Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

PIEKTĀ NODALA

Trūdu un puvuma smakas dēļ Torakam bija grūti elpot. Šaurā, mazā aliņa atgādināja Kraukļu kapulauku.

Nedomā par to! Domā par to, kā palikt dzīvam!

Suņu trokšņošana bija mitējusies. Lai ko arī bija izdarī­jis Vilks, šķita, ka viņam ir sekmējies, taču Toraks vēlējās, kaut draugs atgrieztos. Viņš sevi pārliecināja par to, ka Vilks atgriezīsies, kad būs vajadzīgs.

Piespiedis sevi kustināt stīvās kājas, viņš izrāpās ārā un sāka virzīties augšup pa krauju. Klintis bija slidenas no lietus. Puisis neapāva kājas, un drīz tās kļuva nejūtīgas.

Viņš bija iecerējis mest līkumu ziemeļos no Kraukļu nometnes un tad griezties atpakaļ uz dienvidu ielejām, kur bija dzīvojis kopā ar tēvu. Taču Aki viņu bija iedzinis Zaļupes cilpā. Patlaban viņš atradās kaut kur uz Lauztās kraujas necik tālu no vietas, kur bija atradis staltbrieža ragus.

Sāni sāpēja, un uz pieres pulsēja jaunais tetovējums. Viņš atrada vītolu, noskaitīja īsu atvainošanos kokam un noplēsa lūku. To sakošļājis, viņš uzzieda masu dzeļoša­jam ievainojumam; pēc tam viņš nogrieza stērbeli no sava briežādas kamzoļa un aptina to ap pieri. Tai vajadzēja noturēt vietā dziedniecisko līdzekli un paslēpt izraidītā tetovējumu.

Pēkšņi Toraks atcerējās, ka tamlīdzīgus dziednieciskus pasākumus bija izmantojis naktī, kad aizgāja bojā tētis. Uz mirkli radās sajūta, ka viss, kas kopš tā laika bija at­gadījies sastapšanās ar Vilku, Renu un Finkedīnu -, ne­maz nav īstenība. Viņš no jauna viens pats bēguļoja kā kādreiz.

Priekšā parādījās biežņa, kas sastāvēja no ozoliem, diž­skābaržiem un priedēm. Netālu iemirdzējās Cirvjupe. Pa to mēdza braukāt daudz laivu sevišķi lašu nārsta laikā.

No upes vajadzēja turēties tālāk.

Turēdamies aizsegā, Toraks sāka slapstīties cauri ugunspuķu un ērgļpaparžu paaugai, kas sniedzās viņam līdz viduklim. No izsalkuma reiba galva, taču nebija ne pārtikas, ne cirvja vienīgi trīs bultas. Jāsadabū kaut kas ēdams, pirms viņš kļūst pārāk nespēcīgs, lai skrietu. Kaut kā vajadzēja atrast zudušo ieleju, kurā viņš varētu izdzīvot vienatnē. Kaut kā bija jātiek vaļā no dvēseļēdāju zīmes un jāpārliecina ģintis pieņemt viņu atpakaļ…

Taču uzdevums bija pārāk iespaidīgs. Viņš nekad ne­tiktu ar to galā.

Tad Toraks atminējās, ko pirms mēneša, kad viņi ievāca klūgas murda pīšanai, bija teicis Finkedīns. Tā bija tāda pati bēdīga diena kā šī, un Toraks skatījās uz vītola zariem pie kājām, brīnīdamies, kā tie reiz spētu pārvērsties par murdu.

Nedomā par to, Finkedīns pamācīja. Ņem vienu klūgu un nomizo to. Tu taču to spēj, vai ne?

- Protams.

Viņš zināja, kā jāplēš lūki, pirms bija pietiekami vecs, lai turētu rokā nazi.

- Tad rīkojies, Kraukļu vadonis teica. Soli pa solim. Ņem zaru un darbojies. Par murdu nedomā.

Tagad, kad lietus mērcēja viņa briežādas apģērbu, To­raks pamāja ar galvu. Soli pa solim. Pārtika. Būda. Jā. Pārējais jāatstāj uz rītdienu.

Viņš atrada apslēptu aļņu taku, kas gar ielejas malu vijās uz austrumiem. Lietus mitējās. Parādījās saule.

Soļodams puisis saprata kaut gan Kraukļi bija no viņa novērsušies, to nevarēja teikt par Mežu.

- Ak, Mežs! viņš maigi teica. Es allaž esmu tevi godājis. Palīdzi man izdzīvot!

Mežs nopurināja no zariem lietus lāses un ieteica Tora­kam palūkoties apkārt.

Blakus takai auga pamatīgs bērzs ar jaunām, krokai­nām lapiņām. No koka ātri vien varētu iegūt atspirdzi­nošu dzērienu. Kāpēc gan viņš par to nebija iedomājies agrāk?

Palūdzis bērzam atļauju, Toraks pie stumbra pamat­nes izurbināja seklu iedobi. No tās sāka sūkties sula. Puisis koka ievainojumā iebāza dobu plūškoka zaru, lai savāktu lāses, un ar sausserža lūku piesēja tam bērza tāss vāceli.

Kamēr tā pildījās, viņš atrada mietu un ar tā palīdzību izraka dažus savvaļas ķiplokus. Vienu no tiem ievietojis bērza zaru žāklē ģints aizbildnim, viņš pārējos apēda. Tie bija tik spīvi, ka jauneklim sāka asarot acis, taču kļuva arī mazliet siltāk.

Pēc tam Toraks atrada dažas saknītes, ļoti sīvas un glumas, taču purvainajā ielejā tas bija brīnišķīgs guvums:

Torakam tās šķita jaukas kā orhidejas. Saknes bija tik lipīgas, ka puisim šķita viņš ēd līmi, taču, ja nevarēja tikt pie gaļas, tās Mežā skaitījās visbarojošākais uzturs.

Bet bērza sula tikām jau tecēja vācelei pāri malām. Pateicies koka garam un apsaitējis ievainojumu, lai tas sadzītu, zēns iztukšoja trauku. Bērza sula bija auksta un reibinoši salda. Torakā ielija Meža spēks.

Pārtika ļāva justies mazliet labāk.

"Es to spēšu," viņš sev sacīja. "No kizila pagatavošu bultas un to galus norūdīšu ugunskurā. No ugunspuķēm nopīšu makšķerauklas un uz kazeņu ērkšķiem ķeršu zivis. Mežs man palīdzēs!"

Ap pusdienlaiku Toraks nokļuva ielejā, kur nācās rāp­ties pāri pērno lapu kaudzēm. Viņa apņēmība noplaka. Kājas tālāk vairs nenesa.

Bez cirvja uzcelt būdu nāktos grūti, taču no jauna talkā nāca Mežs. Toraks atrada vētras nolauztu dižskābardi, kas bija uzkritis uz laukakmens. No tā sanāca lielisks kar­kass. Atlika vienīgi sakraut no abām pusēm zarus un uzklāt tiem virsū pērnās lapas. Turklāt miteklis atradās labā vietā: blakus vītolu biežņai, kur vajadzības gadījumā varētu paslēpties.

Gaiss kļuva dzestrs, taču viņš neiedrošinājās kurināt ugunskuru, tāpēc, lai sasildītos, kamzolī, stulpiņos un zā­bakos sabāza zāli. Tā bija asa, un, kad pa miesu sāka rāpot vaboles un zirnekļi, Torakam kutēja, taču vairs nebija tik auksti.

Viņš kā āpsis ievilka būdā dažus klēpjus lapu un, ieelpodams koku patīkamo smaržu, saritinājās zem tām. Noskaitījis pateicības lūgsnu Mežam, Toraks aizvēra acis. Viņš bija pārguris.

Taču aizmigt nebija iespējams.

Atgriezās domas, no kurām viņš bija vairījies nakti un dienu. Tās bija kā dadzis vilka kažokā.

Izraidītais. Nepieder ne pie vienas ģints.

Kā viņš var nepiederēt ne pie vienas ģints?

Toraks iedomājās par ķiploku, kuru bija ielicis zaru žāklē ģints aizbildnim. Taču, ja nav ģints, nav arī aizbil­dņa. Nav aizbildņa. Šī doma lika aizrauties elpai. Kā kāds var izdzīvot bez aizbildņa?

Toraks aizskāra rētu, kas stiepās pāri ģints piederī­bas tetovējumam. Viņš nespēja atcerēties, kur to iegu­vis; rētas nav kaut kas tāds, par ko būtu jāuztraucas tās ir visiem. Viena viņam bija uz apakšdelma kopš tās nakts, kad uzbruka lācis, bet vēl viena palikusi uz liela no mežakuiļa ilkņa. Rēnai rēta bija uz plaukstas no tokorota kodiena un vēl viena uz pēdas, jo trīs gadu vecumā viņa uzkāpa uz krama šķēpeles. Finkedīns bija ieguvis milzums rētu negadījumos medībās un kaujoties jaunībā, bet liela, iegrimusi rēta viņam bija uz gurna no cīņas ar lāci.

Toraks sabozies ierakās dziļāk lapās. Nedomāt par Kraukļiem. Jādomā par tēti un par to, kādēļ tas viņam neko netika pastāstījis. Jādomā par māti un par to, kāpēc viņa izsludināja dēlu par tādu, kuram nav ģints.

Vītolus sašūpoja vēja brāzma, un tie ievaidējās. Tālumā Toraks dzirdēja noklīduša alnēna maurošanu. Vasaras sākumā Mežs līgojās no to žēlabainajiem kliedzieniem. Mātēm bija piedzimuši jauni mazuļi, un tās vairs nespēja parūpēties par iepriekšējā vasarā dzimušajiem, tādēļ tie tika padzīti ar nežēlīgiem spērieniem. Kādu mēnesi alnēni klimta apkārt un meklēja mierinājumu pie jebkura liela radījuma, kas gadījās tiem ceļā, līdz tika nomedīti vai iemācījās par sevi gādāt paši.

"Es gribu pie mammas!" alnēns bauroja.

Toraks aizspieda ausis.

Par māti bija zināms ļoti maz, taču domas par viņu puisi nekad neatstāja: tās viņam bija kā siltuma drusciņa visskarbākajos laikos. Viņš to neapšaubāmi bija mīlējis. Puisis ticēja, ka tā ir mīlējusi arī viņu. Taču pasludināt savu dēlu par tādu, kuram nav ģints…

Šķita, ka viņa Toraku ir pametusi kā aļņu māte.

"Kurp lai es tagad dodos?" viņš bažījās. "Kur es iede-

ros?"

Vēl viena vēja brāzma, un vītoli atbildēja: "Tu iederies šeit. Mežā."

Klausīdamies kokos, viņš aizmiga.

Toraks spēji pamodās.

Balsis. Augšā uz nogāzes.

Viņš ar dunošu sirdi palika nekustīgi guļam.

Ja šie cilvēki būtu mednieki, tie nesarunātos, viņš prā­toja.

Cik klusi vien spēdams, Toraks izlīda no būdas, uzmeta plecā bultu maku un loku, nojauca būdu un, lai nomāktu savu smaržu, izkaisīja apkārt sapluinītas ķiploku lapas. Viņš ierāpās vītolu biežņā. Ēnas bija garas, taču pirmās zvaigznes vēl nebija redzamas. Tātad ilgi viņš nebija gulē­jis.

Balsis tuvojās, taču piecdesmit soļus no Toraka uz nogāzes apstājās. Cauri krūmiem viņš uz aļņu takas, kuru pats nesen bija izmantojis, saskatīja Odžu ģints mednie­kus. Suņu tur nebija. Lieliski. Un viņš taču no takas bija aizslaucījis visas pēdas. Skaidrs, ka bija.

Tur nesarunājās tikai Odžu ģints pārstāvji. Izskatī­jās, ka arī daži Kraukļi bija ar tiem sastapušies uz takas. Toraks redzēja Tullu, Saielotu un Finkedīnu. Viņš redzēja arī Renu. Glūnēt uz viņiem kā svešiniekam un nedrīkstēt iet tuvāk bija neizsakāmi sāpīgi.

Toraks vēroja, kā Odžu ģints mednieki, kas bija jau­nāki, ar cieņu pagaida, lai pirmais sāk runāt Finkedīns, kas apbrīnoja viņu nomedīto stirnu buku, bet pēc tam Odzes mazliet palielījās. Viņš redzēja, kā divi Odžu ģints bērni kautrīgi lūkojas Renā, kas izlikās tos neredzam, bet ar saberztiem lazdu riekstiem pulēja loku.

Kļuva saklausāmas vīru balsis. Tie runāja par Aki.

- Viņa nožēlojamie suņi gandrīz izjauca mums medī­bas! žēlojās Odžu mednieks. Ja tas tā turpināsies…

- Neturpināsies, Finkedīns sacīja. Aki Toraku neno­ķers.

»

- Taču šie suņi iztramda medījumu, turpināja gaus­ties vīrs no Odžu ģints. Jo ātrāk izraidītais būs prom no mūsu medību laukiem, jo labāk.

- Ak, patlaban viņš jau ir gabalā, Finkedīns teica, un viņa balss mierīgajā vakarā bija labi dzirdama. Nav jau tāds muļķis, lai blandītos šeit apkārt, līdz sākas ģinšu sapulce.

Ģinšu sapulce. Toraks bija gluži aizmirsis par lielo sanākšanu, kura notika reizi trīs vasarās un kurai drīz vien vajadzēja norisināties pie Baltupes grīvas tuvāk par divu dienu gājumu no vietas, kur viņš slēpās.

Mednieki atvadījās un šķīrās: Odzes devās uz savu nometni dienvidos, kas atradās Baltupes krastos, bet Kraukļi uz rietumiem.

"Neaizej!" Toraks domās lūdzās Finkedīnu. Kad pui­sis redzēja dūšīgo augumu kopā ar Renu pazūdam starp kokiem, viņš jutās pasaulē lieks. Toraks pagājās viņiem pakaļ un skatījās, līdz sāka sūrstēt acis.

Ilgi pēc tam, kad tie bija aizgājuši, viņš atgriezās vītolu biežņā, bet apkārt aizvien tumšāka kļuva nakts.

Iekrakšķējās sauss zariņš.

Toraks saspringa.

Vēl viens krakšķis. Skaļš. Kāds to darīja apzināti.

- Tā esmu es, čukstēja Rena. Kur tu esi?

Jauneklis sastinga. Viņš nedrīkstēja atbildēt. Tādējādi

viņš pakļautu Renu briesmām.

- Torak! šoreiz izklausījās, ka viņa ir vienlaikus gan dusmīga, gan nobijusies. Tu biji atstājis uz takas sakoš­ļātu lūku. Man nācās aizvākt pierādījumu, pirms to bija pamanījuši citi!

Viņš neieredzēja savu klusēšanu.

- Nu labi, Rena elsoja, varbūt pēc tā, ko pateikšu, tu pārdomāsi! Iečabējās pērnās lapas. Es atnesu tev to, kas nepieciešams, lai tiktu vaļā no dvēseļēdāju tetovē­juma. Esmu šeit tāpēc, lai tev izstāstītu, kā to izdarīt, viņa mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Ja tu nelīdīsi laukā tieši tagad, es iešu projām!