Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

Toraks bija sarāvies čokurā uz durstīgas priežu skuju guļvietas un klausījās, kā Pasaules Gars šausta kokus.

Viņš bija nobijies no krusas un no tā, kas nokrita uz jumta. Viņš bija nobijies no visa: no Ezera, no slēpņļaužiem, taču visvairāk no vilkiem. Tie viņu gaidīja Mežā. Viens liels un pelēks slapstījās tepat gar akmeņiem un gaidīja izdevību uzbrukt.

Vilku dēļ Toraks neuzdrošinājās ieiet Mežā. Tā vietā viņš vilka dzīvību ar apvītušām ogām un nomelnējušām sēnēm; ja laimējās, viņš šad tad noķēra pa kādam glumam, lēkājošam radījumam.

Pasaulei vairs nebija nozīmes. Debesis uz viņu brēca; mazi, sarkani, tramīgi kustonīši viņu no kokiem apmē­tāja ar čiekuriem. Garām šāvās zaļas gaismas šautras, un glumi, brūni radījumi, kas ņudzēja ūdenī, viņu gānīja. Kamēr Toraks gulēja, ieradās briesmonis un sagrauza būdu, kuras atliekas zēns pēc tam, kad bija pamodies, ieraudzīja šūpojamies ūdenī.

Kaut kas atkal uzkrita uz jumta. Turklāt šoreiz tas griezīgi iekliedzās.

Toraks cieši aizmiedza acis.

Beidzot vējš izdzenāja krusas mākoņus. Trīcēdams bai­lēs, Toraks sagrāba cirvi un izrāpās ārā.

Krusa bija sašķaidījusi paaugu un notraukusi kokiem zarus; tā klāja pludmali kā cieti, puscaurspīdīgi oļi, kas kraukšķēja zem Toraka basajām kājām. Salauzītu ērgļpaparžu audzē kāds kustējās.

Nē. Tur bija divi. Divi lieli, melni putni.

Ciešāk satvēris cirvi, Toraks lavījās tuvāk.

Lielākais putns griezīgi ieķērcās un savēcināja spārnus, bet mazākais pabāza galvu zem spārna uz izlikās, ka viņa tur nav.

Augstu kokā Toraks pamanīja ligzdas atliekas. Putni droši vien no tās bija izvēlušies, uzkrituši viņa būdai un pēc tam noslēpušies ērgļpapardēs.

Toraks paspēra soli tuvāk spārnotie sāka neprātīgi plivināt spārnus un spalgi čiepstēt.

Puisis pamirkšķināja plakstus. Tie no viņa baidījās.

Toraks novēroja, ka putnu vaigi ir krokaini un sārti, un, kaut gan viņu spārnu pletums bija gandrīz tikpat iespaidīgs kā uz sāniem izstieptas cilvēka rokas, šī plivi­nāšana nedeva rezultātus.

Jūs neprotat lidot! zēns skaļā balsī priecājās.

Pēc šiem vārdiem putni sastinga. Tie saspiedās kopā un, no šausmām trīcēdami, skatījās augšup uz Toraku.

Puisim iekņudējās vēderā. Tik daudz gaļas! Un, tā kā tie neprata lidot, tā bija viegli iegūstama.

Diemžēl Toraks neko nespēja uzsākt. Putni viņam kaut ko atgādināja. Vai varbūt kādu? Viņš nespēja atcerēties ko.

Debesis pāršķēla nikna ķērkšana, un Toraks nometās četrrāpus.

Augstu virs galvas riņķoja vēl viens putns tikai tas gan prata lidot. Piezemējies uz ligzdas atliekām, tas nikni lūrēja lejup uz Toraku. Tā cekuls bija uzbužinājies tā, ka izskatījās pēc ausīm, un spārni bija plati izplesti.

Putns nikni noplēsa zariņu un meta ar to Torakam. Pēc tam tas notrauca dažus čiekurus.

- Krā!

- Liec man mieru! Toraks uzsauca.

Sadūšojies viņš pacēla čiekurus un meta tos atpakaļ putnam.

Tas pacēlās spārnos un aizlidoja.

Pārliecinājies, ka tas nedomā atgriezties, Toraks lika mazuļus mierā un devās uz krastmalu meklēt ēdamo. Ja viņš tos nevarēja apēst, no tiem nebija nekāda labuma.

Puisis atrada tārpainu sēni tā garšoja visai labi, izņe­mot gabaliņus, kas mudžēja no kāpuriem, kurus Toraks bija aizmirsis nokratīt. Pēc tam viņš noķēra divus glu­mus, lēkājošus kustoņus, kurus ar akmeni nosita. Vienu viņš tūdaļ apēda jēlu, bet otru piesēja pie jostas priekš­dienām.

Atgriezies pie būdas, Toraks putnu mazuļus atrada tur, kur bija tos atstājis. Pamanījuši viņam pie jostas karāja­mies zaļo radījumu, tie sāka plivināt spārnus un lūdzoši pīkstēt.

- Nē! puisis attrauca. Tas ir mans!

Pīkstēšana pārtapa par dusmīgu ķērkšanu. Putni neli­kās mierā.

Varbūt tie apklustu, ja Toraks tiem pagatavotu mītni?

Iebāzis zaru žāklē sauju priežu skuju, viņš uz tām uztupināja lielāko putnu.

Tas ar knābi satvēra Toraka piedurkni un vilka.

- Laid vaļā! puisis iebilda.

Spēcīgais knābis bija garāks par Toraka vidējo pirkstu, un putns bez grūtībām noplēsa piedurkni. Sagrābis briež­ādu draudīgajos nagos, tas ņēmās to plosīt un skatījās uz Toraku, it kā vēlēdamies sacīt: "Es tā nedarītu, ja tu mani būtu pabarojis, kā es lūdzu."

Mazākais putns ērgļpapardēs smējās.

Zēns to pacēla un ielika jaunajā ligzdā. Tas pateicās, pagriezdams pēcpusi un apšķiezdams Toraku ar baltiem mēsliem.

- Klau! Beidz! viņš iebļāvās.

- Klau, steidz! putns mēdījās.

Toraks pamirkšķināja plakstus. Putni taču nerunā.

Bet varbūt runā?

Ja tie prot runāt, varbūt nevajadzēja tos mērdēt badā?

Pārmeklējis paaugu, Toraks atrada dažus zirnekļus un nospieda tos plaukstā. Putni tos aprija un, ja vien Toraks būtu ļāvis, būtu turpinājuši mieloties ar viņa pirkstiem.

Viņš izbaroja tiem zaļā radījuma vienu kāju. Un otru. Tad Toraks izlēma, ka šiem pietiek. Lielākais putns uz viņu nosodoši paskatījās, pabāza galvu zem astes spalvām un devās pie miera. Pēc tam to pašu izdarīja mazākais.

Arī Toraks vēlējās gulēt, taču vispirms viņš nogrieza gaļas strēmeli no zaļā, lēkājošā radījuma un uzlika to uz jumta. Puisim nebija jausmas, kāpēc viņš tā rīkojas, taču tas šķita svarīgi.

Viņš žāvādamies apēda mazā kustoņa pārpalikumus, ielīda būdā un ierakās skujās.

Tieši pirms aizmigšanas viņš skaļā balsī teica:

- Varde. Glumais, zaļais, lēkājošais radījums ir varde.

Jaunie, melnie putni valdīja pār viņa dzīvi.

Tie bija trokšņaini un izbadējušies, un, ja Toraks tos laikā nepabaroja, tie cēla traci. Taču putniem bija modras acis un ausis, un tie baidījās no briesmoņa, kas atnāca nak­tīs, un no sarkanajiem kustoņiem, kas dzīvoja kokos.

Pēc dažām dienām Toraks nosprieda, ka putni ir pie­tiekami lieli, lai atstātu ligzdu. Tie lēkāja un grīļodamies gāja viņam nopakaļ, un Toraks rādīja tiem dažādas lietas, kuru nosaukumus pakāpeniski sāka atcerēties.

Šis ir priedes čiekurs. Ēšanai tas ir diezgan nederīgs. Un šīs ir brūklenes ak! ļoti gardas. Un šī ir ugunspuķe. To gareniski pārplēšot un savijot šķiedras, var nopīt virvi. Saprotat?

Putni viņu vēroja ar ciešu, melnu skatienu un visu bikstīja ar knābjiem, lai noskaidrotu, vai neatradīs kaut ko ēdamu.

Parasti tas viņiem izdevās. Tie ēda ogas, sienāžus, var­des un Toraka drēbes, ja viņš to ļāva. Un, kaut gan viņi ar lielajiem knābjiem gluži labi varēja sagādāt sev pārtiku paši, labprātāk tie tomēr zaga.

Tas šiem padevās gluži labi. Kad Toraks uz kazeņu krūma ērkšķa noķēra pirmo sīko zivtiņu, viņš bija tik lepns, ka metās to parādīt putniem. Nākamajā dienā viņš ieraudzīja, kā lielākais putns ar knābi pārbauda makšķerauklu, bet mazākais stāv malā un cerību pilns nolūko­jas.

Lai šos aizbaidītu, Toraks blakus makšķerauklai novie­toja nazi, taču, kaut gan putni lika mierā makšķerēšanas rīkus, tie raustīja cīpslas, ar kurām bija apsaitēts naža rokturis. Zēns nomainīja nazi pret cirvi, un tas izrādījās iedarbīgāks.

Nākamajā dienā, kad viņš izrāpās no būdas, lielā­kais putns no ligzdas noķērca sveicienu un atlidoja pie Toraka.

Tu lido? puisis bija izbrīnījies.

Pārsteigts pats par saviem sasniegumiem, putns drebē­dams nolaidās pie zēna kājām. Pēc tam tas izpleta spārnus un uzlaidās koka galotnē, kur zaudēja drosmi un sāka žēli lūgties, lai to izpestī. Galu galā Toraks to novilināja lejā ar sasmalcinātu vardi un pāris zivju acīm, bet putns apsēdās zemē un smējās par savu māsu, kas ligzdā jo­projām nikni plivināja spārnus. Taču ap pusdienlaiku arī viņa veica pirmo lidojumu.

Pēc tam tie sāka ātri apgūt lidotprasmi, un drīz vien, putniem riņķojot un kūleņojot Torakam virs galvas, debe­sīs skanēja to aizsmakušie ķērcieni. Spalvas tiem bija spī­dīgi melnas ar skaistu varavīkšņaini violetu un zaļganu lāsojumu, un, kad tie lidoja, spārnu vēdas skaļi švīkstēja kā niedres vējā. Šīs skaņas darīja Toraku skumju, it kā viņš pats kādreiz būtu pratis lidot, bet zaudējis šīs spē­jas.

Kādā rītā putni pacēlās debesīs un vairs neatgriezās.

Toraks centās sev iestāstīt, ka tam nav nozīmes. Viņš izlika slazdus tā bija viena no iemaņām, kuru viņš nule bija atguvis, un apēda kādu ogu, iepriekš parūpējies par to, lai dažas paliktu uz laukakmens kā ziedojums.

Taču zēns ilgojās pēc kraukļiem. Tie viņam bija iepatikušies. Un tie atgādināja par kaut ko patīkamu, tikai viņš nespēja atcerēties ko.

Kad iestājās krēsla, Toraks pārbaudīja slazdus, kurus bija izlicis iepriekšējā naktī. Viņam bija veicies: lamatās spirinājās ūdensputns. Viņš sakūra ugunskuru un to izcepa, taču ēstgribas nebija.

Pēkšņi zēns izdzirdēja pazīstamo ķērkšanu un pēc tam spēcīgas, ritmiskas spārnu vēdas: tie laidās lejā un ar būk­šķi piezemējās Torakam katrs uz sava pleca.

Viņš iekliedzās putnu nagi bija asi un nocēla tos nost. Taču viņš priecājās par to, ka tie ir atgriezušies.

Tonakt visiem trim bija dzīres. Kraukļi kurus Toraks nosauca par Ripu un Reku saēdās tik daudz, ka kļuva par smagiem, lai paceltos spārnos, un puisim tos nācās nēšus nogādāt ligzdā.

Kad putni bija aizmiguši, Toraks apsēdās pie Ezera un nolūkojās, kā virs galvas lidinās svīres, kā līdzīgi zaļam zibenim aizšaujas dzenis un sarkana vāvere, ar vienu kāju karājoties zarā, cenšas aizsniegt negatavu riekstu. Kad uzlēca mēness, no Meža gāzelēdamies iznāca bebrs, kas uzmeta Torakam bažīgu skatienu un ņēmās grauzt jaunu vītolu. Koks nolūza, bebrs nokopa tam zarus un, vilkdams stumbru sev līdzi, aizpeldēja Ezerā.

Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem Toraks jutās gandrīz apmierināts. Šķita, ka arī ievainojums uz krūtīm sāk dzīt, un puisi vairs nemocīja bailes. Viņš saprata, ka atmiņā vēl joprojām ir daudz robu, taču pasaule vairs nelikās tik tukša. Ezers apklusa, un Mežs sagatavojās īsajai vasaras naktij.

Toraks juta, ka kāds viņu vēro, un paskatījās pār plecu.

Viņa skatiens sastapās ar dzintardzeltenām acīm, kas spīdēja starp kokiem.

Toraks pielēca kājās.

Sakustējās pelēka ēna, kas pazuda Mežā.