Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

Būdams drošībā kopā ar baru, Toraks pirmo reizi divu mēnešu laikā labi izgulējās.

Viņš, saritinājies noras malā netālu no vilku midzeņa, pamodās pēcpusdienā. Ievainojums uz krūtīm joprojām smeldza, toties klepus bija gandrīz mitējies, un Toraks jutās daudz labāk.

Bara vadonis sāka gaudot, un pārējie vilki tam pievie­nojās. Zēns aizvēra acis, un vilku dziesma plūda viņam cauri. Viņš tajā saklausīja bēdas par zaudēto barabrāli un prieku par mazuļiem; arī pateicību draugam, kas tos bija izglābis. Viņš atdeva sevi priekam par sastapšanos ar Vilku.

"Man žēl," Toraks teica vilku valodā taču tā bija vie­nīgi neliela daļa no viņa izjūtām.

"Es zinu," Vilks norūca.

Lūk, tā tas notika!

Gaudošana beidzās, un jauna mātīte skaista, melna vilcene ar acīm kā zaļiem dzintariem pietecēja pie Toraka

ar iepuvušu zivs galvu zobos un nolika to viņam priekšā kā velti. Zēns pateicās, un abi sabāza kopā degunus. Tad viņa un Vilks aizskrēja draiskoties ar kucēniem.

Pārliecinājies par to, ka Vilks ir aizrāvies ar vilkšanās spēli, Toraks iebāza zivs galvu bērza zaru žāklē Ripām un Rekai. Barabrāļa priekšā puisis ar kraukļiem negri­bēja draudzēties, un tāpēc tie sēdēja priedē un pukojās. Barība uzlaboja putniem garastāvokli, un drīz vien tie jau ķildojās par dāvanu.

Pēcpusdiena bija padevusies karsta, un beigtais vilks smirdēja, tādēļ Toraks to aizvilka uz Mežu. Lai to savā nodabā knābā kraukļi; lai to ēd lūsis, ja sadomā atgriezties pēc medījuma.

Tad Toraks devās meklēt kaut ko ēdamu pats sev. Nogriezis lazdas žebērkli, viņš sakūra ugunskuru un lies­mās norūdīja tā zaru galus, bet pēc tam gāja izmēģināt

laimi ūdensrožu ezeriņā.

>

Drīz vien viņam izdevās nodurt līdaku. Ziņkārīgu vilku bariņa novērots, zēns to izcepa un apēda visu, izņemot asti, kuru piesēja pie niedrēm kā ziedojumu. Pēc tam viņš uzkoda dažas saujas kraukšķīgu ūdenskrešu un dažas agrīnas lācenes, kas izkusa uz mēles kā medus.

Vienreiz pa ilgiem laikiem juzdamies kārtīgi paēdis, puisis apsēdās zem alkšņa, lai savestu kārtībā apģērbu. Bez adatas un pavediena tas nenācās viegli. Viņš vienkārši līdz ceļgaliem saīsināja stulpiņus, un, tā kā kamzolis jau bija saplīsis lēveros, viņš no tā atteicās un staigāja līdz viduklim kails, bet skrandas izmantoja, lai pagatavotu jaunu pieres apsēju.

Kad tas bija paveikts, viņš atspiedās ar muguru pret koka stumbru un nedarīja vairs neko.

Ezera malai, ar knābi bužinādama vēdera spalvas, tu­vojās mežapīle. Turpat netālu, izslējuši dibenus virs ūdens, dūņās barību meklēja pāris krīkļu. Ūdrs mācīja savus ma­zuļus peldēt, un tie sparīgi airējās ar ķepiņām, kaut arī bija tik pūkaini, ka noslīkt nemaz nebija iespējams.

Kraukļi šļakstinājās seklumā, bet vilku mazuļi spēlēja spēli "Nomedī lāceni". Vilks un trīs citi jauni vilki Ezera purvainā pietekā nesekmīgi centās noķert zivis.

Toraks no laimes trīsēja. Vilki, kraukļi, ūdri, koki, klin­tis, ezers: viņš ar tiem visiem dzīvoja mierā un saticībā. Uz mirkli pārņēma sajūta, ka viņa pasaules dvēsele tie­cas pretī visu dzīvo būtņu pasaules dvēselēm kā zeltaini zirnekļa pavedieni, kas lido vējā. Vilka dzintardzeltenās acis sastapās ar Toraka skatienu, un zēns zināja, ka arī barabrālis jūt to pašu, viss vienkārši bija kārtībā.

Ezeriņa pretējā pusē, it kā tās kāds pašķirtu ar nere­dzamu roku, sakustējās niedres, un bara vadonis pagrieza galvu, lai paskatītos. Toraks laiski prātoja, ko tas tur būs pamanījis.

Vilku bara vadonis bija liels vilks pelēkā slāņakmens krāsā ar sudrabotu spīdumu uz krūtīm. Toraks apbrīnoja to, kā tas prata nostiprināt savu stāvokli barā: viņš sevi nekad neapgrūtināja ar citu vilku iebiedēšanu un vienmēr rūpējās par pārējiem. "Gluži kā Finkedīns," zēns nodo­māja un sajuta smeldzīgas ilgas.

Jaunie vilki trokšņaini draiskojās seklumā. Vilks pielēkšoja pie Toraka un, asti kulstīdams, nolika purnu uz priekšķepām. Nāc, spēlēsimies!

Puisis noraisīja jostu un nazi, novilka stulpiņus un ielēca ūdenī.

Pēc karstās pēcpusdienas ūdens šķita spirdzinoši vēss. Toraks peldēja cauri saulstaru žebērklīšiem un ņirbošām, zaļām ūdenszālēm. Garām pazibēja sudrabaina rauda un zilimelns līnis. Uz lēpju lapas kā pērle vizēja burbulis, un viņš to saspieda starp pirkstiem.

Garām aizplunkšķinājās Vilka ķepas, un Toraks saķēra šo aiz astes. Vilks pārsteigumā ievaukšķējās, zēns iznira saules apmirdzētu šļakatu gūzmā, un abi sāka lauzties: Vilks pa jokam rūca, un Toraks skaļi smējās.

Viņš bija laimīgs. Tā varētu dzīvot mūžam.

Vilks sparīgi un vijīgi palēcās un ar plunkšķi uzgāzās virsū Slaikajam Bezastainim. Barabrālis paslīdēja zem ūdens, bet pēc tam atkal, smiedams savus ķiukstošos smieklus, parādījās virspusē.

Tas pamudināja vadoņa draudzeni sākt gaudot, un Vilks tai piebiedrojās. Sliktums, kas bija sēdējis Slaikajā Bez­astaini, bija patriekts, kraukļiem ierādīta viņu vieta, un viņš, Vilks, varēja būt kopā ar Slaiko Bezastaini un ar baru.

Gaudošana beidzās. Slaikais Bezastainis izbrida no ūdens un nometās zemē žāvēties, bet Vilks uztecēja augšup pa nogāzi, lai paošņātu gaisu.

Viņš saoda daudz jauku smaržu, taču tām diemžēl jaucās klāt Citurienes smaka. Tā slīdēja virs lielā ūdens daudz tuvāk nekā parasti. Tā sabiezēja.

To sajuta arī kraukļi, kas pacēlās debesīs.

Vilks nolūkojās, kā tie aizlido, taču izlēma palikt, kur bijis. Ja būs gaidāmas nepatikšanas, tie baru par tām brī­dinās. Tam jau kraukļi domāti.

Vērodams, kā Rips un Reka aizlido uz austrumiem, Toraks atcerējās, ka viņam šis tas darāms: jāuzceļ mītne un jāizliek dažas lamatas.

Vilks zināja, ka barabrālis dosies uz Mežu, pirms tas bija kaut ko uzsācis. Par zīmi, ka viņš ir sapratis, Vilks paluncināja asti un aizrikšoja spēlēties ar mazuļiem.

Toraks uzvilka stulpiņus un gāja uz strautu, kura malā darbojās bebri. Viņš dzirdēja troksni, kāds rodas, kad bebrs ar asti uzbliež pa ūdeni. Uzmanību! Svešinieks! Taču bebri tā pa īstam nenobijās, jo saprata, ka šis tikai paņems kokus, kas viņiem pašiem nebija vajadzīgi.

Zēns izvēlējās trīs jaunus kociņus, kurus bebri bija nograuzuši, taču nespējuši aizvilkt, jo tie pusceļā bija iesti­guši dūņās. Atgriezies laucē, viņš uzbūvēja nojumi, kuras sānus aizpildīja ar koku zariem un ērgļpapardēm. Pēc tam viņš cauri Mežam aizgāja uz melno pludmali, kur izjauca veco būdu un aizslaucīja visas savas pēdas.

Ievainojums uz krūtīm bija sāpīgs un karsts, tāpēc Toraks tam uzlika sakošļātu vītola mizu, kuru piesēja ar sava briežādas kamzoļa stērbeli. Pieveicis visus darbus, zēns no noguruma trīcēja. Bija padarīts pārāk daudz. Laikam jau viņš bija vārgāks, nekā tika domājis. Toraks saritinājās mežmalā un aizmiga.

Zēns sapņoja par Renu. Viņš juta tās klātbūtni, taču nevarēja draudzeni saskatīt. Taču viņš dzirdēja Rēnas balsi tik skaidri, it kā meitene stāvētu viņam aiz muguras.

- Labāk pieskati ievainojumu, Torak, viņa pamācīja savā neparastajā, klusajā balsī, citādi tas sastrutos.

- Es uzliku tam dažas vītola lapas, viņš teica.

- Bet sāp vienalga, vai ne? Atceries dziedinošo avotu ziemeļu krastā? Tūlīt pat aizej turp un nomazgā tajā brūci.

- Tikai tad, ja tu nāksi līdzi, Toraks sacīja, izmisīgi vēlēdamies, lai Rena paliktu kopā ar viņu.

- Varbūt, meitene bilda, un Toraks saprata, ka viņa smaida. Rēnas tēls sāka izgaist.

- Atgriezies! zēns sauca. Rena, neaizej! Es ilgojos pēc tevis!

- Vai tiešām? viņa izklausījās izbrīnīta. Nu, man jau arī tevis pietrūkst.

Toraks negribēja, ka viņa aiziet. Viņš neprātīgi vēlējās palikt sapnī.

Kunkstēdams no sirdssāpēm, viņš pamodās.

Sauli aizklāja mākoņi, un pludmale bija tuksnesīga. Aizvilcies lejup pie Ezera, viņš vēroja savas paša dvēseles atspulgu ūdenī. Viņš redzēja izraidītā zīmi uz pieres; uz krūtīm dvēseļēdāju tetovējuma vietā vīdēja plēsta brūce.

Visu pēcpusdienu viņš uz salas bija juties laimīgs. Kraukļi, bebri, ūdri, vilki tie visi viņu pieņēma. Taču Toraks ilgojās pēc Rēnas un pēc Finkedīna.

Viņš prātoja, vai tos vēl kādreiz ieraudzīs.

N ākamaja rītā pec vētras Rena vēroja mazo, akme­ņaino saliņu, uz kuras viņus bija izmetis Ezers, un prātoja, kā, Gara vārdā, lai tiek no turienes projām.

Pirms dienas, gulēdama sarāvusies uz klintīm, viņa priecājās vienīgi par to, ka ir palikusi dzīva. Tagad Rena nobijusies skatījās apkārt.

Uz saliņas auga lērums koku, tāpēc viņi vismaz varēja sakurināt ugunskuru un uzcelt būdu, taču meitene bija apgājusi salai apkārt īsākā laika sprīdī, nekā bija nepie­ciešams, lai nodīrātu vāveri. Un vāveres, bez šaubām, bija tas, no kā viņiem vajadzēja pārtikt, jo nekam lielākam uz šā zemes pleķa nebija vietas, bet citas salas atradās pārāk tālu, lai līdz tām aizpeldētu.

Rena noskatījās, kā Beils, lēkdams pāri akmeņiem, kurus klāja priežu skujas, dodas uz ūdensmalu. Kopš viņi bija pamodušies, puisis nebija pateicis gandrīz ne vārda.