Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

PIRMĀ NODALA

Odze noslīdēja lejup pa krastmalu un nolieca gludeno galvu pie ūdens, bet Toraks apstājās dažus soļus nostāk, lai ļautu tai padzerties.

No smagajiem staltbrieža ragiem, kas bija tik ilgi nesti, viņam sāka smelgt rokas, tāpēc puisis tos nolika malā un sakņupa ērgļpapardēs, lai pavērotu. Čūskas ir gudras un zina daudz noslēpumu. Varbūt šī viņam palīdzēs?

Odze nesteidzīgi padzērās. Pacēlusi galvu, tā izšāva mēli un paostīja Toraka smaržu. Pēc tam tā graciozi aiz­vijās projām un pazuda papardēs.

Tā nebija viņam devusi nekādus norādījumus.

"Taču tev nekādi padomi nav vajadzīgi," Toraks sev bēdīgi sacīja. "Tu zini, kas darāms. Izstāsti viņiem. Kolīdz atgriezīsies nometnē. Saki: "Rena! Finkedīn! Pirms diviem mēnešiem kaut kas atgadījās. Tie mani pieveica un man uz krūtīm uztetovēja zīmi. Un tagad…""

Nē, tā nebūs labi. Viņš spēja iztēloties Rēnas seju. "Es esmu tavs labākais draugs un tu man meloji veselus divus mēnešus

Toraks saņēma rokās galvu.

Pēc brīža viņš izdzirdēja čaboņu un, pacēlis skatienu, upes pretējā krastā ieraudzīja ziemeļbriedi. Stāvēdams uz trim kājām, tas ar vienu nikni kasīja dīgstošos jaunos ra­gus. Sajutis to, ka Toraks negatavojas medīt, tas turpināja kasīties. Ragi asiņoja: ziemeļbriedim droši vien niezēja tik stipri, ka vienīgā izeja bija sagādāt sev sāpes.

"Man jārīkojas tāpat," Toraks nosprieda. "Jāizgriež te­tovējums. Lai sāp. Tad neviens par to pat neuzzinās."

Taču sarežģījumi slēpās tajā apstāklī, ka pat tad, ja viņš piespiestu sevi to izdarīt, nekas jēdzīgs neizdotos. Lai atbrīvotos no tetovējuma, bija jāveic attiecīgi riti. To Toraks, izmantodams par piemēru uz meitenes plaukstu locītavām uztetovētos zigzagus, bija pa aplinku ceļiem uz­zinājis no Rēnas.

- Ja neizpildīsi attiecīgus ritus, Rena skaidroja, zīmes parādīsies no jauna.

- Parādīsies no jaunai Toraks bija pārbijies.

- Protams. Sākumā tu tās neredzēsi, jo tās ir ieēdušās dziļi miesā. Bet tās joprojām tur būs palikušas.

Un tā viss beidzās, jo Toraks, neteikdams, kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs, nespēja Renu pierunāt atklāt maģiskās darbības.

Ziemeļbriedis pikti noskurinājās un ierikšoja Mežā, bet Toraks, pacēlis ragus, turpināja ceļu uz nometni. Tas bija labs atradums pietiekami liels, lai ikviens ģints loceklis dabūtu pa gabaliņam, no kura pagatavot makšķerāķus vai āmuru krama apstrādei. Finkedīns priecāsies. Toraks centās domāt par to.

Taču netīkamās domas viņu turpināja vajāt. Laikam jau viņš vēl aizvien nebija apjēdzis, cik smaga mēdz būt noslēpuma nasta. Viņš par to bija domājis bez mitas pat tad, kad medīja kopā ar Renu un Vilku.

Bija pats lašu nārsta mēneša sākums, un skarbs aus­trumu vējš uzvēdīja stipru zivju smārdu. Kamēr Toraks soļoja starp priedēm, zem viņa zābakiem kraukšķēja dzeņu nokaltās koku mizas. Pa kreisi, pamodusies no ilgā ziemas miega ledus skavās, čaloja Zaļupe, bet pa labi virs Lauztās kraujas pacēlās klints siena. Dažviet tā bija izrobīta, jo cilvēki, gādādami sev sarkanā slāņakmens amuletus, kas nes veiksmi medībās, bija klinti sacaurumojuši. Toraks izdzirdēja, kā pret akmeni atsitas akmens. Kāds tur atkal darbojās.

"Tur vajadzētu strādāt man," puisis prātoja. "Man vajadzētu pagatavot jaunu cirvi. Man daudz ko vajadzētu izdarīt."

- Tā tas vairs nedrīkst turpināties, viņš sev teica skaļā balsī.

- Tas tiesa, kāds piekrita. Nedrīkst vis.

Šie bija satupuši uz dzegas desmit soļus virs Toraka: četri puiši un divas meitenes, kas vērīgi skatījās lejup. Mežakuiļu ģints pārstāvjiem bija līdz pleciem apgriezti brūngani mati, kas bija īsi apcirpti uz pieres; uz krūtīm viņiem karājās mežakuiļu ilkņi, bet uz pleciem tie nēsāja biezus ādas apmetņus. Vītolu ģints meitenēm pie kamzo­ļiem bija piešūtas savērptas mizu sloksnes, bet uz pierēm viņām bija uztetovētas trīs melnas lapas, un izskatījās, ka viņas ir mūžam saraukušas uzacis. Visi bija vecāki par Toraku. Puišiem jau bija izaugusi šķidra bārdiņa, un zem meiteņu ģints piederības tetovējumiem varēja sama­nīt īsas, sarkanas svītriņas, kas liecināja par to, ka viņām ir bijusi pirmā asiņošana.

Tie bija drupinājuši slānekli: Toraks uz viņu briežādas apmetņiem manīja akmens putekļu kārtu. Tieši Torakam priekšā atradās no koku stumbriem pagatavotas kāpnes, kas bija pieslietas pie klints sienas, lai varētu uzrāpties uz dzegas. Taču slāneklis jauniešiem vairs nebija prātā.

Cerēdams, ka neizskatās nobijies, Toraks pameta ska­tienu pār plecu.

- Ko jūs gribat? viņš jautāja.

Aki, Mežakuiļu vadoņa dēls, ar galvu pamāja uz ragiem Toraka rokās.

- Tie pieder man. Liec zemē!

- Nē, nepieder vis, Toraks iebilda. Es tos atradu.

Lai parādītu, ka viņam ir ieroči, puisis uz pleca sakār­toja loku un pieskārās zilā slāņakmens nazim, kas makstī karājās viņam pie gurna.

Aki nelikās to manām.

- Tie pieder man, viņš atkārtoja.

- Un tas nozīmē to, ka tu tos esi nozadzis, piebilda meitene no Vītolu ģints.

- Ja ragi patiešām būtu tavi, Toraks uzrunāja Aki, tu būtu uz tiem uzskrāpējis piederības zīmi, un es tos nebūtu aizticis.

- Es to izdarīju. Uz pamatnes. Tu to esi nokasījis.

- Protams, ne, Toraks dusmīgi sacīja.

Tad viņš ievēroja to, ko vajadzēja ieraudzīt jau agrāk: uz viena raga pamatnes vīdēja mežakuiļa ilknim līdzīgs okera traips. Puisim svila ausis.

- Es to nepamanīju, viņš liedzās. Un neesmu to nokasījis.

- Tad liec tos zemē un lasies, sacīja zēns, vārdā Rauts, kas pret Toraku izturējās labvēlīgāk nekā pārējie. Nevis tā kā Aki, kuram prātā bija kaušanās.

Taču Torakam plūkties negribējās.

- Labi, viņš moži teica. Es pieļāvu kļūdu. Nepama­nīju zīmi. Tie pieder jums.

- Kāpēc tu domā, ka tiksi cauri sveikā? Aki vaicāja.

Toraks nopūtās. Ar Aki viņš bija ticies jau agrāk. Lie-

lībnieks, kas iedomājās, ka ir vadonis, un to allaž vēlējās pierādīt ar dūrēm.

- Vai tu iedomājies, ka esi īpašs? Aki smīkņāja. Tā­pēc, ka tevi pieņēmis Finkedīns, tu proti sarunāties ar vilkiem un esi garagājējs?

It kā vēlēdamies pārliecināties, vai tas tur vēl ir, viņš izlaida pirkstus caur nožēlojamo apmatojumu uz zoda.

- Patiesība ir tāda, ka tu vari dzīvot pie Kraukļiem vienīgi tāpēc, ka savu ģinti neesi redzējis pat pa gabalu, Aki turpināja. Un Finkedīns tev neuzticas, citādi jau sen būtu tevi padarījis par audžudēlu.

Toraks sakoda zobus.

Viņš skatījās apkārt, meklēdams glābšanās ceļu. Upē ūdens bija pārāk ledains, turklāt krastmalā šiem bija novietoti vienkoči. Tas nozīmēja, ka nav jēgas skriet augšup pret straumi gar krastu vai arī bēgt atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņš bija nācis: viņš iestrēgtu žāklē, kur Zaļupē ietek Cirvjupe. Un arī palīdzību nebija no kā gai­dīt. Rena atradās Kraukļu nometnē ziemeļos nepilnas dienas gājiena attālumā uz austrumiem, bet Vilks naktī bija devies medībās.

Toraks nolika zemē staltbrieža ragus.

- Es teicu, ka jūs varat tos pievākt, viņš sacīja un devās projām pa taku.

- Gļēvulis, Aki ņirgājās.

Toraks to neņēma vērā.

Viņam pa uzaci trāpīja akmens. Toraks pagriezās pret naidniekiem.

- Kurš tad tagad ir gļēvulis? viņš jautāja. Tad nu gan ir liela drosme seši pret vienu.

Aki seja zem īsi uz pieres apcirptajiem matiem sadrūma.

- Tad tiksim skaidrībā tikai divatā: tu un es.

Viņš nometa kamzoli, un kļuva redzamas muskuļotas, ar rudām pūkām klātas krūtis.

Toraks sastinga.

- Kas par vainu? ieķiķinājās viena no Vītolu meite­nēm. Nobijies?

- Nē, Toraks atbildēja.

Taču patiesībā viņš bija gan nobijies. Puisis bija aizmir­sis, ka Mežakuiļu ģintī pirms cīniņa ir pieņemts izmesties kailam līdz viduklim. Viņš nedrīkstēja to darīt, jo tad šie ieraudzītu tetovējumu.

- Sagatavojies kauties! Aki nošņāca un rāpās lejup pa trepēm.

- Nē, Toraks sacīja.

Torakam gar ausi nosvilpa vēl viens akmens. Viņš to paķēra un raidīja atpakaļ, un viena no Vītolu meitenēm iekliedzās un satvēra asiņojošo potīti.

Aki tobrīd jau gandrīz bija norāpies pa kāpnēm, un draugi viņam sekoja kā skudras pa iestaigātu medus taku.

Sagrābis vienu no staltbrieža ragiem, Toraks metās pie priedes un, aizāķējis žuburu aiz zara, iekārās kokā.

- Šis mums ir rokā! Aki iebļāvās.

"Nē, nav vis," Toraks nodomāja. Viņš bija izvēlējies šo koku tāpēc, ka tas auga vistuvāk klints sienai, un tagad viņš bija pa zaru aizlīdis līdz dzegai, uz kuras pirms brīža bija stāvējuši pretinieki. Klints dzega bija klāta ar kvarca smiltīm un akmeņiem, uz tās gailēja maza uguntiņa, kuru turēja pie dzīvības pelnos iemestais priežu sveķu gabals. Vēl tur atradās aļņādu ķīpa. Augšpusē klints siena nebija tik krauja, un uz tās auga pietiekami daudz kadiķu krūmu, pie kuriem pieķerties.

Mezdams akmeņus un izvairīdamies no pretinieku rai­dījumiem, Toraks aizskrēja līdz trepēm un tās pagrūda. Tās nekustējās. Kāpnes bija ar jēlādas saitēm pieslokšņotas pie klints, un Torakam nebija laika tās pārgriezt. Viņš gribēja darīt vienīgo, kas atlika, lai aizbēgtu no seko­tājiem. Toraks pakampa aļņādu kaudzi un gatavojās to nomest uz trepēm.

Atskanēja mežonīgs bļāviens un Toraks pārsteigts palaida ādas vaļā. Aki izrādījās ātrāks, nekā izskatījās, un bija jau gandrīz sasniedzis dzegu. Toraks nevilšus bija viņam uzmetis virsū izkusušos sveķus.

Rūkdams kā dubļos iestidzis mežakuilis, Aki noslīdēja lejup pa kāpnēm.

Toraks ieķērās kadiķos un rāpās uz kalna kori.

Viņš skrēja cauri Mežam ziemeļaustrumu virzienā, un kliedzieni aiz muguras kļuva aizvien klusāki. Torakam nepatika bēgt. Taču šoreiz labāk bija tikt nosauktam par gļēvuli, nevis pieļaut to, ka atklājas patiesība.

Pēc brīža nogāze kļuva lēzenāka un radās iespēja pa to noskriet lejā un atrast ceļu atpakaļ pie upes. Toraks turē­jās tālāk no cilvēku iemītajiem ceļiem un meklēja vilku takas, kuras viņš spēja atrast teju vai ar aizvērtām acīm. Ja sasniegtu braslu, varētu tikt pāri upei un atgriezties Kraukļu nometnē. Skaidrs, ka tur gaidītu nepatikšanas, taču Finkedīns būtu viņa pusē. Vītolu biežņā krastmalā Toraks aizelsies apstājās. Koki visapkārt vēl tikai modās no ilgā ziemas miega. Bites ar troksni atsitās pret to spur­dzēm, un saules apspīdētā laukumiņā, asti apvijusi ap zaru, snauda vāvere. Upes seklumā plunčājās sīlis. Neviens cil­vēks netuvojās. Mežs Toraku būtu par to brīdinājis.

No atvieglojuma slābans viņš atspiedās pret koka stumbru.

Toraka plauksta pasniedzās pie kamzoļa apkakles un pārslīdēja pāri tetovējumam uz krūtīm. Viņam galvā ska­nēja Odžu burves šņākšana: "Šī zīme būs kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tā tevi pazudinās vienalga, kā tu turētos pretim. Kopš šā brīža tu esi viens no mums."

Nē, neesmu, Toraks nomurmināja. Neesmu!

Taču visās vētrainajās ziemas naktīs, kad mocīja bez­miegs, Toraks juta, kā tetovējums dedzina viņa ādu. Viņš pat baidījās iedomāties, kādu postu tas spētu nodarīt. Kādu ļaunumu tas viņam varētu sagādāt.

Kaut kur dienvidos iegaudojās Vilks. Tas bija noķēris zaķi un tagad pauda prieku Mežam, savam barabrālim un visiem pārējiem, kas spēja sadzirdēt.

Vilka balss uzlaboja Toraka garastāvokli. Vilks, šķiet, viņa tetovējumu neņēma vērā. Tāpat kā Mežs. Tas visu zināja, taču vēl aizvien nebija Toraku padzinis.

Sīlis, nopurinājis ūdens lāses, pacēlās spārnos, un To­raks mirkli ar skatienu sekoja tā lidojumam. Pēc tam viņš sevi piespieda atrauties no koka stumbra un sāka skriet. Toraks izlauzās no biezokņa un Aki viņam ar pieri iebelza pa krūtīm un nogāza no kājām.

Jauneklis no Mežakuiļu ģints bija kļuvis gandrīz nepa­zīstams. Viņa apsārtušās acis gailēja sejā, kas bija melna un lipīga no sveķiem; tā bija apķepusi ar priedes asinīm un kvēloja niknumā.

- Tu padarīji mani par muļķi! viņš iekliedzās. Visu priekšā tu padarīji mani par muļķi!

Toraks, cenzdamies piecelties kājās, tenterēja atpa­kaļ.

- Es tā negribēju! Es pat nezināju, ka tu rāpsies augšā!

- Melis! Aki vicināja cirvi pie Toraka potītēm.

Toraks izlocījās un, aizvēlies sānis, iespēra pa Aki cirvja

kātu. Ierocis izkrita jauneklim no rokas. Viņš izvilka nazi. Arī Toraks izvilka savējo, un viņi sāka riņķot viens otram apkārt.

Kamēr Toraks centās atcerēties visus cīņas paņēmie­nus, kurus bija mācījis tēvs un Finkedīns, sirds viņam dauzījās pret ribām.

Aki bez brīdinājuma metās uz priekšu. Taču viņš par mirkli nokavējās. Toraks iespēra ienaidniekam pa vēderu un tad ar dūri iesita pa rīkli. Aki aizrijies tvēra pēc Toraka kamzoļa. Atraisījās auklas un Aki to ieraudzīja. Zīmi uz Toraka krūtīm.

Laiks apstājās.

Aki palaida vaļā pretinieka kamzoli un kāpās atpa­kaļ.

Toraks stāvēja kā zemē iemiets.

Aki novērsa skatienu no tetovējuma un ielūkojās Tora­kam sejā. Zem sveķiem bija manāmi neizteiksmīgi vaibsti, kas bija sastinguši no apjukuma.

Taču viņš ātri atjēdzās. Ar vienu pirkstu, mērķēdams tieši pretiniekam starp acīm, Aki norādīja uz Toraku. Viņš ar plaukstu izdarīja sānisku cirtienu gaisā, un tādu žestu Toraks nekad agrāk nebija redzējis.

Pēc tam Aki pagriezās un aizskrēja.

Nonācis pie sava vienkoča, viņš droši vien bija īries ātrāk par bēgošu lasi, jo tad, kad Toraks vēlā pēcpusdienā beidzot sasniedza Kraukļu nometni, puisis no Mežakuiļu ģints to jau bija apmeklējis. Iebrāzies klajumā, Toraks no Kraukļu klusēšanas visu noprata.

Vienīgās skaņas bija žūstošo zārdu čīkstēšana un upes čalas. Tulls un viņa draudzene Luta, pie kuriem dzīvoja Toraks, skatījās uz viņu kā uz svešinieku. Vienīgi viņu dēls Deirijs, septiņas vasaras vecs puisēns, kas bija Toraka uzticams biedrs, metās pretim, lai viņu sveiktu. Taču tēvs viņu aizvilka atpakaļ.

Ar izspūrušiem matiem no ziemeļbrieža ādu būdas iznira Rena, un viņas seja no satraukuma zvēroja.

- Nu tad beidzot, Torak! Tā taču ir kļūda! Es visiem teicu, ka tā nav taisnība!

Viņai aiz muguras parādījās Aki, viņa tēvs, Mežakuiļu ģints vadonis, un Finkedīns. Kraukļu vadoņa seja bija drūma, un, šķērsodams lauci, viņš balstījās uz nūjas, taču balss viņam bija nosvērta kā vienmēr.

- Es par tevi devu vārdu, Torak. Es viņiem teicu, ka tas nevar būt.

Finkedīnam visi tik ļoti uzticējās. Toraks sevi nevarēja ciest.

Mežakuiļu vadonis palūkojās Finkedīnā.

- Vai tu gribi manu dēlu saukt par meli? viņš jau­tāja.

Vīrs bija līdzīgs Aki, tikai lielāks: tāda pati stūraina seja un sarkanas rokas.

- Kāpēc par meli? Finkedīns atjautāja. Būs gadī­jusies kļūda.

Mežakuiļu ģints vadonis sāka nomierināties.

- Es jau teicu, sacīja Finkedīns, ka puika nevar būt dvēseļēdājs. Un viņš to var pierādīt. Torak, novelc kamzoli!

-Ko? Rena vērsās pie tēvoča. Tu taču nedomā, ka…

Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja. Un uzsauca Torakam:

- Žigli noskaidrosim šo pārpratumu!

Puisis paskatījās sejās cilvēkiem, kas pulcējās apkārt. Šie ļaudis bija viņu pieņēmuši, kad aizgāja bojā tēvs. Viņš šeit dzīvoja jau gandrīz divas vasaras un ziemas. Tie viņam bija sākuši uzticēties. Tagad tam visam ir beigas.

Toraks lēnām nolika zemē bultu maku un loku. Tad atraisīja jostu. Ausīs zvanīja. Pirksti neklausīja, it kā tie piederētu kādam citam.

Toraks noskaitīja lūgsnu Mežam un pārvilka pār galvu kamzoli.

Rēnai pavērās mute, bet pār lūpām nenāca ne skaņa.

Finkedīns sažņaudza dūrē nūju.

- Es taču jums teicu! iesaucās Aki. Trīszaru žebēr­klis, es jums teicu! Viņš ir dvēseļēdājs!

Kāpēc tu man nepateici? Finkedīns jautāja balsī, no kuras nobālētu pieaudzis vīrs.

- Es gribēju, Toraks stomījās, taču…

- Ko?

Puisis nokāra galvu.

Abi klajumā bija vieni. Mežakuiļu vadonis ar dēlu bija devušies savākt vienkopus savu ģinti, un uz tālīnām apmetnēm bija aizsūtīti ziņneši. Finkedīns, kas pirms Aki ierašanās kasīja ziemeļbrieža ādu, bija atkal ķēries pie darba: tā bija zīme arī citiem nesēdēt dīkā un atstāt Toraku viņa ziņā. Daži bija devušies medībās, bet citi augšup pret straumi ar žebērkļiem durt zivis. No Rēnas nebija ne miņas.