Aklais slepkava

Zelta cirta

Tagad man jāsteidzas. Es jau redzu beigas, tās vizuļo tālu priekšā kā ceļmalas motelis tumšā naktī, lietū. Pēckara motelis, pēdējais patvērums, kur netiek uzdoti jautājumi, kur neviens vārds reģistra grāmatā nav īsts un kur jāmaksā iepriekš, skaidrā naudā. Reģistratora birojs rotāts ar vecām Ziemassvētku spuldzīšu vītnēm; aiz tā rinda tumšu kambaru, spilveni smaržo pēc pelējuma. Ārā — benzīna sūknis ar mēness ģīmi. Bet benzīna nav, tas izbeidzies pirms vairākiem desmitiem gadu. Un tur jūs apmetaties.

Beigas, silta, droša osta. Vieta, kur atpūsties. Taču es vēl ne­esmu to sasniegusi, un es esmu veca un nogurusi, un eju kājām, un kliboju. Apmaldījusies mežā, man nav baltu oļu, ar kuriem iezīmēt ceļu, un jāiet pa bīstamu apvidu.

Vilki, es jūs piesaucu! Mirušās sievietes ar debesziliem matiem un acīm kā čūsku pilnām bedrēm, es jūs aicinu! Stāviet man tagad klāt, jo mēs tuvojamies beigām! Vadiet manus drebošos, artrītiskos pirkstus, manu bezgaumīgo, melno lodīšu pildspalvu; noturiet manu grimstošo sirdi virs ūdens vēl tikai dažas dienas, līdz būšu paguvusi savest visu kārtībā. Esiet mani sabiedrotie, mani palīgi un draugi; vēl vienu reizi, es piebilstu, jo vai tad pagātnē mēs neesam bijuši labi paziņas?

Katrai lietai ir sava vieta, kā mēdza teikt Rīnija; vai nešpet­nākā omā, misis Hilkoutai: Bez sūdiem rozes neaug. Misters Ērskins iemācīja man dažus derīgus trikus. Vajadzības gadījumā var lieti noderēt prasmīgi izteikts aicinājums Fūrijām. Tad, kad pats galvenais ir atriebība.

Sākumā es tiešām domāju, ka vēlos vienīgi taisnīgumu. Es domāju, ka mana sirds ir tīra. Mums patīk būt tik labos uzskatos par saviem motīviem, kad grasāmies nodarīt kaut ko sliktu — kādam citam. Bet, kā norādīja misters Ērskins, Erots ar savu loku un bultām nav vienīgais aklais dievs. Temīda ir otra. Lempīgi, akli dievi ar asiem ieročiem. Taisnības dievietei rokā ir zobens, kurš apvienojumā ar viņas acu aizsēju ir lielisks līdzeklis tam, lai sagraizītos.

Jūs, protams, gribēsiet zināt, kas bija rakstīts Loras burtnīcās. Tās ir tādas, kā viņa atstājusi, pārsietas ar rupju, brūnu auklu, pamestas jums manā ceļojuma lādē kopā ar visu pārējo. Es neko neesmu mainījusi. Varat paskatīties paši. Lapas, kas no tām iz­plēstas, neesmu izplēsusi es.

Ko es gaidīju tajā šausmu pilnajā 1945. gada maija dienā? Atzīšanās, pārmetumus? Vai varbūt dienasgrāmatu, kurā būtu sīki aprakstītas Loras un Alekša Tomasa mīlas tikšanās? Bez šaubām, bez šaubām. Es biju gatava ciešanām. Un es tās sagaidīju, lai gan ne tādā veidā, kā biju iztēlojusies.

Es pārgriezu auklu, izliku burtnīcas vēdeklī. Tur bija piecas: Matemātika, Ģeogrāfija, Franču valoda, Vēsture un Latīņu valoda. Zinību grāmatas.

Viņa raksta kā eņģelis, par Loru ir sacīts uz pēdējā vāka vienam no Aklā slepkavas izdevumiem. Cik atceros, tas ir ameri­kāņu izdevums ar zelta arabeskām uz pirmā vāka: tajā pasaules daļā eņģeļiem piešķir lielu nozīmi. Patiesībā eņģeļi nemēdz daudz rakstīt. Viņi pieraksta grēkus, nolādēto un atpestīto vārdus vai arī parādās kā bezmiesiskas rokas un uzšņāpj uz sienām brīdinājumus. Vai arī nes vēstis, un tikai nedaudzas no tām ir labas: Lai Dievs ir ar tevi nav viennozīmīgs novēlējums.

Paturot to visu prātā, jā: Lora rakstīja kā eņģelis. Citiem vārdiem sakot — ne sevišķi daudz. Toties par pašu galveno.

Latīņu valodu es uzšķīru vispirms. Lielākā tiesa atlikušo lapu bija tukšas; rēgojās robainas maliņas, tur Lora droši vien bija izplēsusi ārā savus vecos mājas darbus. Viņa bija atstājusi vienu fragmentu, ko pati bija pārtulkojusi — ar manu palīdzību un arī ar Aviljonas bibliotēkas palīdzību —, tās bija beigu rindas no Vergilija Eneīdas IV grāmatas. Didona ir nodūrusies uz liesmojošā sārta vai altāra, kuru sakūrusi no visām tām lietām, kas piederē­jušas viņas zudušajam mīļotajam Enejam, kurš devies pār jūru, lai piepildītu savu likteni karojot. Lai gan asinis viņai plūst kā aiz­kautam lopam, Didona nekādi nejaudā nomirt. Viņa tur briesmīgi locījās. Cik atceros, misteram Ērskinam gaužām patika tā vieta.

Es atcerējos dienu, kad Lora bija to rakstījusi. Pa manas guļam­istabas logu iespīdēja vēlā saules gaisma. Lora gulēja uz grīdas, šūpodama zeķītēs ieautās kājas, un čakli pārrakstīja mūsu sašvīkāto kopdarbu savā burtnīcā. Viņa smaržoja pēc Ziloņkaula ziepēm un pēc zīmuļu skaidiņām.

Tad vareno Junonu pārņēma žēlums par savām ilgajām cie­šanām un grūto ceļojumu, un viņa nosūtīja Irīdu lejā no Olimpa, lai viņa izrauj sāpju plosīto dvēseli no miesām, pie kurām tā joprojām turējās. Tā vajadzēja rīkoties tāpēc, ka Didona nemira dabiskā vai citu izraisītā nāvē, bet gan no izmisuma, kurā viņu bija novedusi neprātīga iedoma. Turklāt Prozerpīna vēl nebija nogriezusi zelta cirtu no viņas galvas vai aizsūtījusi viņu lejup uz Pazemi.

Tā nu, dūmakā tīta, spārniem dzelteniem kā krokuss, vilkdama sev nopakaļ tūkstoš varavīksnes krāsu, kas vizuļoja saulē, Irīda nolaidās lejā un, stāvēdama līdzās Didonai, teica:

Kā man pavēlēts, es ņemu šo svēto lietu, kura pieder Nāves dievam; un es atsvabinu tevi no tavām miesām.

Tad viss siltums uzreiz izdzisa, un viņas dzīvība izzuda gaisā.

"Kāpēc viņai vajadzēja griezt nost matu šķipsnu?" Lora jautāja. "Tai Irīdai?"

Man nebija ne jausmas. "Nu, viņai vienkārši bija tā jādara," es atbildēju. "Tas bija tāds kā ziedojums." Ar prieku biju at­klājusi, ka mans vārds ir visai līdzīgs šī stāsta varonei, tātad es nebiju nosaukta vienkārši kādas puķes vārdā, kā vienmēr biju domājusi. Manas mātes ģimenē bija iedibinājusies paraža dot meitenēm botāniskus vārdus.

"Tas palīdzēja Didonai tikt laukā no savām miesām," Lora sacīja. "Viņa vairs negribēja būt dzīva. Tas izbeidza viņas ciešanas, tāpēc bija pareizi darīts. Vai ne?"

"Laikam jau gan" es teicu. Man diez kā neinteresēja tādi ētiski smalkumi. Dzejoļos notika dīvainas lietas. Nebija jēgas meklēt tajās jēgu. Tomēr es prātoju, vai Didona bijusi blonda; pārējā sižetā man vairāk bija šķitis, ka viņa ir brunete.

"Kas ir Nāves dievs? Kāpēc viņam vajag tos matus?"

"Pietiks nu par matiem," es attraucu. "Ar latīņu valodu esam tikušas galā. Tagad pabeigsim franču. Misters Ērskins ir uzdevis par daudz, kā parasti. Tātad: II ne faut pas toucher aux idoles: la dorure en reste aux mains."

"Kā būtu šādi: neaiztiec viltus dievus, citādi nosmērēsi rokas ar zelta krāsu?"

"Tur nekas nav teikts par krāsu."

"Bet tā tas ir domāts."

"Tu taču pazīsti misteru Ērskinu. Viņam vienalga, kas tur domāts."

"Es ienīstu misteru Ērskinu. Kaut labāk atgrieztos Vijoles jaunkundze."

"Jā gan. Kaut labāk atgrieztos mamma."

Ja gan.

Misters Ērskins nebija novērtējis šo Loras latīņu tulkojumu diez cik augstu. Tas bija no vienas vietas sašvīkāts ar viņa sarkano zīmuli.

Kā lai es aprakstu to sēru dūksti, kurā patlaban grimu? Es to nespēju aprakstīt, tāpēc nemaz nemēģināšu.

Es izšķirstīju pārējās burtnīcas. Vēsture bija tukša, tajā bija tikai fotogrāfija, ko ielīmējusi Lora: viņa un Alekss Tomass pogu fabrikas piknikā, abi tagad ietonēti gaiši dzelteni, un mana atšķeltā, zilā roka rāpo pa zāli uz viņu pusi. Ģeogrāfijā bija tikai īss Taikonderogas apraksts, ko bija uzdevis sacerēt misters Ērskins. "Šī vidēji lielā pilsēta atrodas Luv^eto un Zogsas upes satecē un ir ievērojama ar akmeņiem un citām lietām," tāds bija Loras pirmais teikums. No Franču valodas bija izplēsta visa franču valoda. Tās vietā atradās dīvaino vārdu saraksts, kuru Alekss Tomass bija atstājis mūsu bēniņos un kuru — kā es tagad atklāju — Lora galu galā nemaz nebija sadedzinājusi. Ankorīns, berels, karkinīls, diamīts, ebonorts…^, sveša valoda, taču es biju iemācījusies to saprast — labāk, nekā jebkad biju sapratusi franču valodu.

Matemātikā bija garš ciparu stabiņš, dažiem iepretim ierakstīti vārdi. Man vajadzēja dažas minūtes, lai apjēgtu, kas tie par cipa­riem. Tie bija datumi. Pirmais datums sakrita ar manu atgrie­šanos no Eiropas, pēdējais attiecās uz laiku kādus trīs mēnešus pirms Loras aizbraukšanas no Bella Vista. Vārdi bija šādi:

Aviljonā, nē. Nē. Nē. Sanīsaida. Nē. Ksanadu, nē. Nē. Kara­liene Mērija, nē nē. Ņujorka, nē. Aviljonā. Sākumā nē.

Nāriņa, X. "Reibums."

Atkal Toronto. X. X. X. X. X. O.

Tas bija viss stāsts. Viss bija zināms. Tas bija noticis visu laiku, manu acu priekšā. Kā es biju varējusi būt tik akla?

Tātad ne Alekss Tomass. Nemūžam ne Alekss. Loras izpratnē Alekša vieta bija citā telpas dimensijā.