Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

ČETRPADSMITĀ NODALA

Laipa sašūpojās, un Toraks gandrīz iegāzās Ezerā. Viņš nometās uz visām četrām un ieķērās tajā ar abām rokām.

Aiz viņa, iecirtis nagus mietos, stāvēja Vilks. Viņam tas nebija pa prātam.

Puisim nebija vietas, kur apgriezties, tāpēc viņš pameta iedrošinošu skatienu pār plecu. Vilks pieglauda ausis un nelaimīgs paluncināja asti.

Laipa pārstāja šūpoties, un Toraks piecēlās. Mieti bija slideni, un niedres tik biezas, ka nemitīgi vajadzēja tās pašķirt sānis. Viņš vairījās no to garo, lipīgo pirkstu pie­skārieniem.

No jauna savilkās migla. Tālāk laipa kļuva vēl šaurāka: tie bija ar galiem kopā sasieti baļķi, kas turējās pie sta­biem, kuri bija iedzīti Ezera gultnē. Ceļš līkumoja tā, ka Torakam dūša saskrēja papēžos. Viņš vairs nesaprata, vai dodas iekšā Ezerā vai arī virzās gar piekrasti.

Laiku pa laikam viņa kājas apšļakstīja netīra, brūn­gana rāva. Bet jau pēc brīža Toraks atradās virs smirdīga

muklāja. Un niedres turpināja mainīt izskatu: no oša lapām līdzīgām purpursarkanām bultām tās pārvērtās par čīkstošiem stiebriem ar brūnām vālīšu galvām, kas to vien gaidīja, lai ieblieztu viņam pa pleciem. Tām nepatika, ka Toraks šeit klaiņo. Ja zēns ieveltos ūdenī, niedres viņu ievilktu dūņās, bet varbūt to paveiktu slēpņļauži.

Toraks bija redzējis, kā tas notiek. Reiz abi ar tēvu atrada līdz kaklam muklājā iestigušu staltbriedi. Tas no pārguruma bija pa pusei beigts, taču pārtraukt dzīvnieka ciešanas viņi nespēja. Brieža ļaunais liktenis atgādināja par slēpņļaužu aicinājumiem. Tēvs tika nometies ceļos un, murminādams lūgšanu, kas varētu palīdzēt dzīvniekam tālajā ceļā uz labākām ganībām, noglāstīja viņa vaigu. Toraku savā varā turēja staltbrieža miglainās, brūnās acis. Viņš toreiz prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz tas nobeig­sies.

Vilka brīdinošais rūciens atsauca Toraku tagadnē.

Priekšā vīdēja kāds sakņupis apveids.

Toraka roka sniedzās pie pleca, taču aizbildņa ādas gabala tur, protams, vairs nebija. Nebija nekā, kas viņu pasargātu no dēmona vai tokorota.

Pievirzījies tuvāk, viņš ieraudzīja, ka tas nav nekas cits kā pie laipas piesliets baļķis, kas slējās krūšu aug­stumā. Tas bija nokrāsots pretīgi pelēks un izraibināts ar zaļiem punktiem, kas veidoja neglītus asaku rakstus. Uz staba rēgojās maza, nepareizas formas galviņa: tā bija salipināta no zaļā māla, kurā bija iespiestas divas baltas gliemežvāku acis.

Torakam no ņirbošajiem punktiem sāka reibt galva, taču viņš nespēja no tiem novērst skatienu. Šā veidojuma pārdabiskais spēks piepildīja viņa prātu kā tālīna pērkona duna.

To sajuta arī Vilks, kas no jauna saspicēja ausis. Pat niedres liecās atpakaļ, baidīdamās pieskarties stabam.

Toraks atcerējās, ka viņam joprojām ir Rēnas gulbju kāju ādas maciņš, kurā atradās viņa mātes zāļu rags un meitenes matu šķipsna. Kā būtu rīkojusies viņa?

Plaukstas zīme. Iespējams, tā palīdzētu.

Okers zāļu ragā bija sakaltis, un viņam to nācās samitri­nāt ar siekalām nekas nevarētu Toraku piespiest izman­tot Ezera ūdeni. Paņēmis sarkano pastu plaukstā, viņš uz vaiga uzvilka zīmi. Tādu pašu viņš centās uzzīmēt Vilkam uz pieres, lai šis to nevarētu nolaizīt nost, taču izdevās vienīgi izplūdis traips. Kad puisis bija beidzis darboties, zumēšana viņa galvā pastiprinājās. Kādam nepatika tas, ka viņš lietoja okeru.

Elpu aizturējis, viņš lavījās uz priekšu. Vilks ar saboztu skaustu sekoja. Kad viņi bija tikuši stabam garām, sakus­tējās niedres un sanēšana kļuva vēl stiprāka.

Toraks sasniedza ceļa līkumu un aiz tā vilkvālīšu ielenkumā stāvēja trīs stabi, kas ar baltām acīm skatījās no zaļām māla sejām, kurām nebija mutes.

Kaut kas aizslīdēja viņam gar vaigu. Toraks to aiztrauca, un baļķis, uz kura viņš stāvēja, nelāgi sašūpojās. Viņš par vēlu bija pamanījis, ka viens tā gals ir atsaitēts un brīvi peld ūdenī. Puisis sagrīļojās, tad atguva līdzsvaru un tvērās pie Vilka, kas iekaucās un gandrīz iegāzās Ezerā.

Abi trīcēdami stāvēja blakus, bet viņiem apkārt čabēja niedres.

Ko jūs gribat? Toraks iesaucās.

Niedrājs pieklusa. Tas bija vēl sliktāk. Labāk nevaja­dzēja kliegt.

Jauneklis gatavojās doties tālāk un viņam aizrāvās elpa.

Stabi bija pazuduši.

Arī ūdensaugi bija pārvērtušies. Vilkvālītes, kas ietvēra stabus, bija pazudušas, un to vietā auga purpursarkanas niedres.

Toraks notrīsēja un saprata, ko tas nozīmē. Pārvieto­jās nevis stabi, bet gan taka. Kamēr viņš centās noturēt līdzsvaru, kāds bija pārkārtojis baļķus.

Pirmo reizi, kopš Toraks bija iegājis niedrājā, viņam radās doma griezties atpakaļ. Taču šādi rīkoties nebija iespējams, un tas Toraku biedēja visvairāk. Viņam vairs nepiederēja paša domas. Galvā bija iespiedusies migla. Šeit, šajā izplūdušajā pasaulē, kas nebija ne zeme, ne ūdens, viņš pamazām zaudēja savu būtību.

Vilks ar degunu piebikstīja Torakam pie gurna un satraukts iesmilkstējās. Puisis paskatījās lejup uz barabrāli un sarauca uzacis. Vilks kaut ko centās pateikt, taču Toraks nesaprata. Viņš, Toraks, kurš bija mācījies vilku valodu kopš zīdaiņa vecuma, viņš nesaprata.

Toraks tenterēja uz priekšu, un Vilks soļoja viņam pa­kaļ.

Viņi nebija tālu tikuši, kad taka sazarojās. Abi ceļi bija iezīmēti ar stabiem; tam, kas atradās pa kreisi, nebija dīvainās galvas; uz staba, kas stāvēja pa labi, bija uztu­pināta zaļā māla galva, taču acis tai bija izrautas un to vietā rēgojās akli dobumi. Ap pieri tai bija apsieta odzes nomesta āda. Bet pie tās ar kaula adatu piesprausta mazī­tiņa, sačokurojusies sirsniņa.

Sešru, Odžu burve.

Toraks noslaucīja no sejas ledainus sviedrus.

Aiz muguras viņš pamanīja kustību, un kāds pazuda niedrājā. Tur pašā biezoknī. Pazibēja baltas acis.

Kas tur ir? puisis iesaucās.

Acis pamirkšķināja, bet tad parādījās takas otrā pusē: zili baltas, spīdošas kā liesma.

Kas tur ir? Toraks nočukstēja.

Acis glūnēja viņam visapkārt. Dūkoņa pieņēmās līdz gaudošanai, kas plēsa pušu ausis.

Toraks šņukstēdams metās uz tuvāko taku, kas bija iezīmēta ar čūskas ādu. Baļķis nodrebēja, sagriezās un iegāza viņu ūdenī. Virs galvas sakļāvās drūmais Ezers.

Viņš grima un centās pie kaut kā pieķerties pie nied­rēm vai baļķa vienalga. Tas neizdevās, un viņš vairs nespēja atšķirt augšu no apakšas.

Atskanēja šļaksts, un visapkārt uzvirmoja burbuļi, jo, cenzdamies glābt draugu, viņam līdzi bija ielēcis Vilks. Toraks izmisīgi peldēja uz turieni, kur ūdeni kulstīja ķe­pas, taču Vilks bija pazudis.

"Vilk!" viņš domās iesaucās. Taču barabrālis bija pro­jām.

Toraks kā bez prāta pērās caur glumo niedrāju.

Pēkšņi niedru vairs nebija, ūdens kļuva stindzinoši auksts un viņš peldēja virs bezdibenīgas tumsas.