Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

CETURTĀ NODALA

Vējam pūšot mugurā, abi pa vilku takām, kas tikušas iestaigātas, kad Mežs vēl bija jauns, lauzās caur krūmiem.

Suņu rejas kļuva klusākas, un Vilks pacēla asti, lai pavēs­tītu barabrālim, ka vajātāji ir krietni atpalikuši.

Viņi turpināja doties uz priekšu.

Zeme kļuva akmeņaina. Abi rāpās augšup pa nogāzi, uz kuras staltas priedes čukstēja viņiem uzmundrinājuma vārdus. Slaikais Bezastainis paslīdēja un aizlidināja pa gaisu oļus, kas trāpīja Vilkam pa degunu. Vilks noskuri­nājās, taču tad saprata, ka ir pārāk daudz atpalicis vaja­dzēja ašāk sekot bara vadonim Slaikajam Bezastainim.

Slaikais Bezastainis novilka ūdrādas virsķepas un tur­pināja rāpties ar basām kājām. Vilks bija bieži novērojis barabrāli šādi rīkojamies, taču viņam tas joprojām šķita satraucoši. Slaikajam Bezastainim bija tik dīvainas kājas! Priekšķepu pirksti bija gari un labi piemēroti kampšanai. Vilks ar apbrīnu mēdza nolūkoties, kā barabrālis tās izmanto, lai sagrābtu kadiķu krūmus un uzrāptos pa kraujām.

Pēkšņi Slaikais Bezastainis pazuda.

Vilkam no satraukuma sabozās kažoks.

Tad viņš ieraudzīja, ka barabrālis ir atradis midzeni. Tas bija paslēpts zem kadiķiem un smaržoja pēc caunām un vanagiem. Vilks neapmierināts ierūcās. "Šeit ne!" Pa­gājušā lielā aukstuma laikā viņu tieši šādā midzenī sagūs­tīja sliktie bezastaini.

Slaikais Bezastainis stāvēja uz visām četrām un elsoja. Ja šim būtu aste, tā droši vien karātos viņam starp kājām. Kaut viņam nevajadzētu tik daudz atpūsties!

Tad Vilks atcerējās, ka toreiz, kad viņš bija kucēns, arī pašam nācās daudz atpūsties un Slaikais Bezastainis viņu nesa priekšķepās. Juzdamies noskumis, viņš paberzējās barabrālim gar sāniem un nolaizīja tam ausi. Slaikais Bezastainis drebēja. Vilks saoda sāpes un niknumu, kas jaucās kopā ar vientulību un bailēm.

Kādēļ gan viss tā bija noticis? Vilks to nesaprata. Pirms daudziem skrējieniem suņi bija saniknojušies par pazau­dētajām pēdām. "Kur? Kur?" tie ķiukstēja. Vējš atnesa viņu dusmu smaku un to, kā oda bezastainis no bara, kas smaržoja pēc mežakuiļiem. Bet kādēļ tie medīja Slaiko Bezastaini? Un kādēļ viņš bija atstājis Kraukļu baru? Daž­reiz jauns vilks atstāj baru, lai nodibinātu pats savējo, taču šoreiz tā neizskatījās. Tas likās nepareizi.

Kraukļu bara vadonis bija skarbi rājies bezastainu mēlē. Viņš bija izvilcis garo nagu un noplēsis vilkādas gabalu no Slaikā Bezastaina virskažoka: vilkādu, kas bija daļa no Slaikā Bezastaina kopš tiem laikiem, kad Vilks viņu pirmo reizi ieraudzīja. Vadonis šo briesmu darbu pastrādāja gan, taču Vilks bija jutis arī viņa kvēlojošās skumjas.

Vēl vairāk Vilku mulsināja baramāsa. Tā necentās attu­rēt vadoni un nenāca līdzi Slaikajam Bezastainim.

Ko gan tas varētu nozīmēt?

Lejā, ielejā, suņi centās uziet pēdas. Barabrālis tos vēl nedzirdēja, taču Vilkam uz skausta jau sabozās spalva.

"Kas ir?" Slaikais Bezastainis ar skatienu vaicāja.

Vilks ielūkojās mīļajā, bezspalvainajā sejā. Slaikais Bez­astainis daudz tālāk aizcilpot vairs nespēs. Vilkam jāpār­liecinās, ka suņi draugu neatradīs.

Klusītēm smilkstēdams, viņš ar degunu pabikstīja bara­brālim zem zoda. "Piedod! Man jāiet. Neseko man!" Pēc tam viņš izlīda no midzeņa un aiznesās lejup pa nogāzi.

Viņš lidoja pāri klintīm un, airēdamies ar lielajām ķe­pām, pāršļakstinājās pāri upei. Izrāpies krastā, viņš no­purinājās un devās tālāk. Bija jauki skriet savā vaļā un negaidīt, līdz viņu panāks Slaikais Bezastainis, un no suņiem viņam nebija bail nemaz. Salīdzinājumā ar vilku suni ir kā kucēni.

Skriedams Vilks Mežā pamanīja satraucošas parādības. Pa upi ar paceltu galvu augšup pret straumi slīdēja odze. Ērgļpapardēs bija ieķērusies pūces spalva. Ozols čukstēja noslēpumus saviem varenajiem un vecajiem brāļiem. Tas viss Vilkam atgādināja par ļaunajiem bezastainiem, kas viņu turēja sasietu mazītiņajā akmens midzenī.

"Kur ir? Kur ir?" suņi ķiukstēja.

Vilks aizmirsa par sliktajiem bezastainiem un no aulēk­šiem pārgāja uz rikšiem.

Viņš sasniedza ielejas dibenu, kur vēdīja smaržu pār­bagātība.

Starp kokiem viņš pamanīja jauno tēviņu no mežakuiļu bara, kas priekšķepā bija sagrābis lielo nagu un oda pēc asinskāres. Otrā ķepā tas turēja sudrabainu ādas gabalu, kas smaržoja pēc zivju suņa un Slaikā Bezastaina. Vilks atcerējās, ka tā ir stērbele no Slaikā Bezastaina vecā virskažoka.

Kāda kuce paošņāja sudraboto ādu, lai atcerētos smaržu.

Tagad Vilks saprata. Āda suņiem palīdzēs atrast barabrāli. Tā jāatņem. Tad visi metīsies vajāt viņu, bet Slaiko Bezastaini liks mierā.

Vilkam no uzbudinājuma saspringa ķepas. Plecos un gurnos viņš sajuta spēka pieplūdumu un ļaunpriecīgi nodomāja, ka spēj lēkšot ātrāk par visņiprāko suni.

Uzmanīgi sperdams soļus, viņš līda uz priekšu.