Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT SESTĀ NODALA

Mums joprojām ir cirvji un naži, viņa bilda. Un arī mans loks un bultu maks.

- Tas labi, Beils, galvu nepagriezdams, attrauca. Bet visu pārējo mēs esam zaudējuši. Pārtiku. Bebrādas apmetņus. Abus airus.

Viņš nespēja sevi piespiest pieminēt smailīti, kas gulēja starp abiem jauniešiem. Tās ķīlis, darināts no vaļa kaula, bija saglabājies vesels, taču kreisajā pusē laivas karkasa ribas bija sadragātas un roņādas apvalks bija saplēsts lupatu lēveros.

- Šķiet, ka to salabot mēs nespēsim, Rena teica.

- Nāksies, puisis atcirta.

- Šeit ir koki. Mēs varētu pagatavot vienkoci.

Beils pagriezās pret Renu.

- Vai zini, cik laika tas prasīs? Izdobt koku. Vai esi kādreiz taisījusi vienkoci?

Nē, to viņa nebija darījusi. Kraukļi savas kanoe tai­sīja no briežādām un vītoliem, kurus sasēja kopā ar egļu saknēm.

- Es arī ne, jauneklis norūca. Es esmu no Roņu ģints, un mēs izmantojam to, ko dod Māte Jūra. Tāpēc, ja vien tev nav padomā no niedru kūļiem sasiet postu, mēs labosim manu laivu.

Rena neiebilda. Beils viņu nevainoja par ķezu, kurā abi bija iekūlušies, kaut gan viņam bija tiesības to darīt, jo tā bija Rēnas vaina.

Taču sliktākais bija tas, ka viņa nezināja, vai burves­tības ir izdevušās. Rena vienīgi juta, ka ir vārgāka nekā jebkad dzīvē. Viņa nebija ņēmusi vērā nevienu brīdinā­jumu un stājās pretim daudz stiprākai gribai un kas no tā bija sanācis? Tik daudz labuma, cik sagādā zvirbulis, ietriecoties klintī.

Priežu zaros čukstēja vējš, un meitenei šķita, ka viņa saklausa klusu un ļaunu ķiķināšanu. Droši vien par Renu ņirgājās Sešru.

Beils nometās ceļos blakus smailītei un glāstīja tās sānu, it kā tā būtu vecs suns, kuram vajadzīgs uzmun­drinājums.

- Beil, piedod! Rena atvainojās.

Viņš paraustīja plecus.

- Mēs to darījām Toraka dēļ. Tas bija tā vērts.

"Cerams," meitene nodomāja.

Jauneklis piecēlās un iztaisnoja plecus.

- Tiešām. Sākšu labot laivu.

Rena pamāja ar galvu.

- Bet es uzcelšu būdu. Un atradīšu kaut ko ēdamu.

Lai salabotu smailīti, viņiem bija nepieciešamas četras

garas dienas.

Beilam vajadzēja nocirst osi, no kura izgatavot jaunas karkasa ribas. Ar cirvi tās notēst vajadzīgajā biezumā ne­bija iespējams, tādēļ viņam nācās uzmeistarot ēveli, bet, tā kā krams nebija pieejams, vajadzēja izmantot granīta gabalu, kuru Beils ilgstoši skaldīja un kapināja ar akmeni. Kad laivas ribas beidzot bija gatavas, tās vajadzēja tvaicēt un izliekt tā, lai tās derētu apvalkam, bet pēc tam noglu­dināt visas asās malas, kas varētu saplēst roņādu.

Lai salāpītu smailītes apvalku, viņi šķīrās no visiem ādas priekšmetiem, bez kuriem bija iespējams iztikt: no Beila kamzoļa, kas bija darināts no zivs ādām, no Rēnas lašādas posa dozes un, meitenei par lielu nepatiku, pat no viņas loka roņādas maksts. Ar to tik tikko pietika, tāpēc Beils gribēja papildināt viņu krājumus, noķerot murdā kādu zivi, taču loms izskatījās pārāk biedējošs, lai viņi to uzdrošinātos izmantot.

Par laimi, Beils nebija pazaudējis remontam nepiecie­šamos rīkus kaula adatas un roņa zarnu pavedienu -, taču cietās ādas lāpīšana veicās neciešami lēni.

- Nē, nē, vajag šūt divās kārtās, Beils bāra Renu, un nesadursti ārpusi, citādi laivā sūksies ūdens.

Viņam pašam veicās daudz labāk, tāpēc meitene lāpī­šanu atstāja Beila ziņā. Puisis izmantoja kaula uzpirk­steni, taču, kad darbs bija galā, viņa pirksti, vienalga, bija jēli.

Kamēr viņš strādāja pie laivas, Rena ar grīšļu vītnēm sasēja niedru kūļus, kurus piesaitēja līku vītolu zaru rāmim, un izveidoja būdu. Pēc tam kad Rena kļūdījās un izraka skalbes, kas garšoja pretīgi, viņa pārtikai savāca diždadžus, gliemenes un ūdensrožu saknes.

Viņa arī saveda kārtībā bultas un nošāva zeltacu pīli. Tā deva tik ļoti vajadzīgo gaļu, bet ādu Rena izmantoja, lai pagatavotu jaunu posa maku, un spalvas noderēja bultu spārniņiem. Viņa nočiepa arī dažas piles tauku, ar kuriem iezieda loku, taču juta par to sirdsapziņas pārmetumus, jo katra lāse bija vajadzīga Beilam, lai padarītu laivu ūdens­necaurlaidīgu.

Šim nolūkam viņi bērza tāss cibā uzsildīja no priežu sveķiem, kokoglēm un pīles taukiem sajauktu pastu, kuru uzzieda smailītes apvalkam. Rēnai sveķu smarža patika, taču Beils rauca degunu.

- Ja vien mums būtu roņu trāns, viņš purpināja.

- Nu, kārtībā, Rena priecājās, kad darbs bija galā.

Par Toraku sapņojusi viņa nebija kopš vētras, taču

atmiņas par draugu meiteni neatstāja ne mirkli.

- Rīt dosimies ceļā, Beils paziņoja.

Rēnai pamira sirds.

- Zaudēsim vēl vienu dienu?

- Mums jāļauj laivai kārtīgi nožūt, citādi noiesim di­benā.

- Bet…

- Rena! Es zinu, ko runāju. Mēs dosimies ceļā no rīta.

Viņa smagi nopūtās.

- Tik daudz laika zaudēts. Ar Toraku viss kas var būt atgadījies.

- Es zinu, Beils sacīja. Es zinu.

Lai padzītu vilšanās sajūtu, Rena aizgāja medīt.

Iespējams, palīdzēja ziedojumi, kurus viņa veltīja Eze­ram, bet varbūt vajadzēja pateikties kraukļu pārim, kas lidinājās virs galvas, taču Rēnai veicās. Viņa nošāva vēl vienu pīli šoreiz tā bija mercene. Rena to izcepa tā, kā pirms daudziem gadiem bija mācījis tēvs: apvārtīja dub­ļos un ierušināja kvēlojošās oglēs, bet pēc laika salauza sakaltušo apvalku un tika pie sulīgas gaļas.

Kad abi bija paēduši, Beils apsēdās uz skujām un iezieda airi ar kāda auga sulu, bet Rena uzlika mercenes iekšas uz otra aira un iegremdēja tās Ezerā kā ziedojumu. Vakars bija silts, un niedrēs kurkstēja vardes.

Rietumos iegaudojās vilki.

Beils pacēla galvu.

- Jau atkal, viņš teica.

Laiku pa laikam viņi tos jau bija dzirdējuši, taču, kaut gan Rena domāja, ka viņa ir saklausījusi arī Vilku, viņa nedzirdēja Toraka balsi. Meiteni pārņēma bažas. Kā gan Toraks var iztikt bez Vilka?

Kraukļi bija atgriezušies tie augstu gaisā grozīja gal­vas un skatījās lejup uz Renu. Viņa prātoja, vai tā varētu būtu viena no retajām labajām zīmēm.

- Tu esi ļoti klusa, Beils ierunājās.

Meitene pagriezās, lai atbildētu, un sastinga.

- Kas ir? Beils jautāja.

- Pirmajā rītā pēc vētras tu no šiem priežu zariem, uz kuriem tagad sēdi, aizgāji līdz ūdensmalai.

- Un kas tad ir?

- Tā nebija tālu. Lai tiktu līdz ūdenim, tev vajadzēja paspert kādus trīs soļus. Pamēģini tagad!

Beils izbrīnīts darīja, kā viņa lūdza. Pēc tam viņš mēģi­nājumu atkārtoja, lai pārliecinātos vēlreiz. Puisis skatījās Renā.

- Pieci soļi. Ezers. Tas izžūst. Tieši tā, kā stāstīja Ūdri. Viņa seja kļuva drūma. Sešru.

Rena pamāja ar galvu.

- Viņa kļūst aizvien spēcīgāka.