātad. Teiksim, ir tumšs. Saules, visas trīs, norietējušas. Uz­lēkuši divi mēneši. Kalnu pakājē klaiņo vilki. Izraudzītā meitene gaida savu kārtu, kad tiks upurēta. Viņai ir iedota pēdējā, izmek­lētā maltīte, viņa ir iesmaržota un iesvaidīta, viņai par godu nodziedātas dziesmas, noskaitītas lūgšanas. Tagad viņa gul sarkana un zeltaina brokāta gultā, ieslēgta Tempļa iekšējā svētnīcā, kur smaržo pēc ziedlapu un vīraka sajaukuma un pēc sasmalcinātām aromātiskām vircēm, kuras pēc paražas tiek bārstītas pār mirušo guļvietām. Pašu gultu dēvē par Vienas Nakts Gultu, jo neviena meitene nekad nepavada tajā divas naktis. Pašu meiteņu starpā, kamēr viņām vēl ir mēles, tā tiek dēvēta par Mēmo Asaru Gultu.

Pusnaktī viņu apmeklēs Zempasaules Valdnieks, kurš, kā stāsta, esot tērpies sarūsējušās bruņās. Zempasaule ir saplosīšanas un sairšanas vieta: visām dvēselēm jāiziet tai cauri ceļā uz Dievu zemi, bet dažām — pašām grēcīgākajām — tur jāpaliek. Katrai ziedojamai Tempļa meitenei naktī pirms upurēšanas jāpiedzīvo sarūsējušā Valdnieka apmeklējums, jo citādi viņas dvēsele paliks bez gandarījuma un viņa nevis dosies uz Dievu zemi, bet gan būs spiesta pievienoties tām skaistajām, kailajām, mirušajām sievie­tēm ar debesziliem matiem, valdzinošiem augumiem, rubīnsarkanām lūpām un acīm kā čūsku pilnām bedrēm, — tām, kuras klimst ap senajiem, sagruvušajiem kapakmeņiem rietum­puses tuksnesīgajos kalnos. Redzi, es neesmu viņas piemirsis.

Es tiešām novērtēju tavu uzmanīgo attieksmi.

Es cenšos tavā labā. Ja gribi pievienot vēl kādu sīkumu, tikai pasaki man. Nu jā. Tāpat kā daudzas tautas, gan senas, gan modernas, arī zikronieši baidās no jaunavām, jo sevišķi no mirušām. Mīlestībā vīlušās sievietes, kuras mirušas neprecētas, nāvē tiecas meklēt to, kā viņām tik nelaimīgi pietrūcis dzīvē. Pa dienu viņas guļ sagruvušajās kapenēs, bet naktīs medī nepiesardzī­gus ceļiniekus, īpaši jaunus vīriešus, kuri bijuši gana pārdroši, lai nonāktu tur. Viņas metas virsū šiem jaunekļiem un izsūc no viņiem dzīvības sulu, un pārvērš viņus paklausīgos zombijos, kuriem pēc pieprasījuma jāapmierina kailo, mirušo sieviešu ne­dabiskās alkas.

Kā tiem jaunekļiem nav veicies, viņa saka. Vai pret šiem ļaunajiem radījumiem nekādi nav iespējams aizsargāties?

Viņas var nodurt ar šķēpiem vai sadauzīt miltos ar akmeņiem. Taču viņu ir tik daudz — tas ir tāpat kā cīnīties ar astoņkāji, puisis ne aci nepagūst pamirkšķināt, kad tās jau ir viņam virsū. Turklāt viņas hipnotizē savu upuri — iznīcina viņa gribasspēku. Tas ir pats pirmais. Tiklīdz tu kādu ieraugi, tu jau esi kā zemē iemiets.

Varu iedomāties. Viskiju?

Laikam derētu gan. Paldies. Meitene — kā tu domā, kāds viņai varētu būt vārds?

Nezinu. Izvēlies pats. Tu pārzini to teritoriju.

Es padomāšu. Tātad, tur nu viņa guļ Vienas Nakts Gultā, ļaunu nojautu mocīta. Viņa nezina, kas būs briesmīgāks — mirk­lis, kad viņai pārgriezīs rīkli, vai dažas nākamās stundas. Vispārzināms Tempļa noslēpums pauž, ka tas ir nevis īsts Zempasaules Valdnieks, bet gan tikai kāds pārģērbies galminieks. Tāpat kā viss cits Sekel-Nornā, arī šis amats ir pērkams, un stāsta, ka par šo privilēģiju tiekot maksātas lielas summas — slepus, protams. Kukuļa saņēmēja ir Augstā Priesteriene, pērkama caur un cauri, izdaudzināta par kaislību uz safīriem. Viņa aizbildinās, zvērēdama, ka naudu izmantošot labdarībai, un daļu tiešām izlieto tai, ja gadās atcerēties. Meitenes nespēj sūdzēties par šo savu pār­baudījumu sastāvdaļu, jo viņām taču nav ne mēles, nedz pat rak­stāmpiederumu, turklāt nākamajā dienā viņas visas jau ir mirušas. Debesu manna, Augstā Priesteriene pie sevis nosaka, skaitīdama naudu.

Tikmēr no tālienes šurp maršē liela skrandainu barbaru orda ar nodomu sagrābt izslavēto Sekel-Nornas pilsētu, izlaupīt to un pēc tam nodedzināt līdz pamatiem. Šādi viņi jau ir izrīkojušies ar vairākām pilsētām tālāk rietumos. Neviens — tas ir, neviena no civilizētajām tautām — nespēj izskaidrot viņu panākumus. Viņi nav ne labi apģērbti, ne labi bruņoti, viņi neprot lasīt, un viņiem nav asprātīgi darinātu metāla ierīču.

Un vēl — viņiem nav ķēniņa, ir tikai vadonis. Šim vadonim nav vārda kā tāda; no sava vārda viņš ir atteicies, kļūdams par vadoni, un tā vietā viņam ir dots tituls. Šis tituls ir — Līksmes Kalps. Sekotāji dēvē viņu arī par Visvarenā Rīksti, Neuzvaramā Labo Dūri, Nekrietnības Izskaudēju un Tikuma un Taisnības Aizstāvi. Barbaru dzimtene nav zināma, tomēr valda uzskats, ka viņi nāk no ziemeļrietumiem, kur ceļas arī sliktie vēji. Viņu ienaidnieki sauc viņus par Postīšanas ļaudīm, bet paši sevi viņi dēvē par Prieka ļaudīm.

Viņu tagadējais vadonis ir apveltīts ar dievišķās žēlastības zīmēm: viņš ir piedzimis laimes krekliņā, viņam ir ievainota pēda un uz pieres rēgojas zvaigžņveida dzimumzīme. Viņš grimst transā un sazinās ar otro pasauli ikreiz, kad nezina, kā rīkoties tālāk. Viņš dodas nopostīt Sekel-Nornu tāpēc, ka šādu pavēli viņam devis Dievu vēstnesis.

Šis vēstnesis parādījās viņam, maskojies par liesmu, no kuras šāvās neskaitāmas uguns acis un spārni. Ir zināms, ka šādi vēst­neši runā mokošās līdzībās un parādās dažādos veidolos: kā degoši talki vai runājoši akmeņi, kā staigājošas puķes vai radījumi ar putna galvu un cilvēka kameni. Vai arī — viņi var izskatīties kā jebkurš. Ceļinieki pa vienam vai pāros, vīri, par kuriem baumo, ka viņi esot zagļi vai burvji, svešzemnieki, kuri runā vairākās valodās, un ubagi ceļmalās visdrīzāk varot būt šādi vēst­neši, tā saka Postīšanas ļaudis: tāpēc pret visiem šiem ir jāizturas ar lielu apdomību, vismaz tikmēr, līdz ir iespējams atklāt viņu patieso dabu.

Ja izrādās, ka viņi ir dievišķi sūtņi, tad vislabākais ir pacienāt viņus ar ēdienu un vīnu un, ja prasīts, arī ar sievieti, godbijīgi noklausīties viņu vēstīs un pēc tam ļaut viņiem iet savu ceļu. Pretējā gadījumā viņi ir jānomētā ar akmeņiem un viņu mantība jāpievāc. Ir pilnīgi droši, ka visi ceļinieki, burvji, svešzemnieki vai ubagi, kuri iemaldās Postīšanas ļaužu tuvumā, tālredzīgi apgādājas ar neizprotamu līdzību krājumu — tās tiek dēvētas par mākoņu vārdiem vai zīda mezgliem un ir pietiekami mīklainas, lai noderētu visādos gadījumos, kādus sagādā apstākļi. Klejot Prieka ļaužu vidū bez mīklām vai mulsinošiem pantiem būtu tas pats, kas izaicināt drošu nāvi.

Saskaņā ar acainās liesmas vārdiem Sekel-Nornas pilsēta ir paredzēta iznīcībai savas greznības dēļ, viltus dievu pielūgšanas dēļ un jo sevišķi šaušalīgās bērnu upurēšanas dēļ. Par sodu visiem pilsētas iedzīvotājiem, ieskaitot vergus, bērnus un jaunavas, kas lemtas upurēšanai, ir jāmirst no zobena. Var likties netaisni nomaitāt pat tos, kuru gaidāmā nāve ir šīs apkaušanas iemesls, taču Prieka ļaudīm kaut ko tādu nenosaka ne vaina, ne nevainība, jautājums ir vienīgi par to, vai tu esi vai neesi samaitāts, un, pēc Prieka ļaužu domām, samaitātā pilsētā visi ir vienādi samaitāti.

Orda veļas uz priekšu, auļojot saceldama tumšu putekļu mākoni; šis mākonis plivinās tai pāri kā karogs. Tomēr tas vēl nav tik tuvu, lai to pamanītu sargkareivji, kas stāv uz SekelNornas mūriem. Citi, kuri spētu brīdināt, — lopu dzinēji tālos laukos, ceļojoši tirgoņi un tā tālāk, — ir nežēlīgi panākti un sakapāti gabalos, atskaitot vienīgi tos, kuri, iespējams, varētu būt dievišķie vēstneši.

Līksmes Kalps jāj pa priekšu, sirds šķīsta, piere saraukta, acis liesmo. Plecus viņam klāj rupjš ādas apmetnis, galvā ir amata simbols — sarkana, koniska cepure. Viņam aiz muguras joņo viņa sekotāji atņirgtiem acuzobiem. Zālēdāji viņu priekšā bēg, maitēdāji viņiem seko, vilki lēkšo līdzās.

Tikmēr pilsētā, kurai nav nekādu aizdomu, tiek perināta sazvērestība, lai gāztu ķēniņu. To (kā jau parasti) ir aizsākuši vairāki galminieki, kuriem tiek dāvāta liela uzticība. Viņi ir nolīguši pašu prasmīgāko no aklajiem slepkavām, jaunekli, kurš reiz bijis paklāju audējs un pēc tam mazgadīga prostitūta, bet kopš aizbēgšanas ir izdaudzināts par savu nedzirdamo un zaglīgo gaitu un nežēlīgo roku ar dunci. Viņa vārds ir X. Kāpēc X?

Tādus vīrus vienmēr sauc par X. Vārdi viņiem nav vajadzīgi, vārdi viņus tikai sasaista. Turklāt X nozīmē arī rentgenstarus — ja tu esi X, tad spēj iet cauri sienām un redzēt cauri sieviešu drēbēm.

Bet X ir akls, viņa iebilst.

Jo labāk. Cauri sieviešu drēbēm viņš redz ar iekšējo aci, kura ir vientulības svētlaime.

Nabaga Vērdsverts! Nezaimo! viņa sajūsmināta saka.

Tur es neko nevaru līdzēt,esmu zaimojis jau no bērna kājas.

X ir uzdots iekļūt Piecu Mēnešu Tempļa iežogotajā teritori­jā, atrast durvis, kas ved uz kambari, kurā tiek turēta nākamajā dienā upurējamā jaunava, un pārgriezt rīkli sardzei. Tad viņam jānogalina pati meitene, līķis jāpaslēpj zem leģendārās Vienas Nakts Gultas un pašam jāietinas meitenes rituālajos plīvuros. Taču viņam jānogaida, līdz ierodas galminieks, kurš tēlo Zempasaules Valdnieku — un kurš patiesībā nav neviens cits kā gaidāmā pils apvērsuma vadonis —, saņem to, par ko samak­sājis, un aiziet. Galminieks ir iedevis dāsnu summiņu un grib baudīt visu savas naudas vērtību, kura nebūt nenozīmē mirušu meiteni, lai cik nesen nogalinātu. Viņš grib, lai meitenes sirds vēl pukst.

Taču plāns ir sagājis grīstē. Ir pārprasti laiki: tagad aklais slep­kava būs pirmais, kurš tiks garām sardzei.

Tas ir pārāk šaušalīgi, viņa saka. Tev ir sabojāta fantāzija.

Viņš novelk ar pirkstu pa viņas kailo delmu. Gribi, lai stāstu tālāk? Parasti es to daru par naudu. Tu klausies par baltu velti, tev vajadzētu justies pateicīgai. Turklāt tu nemaz nezini, kas notiks. Es tikai tagad sāku sarežģīt sižetu.

Manuprāt, tas jau tāpat ir krietni sarežģīts.

Sarežģīti sižeti ir mana specialitāte. Ja gribi vienkāršāku, meklē citur.

Nu, labi. Stāsti tālāk.

Slepkavam, kurš pārģērbies noslepkavotās meitenes drānās, ir jānogaida līdz rītam un tad jāļauj, lai viņu ved augšup pa pakāpieniem pie altāra, kur upurēšanas brīdī viņš nodurs ķēniņu. Tādējādi izskatīsies, ka ķēniņu ir nogalinājusi pati Dieviete, un viņa nāve būs signāls rūpīgi sagatavota dumpja sākumam.

Daži varmācīgākie pavalstnieki, iepriekš piekukuļoti, izraisīs nemierus. Tālāk notikumi risināsies saskaņā ar laika pārbaudi izturējušo paraugu. Tempļa priesterienes tiks apcietinātas, apgalvojot, ka tas notiek viņu pašu drošības labad, taču patiesībā tādēļ, lai piespiestu viņas atbalstīt sazvērnieku tiekšanos pēc garīgas autoritātes. Ķēniņam uzticīgie augstmaņi tiks nodurti uz vietas; tiks nogalināti arī viņu vīrieškārtas pēcnācēji, lai izvairītos no vēlākas atriebības; viņu meitas tiks izprecinātas uzvarētājiem, lai likuma priekšā attais­notu dzimtas bagātību sagrābšanu, bet augstmaņu izlutinātās un, šaubu nav, laulību daudzkārt pārkāpušās sievas tiks iemestas pūlī. Līdzko varenie krituši, ir neaprakstāms prieks noslaucīt viņos kājas.

Aklais slepkava ir iecerējis aizbēgt juceklī, kas sekos šiem notikumiem, bet vēlāk atgriezties, lai pieprasītu savas dāsnās algas otro pusi. Patiesībā sazvērnieki ir nodomājuši nodurt viņu uzreiz, jo nav pieļaujams, lai viņš tiktu notverts un — sazvērestības izgāšanās gadījumā — piespiests runāt. Viņa līķis tiks labi paslēpts, jo visi zina, ka aklie slepkavas strādā tikai pēc līguma, un ļaudis agrāk vai vēlāk var sākt taujāt, kurš tad viņu nolīdzis. Plānot ķēniņa nāvi ir viens, bet pavisam kas cits ir tikt pieķertam šai nodarbē.

Meitene, kurai līdz šim nav vārda, guļ sarkanā brokāta gultā, gaidīdama viltoto Zempasaules Valdnieku un teikdama mēmas atvadas šai dzīvei. Aklais slepkava zogas pa gaiteni, ģērbies Tempļa kalpotājas pelēkajās drānās. Viņš nonāk pie durvīm. Sardzē stāv sieviete, jo Tempļa teritorijā vīriešiem aizliegts kalpot. Caur savu pelēko plīvuru slepkava pačukst viņai, ka esot atnesis vēsti no Augstās Priesterienes, domātu vienīgi viņas ausīm. Sieviete pieliecas, duncis nozib vienu reizi, Dievu zibens ir žēlīgs. Viņa neredzīgās rokas metas pretim atslēgu šķindoņai.

Atslēga apgriežas slēdzenē. Meitene istabā to dzird. Viņa pieceļas sēdus.

Viņa balss apklust. Viņš ieklausās kādā troksnī ārā, uz ielas. Viņa paslienas uz elkoņa. Kas tur ir? viņa jautā. Tikai auto durvis.

Izdari man pakalpojumu, viņš saka. Uzvelc nu krekliņu kā rātna meitene un palūri laukā pa logu.

Un ja nu kāds mani ierauga? viņa iebilst. Ir gaiša diena.

Tas nekas. Tevi neviens nepazīs. Ja redzēs, tad tikai sievieti krekliņā, tas te nav nekāds neparastais skats; viņi vienkārši nodomās, ka tu esi…

Vieglas uzvedības sieviete? viņa bezrūpīgi pabeidz. Vai tā domā arī tu?

Samaitāta jaunava. Tas nav viens un tas pats.

Ļoti galanti no tevis.

Dažreiz es pats esmu sev ļaunākais ienaidnieks.

Ja nebūtu tevis, es būtu samaitāta vēl daudz vairāk, viņa saka. Tagad viņa ir pie loga, paceļ aizlaidni. Krekliņš viņai ir salti zaļā krāsā kā krasta ledus, saplaisājis ledus. Viņš nespēs noturēt viņu, ilgi ne. Viņa izkusīs, viņa aizpeldēs projām, izslīdēs viņam no rokām.

Tur kaut kas ir? viņš vaicā.

Nekā neparasta.

Nāc atpakaļ gultā.

Bet viņa ir ieskatījusies spogulī virs izlietnes, viņa ir ierau­dzījusi sevi. Savu kailo seju, izspūrušos matus. Viņa ieskatās zelta pulkstenīti. Ak Dievs, cik šausmīgs paskats, viņa saka. Man jāiet.

The Mail and Empire, 1934. gada 15. decembri ARMIJA APSPIEŽ STREIKOTĀJU NEMIERUS

TAIKONDEROGA, ONTĀRIO

Taikonderogā vakar izcēlās jauns vardarbības vilnis, turpinot visu nedēļu ilgušos nemierus sakarā ar ražošanas pārtraukšanu, streiku un lokautu kompānijas Čeiss un Dēli fabrikās. Kad poli­cija, palikusi mazākumā, nespēja tikt galā un provinces vadība pieprasīja papildspēkus, premjerministrs sabiedriskās drošības interesēs deva rīkojumu iejaukties Karaliskā Kanādas pulka īpaša­jai nodaļai, kura ieradās pulksten divos pēcpusdienā. Stāvoklis tagad ir atzīts par stabilu.

Pirms tika atjaunota kārtība, kāda streikotāju mītiņa dalīb­nieki sarīkoja grautiņu. Pilsētas galvenajā ielā tika izsisti visi veikalu skatlogi un nolaupīts daudz preču. Vairāki veikalnieki, kuri bija mēģinājuši aizstāvēt savu īpašumu, tagad atrodas slim­nīcā un atgūstas no ievainojumiem. Tiek ziņots, ka viena policista dzīvībai draud nopietnas briesmas pēc smadzeņu satricinājuma, ko izraisījis sitiens pa galvu ar ķieģeli. Tiek izmek­lēti cēloņi, kas Pirmajā fabrikā agrā rītā izraisīja ugunsgrēku, ko nodzēsa pilsētas ugunsdzēsēji; pastāv aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu. Naktssargs misters Als Deividsons tika izvilkts no liesmām, taču, kā izrādījās, bija jau miris no galvas traumas un smakšanas dūmos. Tiek meklēti šī nozieguma vaininieki, vairākas aizdomīgas personas jau identificētas.

Taikonderogas laikraksta redaktors misters Elvuds R. Marijs apliecināja, ka nemierus uzkurinājis alkohols, ko pūlim izsnieguši vairāki iesūtīti aģitatori. Viņš apgalvoja, ka vietējie strādnieki esot paklausīgi likumam un bez provokācijas nebūtu sākuši dumpoties.

Kompānijas Ceiss un Dēli prezidents misters Norvels Čeiss nekādus komentārus nav sniedzis.