Aklais slepkava

Pogu fabrika

Vasaras karstums ir sācies visā nopietnībā, tas gulst pār pilsētu kā krēmzupa. Reiz tas būtu malārijas laiks; holeras laiks. Koki, starp kuriem es staigāju, ir kā vīstoši lietussargi, papīrs zem maniem pirkstiem valgs, vārdi, kurus es rakstu, malās izplūst kā pomāde uz novecojošām lūpām. Jau tikai uzkāpjot pa kāpnēm, man izdīgst plānas sviedru ūsiņas.

Nevajadzētu staigāt tādā tveicē, tad sirds man sāk sisties stiprāk. To es ievēroju ar nīgru nepatiku. Nevajadzētu sagādāt sirdij tādus pārbaudījumus — tagad, kad esmu informēta par tās trūkumiem; tomēr, tā rīkodamās, es izjūtu perversu tīksmi, it kā es būtu huligāns, bet mana sirds — mazs, činkstošs bērnelis, kura vājumu es nicinu.

Vakaros ir grandējis pērkons, tāla dunoņa un rīboņa, it kā Dievs būtu ļāvies īgnai uzdzīvei. Es pieceļos pačurāt, atkal liekos gultā, grozos miklajos palagos, klausīdamās ventilatora vienmuļajā dūkšanā. Maira saka, te vajadzētu ierīkot gaisa kondicionētāju, bet es negribu. Un arī nevaru to atļauties. "Kas tad par to mak­sās?" es viņai jautāju. Viņa laikam domā, ka man pierē paslēpts briljants kā tiem krupjiem pasakās.

Manas šodienas pastaigas mērķis bija Pogu fabrika, kur biju nodomājusi iedzert rīta kafiju. Ārsts ir brīdinājis mani par kafi­ju, bet viņam ir tikai piecdesmit gadu — no rītiem viņš dodas skriet, ģērbies šortos, izlikdams apsmieklam savas spalvainās kājas. Viņš nezina visu, lai gan šis apgalvojums viņam būtu jaunums. Ja mani nenogalinās kafija, tad nogalinās kas cits.

Pa Ēristrītu gurdeni vazājās tūristi, lielākoties pusmūžā, bāza degunu suvenīru bodītēs, klīrīgi grozījās grāmatnīcā, nosizdami laiku līdz tam brīdim, kad pēc pusdienām varēs braukt uz tuvējo vasaras teātra festivālu, lai divas veldzējošas stundas baudītu node­vību, sadismu, laulības pārkāpšanu un slepkavības. Daži no viņiem devās tai pašā virzienā, kur es, — uz Pogu fabriku, lai paskatī­tos, kādus lētus mākslas retumus tur var nopirkt par piemiņu no vienu nakti ilgā atvaļinājuma, kurā viņi atpūtušies no divdesmitā gadsimta. Tādus priekšmetus Rīnija sauktu par putekļu ķērājiem. Šo nosaukumu viņa attiecinātu arī uz tūristiem pašiem.

Kopā ar šo pasteļkrāsas baru es devos turp, kur Ēristrīta pārvēršas Millstrītā un tālāk ved gar Luveto upi. Taikonderogā ir divas upes — Šogsa un Luveto, to nosaukumi ir palieka no tiem laikiem, kad upju satekā atradušās franču tirgotāju apmetnes, taču tas nenozīmē, ka mēs šai apvidū aizrautos ar franču valodu: upes mēs saucam par Džogsu un Lavto. Luveto brāzmainā straume bija pietiekami vilinoša, lai šeit tiktu uzbūvē­tas pirmās ūdensdzirnavas un pēc tam elektrostacijas. Toties Šogsa ir dziļa un gausa, kuģojama trīsdesmit jūdžu garumā no Ēri ezera. Lejup pa Šogsu tika vests kaļķakmens, kas bija pilsētas pirmā rūpnieciskā izejviela, pateicoties tam, ka bagātīgus kaļķakmens krājumus atkāpjoties bija atstājušas iekšzemes jūras. (Perma periodā, juras periodā? Reiz es to zināju.) No šī kaļķakmens ir būvēta lielākā daļa pilsētas māju, ieskaitot manējo.

Pamestās raktuves joprojām atrodas pilsētas nomalē, dziļi kvadrāti un taisnstūri, iecirsti klintī, it kā no tiem būtu izceltas veselas ēkas, atstājot aiz sevis tukšos veidolus. Dažkārt es iztēlo­jos, kā visa pilsēta paceļas no seklā, aizvēsturiskā okeāna, izplezdamās kā jūras anemone vai gumijas cimda pirksti, kad tajos iepūš gaisu, — saasnodama rāvieniem kā plaukstošas puķes tajās brūnajās, graudainajās filmās, kuras mēdza rādīt kinoteātros — kad tas bija? — pirms mākslas filmām. Tur rakņājas fosiliju med­nieki, meklēdami izmirušas zivis, senas papardes, koraļļu spirāles; un, ja pusaudži nolemj uzdzīvot, tad dara to tieši tur. Viņi sakur ugunskurus un sadzeras par daudz, un pīpē zāli, un čamdās cits citam gar drēbēm, it kā pirmie būtu to izgudrojuši, un atceļā uz pilsētu sadauza savu vecāku mašīnas.

Dārzs aiz manas mājas robežojas ar Luveto gravu, kur upe sašaurinās un straume krasi krīt lejup. Kritums ir pietiekami stāvs, lai radītu dūmaku un zināmu bijību. Vasarā, nedēļas nogalēs, tūristi staigā pa klintsmalas taku vai stāv pie pašas malas un fotografē; es redzu, kā garām aizslīd viņu naivās, kaitinošās, baltās audekla cepures. Klints ir drūpoša un bīstama, taču pil­sēta negrib tērēt naudu nožogojumam, jo šeit joprojām valda uzskats: ja tu izdari kādu sasodītu muļķību, tad pats esi pelnījis sekas, lai kādas tās būtu. Lejā, ūdens virpuļos, sakrājas kartona kausiņi no virtuļu bodītes, un ik pa laikam tur tiek atrasts kāds līķis, grūti pateikt — nokritis, pagrūsts vai nolēcis, ja vien, pro­tams, tam klāt nav pirmsnāves vēstules.

Pogu fabrika atrodas Luveto austrumu krastā, ceturtdaļjūdzi augšup pa upi no gravas. Vairākus gadu desmitus tā stāvēja pamesta, izsistiem logiem, cauru jumtu, žurku un žūpu mājok­lis; tad kāda enerģiska pilsoņu komiteja paglāba to no bojāejas un ierīkoja tajā modes preču veikalus. Puķudobes ir atjaunotas, fasāde nopulēta ar smilšu strūklu, laikazoba un vandaļu kaitējumi novērsti, tomēr ap zemākajiem logiem joprojām saredzami tumši sodrēju spārni no ugunsgrēka, kas noticis vairāk nekā pirms sešdesmit gadiem.

Nams ir celts no brūngani sarkaniem ķieģeļiem, tam ir lieli daudzrūšu logi, kādus reiz izmantoja fabrikās, lai taupītu apgais­mojumu. Ēka ir gluži pievilcīga, cik nu pievilcīga vispār var būt fabrika: greznota ar vītnēm, katrai centrā akmens roze, virs logiem frontoni, mansarda jumts klāts ar zaļi violetu šīferi. Līdzās atrodas akurāta autostāvvieta. "Laipni lūdzam Pogu fabrikā!" — vecmodīgiem burtiem rakstīts uz ceļa rādītāja; un sīkākiem bur­tiņiem: "Aizliegts atstāt automašīnas pa nakti." Un zem tā ar melnu marķeri nikni uzšņāpts: Ej dirst, tu neesi nekāds Dievs, un Zeme nav tavs sūda pagalms. Autentisks vietējais kolorīts.

Parādes ieeja ir paplašināta, tur ierīkota uzbrauktuve invalīdu ratiņiem, vecās, smagās durvis nomainītas pret bieza stikla durvīm: Ieeja un Izeja, Grūst un Vilkt, divdesmitā gadsimta val­donīgie četrīši. Iekšā skan mūzika, lauku ceļu vijoles, viens-divtrīs no kāda mundri sērīga valša. Jumtā ir logs, lejā zem tā tel­pas vidus izlikts ar bruģakmeņu surogātu, tur ir svaigi krāsoti, zaļi parka soliņi un lieli puķupodi, kuros iedēstīti daži nīgri krūmi. Raibie modes veikaliņi izkārtoti visapkārt: iespaids kā tirdzniecības centrā.

Kailās ķieģeļu sienas izrotātas ar gigantiski palielinātām vecām fotogrāfijām no pilsētas arhīviem. Pats pirmais ir citāts no avīzes — no Monreālas avīzes, nevis mūsējās —, datēts ar 1899. gadu:

Nav vajadzības iztēloties tumšās Sātana sudmalas iz Vecās Anglijas. Taikonderogas fabrikas ieskauj kupli zaļumi, krāšņu puķu rotāti, apkārt šalko ūdens straumes; fabrikas ir tīras un labi vēdi­nātas, strādnieki līksmi un izdarīgi. Saulrietā stāvot uz skaistā, jaunā Jubilejas tilta, kas itin kā dzelzī kaltu mežģīņu varavīksne liecas pār Luveto upes brāzmainajām krācēm, skatienam paveras apburoša pasaku valstība, kad gaiši iemirdzas Čeisa pogu fabrikas logi, spoguļodamies zaigojošos ūdeņos.

Toreiz, kad tas tika rakstīts, tie gluži nebija meli. Vismaz īsu laiciņu te plauka tāda labklājība, ka pietika visiem.

Nākamajā attēlā ir mans vectēvs garos vizītsvārkos, cilindrā, baltām ūsām; kopā ar tādu pašu uzcirtušos amatpersonu bariņu viņš gaida, kad varēs sveikt Jorkas hercogu viņa Kanādas ceļojuma laikā 1901. gadā. Tālāk — mans tēvs ar vainagu pie Kara memoriāla tā atklāšanas dienā — gara auguma vīrietis ar svinīgi nopietnu seju, ūsām un melnu pārsēju uz acs; skatoties no tuvuma, tas ir melnu punktu sakopojums. Es pakāpjos tālāk, lai redzētu, vai viņa tēls iegūs asumu — pūlos saskatīt viņa vese­lo aci —, taču viņš nelūkojas uz mani; viņš lūkojas uz apvāršņa pusi, mugura stalta, pleci izriezti, it kā viņš stāvētu šāvēju komandas priekšā. Uzticams cilvēks, varētu sacīt.

Tad pašas pogu fabrikas fotogrāfija, uzņemta 1911. gadā, kā vēsta attēla paraksts. Mašīnas ar žvadzošām strēlēm, kas līdzīgas sienāža kājām, tērauda izciļņi un roboti zobrati, un virzuļi, kas kustas augšup, lejup, štancējot formas; gari galdi ar strādnieču rindām, viņas salīkušas uz priekšu un kaut ko dara ar rokām. Mašīnas uzrauga vīri acu aizsargos un vestēs, uzrotītām krekla piedurknēm; pie galdiem strādā sievietes uzspraustiem matiem, priekšautos. Tieši sievietes skaitīja pogas un lika tās kārbiņās vai piešuva pie kartītēm, uz kurām nodrukāts Ceisu uzvārds, sešas, astoņas vai divpadsmit pogas uz vienas kartītes.

Lejā, bruģētās telpas galā ir bārs Visa Enchilada, sestdienās skan dzīvā mūzika; alu, kā stāsta, piegādājot mazi vietējie brūži. Koka galdu virsmas, kas uzliktas uz mucām, veido dekorācijas, pie vienas sienas ir veclaicīgi priedes koka nodalījumi. Ēdienkartē, kas izlikta logā — iekšā es nekad neesmu bijusi —, ir minēti ēdieni, kuri man šķiet eksotiski: taukšķētas kotletes, kartupeļu miziņas, nachos. Tās esot taukos izmirkušas maltītes, ko gatavo­jot mazāk cienījamie šejienes jaunieši, tā man stāsta Maira. Viņa dzīvo turpat kaimiņos, tā teikt — pie pašas skatuves, un, ja bārā Visa Enchilada notiek kādas blēdības, viņa gan nepalaiž garām nenieka. Viņa saka — tur ejot ēst viens suteners un arī viens narkotiku tirgonis, abi divi gaišā dienas laikā. Viņa ir tos man parādījusi, satraukti čukstēdama. Suteners bija ģērbies uzvalkā ar vesti un izskatījās pēc biržas brokera. Narkotiku tirgonim bija sirmas ūsas un mugurā džinskostīms kā veclaiku arodbiedrību aktīvistam.

Mairas bodīte ir Piparkūku namiņš — "Dāvanas un kolekciju priekšmeti". Tur vēdī salda un vircota smarža — laikam no kāda gaisa atsvaidzinātāja ar kanēļa aromātu — un tiek piedāvātas daudzas preces: ievārījums burciņās, kam vāciņš apsiets ar ap­drukātu kokvilnas audumu, sirdsveida spilveni, pildīti ar žāvētām zālītēm, kas smaržo pēc siena, neveikli ieeņģētas lādītes, ko dari­nājuši "vietējie kokgriezēji", stepētas segas, ko šuvušas menonītes, ieguldot savā darbā dziļu jēgu, tualetes tīrāmās sukas ar smīnošu pīļu galvām uz roktura. Mairas priekšstats par pilsētnieku priekšs­tatu par lauku dzīvi — par viņu senču, šo pastorālo lauķu, dzīvi: mazs gabaliņš vēstures, ko vest līdzi uz mājām. Vēsture, cik atceros, nekad nav bijusi tik pievilcīga, kur nu vēl tik spodra, taču īstu mantu nemūžam nevarētu iztirgot: vairums cilvēku dod priekšroku tādai pagātnei, kurā nekas nesmird.

Mairai patīk dāvināt man lietas no savas dārgumu krātuves. Citiem vārdiem sakot, viņa iesmērē man krāmus, ko veikalā neviens negrib pirkt. Man pieder šķībs zaru vainadziņš, nepilns komplekts ar koka salvešgredzeniem, uz kuriem attēloti ananasi, tukla svece, iesmaržināta ar kaut ko līdzīgu petrolejai. Dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja pāri cepeškrāsns cimdu omāra spīļu formā. Esmu pārliecināta, ka tas bija mīļi domāts.

Vai varbūt viņa cenšas vājināt manu pretestību: viņa ir bap­tiste, viņa vēlētos, lai es atrodu ceļu pie Jēzus vai otrādi, pirms ir par vēlu. Tas gan nav raksturīgi Mairas ģimenei: viņas māte Rīnija diez kā neaizrāvās ar Dievu. Pastāvēja abpusēja cieņa, un, iekuļoties nepatikšanās, dabiski, varēja pie viņa vērsties, tas bija tāpat kā ar advokātiem; bet, tāpat kā ar advokātiem, nepa­tikšanām tad vajadzēja būt pamatīgām. Citādi jau neatmaksājās pārāk sapīties ar viņu. Un Rīnija nekādā ziņā negribēja, lai viņš ir klāt virtuvē, jo viņai jau tāpat pietika, ar ko nojēgties.

Pēc nelielām pārdomām es "Cepumu rūķī" nopirku cepumu — auzu pārslu un šokolādes izstrādājumu — un plastmasas krūzīti ar kafiju, apsēdos uz viena no parka soliņiem, malkoju kafiju un laizīju pirkstus, un pūtināju kājas, klausīdamās magnetofona mūzikā ar tās ritmiskajiem, sērīgajiem stīgu trinkškiem.

Pogu fabriku deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā uzbūvēja mans vectēvs Bendžamins. Pastāvēja liels pieprasījums pēc pogām, tāpat kā pēc apģērbiem un visa, kas ar tiem saistīts, — kontinenta iedzīvotāju skaits auga neiedomājamā ātrumā, — un pogas varēja lēti ražot un lēti pārdot, un tieši tas (kā teica Rīnija) bija vajadzīgs manam vectēvam, kurš bija ierau­dzījis izdevību un licis lietā smadzenes, ko viņam devis Dievs.

Viņa priekšteči divdesmitajos gados bija ieradušies no Pensilvānijas, lai izmantotu lēto zemi un celtniecības iespējas, — 1812. gada kara laikā pilsēta bija izdegusi, un vajadzēja veikt lielu jauncelsmes darbu. Šie ļaudis bija visai ģermāniski un sek­tantiski, sajaukušies ar septītās paaudzes puritāņiem — strādīgs, bet karstasinīgs maisījums, kurš kā papildinājumu parastajai tikumīgo, nabadzīgo fermeru kolekcijai radīja trīs ceļojošus mācītājus, divus nemākulīgus zemes spekulantus un vienu sīku krāpnieku — laimes meklētājus ar sapņotāja dvēseli, viena acs allaž pievērsta apvārsnim. Manā vectēvā tas izpaudās kā tieksme uz azartspēlēm, lai gan vienīgais, ko vectēvs jebkad lika uz spēles, bija viņš pats.

Viņa tēvam bija piederējušas vienas no pirmajām Taikonderogas dzirnavām, pieticīgas ūdensdzirnavas graudu malšanai, tajos laikos, kad visu darbināja ūdens. Kad viņš nomira no triekas, kā to dēvēja tolaik, manam vectēvam bija divdesmit seši gadi. Viņš mantoja dzirnavas, aizņēmās naudu, ieveda no Statiem pogu ražošanas mašīnas. Pirmās pogas tika taisītas no koka un kaula, greznākās no govju ragiem. Abas pēdējās izejvielas varēja gandrīz vai par baltu velti iegūt vairākās vietējās lopkautuvēs, bet, kas attiecas uz kokiem, tie visur mētājās apkārt, pielūžņodami laukus, un ļaudis tos dedzināja, lai tikai tiktu no tiem vaļā. Lētas izejvielas, lēts darbaspēks, augošs tirgus, — kā lai vectēvam nebūtu izdevies tikt pie turības?

Pogas, ko ražoja mana vectēva kompānija, nebija tādas, kādas man patika bērnībā. Tās nebija ne sīciņas perlamutra podziņas, ne smalkas ahāta podziņas, nedz arī apvilktas ar baltu ādu un paredzētas dāmu cimdiem. Ģimenes pogas citu pogu vidū bija tas pats, kas gumijas galošas ir apavu vidū, — bezkaislīgas, prak­tiskas pogas mēteļiem, uzsvārčiem un darba krekliem, tām piemita kaut kas robusts un pat rupjš. Tās varēja iztēloties, piešūtas pie garām apakšbiksēm, noturot vietā atlokāmo malu dibenpusē, vai vīriešu bikšupriekšā. Tas, ko apslēpa šīs pogas, noteikti bija no­karens, viegli ievainojams, kaunpilns, neizbēgams — tāda lietu kategorija, kas pasaulei nepieciešama, bet ko tā .tomēr nicina.

Grūti pateikt, cik valdzinoša spozme apmirdzētu meitenes, kuru vectēvs ražojis tādas pogas, — ja neņem vērā naudu. Taču nauda vai pat baumas par to vienmēr izstaro sava veida žilbi­nošu gaismu, tāpēc mēs ar Loru augām, zināmas auras ieskau­tas. Un Taikonderogā neviens neuzskatīja, ka šīs ģimenes pogas ir smieklīgas vai nicināmas. Pogas tur tika uztvertas nopietni: no tām bija atkarīgas pārāk daudzu cilvēku darbavietas, tāpēc citā­di nevarēja būt.

Gadu gaitā mans vectēvs nopirka vēl vairākas citas dzirnavas un arī tās pārvērta par fabrikām. Viņam piederēja adīšanas fab­rika, kur ražoja apakškreklus un dāmu veļu, otra, kur ražoja īsās zeķes, un vēl viena, kurā darināja sīkus keramikas priekšmetus, piemēram, pelnutraukus. Viņš lepojās ar to, kādi apstākļi ir viņa fabrikās: viņš uzklausīja sūdzības, ja kāds bija gana drosmīgs, lai tās izteiktu, viņš pauda nožēlu par traumām, ja par tām viņam tika paziņots. Viņš nekavējās ieviest mehāniskus jauninājumus, tik tiešām, visa veida jauninājumus. Viņš bija pirmais fabrikants pil­sētā, kurš izmantoja elektrisko apgaismojumu. Viņš uzskatīja, ka pukudobes atstāj labu iespaidu uz strādnieku morāli, — un īpaši bija iecienījis cinnijas un lauvmutītes, jo tās bija lētas un košas un ilgi ziedēja. Viņš paziņoja, ka strādnieču apstākļi viņa fabrikā esot tikpat droši kā viņu pašu salonos. (Viņš domāja, ka šīm sievietēm ir saloni. Viņš domāja, ka šajos salonos var justies droši. Viņam patika domāt par visiem to labāko.) Viņš nepieļāva, ka strādnieki darbā ir iereibuši, lieto rupjus vārdus vai vaļīgi uzvedas.

Vismaz tā par viņu ir stāstīts Ceisu rūpniecības vēsturē — grā­matā, kuru mans vectēvs uzdeva sarakstīt 1903. gadā un privāti nodrukāja, iesietu zaļos ādas vākos, uz kuriem ar zelta burtiem bija iespiests ne vien nosaukums, bet arī viņa paša naivais, stūrainais paraksts. So gluži lieko hroniku viņš mēdza dāvināt saviem darījumu partneriem, kuri noteikti jutās pārsteigti — bet varbūt arī ne. Droši vien tika uzskatīts, ka tieši tā arī pieklājas, jo, ja tā nebūtu, tad mana vecāmāte Edīlija nebūtu ļāvusi viņam tā rīkoties.

Es sēdēju Pogu fabrikā uz soliņa, grauzdama savu cepumu. Tas bija prāvs, govs plāceņa lielumā, tāds, kādus tagad mēdz cept, — bezgaršīgs, drūpošs, taukains, — un es nekādi nejaudāju tikt ar to galā. Tā nu nebija īstā uzkoda tik siltā laikā. Man arī mazliet reiba galva, tas varēja būt kafijas dēļ.

Es noliku kausiņu sev blakus, bet mans spieķis novēlās no sola un klabēdams nokrita uz grīdas. Es sāniski pieliecos, tomēr nespēju to aizsniegt. Tad es zaudēju līdzsvaru un izgāzu kafiju. Caur svārku audumu sajutu tās remdeno mitrumu. Kad piecelšos, tur būs brūns plankums, it kā es būtu apslapinājusies. Tā visi nodomās.

Kāpēc mēs tādos brīžos vienmēr nospriežam, ka visa pasaule skatās uz mums? Parasti neskatās neviens. Tomēr Maira skatījās. Laikam bija redzējusi mani ieejam iekšā; laikam bija paturējusi mani acis. Viņa izsteidzās no savas bodītes. "Tu jau esi bāla kā krīts! Izskaties galīgi beigta," viņa teica. "Nosusināsim šito! Žēlīgā debess, un tu šurp atnāci kājām? Tu tak nevari tāpat iet atpakaļ! Labāk piezvanīšu Volteram — viņš aizraus tevi uz mājām."

"Es tikšu galā," es viņai sacīju. "Man nekas nekaiš." Tomēr es ļāvu viņai rīkoties.