Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

SEPTĪTĀ NODALA

i

Augstu tumšzilajās debesīs slīdēja pilns mēness, taču Toraks joprojām nebija gatavs. Baidīdamies no mirkļa, kad nāksies uzsākt rituālu, viņš ar pīlādža vicu ievākšanu bija vilcinājies, cik ilgi vien spējis.

Pusmēnesi viņš bija slapstījies un pārticis no Rēnas dotajiem krājumiem, dažiem zaķiem, vāverēm un putniem, kurus spēja noķert. Gādājot pārtiku, slēpjoties biezokņos un murminot zem deguna, lai tikai dzirdētu cilvēka balsi, aizritēja diena pēc dienas.

Aki un viņa suņi vairs tuvumā nerādījās. Ģintis bija aizņemtas pēdējo nārstojošo lašu zvejā, un Mežakuiļu vadonis savu dēlu nodarbināja pamatīgi.

"Atrodi vietu, kas izstaro spēku," Rena bija mācījusi toreiz, kad viņi tikās biežņā. "Dari to tur."

Toraks šādu vietu bija atradis taču diez vai tā bija tāda, kādu to iedomājās Rena. Viņš stāvēja uz kraujas dienvidu nogāzes pie straumes, kuru ģintis dēvēja par Dvīņupi: tur dārdošā cīņā satiekas Cirvjupe un Zaļupe, lai

izveidotu Baltupi. Vientulīga vieta, kur, tinusies mūžīgā miglā, par izdzīvošanu starp milzīgiem, izmētātiem akme­ņiem cīnās bērzi un pīlādži.

Taču tā atradās bīstami tuvu cilvēkiem. No šejienes Baltupe brāzās uz Jūru, kur pie ietekas pat ne pusdie­nas gājuma attālumā uz rietumiem pulcējās ģintis. Toraks atradās sapulces vietai pārāk tuvu taču šāda bija iecere. Neviens viņu šeit nemeklēs. Un krāces noslāpēs viņa klie­dzienus, ja sāpes kļūs neciešamas.

Atvairījis šo domu, Toraks nogrieza pīlādža vicu un vai simto reizi vēlējās, kaut viņam būtu cirvis.

Aiz muguras nolūza zars.

Viņš spēji pagriezās.

Starp kokiem parādījās ēna.

Toraks klupdams krizdams kāpās atpakaļ.

Ēna tuvojās tas izrādījās alnis, un puisis, izbīlī iebļau­damies, aiztenterēja sānis.

Atkal tu! viņš kliedza. Vācies! Es teicu, ka neesmu tava māte!

Alnis nolieca galvu un apošņāja Toraku, un viņš redzēja maigus, pūkainus punus vietās, kur vajadzēja izaugt jau­najiem ragiem. Alnis bija milzīgs, taču kustējās neveikli un nedroši, it kā atvainodamies par to, ka ir tik liels. Vietā, kur tam bija iespērusi māte, Toraks uz aļņa sāniem pama­nīja ievainojumu un sajuta līdzjūtības uzplūdu.

Dzīvnieks nesaprata, kāpēc māte no viņa ir atteikusies. Tas pat nezināja, ka jābaidās no Vilka, kas lika viņu mierā vienīgi tāpēc, ka bija labi veicies medībās. Alnis Toraka ceļā bija gadījies jau divreiz, un viņam nācās to dzīt pro­jām. Puisis nedrīkstēja dzīvnieku nogalināt, jo liemeņa apstrāde aizņemtu vairākas dienas; viņš nedrīkstēja ļaut alnim sev sekot, jo tad tas nekad neiemācītos baidīties no medniekiem. Izskatījās tas bija iedomājies, ka abi ir draugi.

- Tis! Toraks, rokas vicinādams, uzsauca.

Alnis raudzījās uz viņu ar apjukušām, brūnām acīm.

- Vācies! puisis ar dūri iesita tam pa purnu.

Dzīvnieks gāzelēdamies pagriezās un pazuda starp ko­kiem un Toraks atkal palika viens. Bailes atgriezās. Ilgāk novilcināt rituālu vairs nebija iespējams.

No domas, ka tetovējums jāizgriež, viņam kļuva nelabi. Taču apzināties, par ko viņš kļūs, ja to neizdarīs, bija vēl biedējošāk. Dažu pēdējo dienu laikā zīme bija sākusi dedzināt krūtis. Toraks juta, kā tā ieēdas miesā.

Vieta, kuru viņš bija izvēlējies, atradās divdesmit soļus virs ūdensmalas: liels, kuprains akmens bluķis pīlādžu ielenkumā. Akmeni apspīdēja blāva mēnesgaisma. Toraks vēlējās, kaut valdītu pilnīga tumsa, nevis šis draudīgais mijkrēslis, taču vasarā saule dodas pie miera tikai uz īsu brīdi.

Atstājis guļammaisu, bultu maku un loku klints pa­kājē, viņš rāpās augstāk. Zem zābakiem slīdēja sūnas, kas izplatīja trūdu smaku. Granīts, pie kura viņš tvērās, bija auksts. Kad Toraks sasniedza virsotni, pārmākdama visas skanas Mežā, viņam ausīs ielauzās krāču rēkoņa.

Rietumos kā sarkani punktiņi par viņa vientulību ņirgājās nometnes ugunskuri.

No medībām atgriezās Vilks, un deguns tam bija sar­kans no asinīm. Bez grūtībām saslējies pakaļkājās, viņš, gatavs lēkt un pievienoties Torakam, uzlika priekšķepas uz klints.

"Nē!" Toraks iesaucās vilku valodā. "Paliec lejā!"

Vilks apsēdās un izbrīnīts raudzījās Torakā.

Puisis sevi piespieda viņu neņemt vērā. Vilks nesa­prastu, ko viņš gatavojas darīt, un nebija iespējams viņam to pastāstīt.

Torakam pirmo reizi dzīvē nācās nodarboties ar bur­vestībām. Viņš gatavojās izaicināt spēkus, kurus burvji izmanto, lai redzētu nākotni, dziedinātu slimniekus un atrastu medījumu; šos spēkus viņš nesaprata un nespēja tos savaldīt.

- Tādā veidā tu iekļūsi dziļāk, bija sacījusi Rena, cenzdamās izskaidrot to, kas viņai šķita tikpat dabisks kā Torakam pēdu dzīšana. Tas ir veids, kā pieskarties pašai Nanuakai. Taču tev nāksies būt uzmanīgam. Tas ir tāpat, kā bāzt kāju straujā upē. Ja nonāksi par dziļu, tu tiksi aiznests.

Nanuaka.

Toraks to juta sevī: raupjš spēks, kas pulsē visās dzīvās būtnēs medniekos, medījumos, akmeņos, kokos, upēs -, tas sasaista tās ar pašu Pasaules Garu.

Slaucīdams no sejas ūdens lāses, viņš noraisīja no jos­tas gulbja kāju ādas maciņu. Putna nagi bija asi, un āda zvīnaina. To atvēris, viņš izņēma Rēnas dotās lietas.

- Ir pieci burvestību veidi, viņa tika stāstījusi. Pa­dzīšana. Piesaukšana. Attīrīšana. Piesaistīšana. Atdalī­šana. Šajā ritā tiks izmantota attīrīšana. Un atdalīšana. Viņa norija siekalas. Tev vajadzēs izmantot mantas, kas nāk no visām četrām ģinšu grupām: no Meža, Ledus, Kalnu un Jūras ļaudīm. Mežam noderēs tavas mātes zāļu rags. Ņem okeru un sajauc to ar taukiem derēs ikviena radījuma tauki, ja vien tas nav ūdensdzīvnieks; tad apvelc riņķi ap tetovējumu. Tas parādīs… parādīs, pa kurieni tev jāgriež. Viņa ievilka elpu. Ledum būs maciņš no gulbja kāju ādas. Tas piederēja Balto lapsu burvei, tādēļ tas ir uzkrājis gaišos spēkus.

- Un Kalniem? Toraks jautāja, un viņam sametās auksti.

Rena somā sadabūja aproci, kas bija darināta no ugunspuķu auklā uzvērtām kaltētām pīlādžogām.

- Es satiku dažus Pīlādžu ģints pārstāvjus, kas devās uz sapulci agri no rīta, lai ieņemtu labākās vietas. Šo es iemainīju pret bultu.

- Vai viņi nepamanīs, ka tu to nevalkā?

- Es par to padomāju un sadalīju aproci divās daļās.

Viņa pacēla roku un parādīja otru rotājumu. Pēc tam

Rena apsaitēja pīlādžogu virteni Torakam ap plaukstas locītavu. Viņa bija saraukusi uzacis, taču puisis lēsa, ka arī draudzene, tāpat kā viņš, jūtas labāk, jo nu abi sav­starpēji kaut ko bija sadalījuši.

- Kad būs pienācis laiks, Rena mācīja, tev, lai sevi attīrītu, jāpagatavo īpašs dzēriens. Savvaļas sinepes sak­ne, kas sasmalcināta kopā ar alkšņa mizām un plūškoka lapām un izmērcēta stiprā ūdenī. Svarīgi, lai tu izman­totu ūdeni no Cirvjupes, jo tā smeļas spēku no ledus upes Kalnos. Un atstāj šo dziru ievilkties mēnesgaismā, cik ilgi vien iespējams.

Iestājoties krēslai, Toraks bija dzērienu sajaucis traukā, kuru tika pagatavojis no vāveres ādas, un atstājis to uz akmens pirmajos mēness staros, bet pats aizgājis pēc pīlā­dža zariem.

- Nedomāju, ka tajā varētu būt kāda sastāvdaļa, kas atbrīvotu tavas dvēseles, Rena bija teikusi, taču drošī­bas pēc uzvelc uz sejas plaukstas zīmi un uzklāj sev virsū pīlādžu zarus. Protams, es būšu kopā ar tevi gadījumam, ja notiktu kaut kas neparedzēts.

- Un kas tiks Jūrai?

- Tava tēva nazis. Tas ir izgatavots no Jūras slānekļa. Un, Torak, uztrin to asu. Tad mazāk sāpēs.

Toraks ar šausmām vēroja, kā Rena sadabū mazu, no raga darinātu adatu vācelīti, saišķi ar cīpslu pavedieniem un tievu kaula makškerāki.

- Kam tad āķis? viņš jautāja.

Rena novērsa skatienu.

- Tu nedrīksti iegriezt pārāk dziļi, citādi pārgriezīsi muskuļus.

Toraks pielika pie krūtīm plaukstu.

- Es tev parādīšu. Rena ar nazi novilka pa stulpiņa ceļgalu. Šis ir tetovējums. Tu… tu griez tam apkārt tādā kā vītola lapas formā. Pēc tam pa vidu… aizāķē ādu un pacel. Kad meitene aizāķēja briežādu uz sava ceļa, viņai uz pieres parādījās sviedru lāsītes. Tādējādi tu varēsi gr… griezt zem ādas un izcelt tetovējumu. Pēc tam saspied ievainojuma malas kopā un tās s… sašuj.

Kad Rena bija beigusi stāstīt, viņi abi trīcēja.

Toraks nometās ceļos, lai izdzertu rūgto zāļu dziru, un Dvīņupe viņa seju apšļakstīja ar ledainām lāsēm. Viņš attīrīja sevi ar pīlādžiem un uz vaiga uzvilka plaukstas zīmi. Puisim šķita, ka viņš kļūst slims.

Lejā pielēca kājās Vilks: purns pacelts, aste gaisā. Viņš kaut ko bija saodis.

"Kas tur ir?" Toraks vaicāja vilku valodā.

"Cits."

"Kāds cits?"

"Cits." Vilks meta lokus, tad paraudzījās augšup uz Toraku, un viņa acis mēnesgaismā izskatījās sudrabotas un dīvaini svešādas.

Lai ko arī Vilks bija gribējis pateikt, Toraks nedrīks­tēja ļaut sevi novirzīt no mērķa. Ja viņš nesāks darboties tagad, tad nekad vairs nesaņems drosmi.

Puisis pār galvu novilka kamzoli. Ūdens lāses vēsināja viņa ādu. Klabēja zobi. Rokai trīcot, viņš ar okeru uzvilka līniju ap dvēseļēdāju trīsžuburu žebērkli.

Toraks izvilka nazi. Tēva nazi. Jūras slāņakmens šķita ledains, bet spals smags un silts.

Vilks zemā balsī ierūcās.

Toraks lika viņam palikt lejā un sagatavojās pirma­jam dūrienam.

Saullēkts jau gandrīz bija klāt, un viņš, mežonīgi trī­cēdams, gulēja guļammaisā klints ēnā. Sāpes bija nepane­samas. Tās bija tik stipras, ka aizrāvās elpa. Uz pasaules nebija nekā cita kā vien dedzinošas sāpes krūtīs.

Torakam izlauzās asaras. Viņš sakoda zobus. Arī tētis to spēja, puisis centās sevi mierināt. Tēvs izgrieza zīmi un tika ar sevi galā. Arī tev tas jāspēj.

Taču tētim bija draudzene, kas palīdzēja. Nevis tā kā tev. Tu esi viens.

Viņš ņurdēdams iespieda seju ziemeļbrieža ādā.

Kaut kas kutināja degunu. Tas bija viens no Rēnas garajiem, rudajiem matiem, kas bija palicis viņas guļam­maisā. Toraks sažņaudza to dūrē. "Nē, tu neesi vientuļš," viņš sev sacīja.

Pēc brīža viņu pamodināja nagu skrapstoņa pret akme­ņiem. Vaigu pabikstīja auksts deguns, un Vilks ierūkda­mies apgūlās draugam blakus.

Neesi vientuļš, Toraks nočukstēja un iegremdēja pirkstus barabrāļa kažokā. "Nekad neatstāj mani," viņš sacīja vilku valodā.

Vilks viņu vēlreiz ar degunu pabikstīja un iedrošinoši nolaizīja.

Ieķēries Vilkam skaustā, Toraks ieslīga ļaunos mur­gos.

Viņš sapņoja, ka Rēnai uzbrūk alnis. Nevis tas jaunulis, kas gribēja ar Toraku draudzēties, bet gan pieaudzis bullis.

Puisis mēģināja pakustēties, taču miegs saistīja viņa locekļus un viņš spēja vienīgi nolūkoties, kā Rena atkāpjas aiz ozola celma un izmisīgi skatās apkārt pēc kāda koka, kur uzrāpties. Nekā: aiz muguras viņai upe, bet priekšā vītoliņi ceļgala augstumā.

Alnis iebaurojās tā, ka nodrebēja zeme, un nolieca gal­vu, lai uzbruktu. Viens milzīgās pakaļkājas spēriens izšķai­dītu galvu mežakuilim vai pārlauztu mugurkaulu vilkam. Rēnai nebija izredžu izglābties.

Alnis metās viņai virsū, un Toraks juta, kā dreb zeme; viņš ieelpoja dzīvnieka niknumu, kas oda pēc muskusa. Pēkšņi Toraks sajuta pulsējošas sāpes vēderā tās šķita biedējoši pazīstamas…

…un nu jau tas bija viņa niknums, kas dzina vareno ķermeni uz priekšu, viņa ragi mētāja pa gaisu zarus, kamēr viņš brāzās virsū Rēnai.

"Tas nav sapnis," Toraks nodomāja. "Tā ir īstenība!"

A lnis izlauzās no biezokņa, un Rena metās slēpties aiz ozola stumbeņa. Dzīvnieks biedējoši veikli pagrie­zās uz vienas kājas. Rena izvairījās vēl un vēlreiz. Alnis aizlēkšoja projām un tad no jauna atgriezās nākamajam uzbrukumam.

Nosvīdusi un bez elpas Rena sarāvās aiz celma. Tuvumā nebija nekā, kur uzrāpties, šī nogāze pirms divām vasa­rām tika iztīrīta nometnes vajadzībām un, kaut gan upe atradās desmit soļu attālumā, viņa šo gabalu nepieveiktu. Starp citu, aļņi prot peldēt.

Ceļgalā iedūrās sakne, un, kamēr Rena knosījās aiz celma, viņa gandrīz ievēlās bedrē. Kaut kādi rakumi. Murminādama pateicības vārdus ģints aizbildnim, viņa pakampa ieročus un atmuguriski ielocījās dobumā. Alnis viņu tur nevarēja aizsniegt, jo ala tā ragiem bija par šauru. Un aļņi pa zemi nerokas. Vismaz normāli aļņi tā nedara.