Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TREŠĀ NODALA

i

Tie iznira no pazarēm tik klusi kā vilku bars.

Sievietes, vīri un bērni tērpušies pelēcīgās ziemeļ­briežu ādās, kas bija domātas tam, lai cilvēki nebūtu pamanāmi Mežā. Katram uz krūtīm karājās pa neapstrā­dāta dzintara amuletam, un, tāpat kā Mehīganam, viņu deniņi bija izskūti un iekrāsoti ar okeru. Kad tie parādījās uguns apspīdētajā laukumā, Toraks pamanīja, ka viņu acu baltumi ir dzeltenīgi. Kā vilkiem.

Izskatījās, ka vadonis pazīst Finkedīnu, jo iztālēm tas pamāja ar galvu, taču viņi nesasmaidījās un arī neuzlika plaukstas sev uz krūtīm par draudzības zīmi. Torakam abi vīri atgādināja vilku bara vadoņus, kas novērtē pre­tinieku.

Arī pārējie Vilku ģints pārstāvji vienīgi pa pusei pakla­nījās, izņemot sievieti, kas uzsmaidīja Finkedīnam un no šā smaida uz mirkli kļuva tāda kā jaunāka. Kraukļu vadonis atbildēdams uzlika plaukstu uz sirds un zemu paklanījās. Toraks atcerējās, ka pirms daudzām vasarām Finkedīns bija dzīvojis Vilku ģintī.

- Mēs atradām akmeni ar jūsu ziņojumu, Mehīgans sacīja Kraukļu vadonim. Kādēļ jūs mūs saucat? Kas tā par sapulci?

- Man bija nepieciešama jūsu klātbūtne, Finkedīns mierīgā balsī atbildēja.

Mehīgans izslējās visā augumā, un abi viens otru nomē­rīja ar skatienu. Pirmais novērsās Vilku ģints vadonis. Viņa dzeltenīgās acis pārslīdēja Toraka ģints piederības liecībai vilkādai un tad atgriezās pie Finkedīna.

- Kas viņš ir? Mehīgans jautāja.

- Vilku burvja dēls.

Vilki noelsās. Daži aizskāra amuletus, bet citi ar rokām gaisā Toraka virzienā vilka zīmes, it kā aizsargādamies pret ļaunumu.

- Tas, par kuru tu runā, Mehīgans sacīja, ir visdi­žākais burvis, kāds mums jebkad ir bijis. Viņš vienatnē dažu sirdspukstu laikā spēja pārvērsties par vilku. Taču viņš kļuva par dvēseļēdāju.

Vīrietis pieskārās deniņiem.

- Viņa dēļ mēs nēsājam kauna zīmi.

Toraks nenovaldījās.

- Par ko jums būtu jākaunas? viņš iekliedzās. Mans tēvs sadauzīja uguns opālu! Viņš satrieca dvēseļēdājus! Vai ar to viņš savu vainu nav izpircis?

Mehīgans puisī neklausījās.

- Es prasu vēlreiz, Finkedīn: kādēļ esi mūs aicinājis? viņš vaicāja.

Finkedīns ātri izstāstīja, kā Toraks bija nonācis pie Kraukļiem un kāpēc viņam tagad vajadzīgs dzimtās ģints uzticības galvojums. Lai pierādītu Toraka izcelsmi,

Finkedīns pacēla puiša mātes zāļu ragu un zilā slāņak­mens nazi, kas kādreiz bija piederējis viņa tēvam.

Vilku ģints vadonis klusēdams klausījās, taču, kad Fin­kedīns parādīja mantas, viņš atsprāga atpakaļ.

- Aizvāc tās! viņš iesaucās. Tās ir aptraipītas!

- Nē, nav vis! Toraks iebilda. Tēvs man tās atdeva, kad gulēja uz miršanu!

- Pietiek, Torak! Finkedīns brīdināja.

Priekšā iznāca sieviete, kas bija viņam uzsmaidījusi.

- Mehīgan, viņa uzrunāja Vilku vadoni, mums ne­kādi pierādījumi nav vajadzīgi. Paskaties uz puiša seju! Viņš ir Vilku burvja dēls.

Viņas ģints locekļiem pārskrēja trīsas. Ar acs kaktiņu Toraks pamanīja, ka Rena paceļ roku kā uzvarētāja.

- Jā gan, Mehīgans sacīja. Tomēr galvot par viņu es nedrīkstu.

Toraks sadrūma.

Pat Finkedīns izskatījās satriekts.

- Tev tas būs jādara, viņš teica. Viņš ir tavs asins­radinieks.

Vilku ģints vadonis neatbildēja, un Finkedīns turpi­nāja:

- Mehīgan, es pazīstu šo zēnu. Viņš tika apzīmogots pret savu gribu, viņš nav dvēseļēdājs.

Mehīgans sarauca uzacis.

- Tu mani pārprati. Es neteicu, ka nevaru par viņu galvot. Es sacīju, ka nedrīkstu to darīt. Šis puisis nudien ir Vilku ģints burvja dēls. Taču viņš nav no Vilku ģints.

Uz brīdi iestājās klusums.

- Skaidrs, ka es esmu no Vilku ģints! Toraks iesau­cās. Kad piedzimu, māte noteica manu piederību ģintij tāpat kā jebkuram bērnam. Un, kad man apritēja septiņi, tēvs man ietetovēja ģints tetovējumus!

- Nē, Mehīgans sacīja.

Piegājis tuvāk Torakam, viņš pastiepa roku un ar rādī­tājpirkstu pataustīja puiša vaigu.

Toraks notrīsēja. Viņš saoda vadoņa iepelējušās, mitrās ziemeļbrieža ādas smārdu. Viņš sajuta aprepējušo pirkstu uz vecās rētas, kas stiepās pāri viņa kreisajam vaigam un ģints piederības tetovējumam.

- Nē, tu neesi no Vilku ģints, nomurmināja Mehī­gans, un viņa dzeltenīgās acis urbās Torakā. Tu nepie­deri ne pie vienas ģints…

Iestājās apdullinošs klusums. Pēc tam visi sāka runāt reizē.

- Ko tu stāsti? Toraks kliedza. Es esmu no Vilku ģints! Kopš tās nakts, kad piedzimu!

- Tā ir tikai rēta, iebilda arī Finkedīns. Tā neko nenozīmē.

- Kā var nepiederēt ne pie vienas ģints? iesaucās Rena. Tas nevar būt! Tas nav iespējams!

- Mehīganam taisnība, ieķērcās Seiuna.

Visas galvas pagriezās pret viņu.

- Rēta nav nelaimes gadījums, veča paziņoja. Pui­kas tēvs to izdarīja ar nolūku, lai parādītu, ka viņš nav īsts Vilks.

- Nav tiesa! Toraks viņu pārtrauca. Starp citu, kā tu to vari zināt?

- Viņš man izstāstīja, Kraukļu burve teica. Mēs tikāmies ģinšu sapulcē pie Jūras. Viņas krama cietais skatiens turēja Toraku savā varā. Tu to zini. Arī tu tur biji.

- Tas nav tiesa, puisis nočukstēja, taču tajā pašā mirklī apjēdza, ka, iespējams, ir gan.

Viņš bija septiņas vasaras vecs, kad tētis aizgāja apru­nāties ar kādu svešinieku un atstāja Toraku bezkaunīgu bērnu barā. Puišelis nekad nebija redzējis tik daudz cil­vēku. Viņš bija nobijies, satraukts un vienlaikus lepns par saviem jaunajiem ģints piederības tetovējumiem, kaut gan tēvs tos diemžēl bija aizziedis ar lāceņu sulu un sacījis, ka tas vajadzīgs maskēšanās nolūkam tāpat vien, pa jo­kam.

Lietus bija mitējies, un no kokiem sērīgi pilēja lāses.

- Nepiederēt ne pie vienas ģints… visi murmināja.

- Kā tas var būt? Finkedīns nesaprata.

- Atbildi varētu zināt vienīgi viņa māte, Seiuna atbil­dēja. Pirms nāves viņa paziņoja, ka šim nav ģints.

Pēkšņi veča ar nūju iecirta pa zemi.

- Taču mums ar to nav nekāda sakara! Puikam nav ģints, kas par viņu galvotu. Saskaņā ar likumu viņš ir jāizraida.

- Nē! iekliedzās Rena. Man vienalga, ka viņam nav ģints! Tā nedrīkst!

Viņa izskrēja klajuma viducī. Rēnas slapjie mati karā­jās uz pleciem kā mazas, sarkanas čūskiņas, un viņas seja bija nikna. Toraks nodomāja, ka viņa izskatās vecāka par savām trīspadsmit vasarām un ir skaista.

Seiuna atvēra muti, lai meiteni apklusinātu, taču Fin­kedīns pacēla plaukstu, lai ļautu viņai runāt.

- Jūs visi pazīstat Toraku, pārlaidusi skatienu pūlim, Rena sāka runāt. Tu, Tull. Un arī tu, Luta, tu, Saielot, un tu, Etan… Citu pēc cita viņa pārskaitīja visus Kraukļus, ar kuriem Toraks bija ticies pēdējo divu gadu laikā. Jūs visi zināt, ko viņš mūsu labā ir darījis. Viņš pieveica lāci. Viņš atbrīvoja Mežu no sērgas. Pagājušajā ziemā Toraku varēja uzvarēt dēmoni, bet viņam pietika dūšas turēties tiem pretim.

Rena apklusa, lai dotu pārējiem laiku par to padomāt.

- Jā, viņš rīkojās slikti. Viņš slēpa dvēseļēdāju tetovē­jumu, kaut gan vajadzēja par to mums pastāstīt. Taču viņš nav pelnījis padzīšanu! Kā gan jūs uz to varat noskatīties, malā stāvēdami? Kur paliek taisnība ?

Finkedīns ar plaukstu pārlaida pār tumši rudo bārdu. Dažu klātesošo acīs pavīdēja šaubas. Taču Seiuna nesvār­stījās. Viņa vēlreiz ieblieza ar nūju pa zemi.

- Ģinšu likumi ir jāpilda! Pārkāpējam jātiek izraidī­tam!

Viņa pagriezās pret Renu.

- Un, ja kāds sadomās šim palīdzēt, padzīti tiks abi!

Rena, kas gatavojās dumpoties, pavērās Seiunā, bet

Toraks notvēra meitenes skatienu un papurināja galvu. Nevajag. Būs vēl sliktāk.

Vēlāk viņš izraidīšanas rituālu pat nespēja atcerēties, izņemot dažus fragmentus, kas šķita kā zibens uzplaiks­nījumi vētrā.

Rena bija sažņaugusi dūres un uzrāvusi plecus.

Aki glāstīja cirvja kātu.

Luta, visiem piedāvādama upes mālu, ar kuru ieziest sejas par sēru zīmi, rija asaras.

- Izraidītais ir gandrīz jau miris, Seiuna nemitējās atkārtot.

Cits pēc cita Kraukļi paņēma kādu no Toraka man­tām un tās saplēsa, tad ar egļu skujām attīrīja rokas, bet zarus iemeta ugunskurā tieši tā, it kā viņš patiešām būtu miris.

Tulls paņēma Toraka žebērkli un apglabāja to zem koka.

Luta iemeta ugunskurā viņa guļammaisu.

Etāns sabradāja viņa bērza tāss vācelīti.

Saielots un Pois paņēma Toraka bultas un pārlauza tās uz pusēm.

Vēl citi Kraukļi savāca viņa dzeramtrauku, roņādas ziemas drēbes, no kurām Toraks bija izaudzis un kuras glabāja guļvietas ierīkošanai, un sadedzināja arī tās.

Beidzot Rena uz kvēlojošajām oglēm uzlika arī viņa dziedniecības augu somiņu. Viņa bija vienīgā, kas iedroši­nājās Torakam ieskatīties acīs. Puisis zināja, ka draudzene atvainotos, ja vien drīkstētu.

Kamēr klajums piepildījās ar degošās zvērādas spīvo smaku, Seiuna lika Torakam nogulties uz muguras un uztetovēja viņam uz pieres izraidītā zīmi: nelielu melnu aplīti, kas atgādināja nāves zīmi.

Tad Toraks palika viens, un viņam piederēja vienīgi loks, trīs bultas, nazis, zāļu rags un posās maciņš. Visas mantas bija iezīmētas ar sarkano okeru. Kā mirušajam.

Finkedīns, kas nebija piedalījies ritos, piegāja pie To­raka. Kad Kraukļu vadonis vilka ārā no maksts nazi, viņa roka viegli ietrīsējās.

Toraks savaldījās.

Sāpēja vairāk, nekā viņš būtu spējis iedomāties. Netei­cis ne vārda, vīrs no puiša kamzoļa nošņāpa ģints piede­rības zīmi un iemeta sapluinīto vilkādu ugunī.

Toraks, noskatīdamies, kā vilnas kumšķītis nomelnē un izkūp dūmos, iekoda apakšlūpā.

- Līdz rītausmai izraidītajam jāpazūd, Finkedīns teica.

Viņa balss bija skarba, taču nodevīgais spīdums acīs liecināja, ko tas viņam bija maksājis.

- Līdz tam laikam viņš drīkst brīvi pazust Mežā. Pēc tam ikvienam, kas izraidīto pamana, viņš jānogalina.

Vadonis uz mirkli apklusa, bet pēc tam ar plaukstu iesānis izdarīja cirtienu, kas nozīmēja padzīts. Tas nu ir padarīts, viņš sacīja.

Jauneklis cieši skatījās ugunskurā, kur ar spilgtu lies­mu pazuda liecība par to, ka viņš ir bijis Toraks no Vilku ģints; tā izplēnēja pelnos un ar vēju tika aiznesta nebūtībā.

Viņam aiz muguras sakustējās pūlis. Puisis pagriezās un sabijies pamanīja, ka cilvēki pašķiras, lai kāds tiktu cauri. Viņš ieraudzīja, ka Mehīgans zemu palokās un uzliek plaukstu uz krūtīm, lai sveiktu atnācēju. Viņš redzēja, ka tāpat rīkojas arī pārējie Vilku ģints locekļi.

Un tad viņš saprata.

Laucē parādījās liels, pelēks vilks. Uz tā sudrabainā kažoka vizēja lietus lāses, un acis tam bija dzintardzeltenas kā saules atspulgs skaidrā ūdenī.

Suņi aizbēga. Cilvēki kāpās atpakaļ. Visi, izņemot Renu, kas Torakam izaicinoši pamāja ar galvu.

Kad Vilks pienāca tuvāk, Toraks nometās ceļos.

Kādreiz bija laiki, kad Vilks Torakam lēca virsū, neval­dāmā priekā smilkstēdams un ņurdēdams, laizīja puisim degunu un apveltīja viņu ar vilka skūpstiem. Tovakar tā nenotika. Tonakt Vilks bija vadītājs un viņa acīs atspogu­ļojās dīvainā pārliecība, kas tajās bija pamanāma vienīgi retumis.

Abi sabāza kopā degunus, un Toraks uz mirkli Vilku apņēma. "Barabrāli," viņš sacīja vilku valodā.

Puisis redzēja, kā sastingst Mehīgans.

-Jā, Toraks klusi teica Vilku ģints vadonim. Varbūt es neesmu no Vilku ģints, taču protu to, ko neprotat jūs. Es protu runāt ar vilkiem.

Zēns piecēlās, un abi kopā ar Vilku cauri pūlim devās uz klajuma malu. Pēc tam Toraks pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz cilvēkiem, kas viņu bija padzinuši.

Varbūt es esmu izraidītais, viņš tos uzrunāja, var­būt nepiederu ne pie vienas ģints, taču es neesmu dvēseļ­ēdājs. Un es atradīšu veidu, kā to pierādīt.

Nakts bija drēgna un vēsa, un Toraks skrēja pa Mežu ar Vilku pie sāniem. Viņi neapstājās, lai atpūstos: bez gu­ļammaisa Toraks būtu nosalis. Kustēties uz priekšu šķita labāk. Turklāt tādējādi varēja aizgainīt domas.

Vilks ar saspicētām ausīm un saboztu skaustu apstājās, un debesis bija kļuvušas drūmas.

"Uf!" viņš klusi ierējās. "Bīstami!"

Drīz to sadzirdēja arī Toraks. Tālumā skanēja bērzu tāss taures. Rēja suņi.

Viņš sažņaudza naža spalu.

Aki laiku nebija izniekojis velti.

Vilks izdzirdēja suņu rejas un noskurināja ausi. Tie vinu nenoķers!

Taču tie varēja panākt Slaiko Bezastaini.

Vilka barabrālis kā vienmēr skrēja uz pakaļkājām un tādēļ bija nožēlojami lēns: Vilkam nācās bieži apstāties un viņu gaidīt. Un tāpēc, ka draugs neko lāgā arī nespēja sadzirdēt un saost, viņš bez Vilka palīdzības no suņiem nekad neaizbēgtu.

Taču varbūt tas izdotos tādēļ, ka viņš bija gudrs. Daž­kārt pat prātīgāks par jebkuru vilku. Barabrālis, pārpel­dējis upi, bija nomazgājis savu smaržu. Pēc tam viņš tika pamodinājis spožo-zvēru-kas-karsti-kož un ieziedis ar pel­niem seju, ķepas un virskažoku. Vilkam tas nepatika, jo viņam nācās šķaudīt, taču bija arī gluži labi saprotams, kādēļ tas ticis darīts.

Viņš vienīgi vēlējās, kaut Slaikais Bezastainis būtu ātrāks.