Aklais slepkava

Pogu fabrikas pikniks

Darba svētku nedēļas nogale ir pienākusi un aizgājusi, atstājot upes virpuļos šūpojamies dažādas atbiras — plastmasas kausiņus un peldošas pudeles, un maigi plokošus balonus. Tagad savas tiesības pieteic septembris. Lai gan dienas vidū saule nav mazāk karsta, rītu pēc rīta tā uzlec vēlāk, vilkdama sev nopakaļ miglu, un vēsākajos vakaros sienāži čīgā griezīgi un ķērkstoši. Dārzā kuplo savvaļas asteres, iesakņojušās tur pirms kāda laika, — mazas un baltas, citas ir kuplākas, debesu krāsā, vēl citas ar rūsganiem kātiem, tumši violetas. Reiz, kad vēl mēdzu lāgiem pastrādāt dārzā, es būtu klasificējusi tās kā nezāles un izravējusi. Nu es vairs tā nešķiroju.

Tagad laiks ir labāks pastaigām, nav tik daudz spožuma un ņirboņas. Tūristu kļūst mazāk, un atlikušie vismaz ir pieklājīgi apģērbušies: vairs neredz ne gigantiskus šortus un platas sauļošanās kleitas, ne apsvilušus, sarkanus stilbus.

Šodien es devos uz Telšu laukumu. Es devos gan, bet, kad tiku pusceļā, garām ar auto brauca Maira un piedāvājās mani aizvest, un man kauns atzīties, ka es šo piedāvājumu pieņēmu: biju aizel­susies un jau aptvērusi, ka ejams pārāk tālu. Maira gribēja zināt, kurp es dodos un kādēļ, — aitu ganes instinktu viņa laikam būs mantojusi no Rīnijas. Es viņai pateicu, kurp; attiecībā uz nolūku es sacīju, ka gribu vēlreiz redzēt to vietu, veco laiku dēj. Pārāk bīstami, viņa teica: nekad nevar zināt, kas tur ložņā pa krūmiem. Viņa lika man nosolīties, ka sēdēšu uz parka soliņa, klajā vietā, un gaidīšu viņu. Viņa teica, ka pēc pusstundas atbraukšot man pakaļ.

Arvien vairāk un vairāk es jūtos kā vēstule — iemesta šeit, savākta tur. Tiesa — vēstule, kas nav adresēta nevienam.

Telšu laukumā nav nekā daudz, ko redzēt. Tā ir zemes josla starp ceļu un Zogsas upi — kāds akrs vai divi —, apaugusi ar kokiem un plušķainiem brikšņiem, pavasaros pilna ar odiem no dumbrainajām lāmām zemes strēles viduci. Turp medībās dodas gārņi; dažreiz var dzirdēt to aizsmakušos saucienus, it kā kāds ar nūju skrāpētu raupju skārdu. Lāgiem apkārt blandās daži putnu vērotāji, allaž sērīgi, itin kā meklētu kaut ko pazaudētu.

Ēnās sudrabaini pazib cigarešu paciņas, mētājas bālie, saplakušie lietotu kondomu gumi un papīra mutautiņu četrstūri, lietū sairuši mežģīnēs. Suņi un kaķi iezīmē savu teritoriju, koku pavēnī ielavās kāri pārīši, lai gan to ir mazāk nekā senāk, — tagad ir tik daudz citu iespēju. Vasarā zem biezākajiem krūmiem gul dzērāji, un pus­audži dažreiz iet tur uzsmēķēt un iešņaukt to, ko nu viņi smēķē un šņauc. Tur var uziet sveču galus, piededzinātas karotes un reizumis kādu aizsviestu šļirci. To visu es dzirdu no Mairas, kura domā, ka tas esot kauns un negods. Viņa zina, kam paredzēti sveču gali un karotes: tie ir narkomānu piederumi. Kā rādās, ne­tikums ir visur. Et in Arcadia ego.

Pirms gadiem desmit vai divdesmit tika mēģināts savest šo apvidu kārtībā. Tur tika uzstādīta zīme — Pulkveža Pārkmena parks, kas izklausījās muļķīgi, — un novietoti trīs rupji tēsti pik­nika galdi un plastmasas atkritumu konteiners, un divas porta­tīvās tualetes kabīnes, apgalvojot, ka tas viss domāts pilsētas viesu ērtībām, lai gan tie labprātāk tempa savu alu un izmētāja atkri­tumus kādā citā vietā ar labāku skatu uz upi. Tad daži uz šaudīšanos nadzīgi puiši izmantoja uzrakstu, lai vingrinātos šaut mērķī, galdus un tualetes aizvāca provinces pārvalde — tam bija kaut kāds sakars ar budžetu —, un atkritumu konteiners ne reizi netika iztukšots, toties to bieži izlaupīja jenoti; tāpēc tika aizvākts arī tas, un tagad šī vieta atgūst agrāko izskatu.

Par Telšu laukumu to sauc tāpēc, ka šeit reiz tika rīkotas reliģiskās nometnes ar lielām teltīm, kādās mēdz rādīt cirku, un ar dedzīgiem, importētiem sludinātājiem. Tajos laikos šī vieta bija labāk kopta vai vismaz pamatīgāk nobradāta. Mazi, ceļojoši gadatirgi uzstādīja te savas būdas un rīkoja izjādes, un piesēja savus ponijus un ēzelīšus, uz šejieni vijās svētku gājieni, lai izjuktu un sadalītos piknikos. Šī bija vieta, kur sapulcēties jebkura veida brīvdabas sarīkojumos.

Šeit mēdza rīkot arī Ceisa un Dēlu Darba svētku svinības. Tas bija formālais nosaukums, bet ļaudis to dēvēja vienkārši par pogu fabrikas pikniku. Tas vienmēr notika sestdienā pirms ofici­ālās Darba svētku pirmdienas ar nopietnām runām, maršējošiem orķestriem un paštaisītiem karogiem. Šeit bija baloni un karuselis, un nekaitīgas, muļķīgas spēles — skriešanās maisos, olu nešana karotēs, stafetes sacīkstes, kur nūjiņas vietā tika izmantots burkāns. Dziedāja bārddziņu kvarteti — un ne pārāk slikti; skautu taurē­tāji nopūta kādu meldiņu vai divus; bērnu grupiņas dejoja skotu kalniešu dančus un īru stepu uz paaugstinātas koka platformas, līdzīgas boksa ringam, par mūziku gādāja uzvelkamais gramofons. Notika Visskaistāk ģērbtā sunīša konkurss un arī zīdaiņu skaistum­konkurss. Cienastā bija kukurūzas vālītes, kartupeļu salāti, hotdogi. Dāmu Palīgspēki rīkoja kūku izpārdošanu kādam labdarīgam mērķim, piedāvājot pīrāgus, cepumus un tortes, un burciņas ar ievārījumu, pikanto mērci un marinējumiem, uz katras burciņas bija etiķete ar vārdu: Rodas gardums, Pērles plūmju kompots.

Notika vispārēja plosīšanās — īsts jampadracis. Pār leti ne­tika pasniegts nekas stiprāks par limonādi, bet vīri ņēma līdzi blašķes, un, iestājoties krēslai, varēja gadīties pa kādam ķīviņam, aiz kokiem varbūt atskanēja klaigas un neganti smiekli, kam sekoja šļakstināšanās gar krastu, kad kāds vīrietis vai jauns puisis bija iemests ūdenī ar visām drēbēm vai varbūt bez biksēm. Zogsa te bija pietiekami sekla, tāpēc nenoslīka gandrīz neviens. Kad sa­tumsa, sākās uguņošana. Šī piknika ziedu laikos — vai vismaz tajā posmā, kuru es atceros kā ziedu laikus, — notika arī tautiska dejošana pa četriem pāriem vijoļu pavadījumā. Taču tajā gadā, kuru atceros tagad, proti, 1934. gadā, ar šāda veida pārmērīgu jautrošanos bija cauri.

Ap trijiem pēcpusdienā tēvs noturēja runu, stāvēdams uz stepa dejotāju paaugstinājuma. Šī runa vienmēr bija īsa, taču vecākie vīri klausījās uzmanīgi; un arī sievietes tāpat, jo viņas vai nu pašas strā­dāja tēva kompānijā, vai bija precējušās ar kādu viņa strādnieku. Kad laiki kļuva grūtāki, pat jaunākie vīrieši sāka ieklausīties šai runā; pat meitenes vasaras kleitiņās, ar puskailiem delmiem. Runā nekad netika pateikts daudz, taču tajā varēja lasīt starp rindiņām. "Pamats gandarījumam" bija labi; "iemesls optimismam" bija slikti.

Togad laiks bija karsts un sauss, jau pārlieku ilgi. Svētkos nebija tik daudz balonu kā parasti; nebija karuseļa. Kukurūzas vālītes bija pārāk vecas, graudi krunkaini kā pirkstu locītavas; limo­nāde bija ūdeņaina, hotdogi drīz izbeidzās. Tomēr Ceisa fabrikās nebija pārtraukta ražošana, vēl ne. Tā bija gausāka, taču netika pārtraukta.

Tēvs četras reizes pateica "iemesls optimismam", bet "pamats gandarījumam" nepateica nevienu vienīgu reizi. Viņam tika veltīti bažīgi skatieni.

Kad mēs ar Loru bijām mazākas, mums loti patika šis pikniks; tagad tas mums vairs nepatika, taču būt tur klāt bija mūsu pie­nākums. Mums bija augstu jātur ģimenes karogs. Tas mums bija iedvests kopš agras bērnības: māte vienmēr bija turp gājusi, lai cik slikti arī juzdamās.

Kad māte bija nomirusi un mūsu pieskatīšanu pārņēma Rīnija, viņa pievērsa ārkārtīgu uzmanību mūsu apģērbam, kas paredzēts šai dienai: tas nedrīkstēja būt pārāk ikdienišķs, jo tā būtu nievājoša attieksme, it kā mums būtu vienalga, ko par mums domā pil­sētas ļaudis; bet nebija brīv arī pārlieku uzcirsties, jo tas būtu pārāk kundziski. Tagad mēs bijām pietiekami lielas, lai pašas izraudzītos sev drēbes, — man nupat bija apritējuši astoņpadsmit, Lorai bija četrpadsmit ar pusi, — taču mums vairs nebija tik plaša izvēle. Mūsu mājā allaž bija skausta pārliecīga greznības izrādīšana, tomēr mums piederēja tas, ko Rīnija dēvēja par svētdienas drēbēm; bet pēdējā laikā greznības definīcija bija sašaurinājusies tik ļoti, ka apzīmēja jebko jaunu. Gatavodamās piknikam, mēs abas uzvilkām savus zilos, kupli krokotos svārkus un baltās blūzes, pirktas iepriekšējā vasarā. Lora uzlika manu cepuri, trīs sezonas vecu; es pati uzliku pagājušā gada cepuri, nomainījusi tai lenti.

Loru tas acīmredzot neuztrauca. Toties mani gan. Es to pa­teicu, un Lora sacīja, ka es esot ārišķīga.

Mēs noklausījāmies runu. (Vismaz es klausījos. Lora bija ieņēmusi klausīšanās pozu — acis platas, galva uzcītīgi pieliekta sānis —, bet nekad jau nevarēja zināt, ko īsti viņa dzird.) Tēvam vienmēr bija izdevies tikt galā ar šo runu, lai ko viņš būtu dzēris, taču šoreiz viņš klupa pār vārdiem. Viņš pacēla drukāto tekstu tuvāk pie veselās acs, tad atvirzīja tālāk, skatīdamies uz to tik izbrīnīti, it kā tas būtu rēķins par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav pasūtinājis. Viņa drēbes agrāk bija elegantas, pēc tam bija elegantas, taču apnēsātas, bet tai dienā jau robežojās ar izdilumu. Mati spurojās ap ausīm, tos būtu derējis apcirpt; viņš šķita notrenkāts — pat izmisīga niknuma pārņemts kā lielceļa laupītājs, kas piespiests pie sienas.

Aplausi pēc runas atskanēja tikai pienākuma pēc, tad daži vīri sastājās ciešos pulciņos un klusināti sarunājās savā starpā. Citi apsēdās koku paēnā uz paklātām jakām vai segām vai atgūlās, uzseguši uz sejas mutautu, un iesnaudās. Tā rīkojās tikai vīrieši; sievietes palika nomodā, modras. Mātes aizveda savus mazos bēr­nus pie upes, lai viņi tur paplunčātos mazajā, smilšainajā sērē. Mazliet nomaļus bija sākusies beisbola spēle, saceļot putekļu mā­koni; to gurdi vēroja skatītāju bariņš.

Es devos palīdzēt Rīnijai kūku izpārdošanā. Kam tika ziedoti ienākumi? Vairs neatceros. Taču tagad es šādi palīdzēju ik gadu — tas tika no manis gaidīts. Sacīju Lorai, ka arī viņai vajadzētu nākt, bet viņa izlikās, ka nav to dzirdējusi, un lēni soļoja prom, šūpodama cepuri, ko turēja aiz platās malas.

Es ļāvu viņai iet. Man bija uzdots paturēt viņu acīs: manis dēļ Rīnija naktīs varēja gulēt mierīgi, bet Lora, pēc viņas domām, pārlieku viegli uzticējās, bija pārlieku laipna pret svešiniekiem. Balto vergu tirgotāji uzglūnēja vienmēr, un Lora, gluži dabiski, varēja kļūt par viņu laupījumu. Viņa varēja iekāpt svešā automašīnā, atvērt nepazīstamas durvis, šķērsot nepareizo ielu, un cauri ar viņu būtu, jo viņa neievēroja robežas, vismaz ne tur, kur tās ievēro citi cil­vēki, un viņu nebija iespējams arī brīdināt, jo tādus brīdinājumus viņa nesaprata. Nebija tā, ka viņa neņemtu vērā noteikumus: viņa tos vienkārši aizmirsa.

Man bija apnicis paturēt Loru acīs, turklāt viņa to nemaz ne­novērtēja. Man bija apnicis atbildēt par viņas misēkļiem, par viņas nespēju izpildīt prasības. Man bija apnicis būt par viņu atbildīgai, un punkts. Es gribēju braukt uz Eiropu vai uz Ņujorku, vai pat uz Monreālu — iet uz naktsklubiem, uz saviesīgiem vakariem, uz visām tām aizraujošajām vietām, kas bija pieminētas Rīnijas smalko aprindu žurnālos, — taču es biju vajadzīga mājās. Vajadzīga mājās, vajadzīga mājās — tas skanēja kā spriedums par mūža ieslodzī­jumu. Vēl ļaunāk — kā dziesma pie kapa. Es biju iestrēgusi Taikonderogā, lepnajā bastionā, kura simboli bija neizturami banālās pogas un siltās apakšbikses par pazeminātu cenu taupīgiem pircē­jiem. Es te grimšu kā purvā, nekas nekad man neatgadīsies, un beigās es pārvērtīšos par tādu pašu vecmeitu kā Vijoles jaun­kundze, nožēlotu un izsmietu. Sirds dziļumos es baidījos tieši no tā. Es gribēju atrasties kaut kur citur, bet neredzēju veidu, kā turp nokļūt. Lāgiem pieķēru sevi ceram, ka mani nolaupīs balto vergu tirgotāji, kaut arī tiem nemaz neticēju. Tā vismaz būtu kāda pārmaiņa.

Virs kūku galda bija sauljums, un preces no mušām sargāja trauku dvieļi vai sviestpapīra loksnes. Rīnijas artava šai izpārdošanai bija pīrāgi, un tas nu nebija tāds ēdiens, kurš viņai jebkad būtu padevies īpaši meistarīgi. Viņas pīrāgiem bija līmjains, neizcepies pildījums, garoza blīva, bet elastīga, gluži kā bēškrāsas brūnaļģes vai lielas, sīkstas sēnes. Labākos laikos šos pīrāgus pirka itin labi — tie tika uzskatīti par rituāla priekšmetiem, nevis par ēdamlietām kā tādām —, taču šodien to pārdošana neritēja necik raiti. Naudas krājums bija trūcīgs, un apmaiņā pret to ļaudis gribēja iegūt kaut ko tādu, ko tiešām varētu apēst.

Es stāvēju aiz galda, un Rīnija klusinātā balsī atstāstīja man jau­nākās ziņas. Kaut gan saule vēl augstu, četri vīri jau esot iesviesti upē — un nebūt ne pa jokam. Izcēlušies strīdi, kam sakars ar politiku, Rīnija teica; tikušas paceltas balsis. Pie upes ne tikai izspēlēti parastie rupjie joki, bet sākušies arī kautiņi. Elvuds Marijs esot pat notriekts gar zemi. Viņš bija galvenais redaktors nedēļas avīzei, ko mantojis no divām avīžu Mariju paaudzēm: lie­lāko daļu teksta sarakstīja pats un arī fotografēja savam laikrakstam. Par laimi, viņš nebija iekritis ūdenī, tad būtu pagalam viņa foto­kamera, kas, lai arī lietota, bija maksājusi krietnu žūksni, kā bija zināms Rīnijai. Marijam asiņoja deguns, un viņš sēdēja zem koka ar limonādes glāzi rokā, divas sievietes rosījās viņam apkārt ar samitrinātiem mutautiņiem; šeit stāvēdama, es varēju viņu saskatīt.

Vai tas kautiņš bijis politisks? To Rīnija nezināja, taču ļaudīm neesot paticis, ka Marijs noklausās, ko viņi runā. Turīgos laikos Elvuds Marijs tika uzskatīts par muļķi un varbūt arī par to, ko Rīnija dēvēja par mīksto, — nu jā, viņš nebija precējies, un viņa gados tas noteikti kaut ko nozīmēja, — tomēr pieklājības robežās viņš tika paciests un pat novērtēts, ja vien sabiedrības notikumu hronikā uzskaitīja visus vārdus un uzvārdus, uzrakstītus bez kļūdām. Taču tagad nebija turīgi laiki, un Elvuds Marijs bija ziņkārīgāks, nekā pašam nāktu par labu. Neviens tak negrib, lai par viņu liek avīzē katru sīkumu, teica Rīnija. To nevēlētos neviens, kurš ir pie pilna prāta.

Es pamanīju tēvu, kurš savā' greizajā gaitā staigāja starp strād­niekiem. Strupi, kā paradis, viņš pamāja ar galvu te vienam, te otram; šķita, ka šai mājienā galva viņam pavirzās atpakaļ, nevis uz priekšu. Melnais acs apsējs grozījās šurpu turpu; pa gabalu tas izskatījās kā caurums galvā. Ūsas izliecās virs mutes kā tumšs, sāniski pagriezts ziloņa ilknis, kurš šad un tad savilkās tādā vaib­stā, ko viņš pats droši vien uzskatīja par smaidu. Rokas viņš bija paslēpis kabatās.

Viņam līdzās soļoja jaunāks vīrietis, augumā mazliet garāks par tēvu, taču atšķirībā no tēva viņam nebija ne burzījumu, ne asu stūru. Prātā nāca vārds spodrs. Galvā viņam bija akurāta panama, mugurā linu uzvalks, kurš bija tik svaigs un tīrs, ka šķita izstaro­jam gaismu. Bija skaidrs kā diena, ka viņš nav no šīs pilsētas.

"Kas tas par vīrieti tēvam blakus?" es jautāju Rīnijai.

Rīnija nemanāmi uzmeta viņiem acis, tad īsi iesmējās. "Tas ir misters Karaliski Klasiskais, kā dzīvs. Tam nu gan pietiek nekaunības!"

"Tā jau es domāju, ka tas ir viņš," es teicu.

Misters Karaliski Klasiskais bija Ričards Grifens no Toronto Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas. Mūsu strādnieki — tēva strādnieki — izsmējīgi saukāja to par Karalisko Klasisko plikotāžu, jo misters Grifens bija ne tikai tēva galvenais konkurents, viņš bija arī sava veida ienaidnieks. Presē misters Grifens bija uzbrucis tēvam par viņa pārlieku iecietīgo attieksmi pret bezdarbniekiem, pret Pa­līdzības fondu un pret sociālistiem vispār. Un arī pret arodbied­rībām, — gluži nepelnīts apvainojums, jo Taikonderogā nekādu arodbiedrību nebija un visi zināja, cik miglaini ir tēva uzskati par tām. Taču tagad nez kāda iemesla dēļ tēvs bija ielūdzis Ričardu Grifenu uz vakariņām Aviljonā, pēc piknika, turklāt uzaicinājis viņu pēdējā mirklī. Tikai pirms četrām dienām.

Rīnijai šis misters Grifens bija uzkritis kā sniegs uz galvas. Katram taču zināms, ka ienaidnieki ciemos jāsaņem ar vēl lielāku godu nekā draugi, un četras dienas nebija pietiekami ilgs laiks, lai viņa sagatavotos šādam notikumam, sevišķi ņemot vērā, ka nekas tāds, ko varētu saukt par smalkām vakariņām, Aviljonā nebija pieredzēts kopš vecāsmātes Edīlijas laikiem. Tiesa, Kallija Ficsimonsa nedēļas nogalēs dažreiz atveda līdzi draugus, bet tas bija kas cits, jo tie jau bija tikai mākslinieki un tiem vajadzētu justies pateicīgiem par visu, ar ko viņus pacienā. Dažreiz naktī viņiem varēja uzdurties virtuvē, kur viņi siroja pa pieliekamo, no maltīšu atlikumiem meistarodami sev sendvičus. Caurbiras, tā viņus dēvēja Rīnija.

"Lai nu kā, šitais ir jaunbagātnieks," Rīnija nikni noteica, pētī­dama Ričardu Grifenu. "Paskat, kas par modīgām biksēm." Viņai nebija piedošanas ne pret vienu, kurš kritizēja tēvu (tas ir — ne pret vienu, atskaitot sevi pašu), un viņa dusmojās uz tiem, kuri tika uz augšu un pēc tam tēloja, ka par galvastiesu pārspēj sava līmeņa ļaudis — ko nu Rīnija par tādiem uzskatīja; un visiem tak bija zināms, ka Grifeni ir prasti kā zirga dekis, vismaz tāds bijis viņu vectēvs. Pie savām fabrikām viņš ticis, apkrāpdams žīdus, tā divdomīgā tonī paziņoja Rīnija — vai tas viņas izpratnē bija kāds varoņdarbs? — tomēr viņa nevarot pateikt, tieši kā viņš to izdarījis. (Godīgi sakot, šo Grifenu kauna traipu Rīnija varēja būt izdomājusi pati. Dažreiz viņa piedēvēja ļaudīm tādu pagātni, kāda tiem, pēc viņas domām, pienācās.)

Nopakaļ tēvam un misteram Grifenam gāja Kallija Ficsimonsa kopā ar kādu sievieti, kura, manuprāt, bija Ričarda Grifena sieva — diezgan jauna, slaida, moderni ģērbusies plandošā, caurspīdīgā oranžas nokrāsas muslīnā, kas plūsmoja viņai apkārt kā ūdeņainas tomātu zupas tvaiki. Viņas krāšņā platmale bija zaļa, tāpat kā augstpapēžu siksniņkurpes un tīmeklīgi smalkā šalle, apvīta ap kaklu. Piknikam viņa bija uzcirtusies par daudz. Kamēr es skatījos, viņa apstājās, pacēla vienu pēdu un pār plecu atskatījās, vai nekas nav pielipis pie kurpes papēža. Es cerēju, ka ir. Tomēr reizē nodomāju, cik jauki būtu, ja man piederētu šādas skaistas drēbes, šādas grēcīgas jaunbagātnieču drēbes, nevis tikumīgie, vec­modīgie, noplukušie apģērba gabali, ko mēs tolaik valkājām, trūkuma spiestas.

"Kur ir Lora?" pēkšņā trauksmē noprasīja Rīnija.

"Nav ne jausmas," es attraucu. Biju pasākusi strupi atcirst Rīnijai, it īpaši tādās reizēs, kad viņa centās mani izrīkot. Tu man neesi nekāda māte — šis teiciens bija kļuvis par manu iznīcinošāko atbildi.

"Tev nu gan vajadzētu būt tik prātīgai, lai neizlaistu viņu no acīm," Rīnija teica. "Te var blandīties kaszinkas." Kaszinkas bija viens no viņas bubuļiem. Nekad nevarēja paredzēt, kur šis kaszinkas var ielauzties, ko nozagt, kādus nedarbus pastrādāt.

Es atradu Loru sēžam zālītē zem koka un sarunājamies ar kādu jaunu vīrieti — ar vīrieti, nevis zēnu —, ar diezgan melnīgsnēju vīrieti gaišā platmalē. Viņa stils bija nenosakāms — viņš nebija fabrikas strādnieks, taču nekas cits arī ne, vismaz nekas noteikts. Un bez kaklasaites, — tiesa, šeit taču bija pikniks. Zils krekls ar mazliet apdilušiem aproču stūrīšiem. Ekspromts, proletāriešu maniere. Tolaik to piekopa daudz jaunu vīriešu — daudz universitātes stu­dentu. Ziemā viņi valkāja adītas vestes ar līmeniskām svītrām.

"Sveika," Lora teica. "Kur tu paliki? Tā ir mana māsa Airisa, šis ir Alekss."

"Misters…?" es jautājoši iesāku. Kāpēc Lora jau uzrunā viņu vārdā?

"Alekss Tomass," jaunais vīrietis sacīja. Viņš izturējās pieklā­jīgi, taču piesardzīgi. Piecēlies no zāles, viņš sniedza man roku, un es to saņēmu. Pēc tam gluži neviļus apsēdos viņiem blakus. Likās — tas ir pats prātīgākais, lai pasargātu Loru.

"Mister Tomas, jūs acīmredzot neesat šejienietis?"

"Tas tiesa. Es šeit esmu ciemos." Pēc valodas varēja spriest, ka viņš ir no tiem jaunekļiem, kurus Rīnija dēvētu par krietniem, ar to domādama, ka viņš nav nabags. Tomēr bagāts arī ne.

"Viņš ir Kallijas draugs," Lora teica. "Viņa nupat bija šeit un iepazīstināja mūs. Abi ir atbraukuši ar vienu vilcienu." Lora skaidroja mazliet par daudz.

"Vai tu satiki Ričardu Grifenū?" es jautāju Lorai. "Viņš bija kopā ar tēvu. Tas, kurš ieradīsies uz vakariņām."

"Ričards Grifens, tas strādnieku sviedrētavu magnāts?" jauneklis vaicāja.

"Alekss — misters Tomass daudz zina par seno Ēģipti," Lora sacīja. "Viņš man stāstīja par hieroglifiem." Viņa paskatījās uz jaunekli. Nekad nebiju redzējusi, ka viņa uz kādu lūkotos šādi. Iztrūcināta, apžilbuši? Grūti atrast apzīmējumu tādam skatienam.

"Tas izklausās interesanti," es teicu. Pati dzirdēju, ka vārdu interesanti izrunāju tik vīzdegunīgi, kā ļaudis lāgiem paraduši. Man vajadzēja atrast kādu veidu, kā šim Aleksam Tomasam pateikt, ka Lorai ir tikai četrpadsmit gadu, taču prātā nenāca nekas tāds, kas nesadusmotu Loru.

Alekss Tomass no krekla krūškabatas izvilka cigarešu paciņu — Craven A, cik atceros. Paņēma vienu cigareti. Mazliet nobrīnījos, ka viņš smēķē pirktās, — tas nesaskanēja ar viņa kreklu. Cigaretes paciņās bija greznība: fabrikas strādnieki savus smēķus uztina paši, daži ar vienu roku.

"Paldies, labprāt," es sacīju. Līdz šim biju izsmēķējusi tikai dažas cigaretes, tās pašas slepus, nočieptas no sudraba šķirstiņa, kas stāvēja uz klavierēm. Viņš cieši paskatījās manī, ko es droši vien arī biju gribējusi panākt, tad piedāvāja paciņu. Pret īkšķa nagu uzrāva sērkociņu, sniedza to man.

"Tā jums nevajadzētu darīt," sacīja Lora. "Ja nu jūs aizdegaties."

Mūsu priekšā nostājās Elvuds Marijs, atkal stalts un mundrs. Krekla priekša joprojām bija mikla, ar sārtiem plankumiem tajās vietās, no kurām sievietes ar slapjiem mutautiem bija centušās iztīrīt asinis; nāsu iekšpuse vīdēja tumši sarkana.

"Sveicināti, mister Marij," Lora teica. "Vai ar jums viss kārtībā?"

"Daži puiši bija mazliet aizrāvušies," Elvuds Marijs sacīja tik kautri, it kā atzītos, ka ieguvis kādu balvu. "Tas viss jau tikai joka pēc. Vai drīkstu?" Un viņš mūs nofotografēja ar savu smalko kameru. Viņš vienmēr jautāja Vai drīkstu, pirms knipsēja kādu savai avīzei, taču nekad nenogaidīja atbildi. Alekss Tomass pacēla roku, kā gribēdams viņu atgaiņāt.

"Abas šīs burvīgās dāmas es, protams, pazīstu," Elvuds Marijs viņu uzrunāja, "bet kāds ir jūsu vārds?"

Te pēkšņi klāt bija Rīnija. Cepure noslīdējusi šķībi, pati pietvīkusi un aizelsusies. "Tēvs jūs meklē pa visām malām," viņa pavēstīja.

Es zināju, ka tas nav tiesa. Tomēr mums ar Loru nācās piecelties no koka paēnas, nopurināt svārkus un tecēt viņai līdzi kā rātniem pīlēniem.

Alekss Tomass pamāja mums ardievas. Tas bija sardonisks mājiens, tā vismaz man šķita.

"Vai jums no tiesas nav prāta?" Rīnija rājās. "Vārtāties pa zāli, Dievs vien zina, ar ko. Un, Dieva dēļ, Airisa, met nost to cigareti, tu neesi nekāda paklīdene. Ja nu tevi ierauga tēvs?"

"Tēvs pats pīpē kā skurstenis," es attraucu, cerēdama, ka tonis ir nekaunīgs.

"Tas ir kas cits," Rīnija noteica.

"Misters Tomass," ierunājās Lora. "Misters Alekss Tomass. Viņš studē teoloģiju. Vismaz vēl nesen studēja," viņa pedantiski pie­zīmēja. "Viņš zaudēja ticību. Sirdsapziņa neļāva viņam turpināt."

Alekša Tomasa sirdsapziņa acīm redzami bija atstājusi ļoti lielu iespaidu uz Loru, taču Rīniju tā neietekmēja nemaz. "Un ko tad viņš dara tagad?" viņa noprasīja. "Gan jau kaut ko aizdomīgu, kā es te stāvu. Viņam ir neuzticams skatiens."

"Un vispār, kas tad tur slikts?" es jautāju Rīnijai. Viņš man nebija paticis, tomēr patlaban tiesa tika spriesta aizmuguriski.

"Drīzāk pavaicāsim, kas tur labs," Rīnija sacīja. "Šitā ripināties pa zāli visu acu priekšā." Viņa vairāk runāja ar mani, nevis ar Loru. "Nu, vismaz svārki jums bija apspraudīti ap ceļiem." Rīnija teica, ka, esot divatā ar vīrieti, ceļgali meitenei jānovieto tā, lai starp tiem varētu noturēt desmitcentu monētu. Viņa mūždien baiļojās, ka cilvēki — vīrieši — varētu ieraudzīt mūsu kājas, proti, to daļu, kas atrodas virs ceļgala. Par sievietēm, kuras atļāvās rādīt kājas, viņa sacīja: Priekškars pacelts, kur izrāde? Vai: Tad. jau tik­pat labi varētu uzlikt izkārtni. Vai vēl žultaināk: Viņa jau taisni uzprasās, nu, tad dabūs, ko pelnījusi, — vai, ļaunākajos gadījumos: Sitā nudien piesauc nelaimi.

"Mēs neripinājāmies," iebilda Lora. "Tur nemaz nebija nogāzes."

"Ripinājāties vai neripinājāties, jūs tāpat saprotat, ko es do­māju!" Rīnija atcirta.

"Mēs nedarījām neko," es teicu. "Mēs sarunājāmies."

"Tas nav svarīgi," Rīnija palika pie sava. "Cilvēki jūs redzēja."

"Kad nākamreiz nedarīsim neko, mēs paslēpsimies krūmos," es sacīju.

"Starp citu, kas viņš tāds ir?" Rīnija noprasīja, kā parasti nelikdamās dzirdam manu izaicinošo piezīmi, jo tagad pret tādām vairs nespēja cīnīties. Kas viņš tāds ir nozīmēja Kas ir viņa vecāki.

"Viņš ir bārenis," Lora atbildēja. "Viņu adoptēja no bāreņu patversmes. Viņu adoptēja prezbiteriešu mācītājs un viņa sieva." Šādas ziņas viņa, cik redzams, bija izvilinājusi no Alekša Tomasa loti īsā laikā, taču tā bija viena no viņas prasmēm, ja tā to var nosaukt, — viņa vienkārši uzdeva jautājumus, tik personiskus, par kādiem mums bija mācīts, ka tie ir nepiedienīgi, un turpināja izvaicāt tikmēr, līdz sarunbiedrs no kauna vai sašutuma bija spiests apklust un vairs neatbildēja.

"Bārenis!" Rīnija iesaucās. "Viņš varētu būt kaszinkas!"

"Kas tad vainas bāreņiem?" es jautāju. Es labi sapratu, kas tiem vainas Rīnijas izpratnē: bāreņi nezināja, kas ir viņu tēvs, un tas darīja viņus neuzticamus vai pat pārvērta pilnīgos deģenerātos. Grāvī dzimis, tā to mēdza apzīmēt Rīnija. Grāvī dzimis, uz sliekšņa pamests.

"Tiem nevar uzticēties," Rīnija sacīja. "Tie ielīdīs visur. Tie jau robežas nepazīst."

"Lai nu kā," pavēstīja Lora, "es ielūdzu viņu uz vakariņām."

"Nu, tas nu ir kronis visam," Rīnija noteica.