Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

SESTĀ NODALA

Ko tu dari? Toraks čukstēja, ievilkdams Renu biežņā. Ja nu kāds tevi ierauga!

- Neieraudzīs, viņa atbildēja pārliecinātā balsī, taču īstenībā jutās nedroša. Es atnesu tev mazliet pārtikas un guļammaisu, taču man neiešāvās prātā nospert cirvi, tāpēc tev nāksies…

- Rena! Nē. Tu nedrīksti būt iejaukta manās nepatik­šanās!

- Es jau esmu tajās iejaukta. Apēd laša plāceni!

Kad puisis nekustējās, viņa piebilda:

- Ja reiz tu to nevēlies, es metīšu zemē, lai atrod kāds zvērs.

Šie vārdi sasniedza mērķi, un Toraks plāceni izkampa viņai no rokas un iznīcināja ar niknu uzcītību. Sakņupuši viņam blakus pēc purva smaržojošajā tumsā, meitene prā­toja, kad viņš pēdējo reizi bija ēdis.

- Laša plāceņi man vēl ir krājumā, Rena teica. Un vēl asinsdesa un kaltēta sumbra mēle, un maisiņš ar

riekstiem. Ja būsi taupīgs, pusei mēneša vajadzētu pie­tikt.

Rena saprata, ka viņa runā par daudz. Taču Toraks izskatījās tik savāds. Pieres apsējs darīja viņu vecāku, un seja bija saspringta. Puisis nemitīgi skatījās apkārt, it kā no tumšajām pazarēm ik mirkli varētu izlēkt mednieks.

"Lūk," viņa nodomāja, "kā jūtas medījums."

Taču skaļi viņa pajautāja, kur ir Vilks, un Toraks pa­vēstīja, ka tas devies jaukt pēdas Aki. Viņš savukārt apvai­cājās, kā Rēnai izdevies izmukt no Finkedīna, un meitene pastāstīja, kā samelojusi, ka jāatgriežas pārbaudīt dažus slazdus, tad savākusi iepriekš noslēptos pārtikas krājumus un meža balodi, kas bija jānes uz nometni kā pierādījums tam, ka viņa tiešām pārbaudījusi "lamatas". Rena neko neteica par smagumu krūtīs, kas radās, kad viņa mānīja Finkedīnu, un par sāpēm tēvoča acīs, kad viņš saprata, kas šai padomā.

- Viņš noprata, ka es šeit slapstos, vai ne? Toraks jautāja. Finkedīns pieminēja ģinšu sapulci. Vai viņš gri­bēja mani brīdināt?

- Šķiet gan. Droši vien.

Rena pasniedza Torakam vēl vienu laša plāceni un kom­pānijas pēc apēda pāris riekstu. Tad viņa sacīja:

- Es cenšos saprast, kā tas viss varēja atgadīties. Šie staltbrieža ragi ar nokasītajām Aki zīmēm. Kāds to ir izda­rījis ar nolūku. Kāds vēlējās, lai tevi padzen.

Toraks uzmeta viņai skatienu.

>

- Dvēseļēdāji.

Viņa pamāja ar galvu.

- Tagad šiem jau vajadzētu būt atpakaļ no ziemeļiem. Un viņi zina to, ka tu esi garagājējs. Dvēseļēdāji vēlas iegūt tavu spēku.

- Viņi vēlas iegūt arī uguns opāla pēdējo lausku.

- Lai kur arī tā būtu.

Tumšzilajā naktī, slīdēdamas starp kokiem, sasaucās jaunās pūces un virs ērgļpapardēm, klusi švīkstinādami spārnus, zibēja sikspārņi.

Toraks ar plaukstas virspusi noslaucīja lūpas.

- Rena, viņš sacīja. Piedod!

- Ko?

- Par visu, kas noticis. Par to, ka nepastāstīju tev par tetovējumu. Ja vien es būtu tev pastāstījis! Vienkārši… vienmēr šķita, ka nav īstais brīdis.

Rēnai aizžņaudzās rīkle.

- Es zinu, ka tā mēdz gadīties. Tas nav viegli. Es do­māju izstāstīt noslēpumus.

- Jā. Piedod!

Viņi beidza ēst, Toraks uzsēja uz muguras guļammaisu un uzmeta plecā loku un bultu maku, bet Rena sakārtoja pārtikas somu un vītola zaros ģints aizbildnim ievietoja lašu plāceņa gabaliņu. Kolīdz viņa to bija izdarījusi, mei­tene vēlējās, kaut būtu to paveikusi mirkli vēlāk, lai nere­dzētu Toraks. Puisis sacīja, ka viņam vienalga, taču Rena redzēja, ka tā nav tiesa.

- Dīvaini, viņš teica. Visu mūžu rīkojos tieši tāpat, taču neesmu ticis pie aizbildņa.

- Tie tik un tā skaitās ziedojumi. Mežam.

- Es ceru.

Toraks brīdi klusēja un tad jautāja:

- Bet kā gan tas iespējams, Rena? Kā var būt, ka man nav ģints?

- Es nezinu.

- Man ir ģints dvēsele, jo es protu atšķirt labu no ļauna. Tad kā gan tas var būt?

Meitene papurināja galvu.

- Seiuna teic, ka tāda kā tu, kuram nav ģints, nekad agrāk nav bijis.

Toraks izskatījās izbijies, un Rena uz sevi sirdījās. "Ak, ļoti prātīgi darīts, tas noteikti viņam uzlaboja omu."

- Lai kā arī būtu, viņa steigšus turpināja, nedo­māju, ka es gribētu piederēt pie Vilku ģints. Šīs dzeltenās acis… Viņa nodrebinājās. Es pajautāju viņu burvei, kā pie tādām var tikt, un tā atbildēja, ka viņa kaut ko pievienojot ūdenim. Reiz viņa esot kļūdījusies, un visai ģintij acis esot kļuvušas rozā.

Rena iekoda lūpā.

- Es to izdomāju. Tas bija joks.

Toraks izmocīja smaidu. Rēnai bija no sirds viņa žēl.

- Bet, ja es neesmu no Vilku ģints, puisis prātoja, kas tad es esmu?

Rena ievilka elpu.

- Tu esi Vilka barabrālis. Tu esi mans draugs. Un tā tas būs vienmēr.

Toraks mirkšķināja plakstus. Viņš pārlaida plaukstu pāri sejai, pakāra plecā pārtikas somu un noklepojās.

- Finkedīns brīnīsies, kur tu esi pazudusi. Tu teici, ka zinot, kā jāveic riti.

- Jā, Rena sacīja.

Puisis viņas balsī saklausīja kaut ko aizdomīgu.

- Vai esi pārliecināta?

- Jā, viņa atkārtoja.

Patiesībā viņai vajadzēja savākt kopā no Seiunas saklausītās drumslas, tāpēc īsti pārliecināta Rena nebija. Taču Toraks to nedrīkstēja zināt.

Lai aprakstītu rituālu, daudz laika nevajadzēja, taču, kad Rena tika līdz tetovējuma izgriešanai, abiem sametās nelaba dūša.

- Lūk, noraisīdama no jostas zāļu maciņu, kas bija pagatavots no gulbja kāju ādas, meitene sacīja drebošā balsī. Šo tev vajadzēs visvairāk.

Toraks paņēma maciņu un to vēroja.

- Tev jānogaida līdz pilnmēnesim, Rena turpināja. Līdz tam laikam tev jāatrod kāda droša slēptuve.

- Droša ?

- Jā. Drošāka. Labāk izlemsim, kur satikties.

- Kas tev padomā?

- Jāizdomā, kur mums pilnmēnesī satikties. Lai veiktu ritus.

- Ak nē! Nē.

Rēnai par vilšanos, Torakam atkal bija tas pats stūr­galvīgais skatiens: tāds pats kā Vilkam, kad tas atteicās kāpt smailītē.

- Torak, viņa sacīja. Viens pats tu to nespēj. Par rituālu es tev izstāstīju vienīgi tāpēc, lai tu varētu saga­tavoties, bet es būšu līdzās un palīdzēšu.

- Nē. -Jā.

- Bet tu taču ienīsti pesteļošanu.

- Tam nav nozīmes! Vismaz es zinu, kā jārīkojas!

Toraks piecēlās.

- Klausies, Rena! Patlaban nav tā kā citām reizēm, kad tu aizbēgi un Finkedīns kādu laiku piktojās, bet pēc tam tev piedeva. Šoreiz nepaklausība tevi var nogalināt.

- Es zinu, ka tas ir bīstami, taču…

- Nē. Tas, ka tu šonakt atnāci šurpu, ir neiedomājami drosmīgi, bet tev vairs nevajag… tu nedrīksti tā rīkoties!

Piecēlās arī Rena.

- Tas nebūsi tu, kas izlems, ko man darīt. Viņa pagriezās, lai nokabinātu no zara loku. Un, ja gadījumā esi aizmirsis, tad visās tajās "citās reizēs", kā tev labpatīk tās saukt, es patiesībā… Torak? Torak!

Taču viņš jau bija aizgājis, izgaisdams naktī tik klusi kā spoks.