Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

PIECPADSMITA NODALA

Toraks atjēdzās no tā, ka viņam pār seju pārslīdēja kaut kas gļotains. Viņš salēcās un pamanīja, kā paaugā nozūd zvlņaina aste.

Viņš bija gulējis uz pussatrūdējušu priežu skuju kau­dzes klusā mežmalā. Zemāk līdz pat nežēlīgajiem Cirvjezera ūdeņiem sniedzās ar ogļu melniem oļiem nosēta pludmale.

Kā gan viņš tur bija nokļuvis? To Toraks nespēja atce­rēties.

Pāri akmens bluķiem gaudoja austrenis, kas uzdzina drebuļus. Apģērbs bija smilšains un netīrs, un ausīs viņam dunēja. Zēns bija izsalcis un ilgojās pēc Vilka, taču gau­dot neuzdrošinājās. Viņš pat nebija pārliecināts, vai to spētu.

Migla bija izklīdusi, taču sauli aizsedza pelnu pelēka dūmaka. Krastmalas dienvidu malu sargāja niedres. Tālāk tumšs un biedējošs skatienam pletās Ezers.

Toraks piecēlās. Priežu skujas gulēja gar piekrasti pla­tos vālos, it kā tās būtu izskalojuši vareni pali. Pat koki, kā ar satraukumu novēroja Toraks, liecās projām no Ezera.

Viņš ieskrēja Mežā.

Putni klusēja, un koki viņu drūmi vēroja. Puisis atrada dubļainu strautu un padzērās; viņš pamanīja dažas sačervelējušās pērnās brūklenes un tās aprija. Dubļos viņš ieraudzīja pēdas: pa vidu tām stiepās astes atstāta svēdra. Šis radījums šķita pazīstams, taču viņš to nespēja atsaukt atmiņā. Tas bija biedējoši. Kādreiz Toraks bija pazinis ikvienu zīmi, kuru atstāja Meža iemītnieki.

Viņš nevarēja saprast, kā varētu izdzīvot. Nebija ne guļammaisa, ne loka, ne bultu, ne pārtikas. Vienīgi cirvis, nazis, pustukšs zāļu rags un maks ar samirkušu posu. Un viņš bija aizmirsis, kā jāmedī.

Ceļš sāka iet kalnup, un Toraks sasniedza mazu, vēju appūstu ezeriņu, kur saule žilbināja acis un varžu kurk­stēšana sāpināja sirdi. Viņš devās atpakaļ Mežā, taču koki lika klupt pār saknēm un skrāpēja viņam seju. Pret Toraku bija sazvērējies pat Mežs.

Koki beidzās. Viņš bija nonācis atpakaļ pie niedrāja. Toraks klupdams krizdams gar Meža malu virzījās uz zie­meļiem, līdz nonāca vietā, kur niedru audze sašaurinājās līdz bultas šāviena attālumam.

Aiz tās pacēlās klints granīta siena. Tā izskatījās dīvaini pievilcīga. Plaisās tvērās pīlādži un kadiķi, bet papardes un orhidejas trīsēja no ūdenskrituma izšķiestajām lāsēm. Virs klints laidelējās bezdelīgas un riņķoja kraukļi, un Toraks redzēja, ka akmenī ir iecirsti un izkrāsoti zaļi zivju, aļņu un cilvēku veidoli. Viņš lēsa, ka ūdens izplūst no Ūdru dziednieciskā avota. Ja vien to spētu sasniegt!

Niedres čabēja un gainīja Toraku atpakaļ.

Saule sāka laisties uz rietu, taka pagriezās uz dienvi­diem, un puisis atkal atradās pie Ezera un slampāja pa priežu skujām klāto ogļmelno pludmali.

Viņš apstājās. Šī vieta šķita pazīstama. Viņš atkal bija atpakaļ vecajā vietā.

Torakam uzmācās briesmīga doma.

Lai to pārbaudītu, viņš atgriezās Mežā un soli pa solim izstaigāja jau noieto ceļu, līdz sasniedza niedrāju; tikai šoreiz viņš pagriezās uz ziemeļiem, nevis uz dienvidiem. Kad Toraks beidzot sasniedza krastmalu, sāka krēslot. Tā pati vieta. Tās pašas pēdas. Viņa pēdas.

Sala. Ezers viņu bija uzvilinājis uz salas, kur pat Ūdri baidījās spert kāju. Viņš bija noķerts lamatās: uz austru­miem glābšanās ceļu noslēdza Ezers, bet uz rietumiem niedrājs.

Vējš sašūpoja kokus. Toraks tos vēroja. Kā gan tos sauca?

Priedes, viņš šaubīdamies pie sevis noteica. Bērzi.

Kadiķi?

"Ieklausies, ko tev stāsta Mežs," mēdza pamācīt tēvs. Taču Mežs ar Toraku vairs nerunāja.

Savācis posu un sausus zarus, viņš aizklīda uz krast­malu un ievietoja tos starp laukakmeņiem, lai Ūdri neva­rētu pamanīt liesmas. Sākumā šķiltavas negribēja šķilt dzirkstis, taču beidzot viņam izdevās iekurt uguni. Toraks murminādams noliecās pāri ugunskuram.

Uz Ezera atbalsojās vientulīgs kliedziens. Tas bija putns ar sarkanajām acīm, kas niedrājā viņu bija nodevis.

Tam pievienojās vēl citas balsis. Tie nebija putni. Tie bija vilki.

Pielēcis kājās, Toraks izvilka nazi. Vilku dziesma viņam allaž bija patikusi. Taču tagad uzmācās bailes.

Baram pievienojās vēl kāds vilks. Toraks šo gaudošanu pazina. Tas bija Vilks viņa Vilks, tomēr viņš nesaprata, ko tas grib pasacīt. Pazīstamā balss bija kļuvusi tik nesa­protama kā lūša kliedziens.

Vilk! Toraks sauca. Atgriezies!

Taču Vilks nenāca.

Viņš Toraku bija pametis.

Puisis iespieda sānos dūres. Lai tad tā arī būtu!

Vilks lēkšoja pa Mežu. Kur ir Slaikais Bezastainis?

Vienubrīd abi kopā cīnījās pret lielo slapjumu, bet tad jau viņš bija pazudis! Vilks centās gaudot, taču slapjums spiedās rīklē un viņš izbijās. Viņš aizmirsa par Slaiko Bezastaini, aizmirsa par visu uz pasaules un pērās ar ķepām līdz beidzot sasniedza sauszemi.

Tagad viņš skraidīja šurpu turpu un ošņāja smaržas. Vilks saoda ērgļpapardes, bebrus, ūdrus un brūklenes; viņš dzirdēja, kā uz peldošajām niedrēm pārvietojas bezastaini un kā pa Ezeru snaikstās slēpņļauži. Vilku mocīja uztrau­kums. Varbūt Slaikais Bezastainis vairs neelpo?

Mežā atskanēja kliedziens: izmisīgs bezastaina bļā­viens.

Vilks apstājās un, pacēlis purnu, uz visām pusēm pagro­zīja ausis. Viņš uztvēra smaržu. Slaikais Bezastainis!

Vilks sekoja smaržai pa pēdām. Izlocījās starp kokiem, lēca pāri papardēm un beidzot pie maza spožā-zvēra-kaskarsti-kož, sakņupušu starp laukakmeņiem lielā slapjuma malā, ieraudzīja savu barabrāli.

Vilks izsprāga no Meža, un Slaikais Bezastainis pagrie­zās un viņu uzlūkoja.

Vilks pārlēca pāri melnajiem akmeņiem un metās pie barabrāļa, lai uzliktu viņam ķepas uz krūtīm un nolaizītu purnu.

Slaikais Bezastainis aizgrūda viņu prom. Tad viņš pret Vilku pavēcināja savu lielo nagu.

Vilks atlēca atpakaļ.

Slaikais Bezastainis, bļaudams bezastainu valodā, vēl­reiz metās uz priekšu.

Vilks viņa kliedzienos saklausīja bailes un redzēja tās skaistajās, sudrabainajās acīs. Kā tas iespējams? Slaikais Bezastainis taču nevar būt no viņa nobijies!

Vilks apjucis apsēdās. Viņš juta, kā krūtīs briest smilksts.

Pēkšņi Slaikais Bezastainis no spožā-zvēra pagrāba koku un metās Vilkam virsū metās viņam virsū ar spožozvēru! Vilks palēca sānis, taču spožais-zvērs trāpīja pa pur­nu un viņš iekaucās.

Slaikais Bezastainis atņirdza zobus rūcienā un uzbruka vēlreiz. Vilks nezināja bezastainu valodu, taču saprata, ko nozīmē šie kliedzieni. Vācies projām! Tu vairs neesi mans barabrālis! Lasies projām!

Kļuvis vai traks no sāpēm un bailēm, Vilks metās skriet.

Aiztriecis Vilku, Toraks trīcēdams stāvēja Ezera krastā. Viņš bija pārguris, taču gulēt neiedrošinājās. Ja liktos uz auss, tie viņam atnāktu pakaļ. Vilki. Ūdru ģints med­nieki. Slēpņļauži. Dvēseļēdāji. Visi, pilnīgi visi bija pret Toraku.

Žņaudzīdams dūrēs cirvi un nazi, viņš lūkojās liesmās un šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Toraks bija izsalcis. Vajadzēja izlikt slazdus dzīvniekiem un izmest makšķerauklas, taču viņš bija aizmirsis, kā tas darāms.

Viņš sāka klanīties.

Tuvojās sarkanas acis. Toraks iekliedzās un pamodās. Acis bija īstas. Nevis sarkanas, bet gan dzeltenas. Vilku acis.

Pakampis degošu zaru, Toraks metās ēnām virsū ar spožu dzirksteļu spietu.

Vilki atsprāga atpakaļ. To skatieni bija tukši un bie­dējoši. Viņi neizdvesa ne skaņu.

Starp tiem bija Vilks. Vilks, kurš kādreiz bija Toraka barabrālis, taču tika viņu pametis.

Ar noliektu galvu, kulstīdams asti, tas draudīgi virzījās tuvāk.

Torakam salēcās sirds. Vilks bija ieradies par viņu pa­ņirgāties. Redzi? Man ir jauns bars! Tu man vairs neesi vajadzīgs!

- Ej projām, puisis nočukstēja.

Vilkam noraustījās ausis. Mitējās kustēties aste.

- Atkāpies! Toraks noņurdēja.

Viņš savēcināja zaru pret Vilku, kas palēca sānis.

Pārējie vilki nomācošā klusumā vēroja notiekošo. Tad cits pēc cita tie ietecēja Mežā.

Vilks palika pēdējais. Viņš pameta skatienu atpakaļ uz Toraku. Tad arī viņš izgaisa miglā.

Pēc Vilka aiziešanas iestājās pilnīgs klusums.

Nicīgi ķērkdams, Torakam virs galvas aizlaidās liels, melns putns. Puisis centās atcerēties, kas tas ir. Krauklis. Kraukļu ģints… Rena. Tā kādreiz bija viņa draudzene. Vai tad ne? Viņš nespēja atcerēties meitenes seju.

Toraks aptaustīja sulojošo ievainojumu uz krūtīm. Droši vien kaut kāda iemesla dēļ viņam to vajadzēja sev nodarīt…

Dvēseļēdāji. Viņam bija jāpierāda tas, ka viņš nav viens no tiem. Lai ģintis ņemtu viņu atpakaļ.

Šķita, ka tas viss noticis ļoti sen.

Saule nolaidās aiz kokiem, un, kamēr Toraks sēdēja pie dziestošā ugunskura, krastmalu pārņēma ēnas. Dūkoņa viņa galvā pieņēmās spēkā. Toraks juta, kā visapkārt ložņā slēpņļauži: tie vēroja un gaidīja. Viņš drudžaini piemeta ugunskurā malku.

Zilajās debesīs uzlēca nespodrs mēness, un Torakam sāka likties, ka iestājusies saulgriežu nakts. Viņa dzim­šanas nakts.

Četrpadsmit, viņš nomurmināja. Tu esi četrpa­dsmit vasaras vecs. Daudz laimes dzimšanas naktī, To­rak!

Viņš sāka smieties.

Un nevarēja vien beigt.