Aklais slepkava

Aklais slepkava: Tornis

Viņa jūtas smaga un netīra, kā maiss ar nemazgātu veļu. Tomēr reizē arī plakana un bez satura. Balts papīrs, uz kura — tik tikko salasāms — palicis bezkrāsains paraksta nospiedums, un tas nav viņas paraksts. Detektīvs spētu to pamanīt, taču viņa pati nespēj saņemties. Nespēj saņemties un paskatīties. Viņa nav atmetusi cerību, ir tikai salocījusi to un nolikusi maliņā: tā nav paredzēta ikdienas valkāšanai. Tikmēr jākopj ķermenis. Nav jēgas neēst. Labāk saglabāt veselo saprātu, un barība tam palīdz. Arī sīki prieciņi: puķes, pie kurām veldzēt acis, piemēram, pirmās tulpes. Nav no­zīmes uzvesties kā ārprātīgai. Basām kājām skriet pa ielu, ldiedzot: Ugunsgrēks! Fakts, ka nekāda ugunsgrēka nav, noteikti tiks pamanīts.

Labākais veids, kā glabāt noslēpumu, ir izlikties, ka no­slēpuma nemaz nav. Tas ir tik laipni, viņa saka telefona klausulei. Bet man tik loti žēl. Tad es nevarēšu. Esmu aizņemta.

Dažās dienās — īpaši skaidrās, siltās dienās — viņa jūtas kā aprakta dzīva. Debesis ir zils akmens kupols, saule — apaļš cau­rums tajā, pa to zobgalīgi iespīd īstās dienas gaisma. Pārējie, kas aprakti kopā ar viņu, nezina, kas ir noticis: zina vienīgi viņa. Ja viņa izteiktu šo zināšanu skaļi, tad tiktu ieslodzīta uz mūžīgiem laikiem. Vienīgā iespēja ir turpināt dzīvot tā, it kā viss ritētu normāli, reizē paturot acīs vienmuļi zilās debesis, gaidot lielo plaisu, kurai tur beigu beigās jāparādās. Un tad no šīs plaisas pa virvju kāpnēm varbūt nokāps viņš. Viņa uzsteigsies augšā uz jumta un lēks uz kāpnēm. Tās tiks vilktas augšup, viņi cieši turēsies pie kāpnēm un viens pie otra, celdamies pār tornīšiem, torņiem un smailēm, ārā pa plaisu viltotajās debesīs, atstājot pārējos lejā, mauriņā, blenžam ar pavērtām mutēm.

Tik visvareni un bērnišķīgi plāni.

Zem zilā akmens kupola līst, spīd, pūš, skaidrojas. Apbrīno­jami, ja iedomājas, kā tik dabiski sarīkoti visi šie meteoroloģiskie efekti.

Kaut kur tuvumā ir zīdainis. Tā raudas sasniedz viņu sarau­stītas, kā vēja nestas. Atveras un aizveras durvis, zīdaiņa sīciņo, milzīgo dusmu skaņa aug un dilst. Apbrīnojami, kā viņi spēj aurot. Lāgiem bērna sēcošā elpa ir pavisam tuvu, skaņa asa un maiga, kā plīstošs zīds.

Viņa gul savā gultā, palagi virs vai zem viņas atkarībā no diennakts laika. Viņa dod priekšroku baltam spilvenam, baltam kā slimokopēja un viegli iecietinātam. Vairāki spilveni, kuros atbalstīties, tase tējas, lai noenkurotos un neieslīdētu snaudā. Viņa tur to rokās, un, ja tā nokritīs uz grīdas, viņa pamodīsies. Tā viņa nebūt nedara visu laiku, viņa ne tuvu nav slinka.

Lāgiem uzmācas sapņainība.

Viņa iztēlojas, kā viņš iztēlojas viņu. Tas ir viņas glābiņš.

Domās viņa staigā pa pilsētu, atkārto ceļu pa tās labirintiem, pa tās piekvēpušajiem mudžekļiem: atkārto katru slepenu satikšanos, katru divatni, katras durvis un kāpnes, un gultu. Ko teicis viņš, ko teikusi viņa, ko viņi darījuši, ko viņi darījuši pēc tam. Pat tās reizes, kad viņi strīdējušies, klieguši viens uz otru, izšķīrušies, mocījušies, atkal sagājuši kopā. Kā viņiem bija paticis sagraizīties vienam pret otru, sagaršot pašiem savas asinis. Būdami kopā, mēs grāvām viens otru, viņa domā. Bet kā gan citādi mēs tagad varam dzīvot, ja ne gruvešu vidū?

Dažreiz viņai gribas pielaist viņam uguni, tikt no viņa vaļā; pielikt punktu šīm bezgalīgajām, bezjēdzīgajām ilgām. Ja nekam citam, tad vismaz dienas laikam un viņas pašas ķermeņa entro­pijai vajadzētu par to parūpēties — nodeldēt viņu līdz pēdējam, novārdzināt, izdzēst to vietu viņas smadzenēs. Taču ne ar kādu eksorcismu nav pieticis, bet viņa jau arī nav īpaši centusies. Ne jau eksorcismu viņa grib. Viņa grib to šausmu pilno svēt­laimi — kā nejauši izkrītot no aeroplāna. Viņa grib viņa iz­badējušos skatienu.

Kad viņi satikās pēdējo reizi, kad bija aizgājuši uz viņa istabu — tā bija kā slīkšana: viss satumsis un dārdošs, bet reizē ļoti sudrabains un lēns, un dzidrs.

Lūk, ko nozīmē būt verdzībā.

Varbūt viņš vienmēr nēsā līdzi viņas tēlu, gluži kā medaljonā; vai ne tieši tēlu, drīzāk kaut ko līdzīgu diagrammai. Karti, pēc kādas vadās, meklējot apslēptus dārgumus. Kas viņam būs ne­pieciešams, lai tiktu atpakaļ.

Vispirms ir zeme, tūkstošiem jūdžu, apkārt aplī paceļas klintis un kalni, ledū kalti, plaisaini un grumbaini; pēc tam mežs ar pinkainām vējgāzēm kā savēlušos vilnu, zem sūnām trun miruši koki; pēc tam — pa kādam izcirtumam. Pēc tam virsāji un vējainas stepes, un izžuvuši, sarkani pakalni, kur risinās karš. Aiz klintīm, saules kveldētajos kanjonos savā slēpnī tup aizstāvji. Viņiem ir izcili snaiperi.

Tad sākas ciemati ar noplukušām būdām un šķielējošiem zeņķiem, un sievām, kuras stiepj sprunguļu nastas, uz putekļai­najiem ceļiem tumšas ieplakas, kur vārtījušās cūkas. Tad — dzelz­ceļa sliedes, kas iestiepjas miestiņos ar stacijām un kazarmām, ar fabrikām un noliktavām, ar baznīcām un marmora bankām. Tad lielpilsētas, milzīgi gaismas un tumsas taisnstūri, tornis pēc torņa. Torņi klāti ar dimantu. Nē: ar kaut ko modernāku, ticamāku. Ne ar cinku, no cinka ir tikai nabadzīgu sieviešu veļas baļļas.

Torņi ir klāti ar tēraudu. Tur tiek ražotas bumbas, un tur bumbas arī krīt. Taču viņš to visu apiet, tiek cauri neskarts, visu ceļu līdz pat šai pilsētai, tai, kura ietver viņu, pilsētas nami un smailes viņu ieskauj, viņa atrodas pašā iekšējā, pašā centrālākajā tornī no visiem, un tas pat neatgādina torni. Tas ir nomaskēts: varētu piedot tam, kurš noturētu to par māju. Viņa ir visu lietu drebošā sirds, sasegta savā baltajā gultā. Ieslēgta, paslēpta no briesmām, tomēr tieši viņa ir visa notiekošā jēga. Visa notiekošā jēga ir — lai viņa tiktu pasargāta. Tieši ar to viņi nodarbojas visu laiku — pasargā viņu no visa pārējā. Viņa skatās pa logu, un nekas nespēj tikt viņai klāt, un viņa nespēj tikt klāt nekam.

Viņa ir apaļais O, būtībā nulle. Telpa, kura definē sevi, ne­eksistēdama vispār. Tāpēc viņi nevar sasniegt viņu, atrast viiiu.

Tāpēc viņi nevar viņai neko piesiet. Viņai ir tik labs smaids, bet viņas pašas aiz tā nav.

Viņš grib domāt par viņu kā par neievainojamu. Kā viņa stāv savā apgaismotajā logā, aiz muguras — aizslēgtas durvis. Viņš grib būt turpat, zem koka, un skatīties augšup. Saņēmis drosmi, viņš rāpjas augšup pa mūri, joka virs rokas gar vīnstīgām un dzegu, laimīgs kā zaglis; viņš pietupstas, uzbīda augšā logu, iekāpj iekšā. Klusu spēlē radio, deju mūzika pieņemas spēkā un plok. Tā izdzēš soļus. Starp viņiem neizskan ne vārds, un atkal sākas jutīgā, rūpīgā miesas pārmeklēšana. Apslāpēta, stomīga un miglaina, kā zem ūdens.

Tu esi dzīvojusi pasargātu dzīvi, viņš reiz viņai teica.

Tā to varētu nosaukt, viņa sacīja.

Bet kā lai viņa jelkad tiek ārā no tās, no savas dzīves, ja ne ar viņa palīdzību?

The Globe and Mail, 1937. gada 26. martā

SARKANO ASINSATRIEBĪBA BARSELONĀ

PARĪZE, SPECIĀLI AVĪZEI THE GLOBE AND MAIL

Lai gan ziņas, kas pienāk no Barselonas, tiek bargi cenzētas, mūsu Parīzes korespondents tomēr ir uzzinājis par sadursmēm starp konkurējošām republikāņu frakcijām šajā pilsētā. Klīst baumas, ka Staļina atbalstītie komunisti, kurus labi apbruņojusi Krievija, veic tīrīšanas akcijas pret saviem sāncenšiem POUM — ekstrēmiem trockistiem, kuri sabiedrojušies ar anarhistiem. Republikāņu val­dīšanas pirmo dienu skurbumu ir nomainījusi aizdomu un baiļu gaisotne, jo komunisti apsūdz POUM kā nodevīgu "piekto ko­lonnu". Ir novērotas atklātas ielu cīņas, kurās pilsētas policija nostājusies komunistu pusē. Stāsta, ka daudzi POUM biedri esot ieslodzīti cietumā vai bēguļojot. Iespējams, krustugunīs ir cietuši vairāki kanādieši, tomēr šīs ziņas nav pārbaudītas.

Citur Spānijā, Madridē, vara joprojām ir republikāņu rokās, tomēr nacionālistu spēki ģenerāļa Franko vadībā izcīna nozīmīgas uzvaras.