Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DEVITA nodala

i

Toraks modās ar mokām it kā censtos uznirt no ezera dzelmes. Naktī kaut kas bija atgadījies kaut kas bries­mīgs taču viņš nespēja atcerēties, kas īsti.

Viņš gulēja guļammaisā, un sejā viņam spīdēja rīta saule. Mutē bija tāda garša, it kā viņš būtu ēdis pelnus, un ievainojums krūtīs mežonīgi sāpēja.

Pēkšņi viņš savā dūrē ieraudzīja sažņaugtu tumši rudu matu šķipsnu un uzpeldēja atmiņas. Ērgļpapardes pātago viņa ragus, dubļi šķīst zem kāju nagiem. Pazib krams,

aizlido rudu matu lēkškes. Pēc tam tukšums.

»

Ko viņš ir izdarījis ?

Izbiedēdams Vilku, viņš acumirklī bija laukā no guļam­maisa.

"Baramāsa!" Toraks sacīja vilku valodā. "Vai ar viņu viss kārtībā?"

"Nezinu," skanēja atbilde. Vilks nolaizīja viņam seju.

"Un ar tevi?"

Toraks neatbildēja. Viņš nekad nebija pārmiesojies miegā. Un dzēriens, kuru viņš bija pagatavojis rituālam,

nevarēja būt vainīgs, jo Rena tika teikusi, ka tas neliks viņa dvēselēm klejot. Turklāt viņš uz vaiga bija uzvilcis plaukstas zīmi, kā Rena bija mācījusi. Toraks ar pirkstiem aptaustīja seju: okers no tās bija nozudis. Droši vien miegā viņš to bija noberzis.

Kā gan tas varēja notikt? Viņš paskatījās uz kreveļaino brūci. Zīme bija izgriezta, taču dvēseļēdāju spēks ir varens. Varbūt tie, kamēr viņš gulēja, bija piespieduši viņu uzbrukt cilvēkam, kuru Toraks mīlēja vairāk par visiem?

Viss rīta cēliens pagāja, līdz viņš sasniedza klajumu. Torakam bija neskaidra apjausma, kur tas varētu atras­ties: iepriekšējos klejojumos viņš bija manījis gan āpša alu, gan ozola stumbeni; palīdzēja arī Vilks. Taču, kad viņi tur nokļuva, Toraks lauci nepazina. Ērgļpapardes un ugunspuķes bija saplacinātas, it kā tām pāri būtu brāzusies smaga krusa, un ozola celms bija sadauzīts šķēpelēs. Šur un tur uz koku zaļajām lapām bija manāmas sārtas lāses.

Pasaule sagriezās virpulī. Mutē viņam sakāpa žults. Toraks centās nomierināties, lai savāktu vienkopus noti­kušā druskas.

Savandītajos dubļos pie ozola celma viņš atrada Rēnas zābaku nospiedumu; pie vienas no ieejām āpša migā karā­jās ruds mats. Upmalā viņš smiltīs atrada nospiedumus, kur krastā tikušas izvilktas smailītes. Lērums vīriešu zābaku nospiedumu, kas bija tapuši dziļāki, kad tie atgrie­zās pie laivām. Tie bija nesuši kaut ko smagu.

Varbūt vīri bija ieradušies īstajā laikā, nogalinājuši alni un aiznesuši to sev līdzi?

Bet varbūt tā bija Rena, ko viņi nesa?

Prāts atteicām Torakam klausīt. Pēddziņa spējas bija viņu pametušas.

"Es to izdarīju," viņš nodomāja. "Manī ir kaut kas tāds, ko es nespēju savaldīt."

Vilks piebikstīja ar purnu viņam pie gurna, gribēdams zināt, kad viņi dosies projām. Toraks jautāja draugam, vai tas ir centies palīdzēt baramāsai, un Vilks atbildēja, ka gribējis, taču tad saodis "citu".

"Ko tu ar to gribi teikt?" Toraks jautāja, taču atbilde bija viņam nesaprotama. Vilki sazinās ne vien ņurdēdami, smilkstēdami un kaukdami, bet arī ar visa ķermeņa palī­dzību: pieliekdami galvu, noskurinādami ausis vai asti, uzbužinādami vai pieglauzdami kažoku. Pat Toraks nesa­prata visas šīs zīmes. Viņš spēja apjaust vienīgi to, ka Vilks ir saodis sliktu smaku, kas tuvojās barabrālim, un skrējis tam palīgā, taču tā bija pazudusi, pirms viņš paspē­jis ierasties.

Toraks raudzījās uz postažu, kas valdīja visapkārt. Vajadzētu atrast patvērumu, jo jebkurā mirklī varēja parā­dīties smailītes. Bet viņam bija vienalga. Viņš ies uz ģinšu sapulci un noskaidros, kas noticis ar Renu.

Kad Toraks sasniedza upes grīvu, kur pulcējās ģintis, tuvojās krēsla. Šajā vasaras laikā arī naktis nebija daudz tumšākas. Un tādēļ tas, ko viņš darīja, bija vēl bīsta­māk.

Ja neņem vērā pieres apsēju, Toraks nebija centies maskēties viņš tikai ieziedās ar pelniem, lai maldinātu suņus. Zēns paļāvās vienīgi uz savām mednieka iemaņām palikt nemanāmam un uz apstākli, ka ar zināmām grūtī­bām bija izdevies pārliecināt Vilku nenākt līdzi.

Labu gabalu no apmetnes Toraks atrada kadiķu un priedīšu puduri, kur kazenājos paslēpa guļammaisu, cerē­dams pēc tā atgriezties vēlāk, un sakņupa, lai izdomātu, ko darīt tālāk.

Pie Baltupes grīvas tumšzilā mijkrēslī gailēja oranži ugunskuri. To priekšā kā zīmējumi uz klints sienas pret debesīm snaikstījās melni apveidi. Tik daudz cilvēku! Uz mirkli Toraks atkal bija mazs zēns, kas, vēl astoto reizi nesasniedzis dzimšanas nakti, lepojās ar to, ka var doties tēvam līdzi uz ģinšu sapulci pie Jūras.

Kalnu zaķu ģints ļaudis savus ziemeļbriežu ādas mitek­ļus bija uzslējuši tālāk no piekrastes uz klintīm droši vien tāpēc, ka tās atgādināja viņiem par mājām. Pīlādžu ģints velēnu namiņu apaļie jumti tupēja pļavā, bet Lašu ģints savas vaļādas teltis bija novietojusi tieši krastmalā, un Jūras ērgļi, kuriem laikam viss bija vienalga, nekār­tīgās žagaru būdas bija uzcēluši tur, kur atradās brīva vieta. Skrajā meža ģintis bija novietojušās tuvāk Mežam, taču Toraks nekādi nespēja saskatīt Kraukļu mitekļus ar to īpatnējām vaļējām ieejām.

- Runā, ka Vilku ģints esot devusies uz dienvidiem, biedējoši tuvu ierunājās kāds vīrs.

- Jo labāk, nosprauslājās cits. Es nekad viņu klāt­būtnē nejūtos omulīgi.

Viens no viņiem paklupa pret sakni, un atskanēja klu­sināta lamāšanās.

- Tomēr viņiem vajadzēja palikt, sacīja pirmais. Šī ir ģinšu sapulce, lūk, kas tas ir.

- Kā ar Dziļā meža ģintīm? vaicāja viņa biedrs. Tie­šām nav ne miņas?

- Dzirdēju par nesaskaņām starp Sumbriem un Meža zirgiem…

Viņu balsis noklusa upes virzienā, un Toraks no jauna ievilka elpu.

Pagāja ilgāks laiks, līdz viņš iedrošinājās kustēties. Vir­zīdamies gar Meža malu, viņš nonāca pie priežu ieskautas ieplakas, kurā ļaužu pūlis pulcējās ap lielu ugunskuru. Žāvētu lašu un ceptas gaļas smarža jaucās kopā ar balsu murdoņu, stabuļu mūziku un bungu rīboņu.

Ugunskurs bija sakurināts no trim priežu stumbriem, kas dega visā garumā. Kraukļu ugunskurs. Toraks bija tos atradis.

Viņš ar sausu muti noslēpās tumšā īvju skupsnā.

Puisis redzēja, kā, griezdami biezas gaļas šķēles no spī­dīgiem staltbrieža sāniem un likdami tās klātesošo bļodās, sarunājas Finkedīns un Lašu ģints vadonis.

Gabaliņu tālāk pie mazāka ugunskura, kas izplatīja stipru kadiķu smaržu, viņš redzēja Seiunu un vēl divas burves. Viena no tām meta liesmās sauju kaulu un skatī­jās, kā tie krīt, bet otra vēroja, kā debesīs uzvijas dūmi. Seiuna šūpojās uz priekšu un atpakaļ un čukstēja buramvārdus.

Torakam virs galvas iečīkstējās zars ar niknām, mod­rām acīm lejup uz viņu lūkojās krauklis. Toraks lūdzās, lai tas vinu nenodod.

Aizbildnis izpleta spārnus un aizlidoja, aizšalkdams zemu virs burvju ugunskura. Seiuna pacēla galvu un sekoja tam ar skatienu. Pēc tam viņa pagriezās un paska­tījās tieši uz Toraku.

"Viņa tevi nevar redzēt," puisis centās sevi pārliecināt. Ugunskura gaismā Kraukļu burves acis, kurās atspoguļo­jās slepenās zināšanas, šķita sarkanas. Kas zina, ko viņa spēj saskatīt?

Tikai tad, kad Toraks vairs nevarēja izturēt šo ska­tienu, Seiuna no jauna pievērsās savām burvestībām.

Ļengans no atvieglojuma Toraks sāka pētīt uguns ap­spīdētās sejas. Viņš redzēja, kā Mežakuiļu vadonis biksta ar pirkstu krūtīs Vaļu vadonim, lai uzsvērtu sava vie­dokļa nozīmību. Aki, kas sēdēja tuvumā, lūkojās uz tēvu ar dīvainu skatienu, kas bija pilns baiļu un apbrīnas.

Tad Toraks viņu pamanīja.

Rena ar sakrustotām kājām sēdēja pūļa priekšā un, pieri saraukusi, vērās liesmās. Meitene bija bāla, un viņas labais apakšdelms bija ievīstīts mīkstā briežādā, taču izskatījās, ka citādi viņai nav nekādas vainas.

Toraks uzelpoja tik brīvi, ka likās viņam uz krūtīm pārgriezta jēlādas saite.

Ar Renu viss ir kārtībā!

Pie viņa pietecēja suns par laimi, kāds no tiem, kurus viņš pazina. Puisis to aizgainīja.

Nākamreiz varētu arī nepaveikties. Vajadzētu pazust, pirms tie viņu ir atklājuši.

Viņš palika, kur bijis.

Iespējams, tāpēc ka atkal ieraudzīja Renu. Bet varbūt vainīga bija neprātīgā iedoma, ka tagad, kad dvēseļēdāju zīme ir izgriezta, viņš varētu vienkārši iesoļot gaismas lokā un ikviens viņu aicinātu atpakaļ.

Viņš palika.

Un tas visu izmainīja.

Pa debesjumu slīdēja mēness, un Toraks turpināja vērot.

Viņš redzēja vīriešus, sievietes un bērnus, kas gremdēja biķerus toveros ar raudzētu bērza sulu. Viņš noraudzījās, kā tie ienāk gaismas lokā pie ugunskura, lai stāstītu stās­tus un dziedātu.

Kāds vīrs no Vītolu ģints dziedāja par lašu nārstu, un viņu pavadīja no brieža nagiem darināti grabuļi un pīles kaulu stabules.

Kraukļu ģints sieviete uz ugunskura apgaismotas ādas ar rokām rādīja zaglīgu ēnu lāci.

Tā tas turpinājās visu īso vasaras nakti. Toraks bija aizrāvies ar stāstiem: ar aizvēsturiskajām atmiņām, kuras ģintīs šādās naktīs tika stāstītas kopš pirmsākumiem.

Taču tad viņš pamanīja, ka Rena ir kļuvusi balta kā krīts.

Tagad ap ugunskuru dejoja divi maskās tērpti stāvi: ods ar garu, smailu koka snuķi un dusmīgs alnis. Ods pārģērbusies Odžu sieviete sīkdams zumēja apkārt un, par prieku bērneļiem un viņu vecākiem, visus bikstīja ar savu snuķi. Taču Rena redzēja vienīgi alni. Meitene skatījās, kā tas ar ragiem uzbrūk ēnām, un viņas lūpas bija kļuvušas par šauru, saspringtu līniju. Torakam bija skaidrs, ka viņa no jauna pārdzīvo uzbrukumu.

Par laimi, alnis attālinājās uz ugunskura pretējo pusi, un tagad tas bija ods, kas mērķēja uz Renu. Viņa to nikni padzina, taču tas vienmēr atgriezās no jauna, kā jau odi to mēdz darīt.

"Lieciet viņai mieru!" Toraks prātā aicināja.

Kolīdz ods gribēja sākt jaunu uzbrukumu, piecēlās kāds jauns cilvēks, kas ar vienu roku viegli satvēra tā snuķi, bet ar otru gatavojās tam iebliezt. Viņš to izdarīja tik rotaļīgi, ka Odžu sieviete iesaistījās spēlē un, aizvainoti sīkdama, aizslapstījās projām tā, ka visiem bija jāsmejas.

Rena uzmeta jauneklim pateicīgu skatienu, un tas, paraustījis plecus, no jauna apsēdās. Tad Toraks uz viņa rokām pamanīja viļņainus, zilus tetovējumus Roņu ģints zīmi. Viņš gandrīz iekliedzās.

Tas bija Beils. Viņa asinsradinieks.

Pa iepriekšējo vasaru Beils bija uzaudzējis muskuļus, un liesmas apspīdēja viņa dīgstošo bārdu, taču citādi viņš nebija mainījies. Tie paši gaišie, garie mati, kuros iepīti gliemežvāki un moivu asakas, tā pati gudrā seja. Tās pašas zilās acis, kurās, šķiet, atmirdzēja Jūras saule.

Pēdējo reizi, kad abi tikās, viņi bija prātojuši, ka vaja­dzētu kopā pamedīt, un Toraks pajokoja par Roni Mežā. Tagad to bija sāpīgi atcerēties.

Pēkšņi gaisu satricināja raga skaņas.

No kokiem izbiedēti pacēlās kraukļi.

Dejotāji, skatītāji visi pieklusa.

Atbalstījusies uz nūjas, ugunskura gaismas lokā izkli­boja Seiuna.

- Dvēseļēdājs! viņa kliedza. Mūsu vidū ir dvēseļ­ēdājs!

Pāri pūlim aizvēlās bailes.

- Es to izzīlēju uz kauliem, Kraukļu burve ķērca, iedama apkārt ugunskuram un pētīdama ļaužu sejas. Es to redzēju dūmos. Dvēseļēdājs ir starp mums topošais dvēseļēdājs!

Cilvēki ķēra ciet bērnus, tvērās pie amuletiem un sniedzās pēc ieročiem. Finkedīns noraudzījās, kā viņa burve meklē ļaundari, taču Kraukļu vadoņa vaibsti bija akmenscieti.

Kamēr Toraks centās paslēpties tumsā dziļāk zem īvēm, viņu satrieca atskārta par Seiunas izteicienu nozīmi. Topošais dvēseļēdājs…

Viņš bija nēsājis zīmi uz krūtīm pārāk ilgi. Tā bija ieēdusies viņā līdz kaulam, un viņš bija kļuvis par vienu no tiem. Viņš nekad neatgūs brīvību.

Rituāls nebija izdevies.