Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

-Neko nesaki, Rena iečukstēja Beilam ausī, kad Joluns viņus dzina uz priekšu pa dūmos tītu taku.

Puisis pielieca viņai tuvāk galvu.

- Tu taču dzirdēji, ko teica Ananda. Viņu burvis noskaidros patiesību. Kā lai mēs no tā izvairāmies?

- Nedomā par Toraku, Rena atbildēja. Mēģini iztēlo­ties savas visspēcīgākās izjūtas. Dusmas. Naidu. Bēdas.

Beils sarauca uzacis.

- Tās visas ir sliktas, viņš teica.

Dūmi izklīda, un viņi ieraudzīja, ka atrodas uz apaļas platformas, kas kalpoja par pamatni mazai, sarkanai būdi­ņai. Durvju apmale tai bija izrotāta ar milzīgas līdakas zobiem. Virs mitekļa karājās spīdīgā alkšņa kokā meista­rīgi izgrebts ūdrs.

Joluns abus nospieda uz ceļiem, un Ananda ar mājienu aicināja līst iekšā. Jauzdami kaut ko nelabu, viņi ierāpās būdā.

Rena saoda valgu niedru smaku; lejā burzguļoja un viļņojās Ezers. Caur spraugām grīdā tā nerimtīgā ņirba atstarojās uz sienām. Viņa dzirdēja, kā Beils strauji ievelk elpu. Mirkli vēlāk viņa saprata, kāpēc.

Tumsā ar sakrustotām kājām sēdēja divi bērni. To gal­vas bija noliektas un mati klājās uz grīdas. Abiem mugurā bija no sudrabainām zivju ādām darināti kamzoļi bez pie­durknēm, kas bija izšūti ar zaļi krāsotu ādu, kura izska­tījās pēc viļņojošām niedrēm.

"Dvīņi," Rena nosprieda. Piezagās bailes. Vispirms divi staltbriežu teļu dvīņi, tad divgalvainā zivs. Un tagad šie. Ko gan tas nozīmēja?

Ananda un Joluns nospieda viņu un Beilu vēl zemāk, bet pēc tam arī paši ar pierēm pieskārās grīdai.

- Burvi, viņi uzrunāja bērnus.

Dvīņi vienlaikus pacēla galvas.

Viņu mati bija zeltaini zaļi kā ar miltrasu klātas nied­res un ādai piemita spīdīgs blāvums gluži kā nesen noslī­kušam cilvēkam. Zēna acīs vizēja Ezera atspulgs, bet mei­tenei tās bija blāvas un neredzīgas.

- Viņa redz garu pasauli, Joluns godbijīgi teica.

- Kā tas iespējams? Beils brīnījās. Viņiem nevar būt vairāk par desmit vasarām.

Zēns pavēra muti, un kļuva redzami asi, zaļi zobi.

- Vecumam nav nozīmes, viņš sacīja smalkā, griezīgā balsī. Mēs esam pārdzimis gars. Mēs esam burvis.

Rena juta, kā pār muguru pārskrien šermuļi.

- Mēs šeit bijām pirmsākumos, zēns teica. Mēs redzējām, kā Lielie plūdi noskalo zemes virsu. Mēs redzē­jām, kā radās Ezers.

Aklā meitene ievaidējās. Zēna seja saviebās kā sāpēs.

- Bet tagad ļaunums apkauno Ezeru! Naktīs atnāk šaus­mas!

Ierunājās Ananda:

- Burvi, šie svešinieki atzīst, ka pazīstot izraidīto, kas paņēma svēto mālu.

- Izraidītais to nepaņēma, zēns sacīja. Tas viņa dēļ tika paņemts.

- Bet, burvi! Joluns iejaucās. Tas taču ir viens un tas pats.

- Nē, zēns teica.

- Tad pasaki mums, Ananda jautāja, kāpēc viņi ir atnākuši? Ko lai mēs ar viņiem iesākam?

Neredzīgā meitene uzlika plaukstu uz dvīņubrāļa ceļa, un tas pamāja ar galvu, it kā viņa būtu ko teikusi.

- Mēs piespiedīsim viņus to izstāstīt, viņš šķībi pa­smaidīja. Mēs kopā ar gariem jāsim uz nirējputna un niedres balss. Mēs uzzināsim patiesību.

Viņš vērsās pie Joluna:

- Izsauc tumsu!

Joluns atsaitēja saritināto pīto paklājiņu, kas karājās virs ieejas.

Rena jutās kā noķerta lamatās. Ja šie pārdabiskie bērni atklātu to, ka viņi ar Beilu gribējuši palīdzēt Torakam, ja burvis tiešām spēj lasīt domas…

Viņa tumsā manīja, kā zēns paņem no laša ādas dari­nātu dozi. No zivs mutes viņš izvilka niedres stiebru un ar īkšķa nagu to iešķēla. Viņš pielika niedri pie lūpām, uzmanīgi caur iešķēlumu tajā iepūta, un telpa piepildījās ar nirējputna kliedziena saraustītajām skaņām.

Meitene sadabūja garu, no grīšļiem vītu virvi un sāka to tīt sev ap pirkstiem. Rena redzēja, kā parādās apveidi: zvejas tīkls, laiva, mazs atvadu paaugstinājums miruša­jiem. Viņas prāts sāka aizmigloties.

Rena noskurinājās, lai atjēgtos.

- Lēni, klusi, zēns čukstēja. Tas tuvojas.

Vispirms viņi būdā izdzirdēja švīkstēšanu un urdzē­šanu. Pēc tam viņi to sajuta: ap kājām mutuļoja ūdens.

Rena nodrebēja. Beils bailīgi sarāvās.

- Nekustieties! zēns brīdināja.

Tad Rena sajuta ap sevi vijamies aukstas, glumas ūdens­zāles. Viņa paskatījās lejup. Būda bija sausa. Un tomēr viņa tās juta: ūdenszāles apņēma viņas kājas, vidukli, rokas. Rena centās atbrīvoties. Taču nespēja pakustēties.

Viņa vienīgi varēja nolūkoties, kā aklā meitene izstiepj abas rokas uz Beila pusi. Puisis centās atvirzīties, taču neredzamās ūdenszāles turēja viņu cieši.

Meitenes pirkstgali bija balti un sakrokojušies, it kā viņa tos būtu ilgi turējusi ūdenī. Tie kā grunduļi slīdēja pāri Beila sejai, apsekoja viņa zodu, viņa kakla muskuļus.

Neredzīgā meitene atvēra muti, un viņas balss skanēja kā viļņu šalkas, tiem atplūstot no oļainas pludmales.

- Tavam brālim tagad ir labāk, viņa murmināja. Nāve remdēja viņa sāpes.

Beils noelsās.

Baltie pirksti pieskārās viņa sprandam, un meitene tos ievaidēdamās atrāva atpakaļ.

- Ak! Netērē laiku velti!

Viņa palaida jaunekli vaļā, un Beils, smagi elpodams, nolieca galvu.

Meitene pavērsās pret Renu, un tā saspringa. Aizvērusi acis, Rena juta uz sejas trīsošus pirkstus maigus un vēsus kā vardes pieskārienus. Viņa centās novērst domas no Toraka, taču smalkie pirkstiņi iekļuva viņas prātā un izvilka draugu dienas gaismā: viņš bija viss, par ko Rena spēja domāt.

Toraks nebija tāds, kādu Rena to bija redzējusi pēdējā tikšanās reizē, kad viņš sarāvies tupēja vītolu biežņā: Rēnas prātā bija pavasara diena, un viņi abi medīja. To­raks bija nometies uz viena ceļa un pētīja apgrauztu laz­das zariņu. Tumšie mati krita viņam acīs, un seja bija saspringta kā vienmēr, kad viņš dzina pēdas medījumam. Toraks pamanīja, ka Rena viņu vēro, un veltīja draudzenei vienu no saviem retajiem vilka smaidiem.

Neredzīgā meitene sniedzās pēc atmiņām.

Rena visiem spēkiem mēģināja tās paslēpt dziļāk.

- Ak, aklā meitene sacīja. Šī ir stipra!

Viņas pirksti taustījās gar Rēnas plaukstu locītavām un aizkavējās pie zigzagveidīgajiem tetovējumiem.

- Viņai iekšā trako cīņa, meitene čukstēja. Viņai jāuzmanās, citādi tā viņu saplosīs.

Toraka tēls atkal uzpeldēja Rēnas iztēlē, taču šoreiz viņš stāvēja melnā krastmalā un viņa seja bija tik mežo­nīga, ka Rena tikai ar grūtībām draugu pazina.

Aukstie pirksti no jauna iesniedzās viņas prātā.

Ar milzīgu piepūli Rena aizdzina Toraka tēlu un pavērsa domas uz Odžu burvi. Viņa uzpūta elpu naida dzirkstij, kas snauda viņas sirdī, un tā aizdegās ar karstu, spilgtu liesmu. Rena centās domāt par to.

Aklais bērns nopūtās.

Rena nodrebēja un atvēra acis.

Ananda klusā balsī jautāja:

- Kā ar izraidīto? Vai šie ir tā sabiedrotie.

- Nē, neredzīgā meitene nomurmināja. Taču tie ir ar viņu saistīti. Viņš ar asinsradniecību, viņa ar sirdi.

Ananda sarauca uzacis.

- Tas nav grēks, viņa teica. Mums viņi jāsūta atpa­kaļ uz Mežu.

- Nē! dvīņi iesaucās abi reizē. Viņi ir vajadzīgi Eze­ram! Jaunekļa spēks un meitenes vara! Viņi ir vajadzīgi, lai pieveiktu šausmas, kas atnāk naktī.

Meitene pavērsa blāvās acis pret Renu.

- Tu pazīsti šīs baismas. Tavā varā ir tās pieveikt, taču tu baidies. Kāpēc? Kāpēc tu baidies no sava spēka?

Joluns vēroja Renu.

- Vai arī tu esi burve? viņš jautāja.

Viņa papurināja galvu.

- Stāsti! Stāsti! dvīņi mudināja.

Rena trešo reizi juta, kā meitene pārbauda viņas domas, iekļūdama vēl dziļāk un meklēdama visstingrāk glabātos noslēpumus.

"Nē!" viņa prātā iesaucās. Viņa turējās pretim, taču

ūdenszāles sažņaudzās cieši. »

Rena no jauna izmisīgi centās iedvest dzīvību sīkajai naida uguntiņai sirdī. Tā uzliesmoja un liesmas pārņēma mitekli…

Aklā meitene iekliedzās.

Zēns kāpās atpakaļ.

Rena juta, kā ūdenszāles pārtrūkst un aizslīd projām.

Zēns noguris apsēdās.

- Viņi var būt brīvi, viņš sacīja. Iedodiet viņiem Ezeram piemērotu apģērbu un pārtiku un sūtiet viņus uz austrumiem.

Joluns pielēca kājās.

- Nē! Tas nevar būt!

- Klau, burvi! Ananda iesaucās. Vai esi pārliecināts?

- Mēs redzam viņus dodamies uz austrumiem, zēns elsoja. Uz ledus upi. Meitene izmantos savu varu. Jau­neklis palīdzēs. Viņi atradīs, ko meklējuši.

- Nē! Joluns iebilda.

- Ļaujiet viņiem iet! zēns pavēlēja. Ja tie darīs ļau­nu, viņus paņems Ezers un jūs viņu kaulus atradīsiet ska­lojamies Pazudušās mantības līcī.

Joluns izskatījās draudīgs, bet Ananda apjukusi.

Rena trīcēdama rāpās uz būdas izeju. Pēkšņi aklā mei­tene satvēra viņas plaukstas. Rena centās izrauties, taču kaulainie pirksti bija stipri.

- Uzmanies no aukstās, sarkanās uguns, meitene dvesa. Uzmanies no Ezera, kas nogalina!

Rena izlocījās no tvēriena un izsteberēja no būdas.