Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODALA

Tā ar sakrustotām kājām sēdēja uz akmens bluķa virs midzeņa un vēroja viņus ar izsmējīgu, šķību smīnu.

- Vilku nav, viņa pavēstīja Torakam. Es šos aizsū­tīju projām.

- Neklausies viņā, Rena ieteica.

- Kādēļ? Ko gan ļaunu es varu nodarīt? Odžu burve jautāja, nenovērsdama skatienu no Toraka. Jūs esat trīs, bet es tikai viena, turklāt man nav ieroču.

Viņas balss bija glāsmaina kā ūdens, kas plūst pāri akmenim, un puisim radās sajūta, ka Sešru sarunājas tikai ar viņu: it kā šajā tveicīgajā, smacīgajā mijkrēslī atrastos vienīgi viņi divi vien.

- Nav ieroču, viņa atkārtoja. Man nav pat naža.

Toraks juta, kā viņam starp lāpstiņām tek sviedri. Viņš

uzmeta skatienu draugiem. Beils stāvēja kā sasiets, aiz­mirsis par cirvi, kuru turēja rokā. Rena tvēra pēc loka un bultas, taču netēmēja.

- Nav pat naža, Odžu burve atkārtoja vēlreiz, lik­dama Torakam no jauna pievērsties viņai.

Uz Sešru krūtīm ritmiski cilājās dziedniecības augu kulīte. Dziestošajā gaismā viņas acis bija melnas un nekus­tīgas kā čūskai.

- Tu mani piemānīji, viņa teica Torakam. Tu mani piekrāpi un aizbēgi. Man šķita, ka tu esi drosmīgāks.

Toraks svārstījās.

- Tu nevari mani piespiest sev sekot, viņš izmocīja.

- Protams, varu.

Burve pieskārās kulītei. Tu zini, ka varu. Man pieder tavs akmens, kas ietverts zaļā māla čūskas gredzenos. Tu nespēj man pretoties!

- Neklausies viņā! Rena noņurdēja vēlreiz.

- Tad šī ir Rena, Sešru sacīja un, atliekusies atpakaļ un atbalstījusies uz plaukstām, ar patiku meiteni novēr­tēja. Kas par mazu lapsiņu! Tu viņam palīdzēji turēties man pretim, vai ne? Tev droši vien maķenīt ir ķēriens uz burvestībām, viņa mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Skaidrs, ka ir! Un mēs abas zinām, kāpēc.

Rena ar trīcošām rokām ievietoja loka stiegru bultas gropē.

Toraks satvēra viņas apakšdelmu.

- Rena, nē!

- Tu nedrīksti, viņa nav apbruņota! iesaucās Beils.

Sešru iesmējās, un kļuva redzams viņas baltais kakls.

- Ak, viņa taču nešaus! Viņa nespēj. Vai ne, Rena?

Drebēdama no matu galiņiem līdz papēžiem, meitene

nolaida loku.

- Es zināju, ka viņa nespēs, Odžu burve nicīgi sacīja. Viņa pavērsa skatienu pret Beilu. Nogalināt neapbru­ņotu sievieti… kurš gan to spētu? Vai tu?

Viņas skaistums notvēra jaunekli kā tīklā, un cirvis izslīdēja viņam no rokas.

- Tā jau domāju, Sešru teica. Tā rīkotos tikai vār­gulis, taču tu neesi vājš. Tu esi Roņu ģints mednieks. Tu esi spēcīgs.

Beils sasparojās un, it kā vēlēdamies izvēdināt plaušas, dziļi ievilka elpu. Taču viņa rokas palika ļengani karāja­mies gar sāniem.

Odžu burve novērsa no jaunekļa skatienu, un Toraks no jauna sajuta tā spēku. Tas bija tāpat kā skatīties saulē.

- Neskaties uz viņu, Rena pamācīja. Neklausies viņā!

Toraks sažņaudza naža spalu tā, ka kļuva balti pirkstu kauliņi. Šis nazis bija piederējis viņa tēvam. Tēvam pietika spēka pretoties dvēseļēdājiem. Tā pietiks arī Torakam.

- Es neiešu tev līdzi, viņš beidzot paziņoja, un ne­palīdzēšu meklēt uguns opālu.

- Nē, tu to darīsi, Sešru sacīja, un viņas lūpas pavē­rās nedzirdamos smieklos. Kad uzzināsi patiesību, palī­dzēsi!

- Nē.

- Redzi, viņa turpināja, it kā Toraks neko nebūtu teicis, es varu tevi piespiest atstāt draugus atšķirt tevi no tava mazā, drošā ganāmpulka tikpat viegli kā uzsist knipi.

- Nē, puisis nočukstēja.

- Viņa melo, Rena sacīja dīvainā, lūdzošā balsī. Lūk, ko viņa dara, Torak, viņa melo! Viņa mūs cenšas pārlie­cināt par to, ko nav darījusi. Netici nekam, ko viņa saka!

- Kaut ko jau tu spēj, Sešru vērsās pie Rēnas ar indīgu pieskaņu balsī. Mēs abas to zinām, vai ne, Rena? Tomēr jāteic, esmu pārsteigta par to, ka tu viņam neesi pastāstījusi. Ja viņš ir tavs draugs un tu rūpējies par viņu tāpat, kā viņš gādā par tevi, un viņš gādā, patiešām gādā… Nepastāstīt šādas lietas! Tāda kļūda! Bet, viņa viltīgi piebilda, tu jau zini, ka tā bija kļūda. Vai ne, Rena?

Toraks redzēja, ka meitenes seja ir kļuvusi balta kā krīts.

- Rena! viņš uzrunāja draudzeni. Kas noticis? Viņas acis bija melnas kā akači un sejas izteiksme -

neizdibināma.

- Es gribēju tev pateikt, Rena sacīja neskanīgā balsī. Taču nespēju… Nekad neatradās piemērots brīdis.

Toraka sirdij sāka pielavīties vēsums.

- Ko pateikt?

- Vai tad tu vēl neesi uzminējis? Sešru jautāja, palie­kusies uz priekšu un skatīdamās uz Toraku ar nekustīgām acīm kā čūska, kas lenc laupījumu.

- Ko uzminējis? puisis nesaprata. Rena, ko tas no­zīmē?

Sešru smaidīja savu līķa smaidu.

- Pastāsti viņam, Rena. Pastāsti!

Meitene atvēra muti, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

- Ko lai viņa stāsta? Toraks iekliedzās. Odžu burve aplaizīja melnās lūpas un nošņāca:

- Viņa ir mana meita!