Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

OTRĀ NODALA

Kraukļu nometne bija draudīgi klusa. Toraks redzēja briežādas kanoe, kas bija izvilkta krastā; uz kadiķa krūma žuva no zālēm siets zvejas tīkls. Visapkārt slējās bērzi ar spilgti zaļām jaunām lapām, un zeme bija klāta ar zilām vizbulītēm, dzeltenām strutenēm un sudrabainām zivju

zvīņām. Nekas neliecināja par to, ka tūdaļ pāri viņa galvai brāzīsies vētra.

Toraks vēroja, kā Finkedīns pārmet ādu pāri baļķim un to cieši nostiepj. Vēnas uz Kraukļu vadoņa apakšdel­miem bija pietūkušas, un viņa kustības, kas allaž mēdza būt nosvērtas, saspringtas.

- Ja vien tu man būtu to pateicis! Mēs būtu atraduši izeju, Finkedīns teica.

- Es domāju, ka tikšu no tā vaļā, pirms tu uzzināsi.

Toraks saprata, pēc kā tas izklausās: vieni meli tiek

slēpti ar citiem.

Finkedīns paņēma brieža ribu un ar īsiem, nikniem vilcieniem sāka skrāpēt taukus nost no ādas.

- Tu ienesi šo ļaunuma zīmi manā ģintī, viņš sacīja.

- Es taču negribēju! Finkedīn, tev man jātic! Es mēģi­nāju cīnīties, taču viņu bija par daudz!

Kraukļu vadonis nometa skrāpi.

- Bet tu ar šiem satikiesl Tu biji viņiem nonācis pārāk tuvu!

- Man tas bija jādara! Šie bija sagūstījuši Vilku!

- Ak, attaisnojumu var atrast vienmēr! Finkedīna niknā balss lika Torakam pakāpties atpakaļ. Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs! Es viņu brīdināju, lai nepievienojas tiem, taču viņš neklausīja. Teica, ka viņi gribot darīt labu, un viņš tos sauca par dziedniekiem pat tad, kad tie bija pievērsušies ļaunumam.

Finkedīns uz brīdi apklusa, bet tad turpināja:

- Galu galā viņš aizgāja bojā. Tāpat kā tava māte.

Toraks redzēja dziļās grumbas pie viņa lūpu kaktiņiem

un smeldzi niknajās, gaišzilajās acīs. Tā bija Toraka paša vaina. Viņš bija sāpinājis šo vīru, kuru vēlējās vienīgi mīlēt.

Kraukļu vadonis no jauna ķērās pie darba. Toraks spēja saost beigtā ziemeļbrieža smaržu un redzēja, kā pāri skrāpim veļas asiņaini tauki. Viņš iedomājās, kāda būtu sajūta, ja miesā iedurtos nazis, lai izgrieztu dvēseļēdāju tetovējumu.

- Es to dabūšu laukā, viņš sacīja. Rena teica, ka esot kāds īpašs rituāls.

- Tas tiek darīts vienīgi pilnmēness laikā. Tagad pie debesīm ir jauns mēness. Tu esi nokavējis.

Vēja brāzma atnesa lietus smaržu, un Toraks notrī­sēja.

- Finkedīn! Es neesmu dvēseļēdājs! Tu to zini!

Vīrs mitējās darboties.

- Bet kā tu to pierādīsi?

Abu skatieni sastapās, un Finkedīna acīs bija saskatā­mas bēdas, kas šķita vēl biedējošākas par viņa dusmām.

- Vai tad tu nesaproti, Torak? Tam, ko domāju es, nav nozīmes. Tev nāksies pārliecināt visus. Tik tālu manas rokas nesniedzas. Vienīgi tava dzimtā ģints tagad par tevi var galvot.

Torakam pamira sirds. Viņš bija no Vilku ģints, taču tēvs viņu no radiniekiem turēja pa gabalu un savas ģints locekļus viņš nemaz nebija saticis. Tos bija redzējuši tikai nedaudzi cilvēki. Vilku ģints tika vareni apkaunota, kad to burvis Toraka tēvs pieslējās dvēseļēdājiem. Kopš tā laika visa ģints bija paslēpusies un kļuvusi tikpat izvairīga un nepieejama kā tās totēms.

Toraks aptaustīja noplukušo vilkādas skrandu, kas bija piešūta pie viņa kamzoļa. To viņam bija izgatavojis tētis, un tādēļ tā bija lolota. Tā bija arī vienīgā saikne ar ģinti.

- Kā lai es viņus atrodu? puisis jautāja.

- Neatradīsi, Finkedīns atbildēja. Neatradīsi, ja viņi nevēlēsies tikt atrasti.

- Un ko tad, ja tā patiešām notiks? Ja viņi nevēlēsies par mani galvot?

- Tad man nebūs izvēles iespēju. Man nāksies ievērot ģinšu likumu un tevi padzīt.

Vējš pieņēmās spēkā, un bērzi pacēla augšup zarus it kā Toraks jau būtu izraidītais un viņi baidītos tam pie­skarties.

- Vai saproti, ko nozīmē būt izraidītajam? Finkedīns vaicāja.

Toraks papurināja galvu.

- Tas nozīmē to, ka tu būsi gandrīz jau miris. No tevis vairīsies ikviens. Tu tiksi vajāts kā medījums. Neviens tev nepalīdzēs. Pat es. Arī Rena ne. Mēs nedrīkstēsim ar tevi sarunāties un dot tev pārtiku. Ja mēs šo likumu pārkāptu, arī mēs tiktu izraidīti. Ja mēs tevi pamanītu Mežā, mums nāktos tevi nogalināt.

Toraku sāka kratīt drebuļi.

- Bet es taču neko sliktu neesmu darījis! viņš tais­nojās.

- Tāds ir likums, Finkedīns skaidroja. Pirms dau­dzām ziemām, pēc lielā ugunsgrēka, kas izklīdināja dvēseļēdājus, ģinšu vecākie pieņēma šo likumu, lai tie vairs nemūžam neatgrieztos. Un lai tiem nepievienotos jauni spēki.

Uz ziemeļbrieža ādas nopilēja pirmās lietus lāses.

- Ej uz savu mitekli! nepacēlis galvu, izrīkoja Kraukļu vadonis.

- Bet, Finkedīn…

- Ej! Sapulcēsies ģintis. Vecajie izlems.

Toraks norija siekalas.

- Bet kā tad ar Tullu un Lutu, un Deiriju? Tā ir arī viņu mītne.

- Viņi uzcels citu. Kopš šā brīža ne ar vienu vairs nesa­runājies! Paliec teltī! Gaidi, ko izlems ģintis.

- Cik ilgi būs jāgaida?

- Tik ilgi, cik vajadzēs. Un zini… Nemēģini bēgt. No tā būs vienīgi sliktāk.

Toraks vēroja Finkedīnu.

- Kā gan var būt vēl sliktāk?

- Vienmēr var būt sliktāk, Kraukļu vadonis sacīja.

To Toraks saprata nākamajā dienā, kad beidzot viņu satikt iegriezās Rena. Līdz tam laikam no viņas nebija ne vēsts. Telts izeja bija vērsta projām no pārējām apmetnes mītnēm, tāpēc apkārtni puisis varēja redzēt tikai pa sprau­gām starp ādām vai arī tad, kad gāja vajadzībās. Pārējā laikā viņš sēdēja un vērās mazajā ugunskurā, kas gailēja pie ieejas, un klausījās, kā sapulcējās ģinšu pārstāvji.

Nākamajā dienā pēc notikušā viņa miteklī iegriezās Rena. Viņas seja bija bāla, zilimelnās tetovējumu līnijas uz vaigiem kļuvušas pelēcīgas.

- Tev vajadzēja man pateikt, viņa sacīja ledainā balsī.

- Zinu.

- Tev vajadzēja man izstāstīt!

Rena iespēra pa ieejas šķērsi, un telts nodrebēja.

- Man šķita, ka spēšu no tā atbrīvoties slepšus.

Sakņupuši pie ugunskura, Rena raudzījās gailošajās

oglēs.

- Tu man meloji veselus divus mēnešus. Un nedomā stāstīt, ka klusēšana nav melošana, jo tāda tā ir!

- Es zinu. Piedod!

Rena neatbildēja. Ziemas beigās viņai mutes kaktiņā bija uzmeties mazs vasarraibumiņš, un Toraks draudzeni toreiz kaitināja, jautādams, vai tā nav bērza sēkla un kāpēc viņa to nenoslauka. Patlaban izjokošana viņam nebija ne prātā. Puisis nekad nebija juties tik slikti.

- Rena, viņš teica. Tev man jānotic. Es neesmu dvēseļēdājs.

- Skaidrs, ka neesi.

Toraks ievilka elpu.

- Tad jau tu… man piedosi?

Meitene pieskārās krevelei uz elkoņa. Pēc tam viņa ātri palocīja galvu.

Zēnu pārņēma atvieglojums.

- Es pat necerēju.

Rena turpināja kasīt kreveli.

- Mums visiem ir noslēpumi, Torak, viņa sacīja.

- Bet ne jau tādi kā šis.

- Nē, meitene atbildēja svešādā balsī. Tādi ne.

Pēc tam viņa pārsteidza Toraku, pajautādama, kurš no

dvēseļēdājiem ir uztetovējis zīmi.

- Tā bija Sešru. Kāpēc tu jautā?

Rena noplēsa kreveli un pielika nagu pie radītā jē­luma.

- Kur bija pārējie?

Toraks norija siekalas.

- Tiazi mani turēja. Sikspārņu burve vēroja apkārtni. Eostra… Viņš nodrebinājās, atcerēdamies Ūpju burves spokaino koka masku. Es viņu neredzēju. Taču tur bija ūpis, kas no ledus kalna mūs vēroja…

Pēkšņi Toraks bija atpakaļ Tālo Ziemeļu tumsībā un aukstumā. Viņš sajuta Ozolu burvja vareno tvērienu. Zēns redzēja, kā Sikspārņu burve, uzmetusi kūkumu, stāv sar­dzē, un atcerējās ūpja oranžo redzokļu skatienu. Tad Sešru, Odžu burve, aizsedza skatienam zvaigznes un Toraks ielū­kojās viņai acīs, kas bija zilākas par debesīm pirms pus­nakts. Viņš skatījās uz tās nevainojami veidoto mutīti, kas vēstīja Toraka likteni, bet sieviete bez mitas durstīja viņa krūtis ar kaula adatu un iezieda ādā nogalināto mednieku asinis. "Šī zīme būs kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Vienalga, kā tu turētos pretim…"

- Torak? Rena ierunājās. Ko tu gatavojies uzsākt?

Viņš bija atgriezies teltī.

- To, ko man vajadzēja izdarīt jau sākumā. Es gribu to izgriezt. Pastāsti man par ritiem.

- Nē, viņa bez svārstīšanās atbildēja.

- Rena, tev nāksies to darīt.

- Nē! Viens tu nedrīksti pie tā ķerties, jo nepārzini burvestības.

- Man jāmēģina.

- Jā, un es tev palīdzēšu.

- Nē, ja tu man palīdzēsi, tad arī kļūsi par izraidīto.

- Man vienalga.

- Nu labi.

Rena saknieba lūpas. Reizēm viņa spēja būt neticami stūrgalvīga.

Tāpat kā Toraks.

- Rena, uzklausi mani! Pirms neilga laika viņi manis dēļ nolaupīja Vilku. Viņi to gandrīz nogalināja manis dēļ. Tāpēc es tagad viņu nesaucu, jo Vilks censtos man palīdzēt un nokļūtu briesmās. Ja manis dēļ arī tev atga­dīsies kāds ļaunums…

Toraks apklusa.

- Tev nāksies zvērēt, viņš teica. Tev nāksies zvērēt pie sava loka un trim dvēselēm, ka tad, ja tikšu izraidīts, tu vairs necentīsies man palīdzēt.

Klajumā atskanēja troksnis. Toraks redzēja, kā uz viņa telts pusi velkas Kraukļu burves salīkušais stāvs.

- Rena! viņš steigšus nočukstēja. Izdari to manis dēl! Zvēri!

Meitene pacēla galvu, un viņas tumšajās acīs iegailējās divas mazītiņas uguntiņas.

- Nē, viņa sacīja.

- Ģinšu pārstāvji ir ieradušies, Seiuna noķērcās savā kraukļa balsī. Vecajie ir izlēmuši. Rena, pazūdi!

Meitene pacēla zodu.

- Man jāpazūd?

Viņa izaicinoši paskatījās uz Toraku un teica:

- Es zinu, ko saku.

Pēc tam meitene piecēlās un aizgāja. Kraukļu burve, sažņaugusi dūrē spieķi, lika Torakam savākt mantas un gaidīt pie telts ieejas. Viņas iegrimušās acis skatījās uz jaunekli bez žēlastības. Dzīve, kuru viņa bija pavadījusi, lūkodamās uz gariem, bija izraisījusi rie­bumu pret dzīvajiem.

- Guļammaisu neņem, viņa nočērkstēja.

- Kādēļ ne?

- Tādēļ, ka izraidītajam jābūt gandrīz kā mirušam. Torakam kļuva nelabi. Līdz pat pēdējam brīdim viņš

bija cerējis, ka Finkedīns spēs palīdzēt.

Sākās lietus; tas plīkšķēja pa būdas ādas jumtu un lika dūmot ugunskuram. Toraks savāca atlikušās man­tas un paskatījās apkārt. Ne jau vienu reizi vien viņš šo būdu bija nīdis. Toraks nekādi nespēja pierast pie Kraukļu dzīvesveida, kas paģērēja palikt vienā vietā trīs vai čet­rus mēnešus, nevis klejot, kā viņš bija radis, dzīvodams kopā ar tēvu. Tagad viņš nevarēja iedomāties, ka pamet šo mitekli uz visiem laikiem.

Ir laiks, Seiuna pavēlēja.

Toraks viņai sekoja uz klajuma viduci.

Ģinšu pārstāvji bija salasījušies ap lielu ugunskuru. Tas joprojām jautri sprēgāja, taču lietusmākoņi bija atne­suši dūmaku. Toraks bija priecīgs par lietu. Klātesošie tad domātu, ka viņš dreb no aukstuma, nevis no bailēm.

Pūlis pašķīrās, lai palaistu viņus abus ar burvi cauri, un Toraks pamanīja kvēlojošas sejas. Kraukļi. Vītoli. Odzes. Mežakuiļi. Taču nebija neviena cilvēka no Kalniem vai no Jūras ģintīm, Biezā meža vai no Ziemeļu ģintīm. Šī bija Skrajā meža ģinšu darīšana. Toraks nevarēja vien nobrī­nīties, kas notiks tad, kad par atgadījumu uzzinās viņa asinsradinieki Roņu ģintī. Ko nodomās Beils?

Aki stāvēja visiem priekšā. Viņš bija atbrīvojies no sve­ķiem, taču āda no berzēšanas bija kļuvusi asinssarkana, un matus viņš bija paspējis nogriezt tik īsus kā mežakuiļa sarus. Aiz jostas viņam bija aizbāzti divi metamie cirvji un tāšu taure, bet uz sejas rotājās uzvarētāja smaids. Skaidrs, ka viņš negaidīs ne mii'kli, bet metīsies medīt izraidīto.

Lietus lāses pilēja no kokiem, kas lauces malā vēroja notiekošo, un čūkstēja uz uguns. Pa Rēnas vaigiem kā asaras ritēja valgme. Taču tās nebija asaras, jo Rena nekad neraudāja.

Finkedīns kopā ar citiem ģinšu vecākajiem gaidīja pie ugunskura. Seja viņam bija nesatricināma. Viņš skatījās Torakam garām.

Seiuna piesteberēja pie Finkedīna un uzrunāja klāt­esošos:

- Es esmu vecākā starp Skrajā meža cilvēkiem, viņa paziņoja. Es vēršos pie visiem. Viņa brīdi paklusēja, bet tad turpināja: Puikam ir dvēseļēdāju tetovējums. Likums ir viens. Viņš jāizraida.

- Ak! pūli pāršalca nopūta.

Torakam kļuva ļengani ceļgali.

- Pagaidiet! no klajuma malas atskanēja kāda cilvēka balss.

Visas galvas pagriezās.

Toraks redzēja, kā gaismas lokā iesoļo gara auguma cilvēks. Lietus bija pielipinājis viņa garos matus pakau­sim, bet divas šķipsnas karājās virs deniņiem. Viņa acīm piemita savāda, zeltaina spozme, bet vīrieša seja ar augsto pieri šķita dīvaini pazīstama.

Tad Toraks pamanīja svešinieka ģints piederības teto­vējumus, un viņam pār sprandu pārskrēja šermuļi. Divas punktotas līnijas uz vaigu kauliem. Mitra, pelēka kažok­āda, kas piešūta virsjakas kreisajā pusē.

Arī Aki to bija pamanījis.

- Nē! viņš iesaucās. To nedrīkst apturēt, jo vecajie jau ir teikuši savu vārdu!

Dūšīgais vīrs uzlūkoja Aki un puisis no Mežakuiļu ģints apklusa un aizstreipuļoja projām.

- Kas tu esi? Toraks jautāja.

Garais pagriezās un paskatījās uz jaunekli.

- Es esmu Mehīgans. Vilku ģints vadonis, tas atbil­dēja.