Aklais slepkava

Aklais slepkava: Cilindrs

Krogam Cilindrs ir neona izkārtne ar sarkanu cilindru un zilu cimdu, kas to cilā. Cilindrs paceļas, vēlreiz paceļas; tas nekad nenolaižas lejup. Un zem tā nav galvas, ir tikai viena acs, tā mirkšķina. Vīrieša acs, atveras, aizveras; burvju mākslinieka acs; viltīgs, bezgalvains triks.

Šis cilindrs ir pati smalkākā iezīme šai krogā. Tomēr te nu viņi sēd — vienā no kroga nodalījumiem, publiskā vietā, gluži kā īsti cilvēki, katram uz šķīvja karsts vēršgaļas sendvičs, pelēka gaļa uz maizes, kas tik balta un mīksta, un bezgaršīga kā eņģeļa gurns, brūnā mērce bieza no miltiem. Uz šķīvja malas — kon­servēti zirnīši, maigi pelēcīgi zaļi; kartupeļu čipsi, izmirkuši taukos. Citos nodalījumos sēd vientuļi, bēdu pārņemti vīrieši ar apsārtušām acīm, kurās vīd atvainošanās; viņiem ir mazliet apsmuluši grāmatvežu krekli un spīdīgas grāmatvežu kaklasaites; daži no­plukuši pārīši sarīkojuši sev tādu piektdienas līksmošanos, kādu spēj atļauties, turpat dzīro daži ieleņu trio, kam patlaban brīvs laiks.

Interesanti, vai viņš salaiž ar kādu no tām ielenēm, viņa domā. Kad manis nav pa rokai. Tad: Kā es zinu, ka viņas ir ielenes?

Tas te ir pats labākais, ko var dabūt par tādu naudu, viņš saka. Viņš domā karsto vēršgaļas sendviču.

Tu esi izmēģinājis arī pārējo?

Nē, bet izveidojas instinkts.

Patiesībā sendvičam kā tādam nav ne vainas.

Aiztaupi man šitās viesību manieres, viņš noburkšķ, tomēr ne pārāk rupji. Viņa omu nevarētu dēvēt par līksmu, taču viņš ir modrs. Par kaut ko satraucies.

Kad viņa atgriezās no saviem ceļojumiem, viņš nebija tāds. Viņš bija nerunīgs un atriebīgs.

Sen neesi redzēta. Esi ieradusies, kā parasti?

Ko — kā parasti?

Kā parasti — nokniebties?

Kāpēc tev gribas būt tik rupjam?

Kādos vilkos iegājis, tā jākauc.

Šobrīd vairāk par visu viņai gribētos zināt, kāpēc viņi devušies ieturēt maltīti krogā. Kāpēc nav palikuši viņa istabā. Kāpēc viņš atmetis piesardzībai ar roku. Kur dabūjis naudu.

Vispirms viņš atbild uz pēdējo jautājumu, kaut gan viņa to nemaz nav uzdevusi.

Par vēršgaļas sendviču, kuru tu redzi uz sava šķīvja, viņš saka, ir jāpateicas Ksenora ķirzakcilvēkiem. Iedzersim par viņiem, par šiem ļaunajiem, zvīņainajiem radījumiem, un par visiem viņu at­balstītājiem. Viņš paceļ savu kokakolas glāzi; klāt ir pielējis rumu no savas blašķes. (Kokteiļu te diemžēl nebūs, viņš bija teicis, atvērdams viņai durvis. Šitais ūķis ir sauss kā velns zina kas.)

Arī viņa paceļ glāzi. Par Ksenora ķirzakcilvēkiem? viņa saka. Par tiem pašiem?

Par tiem pašiem gan. Es to visu uzliku uz papīra, pirms divām nedēļām nosūtīju, un viņi bija gatavi ņēmāji. Vakar pienāca čeks.

Acīmredzot viņš pats ir gājis uz abonenta kastīti un arī iemai­nījis čeku pret naudu, tā viņš pēdējā laikā dara. Viņš ir bijis spiests tā rīkoties, viņa pārāk bieži ir bijusi prom.

Tu par to priecājies? Tu izskaties priecīgs.

Jā, protams… tas ir meistardarbs. Daudz kautiņu, daudz asiņu pa grīdu. Daiļas dāmas. Viņš pavīpsnā. Kurš gan spētu tam pre­toties?

Vai tas ir stāsts par firziķsievietēm?

Nē. Šajā nav nekādu firziķsieviešu. Šis ir pavisam cits sižets.

Viņš domā: Kas notiks, ja es viņai pateikšu? Spēlīte beigusies vai mūžīgi zvēresti, un kas ir sliktāk? Viņai ap galvu ir šalle no caurspīdīga, gaisīga auduma, tādā kā sārteni oranžā krāsā. To sauc par arbūza toni. Maiga, tvirta, plūdeņa miesa. Viņš atceras, kā ieraudzījis viņu pirmo reizi. Tolaik, domādams par to, kas atrodas viņai zem kleitas, viņš spēja iedomāties vienīgi miglu.

Kas tev uznācis? viņa jautā. Tu liecies ļoti… Vai tu esi dzēris?

Nē. Daudz ne. Viņš stumda pa šķīvi bālpelēkos zirņus. Tas beidzot ir noticis, viņš ierunājas. Es dodos ceļā. Ir pase un viss pārējais.

Ak tā, viņa saka. Tik vienkārši. Viņa valdās, lai balsī neska­nētu izbailes.

Tik vienkārši, viņš atkārto. Biedri ar mani sazinājās. Laikam nolēmuši, ka tur es viņiem noderēšu labāk nekā šeit. Pēc visas tās bezgalīgās vilcināšanās viņi pēkšņi nevar vien sagaidīt, kad es lasīšos prom. Būs tikuši vaļā no vēl viena traucēkļa.

Vai ceļot tev būs droši? Es domāju…

Drošāk nekā palikt šeit. Bet runā, ka mani vairs pārāk cītīgi nemeklējot. Man tā vien šķiet, ka arī pretējā puse grib, lai es zūdu kokos. Tā viņiem būs vienkāršāk. Tomēr es nevienam ne­teikšu, ar kuru vilcienu braukšu. Negribu, lai mani no tā izsviež ar lodi galvā un nazi mugurā.

Bet kā tu šķērsosi robežu? Tu vienmēr teici…

Robeža šobrīd ir kā zīdpapīrs, tas ir — ja gribi tikt laukā. Muitnieki lieliski zina, kas notiek, viņi zina, ka no šejienes ir tieša līnija uz Ņujorku un tālāk uz Parīzi. Tas viss ir labi organizēts, un visi mazgā rokas nevainībā. Policistiem ir doti savi rīkojumi. Piekodināts pievērt acis. Un arī viņiem savs krekls tuvāks. Tāpēc viņiem par visu nospļauties.

Kaut jel es varētu braukt tev līdzi, viņa saka.

Tad tāpēc šīs vakariņas krogā. Viņš ir gribējis pavēstīt šos jaunumus tādā vietā, kur viņa būs spiesta savaldīties. Viņš cer, ka publiskā vietā viņa nesarīkos skandālu. Neraudās, nevaimanās, neplūks matus. Viņš ar to rēķinās.

Jā. To vēlētos arī es, viņš saka. Bet tu nevari. Tur iet karsti. Klusībā viņš dungo:

Kā vēji pūš!..

Nez, kāpēc, klau, man biksēm pogu nav,

Bet zibeņrāvējs…

Saņemies, viņš sev saka. Galvā tāds mutulis, it kā tur kūsātu ingvera alus. Dzirkstošas asinis. Sajūta tāda, it kā viņš lidotu — raudzīdamies uz viņu no gaisa. Viņas piemīlīgā, noskumusī seja trīsuļo kā atspulgs duļķainā dīķi; tā jau kūst un drīz būs asarās. Taču par spīti bēdām viņa nekad nav izskatījusies tik krāšņa. Viņu ietver maiga un baltgana kvēle; viņas delms, tur, kur viņš to turējis, ir tvirts un apaļīgs. Viņam gribētos sagrābt viņu, raušus aizraut uz savu istabu un drātēt līdz bezsamaņai. It kā tas spētu sagādāt viņai pamatu zem kājām.

Es tevi gaidīšu, viņa saka. Tad, kad tu atgriezīsies, es vienkārši iziešu pa namdurvīm, un mēs abi kopā varēsim doties prom.

Vai tu tiešām aizietu? Atstātu viņu?

Jā. Tevis dēļ es to izdarītu. Ja tu gribētu. Es atstātu visu.

Pa logu virs viņiem iespīd neona gaismas strēles — sarkanas, zilas, sarkanas. Viņa iztēlojas, ka viņš ir ievainots; tas būtu viens veids, kā noturēt viņu uz vietas. Viņa vēlētos, lai viņš ir ieslo­dzīts, sasiets, paglabāts viņai vien.

Atstāj viņu tagad, viņš saka.

Tagad? Viņai ieplešas acis. Tagad, tūliņ? Kāpēc?

Jo es nevaru paciest, ka tu esi kopā ar viņu. Nevaru paciest pat domu par to.

Tas man neko nenozīmē, viņa saka.

Toties man gan. Sevišķi tad, kad būšu aizbraucis, kad nevarēšu tevi redzēt. Domas par to padarīs mani traku.

Bet tad man nebūtu naudas, viņa domīgi saka. Kur es dzī­votu? Kādā īrētā istabā, viena pati? Kā tu, viņa nodomā. No kā es pārtiktu?

Tu varētu sameklēt darbu, viņš bezpalīdzīgi ieminas. Es varētu atsūtīt tev mazliet naudas.

Tev nav nekādas naudas, vismaz ne tādas, kas būtu piemi­nēšanas vērts. Un es neko neprotu darīt. Neprotu šūt, neprotu rakstīt ar rakstāmmašīnu. Un ir vēl viens iemesls, viņa domā, bet to es viņam nevaru teikt.

Ir jābūt kādai izejai. Tomēr viņš neuzstāj. Varbūt tā nemaz ne­būtu tik laba ideja — viņa viena pati pasaulē. Lielajā, ļaunajā pa­saulē, kur katrs zellis no šejienes līdz pat Ķīnai varētu taisīties viņai klāt. Ja kaut kas izietu greizi, viņš varētu vainot tikai pats sevi.

Man liekas, es labāk palikšu tur, kur esmu, vai ne? Tā būs vislabāk. Līdz tu atgriezīsies. Tu taču atgriezīsies, vai ne? Tu atgriezīsies sveiks un vesels?

Protams, viņš atbild.

Ja tu neatgriezīsies, es nezināšu, ko darīt. Ja tevi nogalinās, es būšu pagalam. Viņa domā: Es runāju kā filmā. Bet kā citādi lai es runātu? Mēs esam aizmirsuši, kā var runāt citādi.

Velns parāvis, viņš domā. Viņa tagad sevi tracina. Nu viņa raudās. Viņa raudās, un es te sēdēšu kā celms, un, ja sievietes sāk raudāt, tad vairs nav iespējams viņas nomierināt.

Paklau, es atnesīšu tev mēteli, viņš drūmi saka. Tie nav ne­kādi joki. Mums ir maz laika. Ejam atpakaļ uz istabu.