Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVPADSMITĀ NODALA

Toraks nometa savu mantību un ielēca upē.

Aukstums iebelza pa krūtīm, straume vilka nost zāba­kus un lipināja viņam ciet acis ar paša matiem. Puisis ar plunkšķi iznira starp vītola zariem. Pie viena viņš pie­ķērās. Tas nedeva gandrīz nekādu aizsegu. Toraks dziļi ievilka elpu un ienira.

Upe bija drūma, tā centās viņu aiznest pie Aki. Sastin­gušie pirksti palaida vaļā zaru, un, virpuļodams straumē, Toraks pamanīja peldošu baļķi, kuram viņš strauji tuvo­jās.

Puisis centās vēlreiz ienirt, taču nespēja tikt pietie­kami dziļi un saņēma belzienu pa deniņiem. Kulstīdams ar kājām ūdeni, viņš parādījās virspusē un spilgtajā saules gaismā ieraudzīja žebērkli, kas bija notēmēts viņam pret krūtīm. Tas nebija baļķis, pret ko viņš atsitās, tā izrādījās Aki laiva.

Toraks izmisīgi izvairījās un panira zem laivas. Viņš uzpeldēja vienkoča otrā pusē. Aki jau gaidīja. Žebērklis pazibēja vēlreiz. Toraks no jauna panira zem laivas.

Viņa kājas bija pārakmeņojušās, un krūtis plīsa vai pušu. Apziņā uzpeldēja dobais plūškoka zars, kuru viņš bija izmantojis, lai tecinātu bērza sulu. Ja būtu to pagla­bājis, ja būtu zinājis…

Viņš iznira atkal bet šoreiz, kad Aki, pārliecies laivas malai, dūra, Toraks sagrāba žebērkļa kātu un rāva to no visa spēka. Aki iegaudojās un ievēlās ūdenī.

Saķērušies kopā, viņi centās viens otram atņemt žebēr­kli. Aki pabāza kātu Torakam zem zoda un piespieda viņu pie laivas. Toraks smakdams ar celi iespēra pretiniekam pa cirkšņiem. Aki ieaurojās un palaida žebērkli vaļā. Toraks metās ierocim pakaļ, taču straume to nesa projām.

Šis mēģinājums puisim gandrīz maksāja dzīvību. Kad Toraks pasniedzās pēc žebērkļa, Aki satvēra viņu aiz ma­tiem un parāva zem ūdens. Toraks spārdīdamies mēģināja sagrābt pretinieka kamzoli vai stulpiņus vienalga ko. Taču glumā briežāda slīdēja laukā no pirkstiem un viņa mati palika ienaidnieka rokā. Toraka prāts aptumšojās un mute pavērās kliedzienam; upe aiznesa viņa izelpotos burbuļus. Pēdējā mirklī viņš izlocījās un ielaida zobus Aki gurnā.

Atskanēja apslāpēts kliedziens, un Aki palaida viņu vaļā. Toraks izšāvās virspusē, plātīdams muti kā uz saus­zemes izmests lasis.

Piespiedis sevi no jauna ienirt, viņš uzpeldēja alkšņu pudurī augšup pret straumi no laivas. Aki atradās upes lejteces pusē pieķēries pie koka, viņš cīnījās pēc elpas, un viņa ērkulis virs ūdens virsmas bija tik tikko redzams. Vienkocis, iestrēdzis starp vītoliem, atradās starp preti­niekiem. Torakam tāpēc prātā iešāvās kāda doma.

Paslīdējis zem ūdenslīmeņa, Toraks ļāvās straumei un bez trokšņa parādījās virspusē pie laivas, taču joprojām upes augšteces pusē. Viņš dzirdēja, kā Aki otrpus vienkoča smagi elpo, bet nevarēja viņu redzēt. Izklausījās, ka Meža­kuiļu jauneklis ir zaudējis spēkus, un Toraks vilcinājās. Bet tad nežēlība viņa sirdi pārvērta kramā.

Ar pleciem atspiedies pret vītolu, viņš ar abām kājām atspērās pret vienkoci. Tas saslējās kā meža zirgs. Viņš pagrūda vēlreiz, un laiva uzņēma ātrumu, bet pārējo pa­veica upe.

Mirklī, pirms vienkocis trāpīja Aki, Toraks satvēra zaru un pievilkās pie tā pietiekami augstu, lai visu redzētu. Viņš pamanīja, kā jauneklis paceļ galvu un bailēs iepleš acis. Toraks redzēja, kā smagā ozolkoka laiva uztriecas pretiniekam tieši virsū un aiznes to lejup uz krācēm. Aki neatlika laika pat iekliegties.

Toraks sadrūmis turējās pie zara. Klusi čaloja ūdens. Ja neskaita krāču trakošanu, upes lejteces pusē nekas ne­bija dzirdams.

Toraks pagriezās un pret straumi peldēja uz vietu, kur bija atstājis savu mantību. Viņš izrāpās krastā un bez­spēkā nokrita zemē. Mutē bija upes ūdens dubļainā garša, bet nāsīs cirtās spīvā sūnu smarža. Ievainojums uz krūtīm sūrstēja.

Savācis savas lietas, viņš nopētīja ceļu, kuru augšup uz klintīm agrāk nebija pamanījis, un sāka rāpties. Granīts skrāpēja basās kājas, un viņš atcerējās, ka upe ir aiznesusi zābakus. Toraks paraustīja plecus.

Sasniedzis virsotni, viņš pa savām pēdām aizgāja atpa­kaļ uz vietu, no kuras bija redzamas krāces. Lai pārlie­cinātos.

Laiva bija ietriekusies akmens bluķī pirms krācēm. Starp akmeni un laivu Toraks pamanīja roku. Tā nekus­tējās. Iespējams, Aki bija bezsamaņā un slīka. Varbūt viņš jau bija beigts. Torakam tas nerūpēja.

Izvilcis nazi un nogriezis plūškoka zaru, viņš pagata­voja no tā elpojamo caurulīti. Puisis aizbāza to aiz jostas un, atstādams Aki likteņa varā, devās gar krastu uz upes augšteces pusi.

Ar Slaiko Bezastaini kaut kas vairs nebija labi.

Vilks to juta jau ilgāku laiku. Barabrālis vairs neieklau­sījās Vilkā un pat ne Mežā viņš sāka jokaini uzvesties.

Un kļuva arvien sliktāk. Sliktums viņu grauza no iekš­puses tāpat kā tas sliktums, kas lielajā aukstumā grauza Vilkam astes galiņu.

Vilks norūpējies sekoja barabrālim un viņu uzmanīja, bet turējās pa gabalu, jo Slaikais Bezastainis bija viņam licis aiziet.

Tagad, kad viņi gar ātrā ūdens krastu virzījās uz Kal­niem, Vilks cilpoja līdzi. Līkumodams starp kokiem, Vilks saoda ūdra un bebra smaržu un tikko jūtamo īsto Citurie­nes smaku. Viņš nezināja, ko par to domāt, tāpēc sakošļāja kadiķa zariņu un sāka justies labāk.

Pēkšņi viņš saoda vilkus.

Šī smarža no viņa prāta padzina visu pārējo. Jā, svaigs vilku aromāts un vadoņa spēcīgi un saldi smaržojošās pē­das.

Sirds salēcās. Viņš pazina šo smaržu! Kalna bars!

Vilks mežonīgā priekā divreiz aprauti ierējās: "Kur jūs

esat?"

Vējš atnesa atbildes kaucienu un Vilks metās skriet tam pretim. Viņš atkal varēs būt pie vilkiem un palīdzēt barabrālim! Tas bija tieši tas, kas Slaikajam Bezastainim tagad nepieciešams: būt starp sugasbrāļiem būt starp vilkiem!

Viņš tos atrada ātri, jo vilki bija apstājušies pie maza ātrā ūdens nomazgāt asinis no purniem. Steigdamies pie bara, Vilks visu saprata vienā kampienā. Medības bijušas veiksmīgas: viņš saoda brieža asinis uz to kažokiem un redzēja, kā nokarājas viņu vēderi, kuros vilki nesa gaļu uz midzeni mazuļiem.

Vadoņu pāris bija tas pats, kas iepriekš, taču varēja pamanīt arī izmaiņas kā jau allaž vilku barā. Vecais vilks bija pagalam, bet tas, kuram patika atrakt peļu migas, kļuvis par klibu pusvilku, taču mazuļi, ar kuriem Vilks rotaļājās Kalnā, izauguši par tādiem pašiem jauniem vil­kiem, kāds bija viņš pats, taču augumā tie pagaidām vēl bija mazāki.

To skaitā bija skaista vilcene ar tumšu kažoku, kurai ārkārtīgi labi padevās lemingu medības. Tā ieelpoja Vilka smaržu un sajūsmināta pakustināja asti, taču apsveicinā­ties nenāca, jo tas, vai viņam tiks atļauts atgriezties barā, bija vadoņu ziņā.

Palēninājis skrējienu, Vilks pieklājīgi tuvojās vadonim, kā piedien jauneklim, kas vēlas sasveicināties ar vecajo. Pieglaudis ausis, viņš tam līda klāt uz vēdera un tādējādi atvainojās par ilgo prombūtni.

Vadonis lepni skatījās tālumā. Tad pārsteidzoši veikli sakampa zobos Vilka purnu, nogāza viņu uz muguras un rūkdams izslējās tam pāri.

Vilks ar asti sita pret zemi un smilkstēja.

Bars nolūkojās.

Vadonis palaida Vilku vaļā un, acis samiedzis, pacēla galvu. Vilks saprata mājienu un pateicībā par to, ka tiek aicināts atpakaļ, nolaizīja vadonim purnu un, padevīgi smilkstēdams, grozīja dibenu.

Tad galvenā vilcene pagrūda draugu sānis, lai saņemtu savu daļu apsveikumu, bet pēc tam sekoja trakulīga kodīšanās un sānu berzēšana, kurā iesaistījās ikviens.

Tumšais Kažoks ar ķepu rotaļīgi aizskāra Vilka plecu, taču viņu pagrūda malā tēviņš ar melnu ausi: tas bija jaunuļu barvedis. Melnā Auss centās Vilkam iekampt purnā, taču viņš izvairījās, sagrāba Melno Ausi aiz purna, nogāza to uz sāniem un, ar plaši izplestām kājām nostājies virs sāncenša, ņurdēja, līdz tas atvainodamies sāka ar asti dau­zīt pret zemi. Vilks palaida šo vaļā un nolaizīja viņam purnu, lai parādītu, ka atvainošanās tiek pieņemta. "Nu! Tagad man barā ir augstāks stāvoklis nekā tev." Un tas bija izlemts.

Tajā pašā laikā Vilks ieelpoja mazuļu brīnišķo, saldeno smaržu, kas plūda no visu pieaugušo kažokiem. Viņa sirdi piepildīja kvēla mīlestība pret vilku kucēniem. Cik labi būtu nonākt midzenī un ar tiem satikties!

"Kāpēc tu aizgāji?" Tumšais Kažoks ar skatienu un astes kustību jautāja.

"Un kāpēc jūs pamētāt Kalnu?" Vilks uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.

Pārējie pulcējās apkārt, un viņš saņēma tikpat daudz atbilžu, cik tur bija vilku. "Pērkons. Lielais, mīkstais auks­tums. Mazuli. Vecais midzenis. Lielais slapjums. Slikta smaka. Tā vajadzēja…"

Pēkšņi galvenā vilcene pacēla purnu un paostīja gaisu. Tā pamāja ar ausi uz Vilka pusi. "Tagad tu medīsi kopā ar mums."

Vilks paluncināja asti. "Es atvedīšu savu barabrāli."

Vilcenei pār augumu pārskrēja saspringuma trīsas. "Tu esi no šā bara. Nevis no cita."

Vilks norūpējies nolieca galvu. "Tas ir mans barabrā­lis. Viņš ir… viņam nav astes. Un viņš skrien uz pakaļ­kājām. "

Vadonis nepatikā noskurinājās. "Tas nav vilks."

Vilks iesmilkstējās un nokāra ausis, lai parādītu cik vien pieklājīgi iespējams -, ka tas nav tiesa.

Vadoņu pāris saskatījās. Tumšais Kažoks izbrīnīti pa­lūkojās Vilkā.

Vadonis devās projām, bet pa ceļam pagrieza atpakaļ sirmot sākušo galvu. "Vilkam nevar būt divu baru."

Vilks nokāra asti.

Debesis tumšojās, un no tām sāka krist slapjums.

Vilks stāvēja slapjumā un nolūkojās, kā Kalna bars ierikšo mežā.