Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODALA

R ēnai bija vienalga, uz kurieni skriet. Viņu bezkaislīgi vēroja tumšas priedes, bet kadiķi ķērās drēbēs, cenzda­mies gausināt gaitu. Viņa turpināja skriet.

Prātā atbalsojās Toraka balss: "Pazudi es vairs nekad negribu tevi redzēt!" Viņa seja… Toraks izskatījās ierāvies sevī kā vilks, kas laiza ievainojumus.

To bija nodarījusi viņa. Tā bija Rēnas vaina.

Meitene sadzirdēja ūdenskrituma dārdus un atjēdzās pie šauras niedru joslas, aiz kuras slējās vizoša klints siena.

Viņa sažņaudza dūres. Kaut kur tur augšā tupēja sie­viete, kas bija izpostījusi gan tēva, gan viņas dzīvi, kas bija uzkrāvusi uz Rēnas pleciem nevēlamus spēkus un nolaupījusi viņai vienīgo draugu pasaulē.

Lēkdama no ciņa uz cini, meitene tuvojās klints pakājei, kur, staipīdama kaklu, apstājās. Viņa varētu uzrāpties augšā un ieskatīties Odžu burvei acīs, bet varbūt tā to vien gaidīja. Iespējams, tā bija izlikusi kādas lamatas un vēlējās Renu noķert, vienalga dzīvu vai mirušu.

Viņa iekliedzās, pagriezās un bēga.

Meitene uzgāja taku, kas veda uz Ezera ziemeļu krastu. Viņa nebija tālu tikusi, kad sajuta sev pievērstu skatienu un spēji pagriezās.

- Beil? viņa čukstēja. Torak?

Klusums. Neviens viņai nesekoja. Viņa atradās vecajā vietā, kur bija nonākusi, pirms satika Toraku. Viena bez draugiem.

Beidzot vina sasniedza mazu līcīti, kas vasaras naktī mirgoja tumši zils. Vēja un lietus izbalinātas, krastā gulēja no ūdens izskalotu baltu koku kaudzes. Līci sargāja trīs stabi. Tiem bija kroplīgas māla galvas, un to baltās acis vērās pāri Ezeram. Sargu spēks radīja tikko dzirdamu, augstu skaņu, un meitene pieskārās ģints aizbildņa spal­vām. Viņa nepamanīta aizlavījās stabiem garām.

Līča austrumu malā, kuru no stabiem aizsedza priedes, viņa atrada seklumā piesietu mazu briežādas laiviņu. Var­būt tā piederēja Odžu burvei? Rēnai bija vienalga.

Viņa žigli atraisīja laivu un ielēca iekšā. Smailīte sašū­pojās, bet Rena iemērca ūdenī airi un devās projām. Viņai nebija padoma, uz kurieni braukt, vienkārši vajadzēja kaut ko darīt.

Kaut kas lika meitenei paskatīties atpakaļ.

Krastā, viņu vērodama, stāvēja Odžu burve.

Renu pārņēma bailes. It kā noķerta neredzamā tīklā, viņa apgrieza laivu, un abas pāri ņirbošajam ūdens klajam ieskatījās viena otrai sejā.

- Ko tu gribi? meitene jautāja, nevarēdama ciest savu drebošo balsi.

- Neko tādu, ko tu varētu man dot, Odžu burve atbil­dēja, un viņas seja mēnesgaismā izskatījās nedzīva.

- Kāpēc tad tu šeit stāvi? Rena vaicāja. Vai tu jau neesi sagādājusi gana ļaunuma?

Burve pavēra melnās lūpas.

- Tu man liec vilties, meitiņ. Es no tevis cerēju sagaidīt mazāk kaislības un vairāk savaldības.

- Es viņam nodarīju pāri. Es sāpināju savu labāko draugu.

Sešru nicīgi atmeta galvu.

- Cik žēl, ka tev ir tēva sirds! Tomēr… burve sašķo­bīja lūpas un norādīja uz nozagto laivu, tev piemīt tavas mātes drosme.

- Manī no tevis nav nekāRena nospļāvās.

- Ak, mēs abas zinām, ka tas nav tiesa. Tev ir dotības uz burvestībām. Tu prati palīdzēt garagājējam man pre­toties. Varbūt man ar tevi vajadzētu lepoties?

Rēnas krūtis žņaudza naids.

- Zēns pieder man, meita. Odžu burve brīdināja.

- Viņš ir mans atalgojums par garajām ziemām, kuras pavadīju gaidot.

- Toraks pieder vienīgi pats sev.

- Nestrīdies ar mani! Cīnīties pret manu spēku var izrādīties liktenīgi.

- Varbūt arī. Taču tu neesi neuzvarama. Seiuna ir par tevi vājāka, bet reiz viņa tevi tomēr pieveica.

Rēnas vārdi sasniedza mērķi. Viņa redzēja, kā sažņau­dzas burves baltās dūres.

- Ne jau ar maģijas palīdzību, Sešru klusi teica.

- Viņa izrādījās prasta zagle. Seiuna tevi man nozaga.

- Viņa mani izglāba, Rena atcirta. Es biju zīdainis, un tu mani gribēji upurēt!

- Vai to tev stāstīja viņa? Sešru izslējās kā čūska, kas gatavojas uzbrukt. Vai es tevi nēsāju deviņus mēne­šus, lai nogalinātu? Nē, tev bija lemts diženāks liktenis. Burve savieba melnās lūpas. Tev vajadzēja kļūt par manu vislabāko veidojumu par manu tokorotu!

Rena vairs nedzirdēja ne varžu kurkstēšanu, ne Ezera šļakstus.

- Es būtu to paveikusi, Odžu burve turpināja. Uguns opāls būtu pievilinājis visdižāko dēmonu pašu pirm­avotu -, un es to ieslodzītu savā jaundzimušajā bērnā! Savā miesā, savā meistardarbā!

Uz mirkli viņa novērsās no Rēnas un vēroja neiedomā­jamas slavas vīziju. Tad burve atguvās un apveltīja meitu ar nicinošu skatienu.

- Taču vecā grabaža tevi "izglāba". Un te nu tu sēdi nogurusi un bezspēcīga, šaubīdamās, vai pietiks drosmes mani nogalināt.

- Es varētu gan, Rena izgrūda caur zobiem. Es varētu tevi nošaut šajā pašā brīdī.

Sešru iesmējās.

- Nekad nedraudi, ja nespēj savus draudus īstenot, meitiņ! Pret mani tu cīnīties nespēj. Tu nevari mani pie­veikt un nevari nogalināt! Atceries to!

Izstiepusi roku pret laivu, viņa pagrieza uz leju plaukstu. Rena sarāvās, it kā būtu saņēmusi sitienu, un gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Kad viņa atguvās, Odžu burve bija izgaisusi.

Vilks skrēja gar lielā ūdens malu, un viņam degunā koda Cūskasmēles smaka. Taču ļaunā bezastaine sēdēja nesasniedzama uz klints, tāpēc viņš turpināja lēkšot, seko­dams baramāsas smaržai.

Vilks aizskrēja garām līcim, pie kura pulcējās slēpņ­ļauži, lai no Ezera dzīlēm izzvejotu dažādu mantību. Viņš izlēkšoja cauri vērīgu priežu audzei. Skriedams Vilks saoda lielā, baltā aukstuma smaržu. Viņš juta tā nemieru. Augšā bija sarosījies Pērkongrāvējs.

Pēc daudziem skrējieniem Vilks atrada baramāsu. Tā tupēja sarāvusies čokurā blakus lielajam ūdenim netālu no peldošās ādas, kas oda pēc Cūskasmēles, taču, Vilkam par pārsteigumu, izskatījās, ka viņai viss vienalga. Baramāsa bija satvērusi priekšķepās galvu un trīcēja, un gaudoja, kā bezastaini mēdz darīt, kad tie ir ļoti, ļoti skumji.

Vilks piesardzīgi viņai tuvojās. Viņš apsēdās un nolai­zīja tai celi.

Baramāsa pacēla galvu un pamirkšķināja plakstus. Tad viņa bezastainu mēlē pateica kaut ko bēdīgu, ar priekšķepām apkampa Vilka kaklu un paslēpa seju viņa skaustā. Vilkam tas diez ko nepatika, taču viņš nepretojās, jo redzēja, ka baramāsa var saļimt zemē.

Drīz vien viņas gaudošana pārvērtās par šņukstiem, bet pēc tam par elsām. Vilkam par atvieglojumu, bara­māsa palaida viņu vaļā. Atspiedušies viens pret otru, abi sēdēja un skatījās pāri ūdenim. Kad Vilks mēģināja nolai­zīt viņas kāju pirkstus, tā saudzīgi pabīdīja viņu nost, un viņš saprata, ka baramāsa jūtas labāk.

Pacēlis purnu, Vilks paošņāja gaisu, taču no Slaikā Bezastaina nebija ne smakas. Vilks bija norūpējies. Viņa plāns atrast barabrāli nebija izdevies.

Rena tā nebija raudājusi kopš tēva nāves. Viņa jutās tukša un trausla kā olas čaumala.

• Vilks bija krietni palīdzējis. Tas bija pazudis tikpat pēk­šņi kā parādījies, taču Rēnas apģērbs un āda joprojām izplatīja spēcīgu un saldu vilka smaržu, un tas bija ārkār­tīgi nomierinoši. Kamēr tuvumā skraidīja Vilks, Rēnai bija vismaz viens sabiedrotais.

Nomazgājusi Ezerā seju, meitene sāka prātot, ko darīt tālāk.

Toraks vairs negribēja būt ar viņu draugos, taču, iespē­jams, viņa joprojām varēja izdomāt, kādā veidā tam palī­dzēt.

Tāpēc domā! Rena sev skaļi teica. Ko vēlas Odžu burve?

Tai bija vajadzīgs Toraks un uguns opāls. Un burve bija pārliecināta, ka viņai viss jau ir rokā, taču pie Toraka ieradās kraukļi.

Tas Rēnai ļāva justies labāk. Galu galā burvestības bija izdevušās. Viņa bija tā, kas aizsūtīja kraukļus.

Rena sāka soļot pa akmeņaino pludmali. Nakts bija smacīga, un aplis ap mēnesi liecināja par to, ka Pasaules Gars ir nemierīgs. Bija gaidāma vētra. Taču, ja neņēma vērā divus nirējputnus, kas aizlidoja, ar spārnu galiem pieskardamies ūdenim, Ezers joprojām bija rāms. Rena domīgi ar skatienu pavadīja putnus.

Pēkšņi tie pagriezās un devās tieši virsū Rēnai.

Viņa pārsteigta strauji pieliecās.

Tie aizšāvās viņai virs galvas tik zemu, ka meitene dzirdēja nošvīkstam spārnus un varēja saskatīt spožās, sarkanās acis. Griezīgi iekliegušies, putni mainīja virzienu un pazuda niedrēs.

Rena stāvēja oļainajā krastmalā kā zemē iemieta. Viņa bija pārliecināta par to, ka tā ir vēl viena zīme. Divi jauni briedēni. Divgalvaina zivs. Ūdru ģints dvīņi. Divi putni. Visi pa pāriem. Jau ilgāku laiku gari viņai kaut ko vēlējās pateikt. Ja vien viņa spētu piekļūt būtībai…

Rena lēnām saslējās.

Lai izprastu zīmes, viņai bija pilnībā jāatver prāts. Vienalga, ko tas maksātu.

Mēness jau bija norietējis, bet Rena joprojām sēdēja un trina baltu oli pret melnu, kā tika mācījusi Seiuna. Visu nakti viņa bija šūpojusies uz priekšu un atpakaļ un berzusi oļus, nonākdama aizvien dziļākā transā.

Kadiķu dūmi reibināja galvu, un alkšņa sula koda acīs, neļaudama tās atvērt. Tā bija rituāla sastāvdaļa. Rēnai vajadzēja norobežoties no ārpasaules, lai atvērtos iekšējā acs. Lai rastu atbildi, vajadzēja apturēt domas.

Muskuļi sāpēja. Akmeņu čirkstēšana piepildīja prātu un aizveda Renu tumsībā.

Ezera un Kalnu gari, viņa čukstēja, Meža un Ledāju gari, es lūdzu jums padomu. Jūs esat man sūtījuši zīmes, un es pateicos par tām. Tagad ļaujiet man saprast to nozīmi!

Pēkšņi Rena juta, kā viņas apziņā ielaužas stipra griba. Viņa pārsteigumā gandrīz atvēra acis.

Sešru.

Zobus griezdama, Rena turpināja trīt oļus un centās noslēpties aiz skaņas čaulas.

"Es tevi redzu…" Odžu burves domas iespiedās meite­nes prātā. "Es zinu tavu spēju robežas…"

Olis Rēnas rokā kļuva smags kā laukakmens, viņa ar pūlēm spēja to noturēt. Viņa centās neklausīties Sešru un turpināt iesākto.

•"Es esmu niedre un vētra, pērkons un vējš… Tu nevari uzvarēt…"

Rēnai sāpēja locekļi un reiba galva. Meitene juta, kā viņu pārņem burves griba: tā bija stiprāka par viesuli, kas nogāž varenākos ozolus.

Akmeņu čirkstēšana kļuva skaļāka. Tā pārtapa par bišu sanēšanu tūkstošiem bišu dūkoņu -, un Rena pel­dēja šajā skaņā un nira Ezera dzīlēs. Viņa grima aizvien dziļāk, bet pasaulē, kas palika virs ūdens, noklusa niknā gaudošana.

Nonākusi Ezera dibenā, Rena sajuta tā neiedomājamo vecumu un ciešanas.

Pēc brīža viņa šūpojās virs dziedinošā avota un vēroja, kā Odžu burves nagi skrāpē svēto mālu.

Vēl pēc brīža Rena lidinājās virs ūdens pie ledus upes ietekas Ezerā un staipīja kaklu pret saulē mirdzošo ledus sienu: tā bija naidīga, nesatricināma un nežēlīgi zila. Tik zila…

Meitene iekliegdamās pamodās.

Viņa ar krampjos savilktiem muskuļiem pieslējās kājās un aizsteberēja uz ūdensmalu.

Es esmu pārpratuši, viņa nočukstēja. Tā nav Sešru. Tas ir Ezers, kas nogalina!