Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODALA

T oraks, sekodams finkedīnam, centās apspiest nepa­cietību.

Tagad, vairs nebūdams izraidītais, viņš cerēja, ka atkal varēs būt kopā ar Renu un Vilku, taču, iespējams, viņš kļūdījās. Kopš plūdiem Vilks nebija rādījies nometnes tuvumā, un, kas attiecās uz Renu, nepateiktie vārdi starp viņiem radīja lielu neveiklību.

Un tagad Finkedīns viņu veda pa aļņu taku un pat nepaskaidroja uz kurieni. Kraukļu vadonis, atspiezda­mies pret nūju, gāja ātri, un uz viena pleca viņam karājās jēlādas kule.

Viņi nebija tālu tikuši, kad Finkedīns apstājās. Nolicis nešļavu zem lazdas, viņš lika Torakam apgulties.

Puisis bija neizpratnē.

Man jāizlabo tavs tetovējums, Finkedīns paskaid­roja. Tu nevari visu atlikušo dzīvi pavadīt ar izraidītā zīmi pierē.

Toraks par to tika prātojis jau agrāk, taču tagad viņš bija nobijies.

- Vai tu gatavojies to izgriezt?

- Nē, Finkedīns atbildēja. Apgulies!

Toraks nogūlās uz muguras un nolūkojās, kā Kraukļu vadonis no kules izņem kaula adatu, mazu briežraga teto­vējamo āmurīti, galodiņu un briežādas aizsaini. Kad viņš to attina, izrādījās, ka tur ir okera gabali, baltais ģipsis un zaļais šūnakmens.

- Es aizsūtīju Beilu atrast zilo mālu, viņš sacīja, it kā Toraks no tā visa kaut ko saprastu. Bet tagad guli mierīgs.

Ievietojis adatu āmurā, Finkedīns starp īkšķi un rādī­tājpirkstu izstiepa Toraka pieres ādu un, laiku pa laikam noslaucīdams zēnam asinis, sāka ātri durstīt, lai izveidotu glītu tetovējumu.

Sākumā tas bija ļoti sāpīgi. Pēc tam vienkārši sāpīgi. Lai aizmirstu sāpes, Toraks pievērsās lazdai. Rieksti joprojām bija zaļi, taču vāvere jau sparīgi ievāca barības krājumus un šad tad pārtrauca savu nodarbošanos, lai pavērotu svešiniekus.

Pēc brīža Toraks paraudzījās uz Finkedīnu.

Uz savu audžutēvu.

Viņš jutās pagodināts un iepriecināts, taču arī apju­cis.

- Es kaut ko nesaprotu, viņš teica.

Finkedīns neatbildēja.

- Kad mēs pirmoreiz satikāmies, kad tu saprati, kas bijis mans tēvs, tu sadusmojies. Kopš tā laika man daž­reiz šķitis, ka es tev patīku. Bet dažreiz arī ne.

Uzlicis okeru uz galodas, Finkedīns to ar granīta gabalu sasmalcināja.

- Es zinu, ka tu biji nikns uz manu tēvu, Toraks piesardzīgi turpināja, taču mana māte… vai arī viņu tu neieredzēji?

Finkedīns turpināja berzt sarkanās zemes asinis.

- Nē, viņš atbildēja. Es viņu mīlēju.

Mežā atbalsojās putnu dziesmas. Vīgriezēs sanēja bites.

- Taču viņa mani mīlēja kā brāli, Kraukļu vadonis turpināja. Tavu tēvu viņa mīlēja tā, kā sieviete mēdz mīlēt vīrieti.

Toraks norija siekalas.

- Vai tādēļ… tādēļ tu vinu ienīdi?

Finkedīns nopūtās.

- Pieaugot cilvēks dažreiz saslimst ar dvēseļu slimību, Torak. Paša dvēsele grib būt stiprāka un pavēl ģints dvē­selei, ko tai būs darīt. Jāatrod līdzsvars, tāpat kā taisot labu nazi. Man kāds laiciņš tam bija vajadzīgs. Iegrem­dējis briežādas stūri okerā, viņš ieberza sarkano krāsvielu Toraka pierē. Es pārstāju būt greizsirdīgs uz tavu tēvu pirms daudzām vasarām. Taču es viņu nebeidzu vainot tavas mātes nāvē. Joprojām.

- Kāpēc?

- Viņš pieslējās dvēseļēdājiem. Kad piedzimi tu, tavai mātei nācās slēpties tālu no viņas ģints. Ja viņš to nebūtu pakļāvis briesmām, viņa joprojām droši vien būtu dzīva.

- Tētis tā negribēja.

- Neprasi no manis viņam piedošanu, Finkedīns brī­dināja. Tavas mātes dēļ es tevi pieņēmu. Tavas mātes un tevis dēļ. Es tevi esmu padarījis par savu audžudēlu. Neko vairāk no manis neprasi.

Noslaucījis galodu ar sūnu vīkšķi, viņš sadauzīja šūn­akmeni.

Toraks pētīja tā vīra vaibstus, kuru bija iemīlējis.

- Vai tu nekad vairs neesi saticis nevienu draudzeni?

Finkedīns savilka lūpas murskulī.

- Protams, esmu. Vilku ģintī bija kāda meitene. Taču pēc laika viņa teica, ka mums jāšķiras tādēļ, ka es jopro­jām nevarot aizmirst tavu māti. Viņai bija taisnība.

Iestājās klusums. Tad Toraks jautāja:

- Kāda bija mana māte?

Finkedlna vaibsti kļuva skarbi.

»

- Tēvs droši vien tev par viņu stāstīja.

- Nē. Tas darīja viņu skumju.

Kraukļu vadonis ilgi klusēja. Beidzot viņš sacīja:

- Viņa pazina Mežu kā neviens cits. Viņa to mīlēja. Un Mežs mīlēja viņu. Finkedīns ar mirdzošām acīm uzlūkoja Toraku. Tu esi viņai ļoti līdzīgs.

Puisis to nebija gaidījis. Līdz pat šim laikam māte viņam šķita nereāla būtne: Staltbriežu sievietes ēna, kas atstājusi viņam zāļu ragu un paziņojusi, ka viņš nepieder ne pie vienas ģints.

Finkedīns ar tukšu skatienu lūkojās uz lazdu. Pēc tam viņš iztaisnoja plecus un novērtēja savu darbu.

- Starp citu, tu spēji izdzīvot kā izraidītais vienīgi mātes dēļ. Atceries visus, kas tev palīdzēja. Bebrus, kraukļus, vil­kus. Un pašu Mežu. Varbūt tie tevī saskatīja viņas garu.

- Bet kāpēc viņa mani padarīja par nepiederīgo? Kādēļ? Finkedīns nopūtās.

- Nezinu, Torak. Taču viņa tevi ļoti mīlēja.

- Kā tu to zini? Tu nezināji pat to, ka viņai ir dēls!

- Es viņu labi pazinu, Kraukļu vadonis klusi teica.

- Viņa tevi mīlēja. Tātad viņa to darījusi tevis labā.

Toraks nespēja saprast, kā var nākt par labu atstumtā un vientuļnieka dzīve.

- Varbūt, Finkedīns piebilda, atbilde ir meklējama viņas dzimtajā vietā? Vietā, kur piedzimi tu?

- Biezajā mežā?

Kokus sašūpoja vējš, un tie piekrizdami palocījās.

- Kad man jādodas turp? Toraks jautāja.

- Vēl ne, berzdams ģipsi, atbildēja Kraukļu vadonis.

- Starp Biezā meža ģintīm valda nesaskaņas, un svešinieki

tur nav gaidīti viesi. Būtu muļķīgi doties turp, ja ik brīdi var uzglūnēt Tiazi un Eostra.

No ērgļpapardēm iznāca Beils. Viņš pasniedza Finkedīnam mazu kausiņu ar zilo mālu, un seja viņam bija drūma.

- Dzirdēju, kā jūs runājāt par dvēseļēdājiem. Nedo­māju, ka jūs tos atradīsiet Biezajā mežā. Man šķiet tie devušies uz salām.

Toraks pieslējās sēdus.

-Ko?

- Pirms kāda laika Rena man kaut ko izstāstīja. Viņa teica, ka Roņu burvim esot piederējis uguns opāla gabals, kuru tas paņēmis līdzi Jūras dzīlēs. Beils papurināja galvu. Es tā nedomāju. Pesteļošanai vajadzīgās mantas viņš vienmēr glabāja roņādas maisiņā. Kad burvis no­slīka, tā pie viņa nebija. Vēlāk, kad mēs nodedzinājām viņa būdu, akmens neatradās arī tur.

- Tad jau var būt visādi, Toraks sacīja satrauktā balsī.

- Pirms salās ieradies tu, Beils teica, kad viņš bija tikai mūsu burvis, mēs retumis uz Klints manījām sārtu blāzmu. Mēs nesapratām, no kā tā rodas. Tagad es to zinu.

- Uguns opāls, Toraks piebilda.

- Pirms devos šurpu uz Mežu, Beils turpināja, uz salas valdīja dīvaina spriedze. It kā kāds kaut ko mek­lētu.

Toraks atcerējās Odžu burves pēdējos vārdus. Pēc tam viņš pamanīja, ka Finkedīns nebūt neizskatās pārsteigts.

- Padomā par to, Torak, viņš sacīja, paņemdams zilo mālu. Ja lauska tava tēva nazī bija pēdējā, kāpēc tad tai dzinās pakaļ vienīgi Odžu burve? Kādēļ kopā ar viņu nav arī Tiazi un Eostra?

- Tad jau mēs neko neesam panākuši! Toraks iesau­cās. Viss jāsāk no sākuma!

- Tā gluži nav, Finkedīns iebilda. Soli pa solim. Atceries?

Toraks gribēja kaut ko teikt, taču Kraukļu vadonis jau vāca kopā mantas.

- Laiks doties atpakaļ, viņš stingri teica. Un, Torak, tagad mēs Rēnai par uguns opālu neko nestāstīsim. Viņai tāpat pietiek, par ko domāt.

Kad trijotne sasniedza apmetni, Rena viņus jau gaidīja. Meitene paskatījās uz Toraka pieri un pamāja ar galvu.

- Nūja. Es saprotu. Viņa vērsās pie Finkedīna: Taču baltās joslas nav gluži baltas, vai ne?

Kraukļu vadonis paraustīja plecus.

- Viņš ir iededzis pārāk brūns. Taču tas pāries.

- Ko tas nozīmē? Toraks nesaprata. Ko tu esi izda­rījis?

Finkedīns satvēra puiša roku un pacēla to gaisā, bet pēc tam uzrunāja visus, kas viņiem tuvojās.

- Jūs visi esat liecinieki, vīrs sacīja skanīgā balsī. Šis ir mans audžudēls, kas reiz bija izraidītais, bet tagad tāds vairs nav. Viņam nebija ģints, taču kopš šā brīža šo zīmju dēļ viņš pieder pie visām ģintīm!

Cilvēki smaidīja, atskanēja piekrītoša murmināšana, un Toraks saprata, ka tam, ko Finkedīns bija izdarījis ar viņa pieri, ir panākumi.

Beils paskaidroja:

- Viņš izraidītā zīmi ir sadalījis četrās daļās: katrai no četrām ģinšu grupām viņš ir veltījis citu krāsu. Baltā nozīmē Ledus ģintis, sarkanā Kalnu iemītniekus, zaļā Mežu, bet zilā Jūru. Izskatās iespaidīgi. Jauneklis plati pasmaidīja. Tiešām. Nu ir krietni labāk.

Toraks joprojām prātoja, ko tas varētu nozīmēt, kad no kaut kurienes parādījās Rips un Reka. Reka ar ķērkšanu tracināja nometnes suņus, bet Rips, kas kaut ko turēja knābī, nometa zemē nesamo, kas gandrīz uzkrita virsū Beilam. Pēc mirkļa abi kraukļi, kūleņodami gaisā viens pāri otram un aizsmakušās balsīs ķērkdami, bija jau pro­jām.

Beils pacēla to, ko bija nometis krauklis, un sarauca uzacis.

Lūk! Viņš pasniedza to Torakam.

Tas izrādījās ar ģints piederības liecībām apzīmētais olis. Uz tā joprojām bija manāmi Toraka pieskārieni, taču katrs kriksītis zaļo mālu, kas to ietvēra kā čūska, bija rūpīgi noknābāts nost.

Toraks kopā ar Beilu iestūrēja niedru laivu Ezerā, un, kad viņi bija sasnieguši dziļāku vietu, Toraks iemeta oli ūdenī un nolūkojās, kā tas pazūd tumšzaļajā dzelmē.

Joluns bija iepriecināts.

- Ezers to paglabās uz mūžīgiem laikiem.

Tāpat domāja arī Toraks. Sākumā viņš no Ezera bija baidījies, taču ar laiku atausa apziņa, ka tas nav nedz labs, nedz slikts vienīgi ļoti, ļoti vecs.

Kad viņi no jauna bija sasnieguši cietzemi, Beils un Joluns aizgāja aprunāties par laivām un Torakam beidzot radās izdevība uzmeklēt Renu.

Viņa sēdēja krastmalā un eļļoja loku. Toraks apsēdās meitenei blakus, taču viņa nepacēla skatienu.

Pēc brīža Rena ierunājās:

- Tas ir tik ļoti samircis, ceru, ka nesavērpsies.

Toraks uz viņu paskatījās.

- Ja to nebūtu izdarījis Beils, vai tu pati to spētu?

Meitene turpināja ieziest koku, kas jau tāpat bija spī­dīgs.

- Jā, viņa izgrūda caur zobiem. Kura cilvēka dzīvību tad tu gribēji ziedot, kad sadauzīji uguns opālu?

- Nezinu, Toraks atzinās. Tāpat kā nezinu, kādēļ tēvs man to atstāja. Šķiet, viņš domāja, ka kādā jaukā dienā man to ievajadzēsies.

- Bet kādēļ to tik ilgi vajadzēja glabāt? Viņš varēja to iznīcināt uzreiz!

Arī Toraks bija par to domājis. Viņš iztēlojās uguns opāla neiedomājamo skaistumu. Varbūt tētis vienkārši nespēja sevi piespiest to izdarīt?

Viņš pagriezās pret Renu.

- Tava māte. Vai vienmēr esi par to zinājusi?

Pa meitenes kaklu augšup sāka kāpt sārtums.

- Nē, pēc tēva nāves man to izstāstīja Finkedīns.

- Tad… tad tev bija jau kādi septiņi vai astoņi gadi. -Jā.

- Droši vien tas nebija viegli.

Rena, cenzdamās noslēpt skumjas, uz viņu paskatī­jās.

Toraks pagrāba smiltis un kaisīja tās no saujas saujā.

- Kā tas atgadījās? viņš jautāja. Es vēlējos jautāt kā viņai izdevās…

Rena sašķobīja lūpas un tad, raudzīdamās uz smiltīm starp basajām kājām, izspļāva visu skumjo stāstu kā indi.

- Kad tā pameta manu tēvu, lai piebiedrotos dvēseļēdājiem, viņa nomainīja vārdu. Cilvēki nodomāja, ka viņa ir mirusi. Bet mans tēvs gan ne. Finkedīns mēģināja viņu pierunāt šo sievieti aizmirst. Viņš to nespēja. Tad tā slep­šus pie viņa atgriezās. Neviens par to nezināja. Viņai bija vajadzīgs vēl viens bērns zīdainis. Mans brālis… šādiem mērķiem bija par vecu. Un Sešru tika pie vēl viena bērna. Pēc tam viņa tēti no jauna pameta. Viņa salauza tam sirdi. Bet viņai bija vienalga. Sešru mani iznēsāja slepšus. Es nezinu, kā tas atgadījās, taču Seiuna mani viņai atņēma. Es biju ļoti maza. Man pat nebija vārda.

- Kāpēc Seiuna tevi pieņēma? Toraks jautāja. Ne jau žēlastības dēļ.

Rena skumji pasmaidīja.

- Protams, ne. Viņai vajadzēja, lai Odžu burve beigtu mani izmantot… meitene ievilka elpu. Lai kā arī būtu, Seiuna visiem stāstīja, ka tētis Biezajā mežā ir sadrau­dzējies ar sievieti, kas pēc tam nomirusi; viņa teica, ka šī sieviete ir mana māte. Visi viņai noticēja. Rena sažņau­dza dūres. Seiuna mani izglāba. Dažreiz man riebjas to atcerēties. Man jābūt viņai pateicīgai par visu.

Toraks klusēja. Pēc brīža viņš jautāja:

- Kāpēc Odžu burvei ievajadzējās zīdaini?

Rena vilcinājās.

- Vai drīkstu to pastāstīt vēlāk? viņa vaicāja.

Bārstīdams smiltis no saujas saujā, Toraks pamāja ar

galvu.

- Kas vēl to zināja?

- Vienīgi Finkedīns un Seiuna. Viņš teica, ka tas būšot mans noslēpums, līdz es pati to vēlēšoties kādam atklāt. Nolikusi zemē loku, viņa ieskatījās Torakam acīs. Es gribēju tev pateikt, zvēru! Es jūtos ļoti slikti tāpēc, ka to neizdarīju!

- Es zinu, Toraks teica. Es arī atvainojos par visām muļķībām, ko sarunāju. Es tā negribēju. Tu taču saproti, vai ne?

Rēnas seja atdzīvojās. Viņa ar elkoņiem atspiedās pret ceļgaliem un paslēpa seju plaukstās. Viņa neizdvesa ne skaņu, taču Toraks redzēja, ka meitenes pleci ir saspringti.

Viņš lempīgi apskāva draudzeni. Kādu mirkli viņa cen­tās atvirzīties, taču pēc tam atslābinājās un ar muguru atspiedās pret Toraku. Rena puisim šķita maziņa, silta un stipra.

- Es neraudu, viņa murmināja.

- Es zinu.

Pēc mirkļa viņa izslējās un, ar plaukstas virspusi no­slaucījusi degunu, izlocījās no Toraka apskāviena.

- Tev paveicies, viņa šņukstēja. Tu nekad neesi pazinis savu māti.

- Jā. Taču es atceros savu pamāti vilcēni.

Sekoja vēl viens šņuksts.

- Kāda viņa bija?

- Viņai bija mīksts kažoks un mēle kā silta smilts. Dažreiz viņas elpa oda pēc iepuvušas gaļas.

Rena iesmējās.

Sēdēdami plecu pie pleca, viņi vērās pāri Ezeram. Toraks dzirdēja, kā ienirdama noplunkšķinās ūdensžurka un kā ar asti pa ūdeni tālumā uzsit bebrs. Apveltīdams viņus ar uzmanību, iznira ūdrs un, atstādams aiz sevis burbuļu taku, atkal pazuda zem ūdens.

Nolūkodamies šajās norisēs, Toraks juta, ka uzlabojas garastāvoklis. Ja vien tuvumā būtu Vilks, viņš varētu būt mierā ar visu.

Kā atbilde no Meža atskanēja žēlabains kauciens.

Toraks pagriezās un aprauti ierējās: "Es esmu šeit!"

- Nabaga Vilks, Rena sacīja.

- Jā, viņš ilgojas pēc bara.

- Man šķiet, viņš ilgojas arī pēc tevis.

- Nāc nu! puisis pavilka viņu aiz rokas. Iesim un šo iepriecināsim!

Vilku nenācās meklēt: viņš pats pievienojās pārītim, kas stāvēja priežu pudurī netālu no nometnes.

Tuvodamies Torakam, viņš izklaidīgi luncināja asti. Vilks bija pieglaudis ausis, un mirdzums no viņa acīm bija zudis.

Sakņupis blakus barabrālim, Toraks pakasīja viņam sānus.

Vilks nogūlās un nolika purnu uz ķepām. "Es ilgojos pēc bara," viņš teica.

"Es zinu," Toraks vilku valodā atbildēja. Viņš domāja par Vilka pieķeršanos mazuļiem un tumšspalvainajai vilcenei. Vilks tos bija pametis viņa dēļ.

"Es esmu tavs bars," Toraks sacīja.

Vilks ar asti pabūkšķināja pa zemi. Pēc tam viņš pie­cēlās un nolaizīja Torakam degunu.

Zēns to pašu izdarīja Vilkam un maigi iepūta viņam skaustā. "Es nekad tevi nepametīšu."

Vilks kulstīja asti, un viņa acis spīdēja.

Paziņojusi, ka kaut kas jāatnes no apmetnes, Rena aiz­skrēja. Drīz vien viņa bija atpakaļ ar lielu alkšņa koka bļodu, uz kuras bija izgrebti ūdri. Toraks palīdzēja to novietot ērgļpapardēs. Tā nelabi oda. Bļoda bija pilna ar kazragu eļļu, kurā peldēja dīvaini, melni veidojumi.

- Joluns uzstāja, ka man tā jāpaņem, Rena paskaid­roja. Viņš teica, ka vilki esot īpaši, jo protot skaļi dziedāt. Lūk, viņa vērsās pie Vilka. Ceru, ka tev garšos!

Kad abi bija aizgājuši gabaliņu tālāk, lai atbrīvotu Vil­kam telpu, tas piegāja pie trauka, lai to apostītu. Tad viņš sāka lakt. Vilkam garšoja. Pēc neilga laika viņš no bļodas malām nolaizīja pēdējos eļļas pilienus.

- Kas bija tie melnie gabaliņi? Toraks jautāja.

- Kaltētas brūklenes, Rena atbildēja.

Toraks uz mirkli aizmirsa par dvēseļēdājiem un iesmē­jās.